Ko šobrīd dara mākslinieks? Mākslinieks Krišs Salmanis Bernātos
Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem
Kaut šī brīža situācijā mūsu visu prioritāte ir rūpēties par savām ģimenēm, draugiem un līdzpilsoņiem, sabiedriskā dzīve ir paralizēta, muzeji, galerijas un kultūras institūcijas ir slēgtas, darbs un arī radošā dzirksts mūsos visos neapstājas. Gluži pretēji – šis ir laiks pašrefleksijai un jaunām, nākotnē vērstām idejām. Kaut arī mājās un pašizolācijā, mēs visi turpinām strādāt, domāt un just – gan mākslinieki, gan citi radošo institūciju pārstāvji un Arterritory.com. Kā savveida iedvesmas un savstarpējas solidaritātes – attālinātas kopā būšanas žestu, esam aizsākuši projektu “Ko šobrīd dara mākslinieks” – kā liecību tam, ka dzīve un kreativitāte neapstājas arī krīzes laikā.
Krišs Salmanis no Bernātiem raksta Arterritory.com, izklāstot savas šībrīža domas:
Paldies par jautājumiem. Tie ir loģiski un interesanti, tāpēc nekavēšu jūsu laiku ar neloģiskām un neinteresantām atbildēm. Vienīgā pieminēšanas vērtā doma, kas pēdējā laikā mētājas manā galvā, ir “procents mākslai”. Tā ir programma, ko, ja pareizi saprotu, 20. gadsimta 30. gados aizsāka Helsinku pašvaldība un gadsimta gaitā pārņēma citas pilsētas un valstis. Tā paredz, ka visiem publiski (un vēlāk daudzviet arī privāti) finansētajiem celtniecības, infrastruktūras un kapitālattīstības projektiem viens procents izmaksu jāatvēl mākslas iegādei. Ja šoreiz mūsu valstij tiešām būs brīvāk pieejami līdzekļi ekonomikas sildīšanai nekā pēc iepriekšējā pārbaudījuma, tad tajā vajadzētu piedalīties arī mākslai. Vai varat iztēloties jaunu sociālo māju, kuras vestibilu rotā [ievietojiet savas mīļākās gleznotājas vārdu] lielformāta darbs, svaigi uzbūvētu apļveida krustojumu ar monumentālu [vieta mīļākā tēlnieka vārdam] vidū vai vilcienu, kurā pieturu paziņojumus ievada [mīļākās komponistes vārds] sacerēts akords? Laika vai iztēles trūkuma gadījumā šo procentu mēdz vienkārši ziedot vietējā mākslas centra, koncertzāles vai rakstnieku mājas atbalstam. Mana kņudoņa, domājot par to, cik daudz sliktas, bet pa vidu - arī lieliskas mākslas, šo programmu ietvaros ir radīts, un cik varētu radīt, droši vien nav arguments. Bet birokrātiem saprotamu programmas pamatojumu un izklāstu var atrast Helsinku, Ņujorkas, Čikāgas, Toronto, Īrijas, Rietumaustrālijas un citu ģeogrāfisko vietu sagatavotajās publikācijās jau gatavā veidā. Atliek vien iztulkot, kad ir brīvāks brīdis.
***
Krišs Salmanis ir viens no spilgtākajiem Latvijas vidējās paaudzes māksliniekiem. Izstādēs piedalās kopš 1996. gada. Kopā ar mākslinieku Kasparu Podnieku veidojis Latvijas paviljonu “Ziemeļi - Ziemeļaustrumi” 55. Starptautiskajā Venēcijas mākslas biennālē, 2017. gadā kopā ar Annu Salmani un Kristapu Pētersonu saņēmis prestižāko apbalvojumu Latvijas vizuālajā mākslā “Purvīša balva”. Viņa darbi iekļauti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājumos, kā arī Igaunijas Mākslas muzeja un Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu video mākslas arhīva “Transitland” kolekcijā.
Šobrīd viņa jaunākais videodarbs “Ziedons atkal nāks. Ak!” (2019) skatāms galerijā “Alma” Rīgā. Tā atsauces punkts un inspirācijas avots ir Džakomo Pučini opera “Turandota”. Darbs tapis, uzturoties mākslinieku rezidencē Sičuaņas provinces galvaspilsētā Čendu pagājušā gada rudenī.
