Ko šobrīd dara kuratore Elīza Elizabete Ramza un mākslinieks Rūdolfs Štamers?
Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem
Projekta “Ko šobrīd dara mākslinieks?” uzmanības fokusā ir radošs cilvēks, viņa domas par šo laiku, nākotnes vīzijas un mākslas izpausmes. Šo sēriju Arterritory.com aizsāka laikā, kad ierasto kārtību pilnībā izjauca pandēmija, kas kardināli mainījusi itin visu, liekot saprast, ka pasaule nekad vairs nebūs tāda kā kādreiz. Mākslai cilvēku dzīvēs, iespējams, šobrīd ir divtik liela loma, jo mākslinieki ir vizionāri, kas spēj iedvesmot apkārtējos un vienlaikus dot savu ieguldījumu globālu problēmu risināšanā.
Kuratore, mākslas vēsturniece Elīza Elizabete Ramza un mākslinieks Rūdolfs Štamers ir radošais tandēms, kuru pašlaik vieno ne tikai interese par savas paaudzes autoru darbību un projektu dialogu ar Latvijas laikmetīgās mākslas vēstures stūrakmeņiem, bet arī kopdzīve Parīzē. Tur Elīza jau kādu laiku darbojas galerijas Ruttkowski;68 komandā, savukārt Rūdolfs strādā pie saviem jaunākajiem projektiem un daudz laika pavada pārdomās par globālo mākslas scēnu. Paralēli strādājot pie aktuāliem projektiem Latvijā – Elīza turpina darbu pie brīvdabas izstādes “SAVVAĻA” veidošanas kopā ar Andri Eglīti, bet Rūdolfs plāno šī gada sezonu izstāžu ciklam “Iknedēļas atklājums”, kultūrvietā “Tu jau zini kur”.
Arterritory.com aicināja Elīzu un Rūdolfu dalīties pārdomās par šī brīža situāciju radošajās industrijās un pastāstīt par saviem aktuālajiem projektiem.
Rūdolfs Štamers, She looked me in the eyes and asked could I spare some change. Autortehnika, 48x58cm, 2020/2021, Parīze
Jau kādu laiku jūsu dzīve saistīta ar Parīzi. Pastāstiet, kā pandēmija ietekmējusi pilsētas ritmu un kultūras dzīvi Francijas galvaspilsētā – kāds ir tur valdošais noskaņojums?
Rūdolfs: Tagad jau ir labāk. Viss sāk lēnām atdzīvoties. Sākums mani besīja. Ne jau Parīze, bet tas ritms! Tajā pašā laikā, bija visai šarmanti. Daudz mazāk cilvēku uz ielām. Bija pat brīži, kad varēja atpūtināt acis un paskatīties tālumā, redzot vien pāris indivīdus plašajās, tālajās ielās. Žēlīgi, ka tāpat kā lielā daļā Eiropas, ir ciet kafejnīcas un bāri, mākslas centri un muzeji ir slēgti. Vismaz mākslas galerijas šobrīd ir vaļā…
Elīza: Jā, sākumā likās, ka būs jāpierod pie tās metropoles intensitātes un dinamikas, kas te valda, bet novembris pagāja pilnīgi apokaliptiski – viss bija ciet, pastaigāties varēja vien 1stundu 1kilometra rādiusā ap mājām, komandantstunda no pulksten 21:00, piemājas Džordža Pompidū laukums vakaros bez neviena paša cilvēka – sirreāls tukšums. Tā, protams, nav baudāmākā Parīze, bet tajā klusumā bija arī tāds šausmīgs skaistums. Vienlaikus mākslas dzīve, neraugoties uz to visu, turpinās, kaut vai The Community organizētā izstāde viesnīcas Normandie numuriņos, kur piedalījās arī Rīgas 427 galerija ar Evitas Vasiļjevas un Ginta Gabrāna darbiem. Bet sajūtas ir citas – ir mainījušies spēles noteikumi, bohēmiskā socializēšanās, kas papildināja jebkuru kultūras notikumu, ir pazudusi no ikdienas un var just, ka tās pietrūkst. Mēs pat galerijā mazliet brīnāmies, ka cilvēki kļuvuši izteikti runātīgāki, noilgojušies pēc tieša kontakta – nejaušām sarunām.
Rūdolfs: Hmm, bet atklāšanās cilvēki gan diemžēl tikai atnāk, paskatās un uzreiz dodas tālāk. Ja ir burzma, visi paliek nervozi un grib prom. Es kā mākslinieks strādāju no mājām, tādēļ man pietrūkst sarunas ar random cilvēkiem, it sevišķi izstāžu atklāšanās!
“SAVVAĻA” 2020, otrais atklāšanas pasākums. Foto: Inese Dābola
Pastāstiet par saviem šī brīža projektiem. Kādas šobrīd ir jūsu dzīves radošās aktualitātes?
Rūdolfs: Tā kā neesam šeit vēl kārtīgi iedzīvojušies, viss, kā jau lielā pilsētā, notiek lēnām. Man arī nav sanācis atrast studiju. Ņemos pa dzīvojamo istabu – eksperimentēju un studēju dažādus materiālus un to savienojumus. Tagad strādāju ar mazākiem formātiem kā ierasts, taču daudz štukoju un briestu kam lielākam. Paralēli ar komandu kaļam projektus Rīgas mākslas scēnai, bet par to parunāsim kādu citu reizi!
Topošā ausu rotu Eargerness kolekcija. Fonā Antwan Horfee darbs Open it (2020).
Elīza: Kaut kādā mērā man ir paveicies, pandēmija ir ļāvusi “nomest pa bremzēm” ieskrējušos pienākumu ritmu. Apdomāt ko un kā tālāk gribas darīt, nevis ļauties inercei. Tagad, piemēram, beidzot pievērsos rakstīšanai, ko vienmēr biju atlikusi, piedalījos arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Radošās Rakstniecības skolā. Ļoti liels prieks, ka turpinu sadarbību ar Andri Eglīti – tagad veidojam izstādes “SAVVAĻA” otro daļu, tā ka šovasar Drustos būs skatāms feins turpinājums iesāktajam. Tā kā cilvēki arī te mani izvaicā par manām Eargerness ausu ķēdēm, aptvēru, ka tās ir jāpadara pieejamas plašākai publikai. Vārdu sakot, ir radusies brīva telpa, kur domāt, smelties, radīt un sākusies arī ideju apmaiņa par internacionālām idejām.
Rūdolfs Štamers, Hard to accept reality. Jaukta tehnika, 40x50cm, 2020/2021, Parīze
Rūdolf, kā Covid-19 veicinātie ierobežojumi ir ietekmējuši tavas mākslinieciskās darbības attīstību?
Rūdolfs: Nupat, septembrī absolvēju Antverpenes Karalisko mākslas akadēmiju. Bija plāni, vīzijas un cerības, bet gandrīz nekas no tā nav piepildījies. Man kā maģistra līmeņa studentam tēlniecības nodaļā tika piešķirta visai liela, privāta studija, kur varēju darboties pēc saviem ieskatiem. Taču, kad pilsētā sākās lock-down, arī mūsu studijām pieeja bija liegta. Atcēlās izstādes, izpalika studiju vizītes. Biju iesācis vairākus projektus, kurus nevarēju pabeigt...
Toties šeit, Parīzē, baigi paveicās, ka neaizklapēja būvmateriālu veikalus. Iepriekš, pirmajā vilnī (kad dzīvoju Antverpē), viss bija ciet, izņemot pārtikas veikalus un aptiekas. Tad bija daudz grūtāk. Tagad es priecīgs (bet piesardzīgs), ka varu klejot pa būvmateriālu ailēm un domāt par jaunu materiālu izmantošanu un kombinēšanu. Šeit materiālu dažādība un klāsts ir daudz plašāks nekā Latvijā! Ā, un vēl es beidzot sāku iepirkšanos internetā! Vienmēr no tā izvairījos un ne velti – kopumā man ne sevišķi patīk to darīt – vajag tomēr pačamdīt un pabakstīt materiālu, bet tomēr ir forši, ka var no dīvāna visu pasūtīt!
Šobrīd visvairāk jūtu, ka pietrūkst komunikācijas ar citiem māksliniekiem un kultūrcilvēkiem. Lielo galeriju atklāšanas vienkārši ir garlaicīgas, jo visi atnāk, apskatās un iet prom. Turpretī par jauno mākslinieku izstāžu atklāšanām, kur ir vīniņš un sarunas, uzzināt ir grūtāk. Tās tiek nedaudz slēptas, lai mazinātu apmeklētāju skaitu, laikam.
Tomēr ir arī labā puse – aktīvākā domāšanā. Lēnās sarunas ar sevi. Kur šis monologs aizvedīs – rādīs tikai laiks.
Elīza Ruttkowski;68 galerijā
Elīza, tu Parīzē darbojies Ruttkowski;68 galerijā. Pie kādiem izstāžu projektiem šobrīd strādājat? Vai ierobežojumi ir skāruši arī galerijas darbību?
Elīza: Tik ieeļļotu mehānismu ir grūti izsist no sliedēm, Ruttkowski;68 (Ķelnē un Parīzē bāzēta galerija) pagājušogad nosvinēja 10 gadu jubileju. Parīzē kādu laiku galerija bija slēgta apmeklētājiem, un, lai arī ietekme it kā ir minimāla, tomēr tā ir jūtama. Tā teikt, nejaušus interesentus mēs sastopam krietni mazāk. Turpretī bija vairāk laika strādāt ar nākotnes projektiem. Šeit šo visu vairāk uztver kā veselīgu pārmaiņu laiku, kuru tikai jāprot izmantot, un tas mani ikdienas gaitās ļoti iedvesmo. Tagad strādājam pie ceturtās Ruttkoenig izstādes, kas februārī norisināsies Parīzes galerijā. Tas ir divu starptautisku galeriju König Gallery (Berlīne, Londona, Tokija) un Ruttkowski;68 (Ķelne, Parīze) sadarbības projekts, kas aizsākās 2019. gadā. Šajā izstādē būs apskatāmi König Gallery mākslinieces Claudia Compte darbi un Ruttkowski;68 pārstāvētā Stefan Marx māksla.
Rūdolfs Štamers, Synthetic vacation. Autortehnika, 43x70cm, 2020/2021, Parīze
Kādi ir jūsu ilgtermiņa radošie plāni – ar kādu noskaņu veraties nākotnē?
Elīza: Atzīšos, ka šai īpatnējā laikā noskaņojums ir bijis visvisāds, bet tagad, arī par nākotni domājot, manī valda labsajūta. Plānojas aktīva darbošanās, nākamie mērķi jau dabiski izkristalizējušies. Konkrētāk par plāniem nemaz negribas runāt – kā jau mēs šogad piedzīvojām, viss var ļoti ātri un pēkšņi mainīties. Un, kad tas notiek, tik jāspēj ātri reaģēt un pielāgoties.
Rūdolfs: Pozitīvi! Turpināšu strādāt pie projektiem. Pilnveidot sevi un neapstāties par spīti visiem šķēršļiem un problēmām.
Vizītē pie mākslinieka Antwan Horfee. Foto: Rūdolfs Štamers
Vai, jūsuprāt, ir kas tāds, ko katrs no mums varētu izdarīt, lai pēc-pandēmijas pasaule būtu labāka?
Elīza: Droši vien vieglāk jau ir sākt ar to savu pasaulīti. Piedzīvojot kādu nomāktāku pašrefleksijas brīdi, var arī nonākt pie secinājumiem, kā sev un sev tuvākajiem šo brīžam grūtsirdīgo dzīvi darīt patīkamāku. Tas sevī ietver arī plašāku problēmu, jo, covids, manuprāt, ļoti izgaismojis sabiedrības sašķeltību, kā arī to, ka mums vēl jāmācās būt pieņemošākiem, iekļaujošākiem. Mēs no šī varam iznākt ne tikai individuāli spēcīgāki, bet arī atbalstošāki, atvērtāki un saprotošāki pret citiem. Arī Latvijas politiķiem būtu vērts padomāt vai viņu ierosinājumi kultivē empātiskas attieksmes veidošanos sabiedrībā.
Rūdolfs: Iegādāties mākslu un iedrošināt arī citus. Vislabāk sākt kolekcionēt! Reizi gadā vismaz pa darbam. Arī tie, kuri dzīvo bloķenēs un laukos to var atļauties. Tas atsvaidzinās ne tikai interjeru vai eksterjeru, bet arī prātu un dvēseli. Un vienmēr būs ko paskatīties un papētīt. Vēl es varu ieteikt arī “ko nedarīt”! Nepērciet (un skaidrojiet, lai arī citi nepērk) tos nesamērīgi dārgos, masveidā apdrukātos audeklus ar puķēm, delfīniem vai ainavām. Tā nav māksla! Par to naudu var iegādāties kāda jaunā mākslinieka grafiku vai fočeni, vai varbūt pat kādu mazu glezniņu.
Rūdolfs Štamers, A tear of a falling star. Autortehnika, 48x58cm, 2021, Parīze
Kāda ir mākslinieka un kāda ir kuratora loma šodienas pasaulē?
Elīza: Par šo mēs ar Rūdolfu esam ļoti daudz runājuši, īpaši par mākslinieku un kuratoru sadarbības formām. Manuprāt, kuratori ir vairāk kā starpnieki – es domāju, mans uzdevums ir redzēt, saprast un verbalizēt jau esošo procesu, citreiz strādāt ar pašas izvēlētu tēmu, bet tieši šobrīd man vairāk interesē procesuāla kopā radīšana, kur vitāli svarīgs ir dialogs un komandas sadarbība. Taču mākslinieki tomēr ir tie, kuri pirms visiem pārējiem vizuālā valodā aktualizē mums visiem pazīstamās sajūtas un jautājumus.
Rūdolfs: Uz šo jautājumu es cerams varēšu atbildēt rīt…
***
Grupas izstādes Nieze (2019, galerija Istaba) atklāšana. Foto: Filips Šmits
Elīza Elizabete Ramza (1996) 2019.gadā absolvēja Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļu, papildinājusi zināšanas Florences Mākslas akadēmijā un pašlaik turpina studijas maģistrantūrā. Strādājusi Contemporary Art Initiatives, Hāgā (2018), kā arī Careva Contemporary, Rīgā (2019). Kopš 2018. gada organizējusi un kūrējusi vairākas izstādes gan Latvijā, gan Nīderlandē. Tostarp “Varbūt var būt” (koncepcijas līdzautore Rūdolfa Štamera fikcionāli performatīvajai izstādei galerijā Low, 2018), grupas izstādi “Nieze” (galerijā Istaba, 2020). Šobrīd dzīvo un strādā Parīzē.
Rūdolfs Štamers (1995) 2020. gadā ieguvis maģistra grādu Antverpenes Karaliskajā mākslas akadēmijā, Tēlniecības nodaļā. Kopš 2015. gada sarīkojis vairākas personālizstādes un piedalījies grupas izstādes Latvijā, Beļģijā, Nīderlandē un Francijā. No 2017. gada organizējis un kūrējis vairākas grupas izstādes, tostarp izstāžu ciklu “Iknedēļas atklājums” (2020), “Krējuma izstrādājums” (2018) un Work in Regress (2017). Plašāk ar Štamera daiļradi var iepazīties rudolfsstamers.com/.
