Ko šobrīd dara māksliniece Aina Bikše?
Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem
Projekta “Ko šobrīd dara mākslinieks?” uzmanības fokusā ir radošs cilvēks, viņa domas par šo laiku, nākotnes vīzijas un mākslas izpausmes. Šo sēriju Arterritory.com aizsāka laikā, kad ierasto kārtību pilnībā izjauca pandēmija, kas kardināli mainījusi itin visu, liekot saprast, ka pasaule nekad vairs nebūs tāda kā kādreiz. Mākslai cilvēku dzīvēs, iespējams, šobrīd ir divtik liela loma, jo mākslinieki ir vizionāri, kas spēj iedvesmot apkārtējos un vienlaikus dot savu ieguldījumu globālu problēmu risināšanā.
Aina Bikše ir jaunā māksliniece – domātāja, kurai svarīgi ne tikai izteikt savu ideju formā, materiālā un apjomā, bet arī virzīt skatītāju tuvāk filozofiskai apcerei. Gan lielformāta instalācijās, gan fragmentētos video darbos, Bikše nebaidās provocēt – ar savu patiesumu un attieksmi pret dabisko, kas mūsdienu cilvēkam, paradoksālā kārtā, jau bieži vien kļuvis svešāds.
Arterritory.com aicināja Ainu Bikši dalīties pārdomās par šī brīža situāciju radošajās industrijās un pastāstīt par saviem aktuālajiem projektiem.
Pastāsti par saviem šī brīža projektiem. Kas ir tā ziņa, kuru vēlies ar tiem nodot sabiedrībai?
Strādāju pie ideju un tehnisko aspektu pētniecības. Sēžu darbnīcā, ķimerējos ap metāla gabaliem, daru mazas lietas, kas prasa laiku. Pagājušā gada nogalē galerijā “Pilot” bija skatāms, manuprāt, estētisks un daudzpusīgs darbs, kuru veidojām kopā ar Lidiju Zaneripu – mani ļoti saviļņoja liegās kustības un struktūra, ko izdevās notvert ar kameru. Bet pieņemu, ka dažos cilvēkos tas spēja izsaukt arī neizpratni. Laikam tā arī ir viena no vēstīm, ko vēlos nodot sabiedrībai- daudzpusība un neviennozīmīgums. Nekas nav plakans, ja arī reizēm šķiet neizteiksmīgs un neinteresants. Otrs projekts, kas šobrīd ir man aktuāls ir SKIDO – saujiņa zemes vienā paciņā. Arī tā būtība sakņojas manā pārliecībā, ka ir jārūpējas par zemi, kuru apdzīvojam.
Kādi ir tavi ilgtermiņa radošie plāni – ar kādu noskaņu veries nākotnē?
Pārāk tālu nākotnē neraugos, nekad īsti to neesmu darījusi. Šobrīd ir periods, kad viss notiek un gribas darīt. Ir idejas, kas mīt manā galvā, un ar tām arī nodarbojos, pētu, spēlējos un meklēju atrisinājumus. Šķiet, esmu iekļuvusi tādā kā ritenī. Daudz kas ir iesākts un gribas redzēt, kāds tad būs rezultāts. Kā gan nākotnē var vērties? Laikam jau ar šaubām un neizpratni, es vienkārši nevaru zināt to, kā būs. Ārējā pasaulē, šķiet, viss var ļoti ātri mainīties. Daru un tad redzēs, kas notiks tālāk. Runājot par vīrusu, būtu jauki, ja tas beigtos un varētu izbraukt kādā tālākā ekspedīcijā. Visu jau tāpat nevar paspēt, bet ilgtermiņā noteikti vēlos atgriezties pie iesāktajiem darbiem.
Kāda ir tava recepte, lai izdzīvotu šai sarežģītājā un izaicinājumu pilnajā laikā?
Īsti nedomāju par to, ko nav iespējams darīt. Man ir brīnišķīgi draugi un laikabiedri, kas, lai kur arī mēs atrastos, pārāk daudz nesūrojas, bet drīzāk pasmejas. Jāiet pretī izaicinājumiem un jālec tiem pāri vai jālien cauri, ja ir spēks. Cīnos jau arī ar sevi, negribas apstāties, kaut kas nāk vieglāk, bet dažreiz jāpieliek diezgan lielas pūles, lai vispār būtu okey.
Vai ir kas tāds, ko katrs no mums varētu izdarīt, lai pēc-pandēmijas pasaule būtu labāka?
Tiekoties ar nepazīstamiem cilvēkiem, varam vairāk smaidīt un sirsnīgi teikt viņiem “paldies” un “sveiki”. Smaidīt kaut vai ar acīm. Šķiet, latviešiem ir ieradums pārāk daudz neskatīties acīs, domāju, ka tagad varbūt ir iespējams to mazliet mainīt. Un tas varētu mūs tuvināt.
Kāda ir mākslinieka loma šodienas pasaulē?
Man šķiet, ka mākslinieks ir skatītājs un radītājs reizē. Kāpēc šodienas pasaulē ir vajadzība pēc māksliniekiem? Jo viņi ir tie cilvēki, kas ražo idejas, virzienus un sajūtas, nevis cīsiņus, sardīnes vai pistāciju krēmu. Es nevēlos noliegt vajadzību pēc visām pirmās nepieciešamības precēm. Vienkārši ir nepieciešams uzdot jautājumus! Mākslinieks pauž attieksmi, saskata virzienus. Mākslinieks ir ne tikai pasaules atainotājs, drīzāk – uztveres paplašinātājs.
Vai valstij ir jāiesaistās, lai palīdzētu māksliniekiem izdzīvot krīzē?
Valstij noteikti ir jāatbalsta mākslinieki. Ne tikai krīzes laikā (ko valsts reizumis dara). Mākslinieks visu laiku ir nosacītā krīzes stāvoklī, ne tikai fiziski, bet arī mentāli. Iekšējo krīzi nepārtraukti apskatu un mēģinu to izteikt vai pārveidot citās struktūrās. Tā, lai tā vairs nav krīze, bet gan izejas punkts kaut kam jaunam. Tagad – līdz ar izolāciju un daudzu kultūras pasākumu atcelšanu un aizliegšanu – mākslinieki ir nonākuši neapskaužamā situācijā. Taču mākslinieka loma, ļoti iespējams, varētu nostiprināties. Cilvēkam ir nepieciešami šoka momenti vai – gluži pretēji – kas skaists un sevī ievelkošs. Citādāk sabiedrība var pagrimt. Pavisam drūmi paliek, ja vienīgais, ko var darīt, ir iet mājās ēst ceptas olas un tad atkal uz darbu.
Vai būtu jāveido valstiska mēroga atbalsts tieši jaunajiem māksliniekiem, kuri nupat uzsākuši savu radošo ceļu?
Dzirdēju, ka (veiksmes gadījumā) valsts varētu piešķirt līdzekļus vides objektiem viena procenta apjomā no kopējā budžeta. Domāju, tā arī varētu būt laba iespēja jaunajiem māksliniekiem. Ja izvēles process notiktu atklāta konkursu formātā, šis varētu būt labs atbalsta mehānisms. Valstiska mēroga atbalsts izklausās pārāk nopietni. Ja valsts palīdz galerijām, kas strādā ar jaunajiem māksliniekiem, tas jau ir solis uz priekšu. Bet atbalsts noteikti ir nepieciešams, citādāk nekur tālu netiksim.
***
Aina Bikše (1994) 2019. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedru, iegūstot bakalaura grādu un šobrīd turpina studijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Kopš 2017. gada viņa piedalījusies vairākās grupu izstādēs Latvijā un ārpus tās, tostarp 2020. gadā ņēmusi dalību jauno mākslinieku izstādē “Sintēze. Īstenības pētīšana caur kustību, attīstību un pretrunām” (kuratore Auguste Petre).
