Ko šobrīd dara mākslinieks? Krišjānis Elviks
Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem
Projekta “Ko šobrīd dara mākslinieks?” uzmanības fokusā ir radošs cilvēks, viņa domas par šo laiku, nākotnes vīzijas un mākslas izpausmes. Šo sēriju Arterritory.com aizsāka laikā, kad ierasto kārtību pilnībā izjauca pandēmija, kas kardināli mainījusi itin visu, liekot saprast, ka pasaule nekad vairs nebūs tāda kā kādreiz. Mākslai cilvēku dzīvēs, iespējams, šobrīd ir divtik liela loma, jo mākslinieki ir vizionāri, kas spēj iedvesmot apkārtējos un vienlaikus dot savu ieguldījumu globālu problēmu risināšanā.
Krišjānis Elviks ir mākslinieks un scenogrāfs, kas visās savās darbības jomās attīsta pētniecisku pieeju un konsekventi modelē savā pieredzē balstītu māksliniecisko estētiku. Glezniecība, Elvika skatījumā, ir kas vairāk par divām dimensijām un spēj izpausties arī telpā, tāpat kā scenogrāfija var balstīties glezniecības principos.
Arterritory.com aicināja Krišjāni Elviku dalīties pārdomās par šī brīža situāciju radošajās industrijās un pastāstīt par saviem aktuālajiem projektiem.
Pastāsti par saviem šī brīža projektiem. Kas ir tā ziņa, kuru vēlies ar tiem nodot sabiedrībai?
Šobrīd esmu uzsācis darbu pie projekta, kuru veidoju kopā ar māksliniecēm Ivetu Poli un Janu Jacuku. Pamatā šim darbam ir pētījums, kura ietvaros iedziļināmies informācijas pārbagātības un fragmentārisma laikmetā no visai personīgiem un subjektīviem skatpunktiem. Esam nolēmuši pie tā strādāt lēnāk kā varbūt ierasts, tādēļ tas vēl pagaidām ir sākumposmā. Turpinu darbu arī pie glezniecības projekta TURN ON, kurā apskatu seksualitātes, uzbudinājuma tēmu, izvairoties no figūras vai objekta atainojuma darbos. Paralēli tam turpinu ilgtermiņa projektus STATEMENTAL un EASTERN EUROPEAN QUALITY, no kuriem daļa jau ir bijusi apskatāma dažādās izstādēs. Taču veidoju tos kā procesuālus darbus, un – tādējādi – ir iespējama arī medija izpratnes transformācija. Iespējams, kāds no šiem projektiem rezultēsies arī personālizstādē, bet šobrīd vairāk vēlos koncentrēties uz izpētes procesu. Varbūt skan tā banāli, bet mans vēstījums šobrīd pasaulei – mīlestība ir atbilde.
Kādi ir tavi ilgtermiņa radošie plāni – ar kādu noskaņu veries nākotnē?
Šobrīd ir tik jocīgs stāvoklis, kurā it kā ir ilgtermiņa plāni, bet tie jebkurā brīdī var salūzt iekšēju vai ārēju spiedienu rezultātā. Liela daļa darba sastāv no dažādu pieteikumu rakstīšanas, finansējuma meklēšanas utt., bet tas viss balstās iekšējā motivācijā kaut ko darīt. Latvijas kontekstā bieži vien tā ir arī vienīgā motivācija, jo dzīvojam telpā, kur visu laiku kaut kas ir jāpierāda un elementāri jāaizstāv, jāpamato sava nodarbošanās, kaut arī esi mācījies, un vēl mācīsies. Teju kā ārsts. Šis laiks ir apstādinājis domas par nākotni, jo tagadnē noorientēties jau kļūst neiespējami, un šķiet pavisam vienkārši pazust no objektīvās realitātes. Es ticu, ka nākotne ir gaiša, bet tā vairāk ir “ticība” nekā racionāli pamatota doma.
Kāda ir tava recepte, lai izdzīvotu šai sarežģītājā un izaicinājumu pilnajā laikā?
Domāt divreiz un, ja nepieciešams, trīsreiz. Domāt lēnāk. Nepakļauties “deg, deg, deg” spiedieniem, izvairīties no mākslas labdarības un brīvprātības projektiem. Tajos piedaloties, paši devalvējam savu darbību. Novērtēt cieņpilnu attieksmi, pateikties par to. Padedzināt kadiķīti, rūpēties par savu mentālo higiēnu un uzpasēt mīļos, jo “sūdā” var aiziet jebkurš.
Vai ir kas tāds, ko katrs no mums varētu izdarīt, lai pēc-pandēmijas pasaule būtu labāka?
Saprast, ka kultūra nav tikai svētku svinēšana reizi gadā vai piecos. Pārstāt dedzināt un pārražot kultūru. Regulāri vēdināt telpu. Atbildīgi izturēties pret vidi.
Kāda ir mākslinieka loma šodienas pasaulē?
Manā skatījumā māksla un mākslinieki ir tie, kas palīdz racionālajai pasaulei palūkoties uz lietām no citiem rakursiem, apstādināt cilvēku, iedot viņam pauzi, kurā padomāt. Māksla piedāvā modeļus, “mikro-utopijas”. Tā sen jau vairs nav dekoratīva funkcija, tā ir domāšana, attiecības. Es šajā gadījumā daudz atsaucos uz Nikolā Burjo, man ļoti pievilcīgs šķiet viņa skatījums uz mākslu. Protams, šobrīd jau ir nākuši klāt citi izaicinājumi, piemēram, tikšana tālāk par pinterest un instagram, kas veicina algoritmizētu, estetizētu mākslas veidošanos. Lūkojoties uz šiem skaistajiem attēliem, izstrādāt butaforiskas, dekoratīvas kompozīcijas ir visai vienkārši. Piemēram, man nav saprotama moodboard veidošana no pinterest attēliem, tas automātiski algoritmizē mākslinieka iedvesmu un līdz ar to arī pašu darbu.
Vai valstij ir jāiesaistās, lai palīdzētu māksliniekiem izdzīvot krīzē?
Pilnīgi noteikti, un man ir ļoti žēl, ka atkal šeit ir jāatgriežas pie pierādīšanas faktora – ka visai nozarei atkal ir jāpierāda, ka mēs vispār eksistējam. Tas ir absurdi, cik absurds ir arī mūsu pašreizējais Kultūras ministrs un vispār Kultūras ministrija Nacionālās apvienības pārziņā. Bet man ir paveicies, man apkārt ir brīnišķīgi cilvēki, kas palīdz šajā farsā noorientēties. Piemēram, Maija Pavlova no “Ģertrūdes Ielas Teātra”, kas jau pašā krīzes sākumā izveidoja grupu, kurā dalīties ar informāciju, kas tieši saistīta ar šo situāciju.
Vai būtu jāveido valstiska mēroga atbalsts tieši jaunajiem māksliniekiem, kuri nupat uzsākuši savu radošo ceļu?
Manuprāt, būtu jāveido post-graduates atbalsta sistēmas, kas palīdz izprast mākslinieka darbību no juridiskiem aspektiem un mākslas ekosistēmu kopumā. Un ar to nedomāju tikai Latvijas Mākslas akadēmijas absolventus, bet arī jaunos māksliniekus, kas savus studiju gadus pavadījuši ārzemēs. Viņiem uzsākt darbību Latvijā ir vēl sarežģītāk, jo šeit tomēr valda visai ksenofobisks priekšstats pret tiem no “citurienes”. Šobrīd ir sajūta, ka jaunie mākslinieki ir pakļauti tādam kā “izdzīvošanas šovam”, kurā daudzi tomēr nefinišē vai izvēlas savu darbību turpināt citur.
Krišjānis Elviks. Foto: Annemarija Gulbe
Titulbildes foto: Anna Rosova
