
Ko šobrīd dara mākslinieki? Rasa un Raitis Šmiti lauku mājā starp Talsiem, Sabili un Kandavu
Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem
Projekta “Ko šobrīd dara mākslinieks?” uzmanības fokusā ir radošs cilvēks, viņa domas par šo laiku, nākotnes vīzijas un mākslas izpausmes. Šo sēriju Arterritory.com aizsāka kā pandēmijas laika iniciatīvu. Lai arī ir liels prieks par to, ka muzeji un galerijas atkal vēruši durvis apmeklētājiem, mūsu visu dzīve ir kardināli mainījusies, un, visticamāk, nekad vairs nebūs tāda kā kādreiz. Taču šodien mākslai cilvēku dzīvēs, iespējams, ir divtik liela loma, jo mākslinieki ir vizionāri, kas spēj iedvesmot apkārtējos un vienlaikus dot savu ieguldījumu globālu problēmu risināšanā.
Uz Arterritory.com jautājumiem atbild mākslinieki Rasa un Raitis Šmiti.
Ko jūs šobrīd darāt?
Jau vairāk, kā divus mēnešus dzīvojam mūsu lauku mājā starp Talsiem, Sabili un Kandavu. Un laukos jau visu laiku ir kas darāms, visādas praktiskas nodarbes. Attālināti turpinām pasniegt lekcijas un paralēli strādājam arī par mājskolotājiem saviem bērniem. Kādu nedēļu laidām gaisā mūsu vecākā dēla Laura paštaisītās raķetes, ļoti iedvesmojošs pasākums.
Lauku dzīve, kas šajā brīdī mums iecentrējusies ap ģimeni gandrīz kā pirms simts un vēl vairāk gadiem un tas, apvienojumā ar digitālajiem saziņas rīkiem, viedo diezgan harmonisku dienas ritumu.
Strādājām pie sava jaunākā darba – “Atmosfēriskais mežs” 360-video interneta versijas, kas 22. maijā tika virtuāli atklāta franču filozofa Bruno Latūra kūrētajā izstādes “Kritiskās zonas” digitālajā platformā. Tagad gatavojam arī šī darba izstādes versiju, kas tiks uzstādīta un atklāta jūlijā Māklas un mediju centrā ZKM Kralrūē, Vācijā. Vasarās šo lauku māju izmantojam RIXC mākslas rezidenču projektiem. Šobrīd siltumnīcā uzstādām “Meža laboratoriju”, kurā tiks simulēti klimatiskie laikapstākļi nākotnē, proti, kad laiks būs sausāks un karstāks. Starp tomātiem kastēs esam iestādījuši priedītes, kuras novērojam ar speciālām modificētā spektra kamerām. Vēlamies ne tikai turpināt, bet arī paplašināt savus mežu pētījumus, tādēļ vasarā uzņemsim arī jaunos māksliniekus, kas vēlas strādāt ar skaņu, imersīvajām tehnoloģijām un citiem medijiem.
Nu jau dažas dienas nedēļā esam arī Rīgā – atvērām apmeklētājiem RIXC galeriju, kur turpinās Paulas Vītolas izstāde, nāciet skatīties. Kā arī regulāri norit darbs pie ikgadējā RIXC festivāla, kas notiks LNB no 8. līdz 10. oktobrim.
Jums ir "recepte", kā izdzīvot šajā sarežģītajā un izaicinājumu pilnajā laikā?
Tāpat kā visi, daudz lietojam tiešsaistes saziņas līdzekļus. Mums gan tas nav nekas svešs, esam strādājuši tiešsaistē kopš 90. gadu vidus, kad izolācijas sajūta savā ziņā bija daudz spēcīgāka nekā šobrīd. Arī iepriekšējā krīzē (2009. gadā) aktīva komunicēšana un jaunu saikņu veidošana palīdzēja tikt pāri grūtībām (toreiz - finansiālajām). Attiecībā uz mākslu – gandarījumu rada fakts, ka savā ziņā šobrīd ir realizējies 90. gadu “net.art” manifests, proti, ka mākslas darbam nav nepieciešami “baltie kubi”, bet tam būtu jāienāk katra skatītāja personīgajā telpā – datora ekrānā. Mūsuprāt, tas ir lieliski, ka šodien ne tikai tīkla mākslu, bet arī koncertus, teātrus, lasījumus un visas citas mākslas var baudīt savā datorā, neizejot no mājas. Ja runā par darbu, tad šādos apstākļos sanāk strādāt vairāk, bet sasniegtu to pašu rezultātu.
Vai ir kas tāds, ko katrs no mums personiski varētu darīt, lai pēc-pandēmijas pasaule būtu labāka? Ir skaidrs, ka tā nekad vairs nebūs tāda kā agrāk... vienlaikus katrā jaunā sākumā ir kaut kas maģisks.
Par pasauli runājot tas ir sarežģīti, jo tur ļoti dažādas intereses, kuras nekur nepazudīs. Drīzāk jādomā, ko darīt pašam ar sevi un savu ikdienu, kādu pieredzi ņemt līdz.
Kā lielākais izaicinājums šajā laikā bija izvērtusies parastā ikdienas dzīve. Mums ir paveicies, jo lauku mājā ir gan labs internets, gan visi var atrast savu personīgo telpu, vismaz uz kādu brīdi. Tomēr visspēcīgākā pieredze bija tieši dzīvošana dabā – pieredzējām kā lēnām atnāca pavasaris, sniegs mijās ar saulainām dienā, daudz filmējām (mežus, protams) kamēr vēl nebija lapas, un viss it kā pats no sevis nostājas savās vietās. Bērniem šāds pavasaris bija īsts brīnums – skolā mācoties viņi neko tādu kā lapu izplaukšanu vai pieneņu noziedēšanu vispār nepamana. Kaut ko no šīs īpašās pieredzes, kad ir pietiekami daudz laika katru vakaru apskatīties kādā krāsā noriet saule, arī gribētos paņemt līdzi uz pēc-pandēmijas pasauli.
Kāda ir mākslinieka šodienas pasaulē? Kāda varētu izskatīties pēc-pandēmijas mākslas aina ilgtermiņā?
Māksliniekam vajag skatītājus un skatītājiem vajag mākslu. Krīzes laikā cilvēkiem priekšplānā izvirzās eksistenciālie jautājumu, bet tie agri vai vēlu atrisinās un tad emocionālo un intelektuālo barību var dot māksla. Šobrīd iespējams skaudrāk nekā agrāk apzināmies, cik plašas ir nezināmā teritorijas, taču tieši mākslai ir iespēja tās piepildīt.
***
Rasa Šmite un Raitis Šmits ir mākslinieki-novatori, kas apvieno mākslu ar zinātni un jaunajām tehnoloģijām. Jau kopš 1996. gada viņi aktīvi darbojas elektronisko mediju mākslā Latvijā un starptautiskajos tīklos, tāpēc uzskatāmi par jauno mediju mākslas celmlaužiem Latvijā. Šmiti ir arī Jauno mediju kultūras centra RIXC (2000) dibinātāji, viņi organizē ikgadējos starptautiskos RIXC Mākslas un zinātnes festivālus, izdod grāmatas un tulkojumus par mediju mākslu.
Šmitu kopdarbi bijuši izstādīti Ars Electronica festivālos, Nacionālajā zinātnes un tehnoloģiju muzejā Stokholmā, KUMU muzejā Tallinā, Van Abbe Laikmetīgās mākslas muzejā Nīderlandē, ZKM Mākslas un mediju centrā Karlsrūē, MIT Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta Teorētiskās fizikas centra galerijā un daudz kur citur.
2019. gadā viņu izstāde “Mikropasauļu svārstības”, kas 2018. gadā tikusi izstādīta arī Eco-Visionaries izstādē HeK Elektroniskās mākslas centrā Bāzelē un Lietuvas Nacionālajā ekspozīcijā “Purva paviljons” Venēcijas arhitektūras biennālē, tika nominēta Purvīša balvai.