Ko šobrīd dara māksliniece Annemarija Gulbe?
Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem
Projekta “Ko šobrīd dara mākslinieks?” uzmanības fokusā ir radošs cilvēks, viņa domas par šo laiku, nākotnes vīzijas un mākslas izpausmes. Šo sēriju Arterritory.com aizsāka laikā, kad ierasto kārtību pilnībā izjauca pandēmija, kas kardināli mainījusi itin visu, liekot saprast, ka pasaule nekad vairs nebūs tāda kā kādreiz. Mākslai cilvēku dzīvēs, iespējams, šobrīd ir divtik liela loma, jo mākslinieki ir vizionāri, kas spēj iedvesmot apkārtējos un vienlaikus dot savu ieguldījumu globālu problēmu risināšanā.
Spilgta laikmetīgā fotogrāfija, lielizmēra instalācija, nenogurstoša pētniecība un atklāta personības pašanalīze ir mediji un tēmas, kas atrodas jaunās mākslinieces Annemarijas Gulbes arsenālā. Lai arī daļai cilvēku viņas vārds asociējas ar provokāciju, tā patiesībā ir tikai maza daļa no mākslinieces vizuālās valodas – tajā viņa aizrautīgi apkopo un atklāj informāciju par sevi, sev tuvajiem cilvēkiem, apkārtesošo vidi un vēsturi.
Arterritory.com aicināja Annemariju Gulbi dalīties pārdomās par šī brīža situāciju radošajās industrijās un pastāstīt par saviem aktuālajiem projektiem.
Pastāsti par saviem šī brīža projektiem. Kas ir tā ziņa, kuru vēlies ar tiem nodot sabiedrībai?
Darbojos pie vairākiem projektiem – fotografēju, izskatu savus un citu arhīvus, atrastus materiālus, montēju video, veidoju objektus – vēsturisku ziedu kompozīcijas.
Nesen sāku strādāt pie fotogrāfiju sērijas, kas veidojas dialogā ar jaunāko māsu. Top kaut kas līdzīgs pašportretam ar atpakaļejošu datumu. Mums ir sešu gadu starpība, un ar daudzām lietām, kas viņai aktuālas tagad, esmu saskārusies agrāk. Bet tomēr jūtu atšķirību starp šodienas tīņiem un tiem, kas tādi bijuši vēl nesen. Aizvien nozīmīgāka kļūst pašreprezentācija sociālajos tīklos, sava tēla koriģēšana un attēla kritizēšana. Mēģinu parādīt to pieaugšanu / izaugšanu, fiziskās un vizuālās pārmaiņas, mentālās svārstības, kad bailes un nedrošība mijas ar pašpārliecinātību un tieksmi nokļūt uzmanības centrā. Māsu līdzības dēļ, fotografējot viņu, es redzu arī savus vaibstus. Un - tā kā vēlme ieraudzīt sevi komplimentējošā rakursā piemīt ikvienam – sapratu, ka tad, kad fotografēju kaut ko tik ļoti pazīstamu, darbojos līdzīgi kā ar pašportretu un pat neapzināti sanāk diezgan skaisti.
Ilgstoša uzturēšanās attālās lauku teritorijās – savās mājās Kurzemes vidienē starp Vārmi un Šķēdi, starp Kuldīgu un Saldu – un dažas aktivitātes kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā tuvējā apkārtnē, manos darbos uztur saikni ar šo vietu. Sapratu, ka visi pašlaik aktuālie projekti kaut kādā veidā saistīti ar to, kas notiek šeit. Gūstu impulsus un materiālus. Turklāt tās tēmas, kas man ir aktuālas, kad esmu te, tik ļoti ir iesaistījušās manos domāšanas procesos, ka kļūst par man svarīgām arī tad, kad nonāku citviet, jo paņemu sev tās līdzi. It kā ļoti konkrētās lietas, kādā lokācijā risināmās, pielāgojas ziņu nodošanai par to, kā vispār ir šajā pasaulē dzīvot un ar ko varam saskarties.
Tā kā šobrīd studēju, komentārus un viedokļus par savām idejām un darbiem varu saņemt Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Studiju ietvaros strādāju pie kāda video darba, kurā pārvaicāju savas attiecības ar kristīgo ticību. It kā nepasaku neko, jo pati sev vēl nespēju atklāt ticību vai neticību nevienam no pieņēmumiem. Negribas kļūdīties, nesaku ne - jā, ne - nē. Uzmanīgi, ar pietāti esmu aizvirzījusi šo jautājumu tālāk, vēlākai izskatīšanai, bet tādējādi esmu bijusi neskaidrā un mazliet neērtā situācijā. Nostādīta pirmajā rindā skolas korī vai ansamblī, dziedot baznīcas koncertos, kas liek domāt, ka kārtējo reizi kaut ko apliecinu vai esmu nonākusi izvēles priekšā. Ja tā dzied, tad jau vajadzētu būt arī ar pārliecinātu ticību tam, par ko dzied. Arī Ziemassvētkos, iegriežoties dievnamā, vajadzētu tur pabūt ar dievbijību, bet es iztēlē konstruēju 70-tajos nodegušo Vārmes baznīcas interjeru, jo tomēr šajās celtnēs atrodu kaut ko fascinējošu. Paralēli youtube atrastu video fragmentiņu montāžai no tiem koncertiem, kuros dziedu, pievienoju arī piebildes no 1982. gadā izdevniecības “Avots” izdotas grāmatas par ateismu, kurā paustie viedokļi nav nemaz tik noraidoši, tāpat izvairīgi un šaubīgi.
Tā kā esmu nonākusi bakalaura studiju 4. kursā, šobrīd esmu aizsākusi arī tādu projektu kā diplomdarbs.
Kādi ir tavi ilgtermiņa radošie plāni – ar kādu noskaņu veries nākotnē?
Lai atbildētu uz šo jautājumu man vispirms vajadzētu saprast, kas man ir ilgtermiņš, un kas – īstermiņš?
Zinu, ka vēlos darīt to, kas man patīk. Pasaulē ir (vai rodas) lietas, kuras kaut kad vēlētos izzināt vai paveikt. Šķiet, ka ilgtermiņa plāni nevar būt ļoti konkrēti. Ja pati sev nodefinēju tos vispārīgāk, atzīmējot tikai aptuveno, nejutīšos vīlusies, ja kaut kas iegrozīsies citādāk un būs jāpārplāno. Bet pārplānošana arī var atnest ko labāku par iepriekš iecerēto. Īstermiņā gan var ieplānot un tiekties uz ideju realizāciju. Bet varbūt plānu īstenošanu nemaz nevajag ielikt ierobežojošos laika nogriežņos?
Nākotne ir tagadnes turpinājums, šodiena pārtop par citu šodienu. Būtiski ir ticēt, ka katra diena var būt labāka par iepriekšējo.
Kāda ir tava recepte, lai izdzīvotu šai sarežģītājā un izaicinājumu pilnajā laikā?
Doties uz vietu un savas darbības pārcelt turp, kur jūtu, ka ierobežojumi nav mainījuši neko. Bet iespējams, ka citiem tieši nekur nav jādodas, bet gan jāpaliek vietā, kur vienīgais, kas ko maina, esat jūs paši.
Pīppaužu vietā var padejot. Mēdzu projicēt uz sienas video no kāda lielāka reiva un tad atkal nonāku uz deju grīdas. Pasākumu dokumentācijas pastiprina jau piemirsto kopības sajūtu ar pūli. Pavasarī, 14 dienas vienatnē izolējoties pirtiņā mežmalā pēc Erasmus studiju uzsākšanas Vīnē (no kurienes atgriezos jau pēc pāris nedēļām), cīnoties ar nespēju neko daudz padarīt un kaut kādu daļu nomāktības, devos pastaigās pa mežu un sarunās video čatos.
Vai ir kas tāds, ko katrs no mums varētu izdarīt, lai pēc-pandēmijas pasaule būtu labāka?
Mēs varētu iemācīties nesteigties.
Arī tad, kad radusies nepieciešamība vai vēlme izdarīt / pabeigt iesākto un notiek spraigas mērķtiecīgas darbības (kas tik un tā ir ļoti vajadzīgas), vēlētos izvairīties no steigas, aizstājot to ar īslaicīgi paātrinātu tempu un sakoncentrētiem spēkiem.
Kāda ir mākslinieka loma šodienas pasaulē?
Sociālā darbinieka loma. Mākslinieks ir starpnieks, kas savieno idejas ar sabiedrību. Bet, radot mākslas darbu, viņš izpilda arī kādu tehnisku darbību, nodarbojas ar ražošanu, kļūst par amatnieku, piepildot starptelpu, kurā ik pa laikam jāievieto sev vai citiem aktuālais.
Šobrīd visas šīs it kā pēkšņās, neparedzamās nobīdes mākslinieku ieliek situācijā, kas līdzīga pēc random principiem izvēlētam onlaine random artist statement ģeneratoram. Bet tas visiem met ārā vienu un to pašu piedāvājumu. Katrs gūst impulsus savā pieredzē, virknējot nejaušības, kas radušās it kā konkrētos apstākļos, bet vienlaikus varētu teikt, ka tādos pašos kā citur. Šķiet, ka statementi 2020 mēdz būt līdzīgi, tāpat kā katru reizi, kad pasauli pārņem kaut kas vienojošs. Tā kā uz visu kolektīvu attiecas vieni un tie paši noteikumi, un tas notiek jau atkārtoti, daudz kas kļūst ļoti paredzams.
Vai valstij ir jāiesaistās, lai palīdzētu māksliniekiem izdzīvot krīzē?
Varbūt māksliniekiem ir jāiesaistās norisēs, kas valstij un sabiedrībai palīdzētu izdzīvot krīzē? (Mākslinieki paši jau cenšas.) Bet varbūt nepieciešams valstisks pasūtījums...
Šajā gadījumā valsts arī ir starpnieks, kas savieno mākslinieku ar skatītāju. Ja pašlaik globāla vienošanās distancēties veicina atsvešinātību starp abām pusēm, daudzi saskaras ar finansiālām grūtībām un vairs teju nav iespējams satikties tādā veidā kā pirms šīs krīzes, valsts varētu veicināt cita veida tikšanos.
Vai būtu jāveido valstiska mēroga atbalsts tieši jaunajiem māksliniekiem, kuri nupat uzsākuši savu radošo ceļu?
Tas jau būtu labi. Tas būtu kā valstisks pasūtījums nozarei kā tādai un veicinātu tās ilgtspējīgumu un pašu jauno mākslinieku ticību tam, ka viņi nav kļūdījušies, ka uzsāktais ceļš ir tas, pa kuru jāturpina virzīties. Tas nozīmētu, ka šāds ceļš ir valstiski akceptēts, eksistē un pa to ir vērts iet.
Bet vienlaikus šķiet, ka ar kaut kādiem atbalsta mehānismiem šajā valstī varētu kaut kas var noiet greizi. Domāju, ka izvērtēt nepieciešamību, kuru atbalstīt un kuru nē, būtu diezgan sarežģīti. Visi, kas vēlēsies, atbalstu negūs un visiem arī nevajag dot. Pēc kādiem kritērijiem vajadzība tiktu izvērtēta? Vai maksimālais punktu skaits tiktu piešķirts atbilstoši gūtās izglītības līmenim akadēmiskajā izglītības iestādē vai prestižo balvu un rezidenču skaitam ārzemēs? (Nesaku, ka šādas lietas nebūtu jāņem vērā. Bet varētu būt kādi citi paņēmieni, kas vairāk iedziļinātos mākslinieka darbībā, domāšanā, līdz ar to arī potenciālā kaut ko paveikt.) Bet jaunie mākslinieki vēl nav tik ļoti zināmi, turklāt paši sevi vēl izzina un taustās. Ne tiem, kas lemtu, kurš no jaunajiem te tāds atbalstāms, ne pašam māksliniekam pat nav ne jausmas, uz ko viņš ir spējīgs un uz ko ir jābūt spējīgam, lai darbotos šajā jomā.
Šāda veida atbalsta neesamība vai ierobežotie resursi pašlaik strādā kā filtrs, kas kaut kādā veidā atsijā tos, kuri patiesi ir gatavi darboties mākslā jebkādos apstākļos. Liek darboties pašiem, meklējot to, kā savas ieceres padarīt iespējamas.
***
Annemarija Gulbe (1997) ir viena no daudzsološākajām jaunajām latviešu māksliniecēm. Pašlaik studē Vizuālo komunikāciju Latvijas Mākslas akadēmijā, absolvējusi ISSP laikmetīgās fotogrāfijas skolu, piedalījusies vairākās meistarklasēs un grupu izstādēs, tostarp jauno mākslinieku izstādē “Sintēze. Īstenības pētīšana caur kustību, attīstību un pretrunām” (2020, kuratore Auguste Petre). 2019. gada novembrī Horvātijā norisinās mākslinieces pirmā personālizstāde Love Re – Search, kas 2020. gada vasarā tika izrādīta arī ISSP galerijā Rīgā. Māksliniece ieguvusi vairākus apbalvojumus, tostarp 2019. gadā kļuva par galvenās balvas ieguvēju jauno Eiropas mākslinieku biennālē Biennale Jeune création européene Francijā.
