Ko šobrīd dara māksliniece Madara Kvēpa?
Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem
Projekta “Ko šobrīd dara mākslinieks?” uzmanības fokusā ir radošs cilvēks, viņa domas par šo laiku, nākotnes vīzijas un mākslas izpausmes. Šo sēriju Arterritory.com aizsāka laikā, kad ierasto kārtību pilnībā izjauca pandēmija, kas kardināli mainījusi itin visu, liekot saprast, ka pasaule nekad vairs nebūs tāda kā kādreiz. Mākslai cilvēku dzīvēs, iespējams, šobrīd ir divtik liela loma, jo mākslinieki ir vizionāri, kas spēj iedvesmot apkārtējos un vienlaikus dot savu ieguldījumu globālu problēmu risināšanā.
Madaras Kvēpas abstraktā glezniecība ir jūtīga un stāstoša (taču ne uzbāzīgi), tā mērķtiecīgi atklāj mākslinieces domu virzību un vienlaikus dot vietu skatītāja iztēles lidojumam. Interese par krāsu un valodu, kas Kvēpai ir tik būtiska, burtiski atspīd viņas radītajos darbos, radot iespaidu par konsekvenci un mērķtiecīgu darbu. Madaras Kvēpas gleznas un eksperimenti trīsdimensiju mākslā nav nejaušības, bet gan tīras domas un ideju risinājumu materializācijas.
Arterritory.com aicināja Madaru dalīties pārdomās par šī brīža situāciju radošajās industrijās un pastāstīt par saviem aktuālajiem projektiem.
Pastāsti par saviem šī brīža projektiem. Kas ir tā ziņa, kuru vēlies ar tiem nodot sabiedrībai?
Tā nu ir sanācis, ka (par spīti pandēmijai) pagājušajā gadā par garlaicību neesmu varējusi sūdzēties. Ir notikušas gan divas personālizstādes (“Tulkojums” galerijā LOOK un “Skatiens” Valmieras Drāmas teātra kafejnīcā), gan vairākas grupas izstādes (tostarp “Sintēze. Īstenības pētīšana caur kustību, attīstību un pretrunām” bijušajā tekstilrūpnīcā “Boļševička”). Varētu pat teikt – kā beidzās viena izstāde, knapi paspēju pacelt galvu, lai sāktu strādāt pie nākamās. Protams, ka esmu par šīm iespējām ļoti pateicīga, taču jāatzīst, ka šobrīd svētlaimīgi baudu radošu laiku darbnīcā, kas pagaidām nav tēmēts ne uz vienu konkrētu mērķi. Vienīgi pieļauju, ka daudzi no tiem ideju iedīgļiem, pie kuriem strādāju, šajā gadā varētu tikt attīstīti mana maģistra darba kontekstā.
Tīri konceptuāli šobrīd mani interesē veselības, veseluma un tautas dziedniecības tēma. Interesanti, ka mūsu valodā jau vārds “veselība” etimoloģiski norāda uz veselības izpratni kā būšanu vienam veselam – ar to raksturojot garīgās un mentālās veselības kopumu. Tagad, kad pasaulē plosās pandēmija, visa uzmanība pievērsta fiziskajai veselībai, piemirstot par to, ka veselā miesā arī garam ir jābūt veselam. Atzīšos, ka man pagājušais gads ir nesis ne tikai izstādes, bet arī daudzus emocionālus pārbaudījumus. Tādēļ šobrīd kā vēl nekad agrāk šķiet svarīgi apstāties, palaist prom visu lieko un sākt no jauna. Starp citu – ne tikai latviešu, bet arī citās kultūrās veselības koncepts ir tieši saistīts ar atdzimšanu, piedzimšanu no jauna. Simboliski tas atspoguļojas tādās rituālās darbībās kā, piemēram, līšana cauri koka vai jebkādam citam dabiskas izcelsmes dobumam (kā mātes dzemdes asociācija), vai arī cilvēka ierakšana zem zemes – lai zeme paņemtu prom visu lieko, un cilvēks varētu atdzimt veselībā. Pagājušā gada laikā pati esmu izmēģinājusi abas iepriekšminētās “procedūras”. Šobrīd mēģinu šajos procesos pieredzēto transformēt materiālā, spēlējoties ar dabīgiem un sintētiskiem materiāliem vienlaikus – tādējādi, iespējams, tiecoties iedzīvināt mūslaiku realitāti, kur, neraugoties uz vēlmi atgriezties pie dabas, visā pilnībā tas nav iespējams, jo tādas neskartās, "tīrās" dabas vairs vienkārši nav.
Kādi ir tavi ilgtermiņa radošie plāni – ar kādu noskaņu veries nākotnē?
Jāatzīst, ka pandēmija ir mainījusi to, kā es raugos uz laiku. Tas izklausīsies pesimistiski, lai gan man tā nešķiet, bet par nākotni es vairs tik daudz nedomāju, jo gluži vienkārši tā šķiet pārāk neskaidra. Ir tik daudz mainīgo vienību, ko nosaka pandēmijas attīstība. Taču, no gaišās puses raugoties, ir daudz skaidrāka apjausma, ka dzīve notiek tikai šeit un tagad, un katrs brīdis, kas pavadīts veselībā, radošā bērna priekā un kopā ar tuvajiem, ir zelta vērts.
Kāda ir tava recepte, lai izdzīvotu šai sarežģītājā un izaicinājumu pilnajā laikā?
Ķīniešiem ir brīnišķīgs sakāmvārds – tā vietā, lai cīnītos ar tumsu, iededz gaismu. Es cenšos nekoncentrēties uz slimību un nebarot bailes, bet gan koncentrēties uz veselību. Neko jaunu jau nepateikšu, bet man tiešām šķiet, ka tā vietā, lai baidītos no slimības, ir jāiegulda savā veselībā. Jāiet ārā svaigā gaisā, jāskrien, jāstaigā, jāēd visi dabiskie vitamīni, kas mums ir pieejami, un jāizmanto garie, tumšie vakari, lai gatavotu garšīgas vakariņas ģimenei, lasītu biezas grāmatas un kūpinātu garas, smaržīgas sveces. Atkārtošos – veselā miesā vesels gars!
Vai ir kas tāds, ko katrs no mums varētu izdarīt, lai pēc-pandēmijas pasaule būtu labāka?
Iemācīties apstāties. To es saku arī pati sev, jo esmu radusi daudz strādāt, aktīvi darboties – man nereti ir grūti nosēdēt mierā. Tā vien šķiet, ka pasaule būtu labāka vieta, ja mēs tik ļoti nebradātu viens otram pāri un būtu līdzcietīgāki cits pret citu, dodot vairāk laika atpūtai, mieram, veselībai. Šī pandēmija piespiedu kārtā trenē – daudzi ir spiesti sēdēt karantīnās, pašizolācijās, kas, protams, var būt arī ļoti nomācoši, taču vienlaikus iemāca – ka, lūk, tas neatliekamais darbs vai šī neatliekamā sapulce pagaidīs. Primārais ir dzīvība un veselība, atbildība un cieņa pret citiem. Man tā pandēmijas morāle ir izkristalizējusies aptuveni šāda: nevajag sagaidīt mirkli, kad dzīve sāk irt pa vīlēm, lai beidzot apstātos un saprastu, kas patiešām ir svarīgs.
Kāda ir mākslinieka loma šodienas pasaulē?
Man šķiet, mākslinieks līdzinās skolotājam japāņu dzenbudismā, kas pielavas pie mācekļa un ar savu keisaku uzšauj pa pakausi. Vismaz manā pieredzē katarse vienmēr ir bijis tāds spontānās meditācijas mirklis. Kad liekas, ka pēkšņi esi kaut ko vārdos nenoformulējamu, bet ļoti būtisku sapratis. Racionālais prāts tajā brīdī ir aizgājis pīppauzē.
Vai valstij ir jāiesaistās, lai palīdzētu māksliniekiem izdzīvot krīzē?
Es atceros, ka pagājušajā pavasarī, kad sēdējām mājās, internetā klīda joks, ka visiem tiem, kuriem liekas, ka mākslai nav nekādas jēgas, vajadzētu pasēdēt pašizolācijā bez grāmatām, mūzikas, filmām. Tā arī ir mana atbilde uz šo jautājumu. Protams, ka būtu jāpalīdz!
Vai būtu jāveido valstiska mēroga atbalsts tieši jaunajiem māksliniekiem, kuri nupat uzsākuši savu radošo ceļu?
Jā, šis man ir īpaši aktuāls temats, jo pati šīgada pavasarī gatavojos absolvēt Latvijas Mākslas Akadēmijas maģistrantūru. Manuprāt, ir ļoti svarīgi dot iespēju jaunajam māksliniekam atsperties uzreiz pēc augstskolas pabeigšanas, kamēr viņos vēl ir aktīvs tas radošais motors. Ja mākslinieks netiek atbalstīts (tas ir tikai laika jautājums), viņš būs spiests nodarboties ar kaut ko citu, lai nopelnītu sev iztiku, vai arī, laužot kaulus dažādos darbos, galu galā var ciest arī daiļrades kvalitāte. Māksla tomēr prasa laiku, tādā ziņā tā ir ļoti nežēlīga. Un laiks mūsdienās nozīmē naudu.
***
Madara Kvēpa (1995) 2019. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu, iegūstot bakalaura grādu, un šobrīd turpina studijas maģistrantūrā. Zināšanas papildinājusi studijās Milānā. Kopš 2016. gada viņa aktīvi piedalās grupu izstādēs, ņēmusi dalību arī fonda “Mākslai Vajag telpu” projektā “Skaņai vajag mākslu” (2018), interpretējot Dainas Riņķes gleznu “Mūsu māja” un jauno mākslinieku grupas izstādē “Sintēze. Īstenības pētīšana caur kustību, attīstību un pretrunām” (2020, kuratore Auguste Petre). Līdz šim sarīkojusi arī piecas personālizstādes.
