Ko šobrīd dara mākslinieks Konstantīns Žukovs?
Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem
Projekta “Ko šobrīd dara mākslinieks?” uzmanības fokusā ir radošs cilvēks, viņa domas par šo laiku, nākotnes vīzijas un mākslas izpausmes. Šo sēriju Arterritory.com aizsāka laikā, kad ierasto kārtību pilnībā izjauca pandēmija, kas kardināli mainījusi itin visu, liekot saprast, ka pasaule nekad vairs nebūs tāda kā kādreiz. Mākslai cilvēku dzīvēs, iespējams, šobrīd ir divtik liela loma, jo mākslinieki ir vizionāri, kas spēj iedvesmot apkārtējos un vienlaikus dot savu ieguldījumu globālu problēmu risināšanā.
Pavisam nesen, pēc ilgāka laika atgriezies Rīgā, mākslinieks un dizaineris Konstantīns Žukovs (Konstantin Zhukov) atvēra savas studijas (jeb darbnīcas) durvis apmeklētājiem, aicinot tos ne tikai ielūkoties šajā intīmajā vidē un darbu procesā, bet arī piedāvājot telpu diskusijai par mākslā un sociālajā vidē aktuālām tēmām. Mākslinieka interešu fokusā ir kvīru, LGBTQ+ vēstures izpēte, kurai Žukovs pievēršas gan no estētiskas, gan politiskas perspektīvas.
Arterritory.com aicināja Konstantīnu pastāstīt par saviem aktuālajiem projektiem, kā arī dalīties pārdomās par šī brīža situāciju radošajās industrijās.
Pastāsti par saviem šī brīža projektiem. Kas ir tā ziņa, kuru vēlies ar tiem nodot sabiedrībai?
Savā radošajā praksē bieži pētu kvīru vēstures. Atgriežoties Rīgā pēc ilgas prombūtnes, pievērsos tieši Rīgas un Latvijas LGBTQ+ vēstures izpētei.
Šobrīd strādāju pie Rīgas Fotogrāfijas Biennāles NEXT 2021 programmas izstādes kopā ar kuratori Tīnu Pētersoni un māksliniekiem Elizabeti Ezergaili un Krišjāni Elviku. Pētām to, kā iepazīšanās aplikācijas ir ietekmējušas attiecības mūsdienās. Mīlestība un sekss ir kļuvuši par politiskiem jēdzieniem. Notikumi Latvijā saistībā ar dzīvesbiedru likumu un seksuālajām minoritātēm to tikai apliecina. Tāpēc ceru, ka izstāde skars plašākas tēmas.
Kādu tēmu risinājumi mākslā tev ir tuvi? Vai šobrīd globāli aktuālās norises šīs tēmas kaut kā ir ietekmējušas?
Dzīvojot LGBTQ+ draudzīgajā Londonā, viegli piemirst, ka kāds ir cīnījies par brīvībām, kuras tagad bieži šķiet pašsaprotamas. Pēdējo gadu politiskie notikumi Eiropā un ASV parāda, ka liberālas vērtības, kas tiek aizstāvētas un attīstītas rietumu pasaulē, var tikt zaudētas daudz ātrāk, nekā tās tika izcīnītas. Šajā politiskajā klimatā mums vēl jo vairāk jāstudē un jārunā par aktuālām problēmām, tostarp arī par LGBTQ+ tiesībām un vēsturi.
Atkāpjoties no politiskā skatpunkta un paraugoties plašāk, mākslā es novērtēju skaistumu un lakonismu – formā, domās, valodā. Pēc tā tiecos arī pats.
Kādi ir tavi ilgtermiņa radošie plāni – ar kādu noskaņu veries nākotnē?
Mani ilgtermiņa plāni saistās ar praktisko pusi – domāju par to, ar ko sazināties, kur pieteikties, kur nopublicēties vai izstādīties... Pie darba tēmām nonāku organiski un nepiespiesti. Šķiet, ka ilgāku laiku pavadīšu pie Latvijas LGBT vēstures, kas, cerams, piedzīvos vairākas inkarnācijas manos darbos.
Kas tev palīdz “radoši izdzīvot” šai sarežģītājā un izaicinājumu pilnajā laikā?
Dienas režīms un Youtube aerobika. Ja izlaižu vienu plānoto vingrošanas reizi, jāmaksā 5 eiro sods manam draugam – aerobikas partnerei. Esmu skops, tāpēc vingroju, tas izvēdina smadzenes un veicina produktivitāti radošajā darbā.
Vai ir kas tāds, ko katrs no mums varētu izdarīt, lai pēc-pandēmijas pasaule būtu labāka?
Šī pandēmija izcēla augošu sabiedrības nevienlīdzību. Visvairāk cieš mazāk aizsargātie sabiedrības slāņi un minoritātes. Es domāju, ka valstīs jābūt izstrādātiem mehānismiem, kas mazinātu nevienlīdzību. Mums visiem būtu labi apzināties katra darba vērtību. Paskatīties ārpus savas komforta zonas, kā arī piedomāt pie tā, kurus politiskos spēkus atbalstam.
Kāda ir mākslinieka loma šodienas pasaulē?
Viena no pēdējā laika filmām, kas atstāja uz mani lielu iespaidu, bija Pedro Almodovara autobiogrāfiskā “Sāpes un slava” (Dolor y gloria, 2019). Stāstot par savu dzīvi, režisors skāra daudz plašākas tēmas. Atšķetinot cilvēku savstarpējās attiecības, mātes–dēla attiecības, viņš iekļāva netiešus politiskus komentārus par Franko Spāniju un Spāniju šodien. Manuprāt, viens no mākslinieka uzdevumiem ir meklēt veidus, kā caur personīgo runāt par globālo.
Arī manu darbu sākums ir personisks. Pirms kāda laika LGBT vēstures studēšana kļuva par manu terapiju savas seksualitātes pieņemšanai. Novembrī, rīkojot atklāto studiju-izstādi Rīgā, bija ļoti vērtīgi dzirdēt apmeklētāju domas par sevi, citiem un pasauli. Mākslinieka darbs pārvēršas skatītāju acīs, tas vairs nav par mani, par autoru, tas ir par pasauli, kurā šis darbs dzīvo.
Vai valstij ir jāiesaistās, lai palīdzētu māksliniekiem izdzīvot krīzē?
Mākslinieks ir profesija, līdzīgi kā skolotājs, žurnālists vai advokāts. Valstij būtu jāatbalsta jebkuras profesijas cilvēki, kas nonākuši grūtībās.
Vai būtu jāveido valstiska mēroga atbalsts tieši jaunajiem māksliniekiem, kuri nupat uzsākuši savu radošo ceļu?
Noteikti. Lai mākslinieks attīstītos un izkoptu savu praksi, vajadzīgas iespējas jaunu darbu radīšanai un izstādīšanai. Daļu no tā var nodrošināt privātais sektors, izmantojot tādu instrumentus kā atbalsta fondi un tiešie pasūtījumi. Tomēr paļauties tikai uz privāto sektoru nedrīkst. Būtu jābūt vairākiem finansējuma avotiem – tas veicinātu darbu un tēmu dažādību, kā arī konkurenci, kas nepieciešama mākslas dinamiskai attīstībai.
***
Konstantīns Žukovs (dz. 1990, dzīvo un strādā gan Rīgā, gan Londonā). Pēc Rīgas Dizaina un Mākslas Vidusskolas absolvēšanas turpināja studijas Central Saint Martin koledžā un London College of Communication. Piedalījies izstādēs un mākslas grāmatu mesēs: Flecha Art Fair (Madride), Paris Ass Book Fair (Palais de Tokyo, Parīze), Strange Perfume (South London Gallery) un Queer Frontiers (Artiq London un Londonas Praids). Publicējis esejas un foto stāstus izdevumos Latvijā, Lielbritānijā un Krievijā un kā grafiskais dizaineris strādājis ar tādiem klientiem kā Tate, Boiler Room un Natural History Museum Londonā.
Savā radošajā praksē Žukovs bieži smeļas iedvesmu tekstos un literāros avotos – sākot no islāma Zelta Laikmeta homoerotiskās dzejas līdz Oskara Vailda mīlas vēstulēm un Mišela Fuko darbiem par seksualitāti. Izmantojot literārus tekstus kā sākumpunktu personisku stāstu atšķetināšanai, viņa darbi pēta dažādas mīlestības, pieķeršanās un seksualitātes formas. Žukova darbu mērķis nav attēlot vēsturiskus notikumus, bet interpretēt kvīru vēsturi caur mūsdienu prizmu.
