Gaisma glezno satikšanos
Saruna ar mākslinieci Madaru Kvēpu
Madara Kvēpa ir vizuālā māksliniece, kas šobrīd studē Latvijas Mākslas akadēmijas profesionālajā doktorantūrā. Kopš 2016. gada māksliniece aktīvi piedalās grupu izstādēs. Līdz šim viņai notikušas desmit personālizstādes, t.sk. Kvēpa ar personālizstādi “Vesels” piedalījusies mākslas festivālā “Cēsis 2021”. Madara jaunākajā izstādē “Jūra nerunā, tomēr es atgriežos” no personīgas perspektīvas, pati būdama dabā un fiksējot tās pārmaiņas vairāku gadu garumā, caur mieru, kurā tomēr jaušama spriedze, aicina skatītājus padomāt par mainīgajām cilvēka un dabas attiecībām – vai tas ir mānīgs klusums? Izstāde ISSP galerijā skatāma vēl tikai šodien.
Foto: Dasha Trofimova
Pastāsti, lūdzu, kā tapa personālizstāde “Jūra nerunā, tomēr es atgriežos”? Tas ir ilgtermiņa projekts.
Laikam jau uzreiz būtu svarīgi pateikt, ka šī izstāde ir kulminācija trīs gadu ilgam mākslinieciskās pētniecības procesam, studējot Latvijas Mākslas akadēmijas profesionālās doktorantūras programmā. Ar visu “garo dēku” ir iespējams iepazīties mana pētījuma teorētiskajā daļā, kas ir pieejama Latvijas Mākslas akadēmijas mājaslapā. Taču, rezumējot, šos trīs studiju gadus esmu meklējusi atbildi uz pašas izvirzīto jautājumu: vai empātiju pret dabu ir iespējams trenēt, un vai mākslinieciska prakse var būt noderīga šajā procesā? Izstāde “Jūra nerunā, tomēr es atgriežos” savā būtībā ir dziļi personiskas pieredzes atspoguļojums, kuras pamatā ir attiecību veidošanas process ar diviem akmeņiem un trim priedēm manas dzīvesvietas apkaimē, Saulkrastu novadā. No 2023. gada novembra līdz 2025. gada jūlijam es šajās vietās regulāri (vismaz reizi divos mēnešos) atgriezos, lai vienkārši pavadītu laiku ar tiem kopā. No sākuma es nezināju, ar ko tas viss beigsies – vai tas rezultēsies izstādē vai kā tamlīdzīgi. Pieredzēto dokumentēju rakstiskā dienasgrāmatā, un ar laiku parādījās arī pirmais “vērotājs” – adatas acs kamera, jo gribējās šos tikšanās brīžus kaut kā piefiksēt. Mana “dzimtā valoda” mākslā ir glezniecība, taču šoreiz man likās, ka, lai fiksētu šos satikšanās brīžus, es negribu uzspiest kaut kādu savu skatījumu. Man likās, ka tieši analogs fotoaparāts (vēl jo vairāk – tā vienkāršākajā izpausmes formā kā pinhole) ir tāds nepastarpināts vērotājs, jeb, kā man patīk par to domāt, tas ir veids, kā pavērot, kā pati gaisma glezno šos mūsu satikšanās brīžus. Laika gaitā sapratu, ka arī rakstiskā dienasgrāmata, kas sākotnēji bija iecerēta kā privāts atmiņu artefakts, ir jāpublicē. Šobrīd tā ir lasāma izdevumā Piezīmes par māksliniecisko autoetnogrāfiju, kas ir pieejams lasīšanai ISSP galerijā, Latvijas Mākslas akadēmijas bibliotēkā un Latvijas Nacionālajā bibliotēkā).
Kā tu saskati iespēju atteikties no antropocentriska skatījuma, “kad saskarsmes brīžos māksliniece ne tikai izjūt dabas klātbūtni, bet mēģina izprast – kā tas ir, būt akmenim vai būt kokam.” (citēts izstādes pavadošais teksts – L.B.)?
Skaidrs, ka no antropocentriska skatījuma pilnā mērā atteikties nav iespējams. Nu, es to domāju tādā pavisam primitīvā ziņā, ka mēs no savas ādas nevaram izkāpt, un varam censties izprast citas būtnes tikai no mūsu ierobežotās apziņas perspektīvas. Kad savā dienasgrāmatā rakstīju, ka cenšos izprast, kā tas ir, būt par akmeni, tas, protams, bija domāts arī poētiski. Tā ir domātā kā emocionāla pozīcija. Es nekad pilnībā intelektuāli neizpratīšu nedz kokus, nedz akmeņus, taču esmu sapratusi, ka man daudz svarīgāk šķiet nevis tos izprast, bet gan iemācīties tos cienīt visā to citādībā, kuru es nekad ar prātu nespēšu aptvert visā pilnībā.
Izstādes tekstā arī minēts “Laiks un nesteidzīga atgriešanās izstādē kļūst par izteiksmes līdzekli un mākslinieciskās pētniecības metodi.” Ainavām izstāžu telpas kontekstā parādās jauna jēgas perspektīva. Kā tu to skaidrotu?
Pavadot laiku ar kokiem un akmeņiem, es daudz domāju par laiku un tā ritējumu. Īpaši akmeņi vienmēr ir fascinējuši ar to, ka šķiet – tie ir tik nekustīgi, ka uz tiem vispār laiks neattiecas – bet tajā pašā laikā, tie paši par sevi ir sakompresēts laiks. Tas vispār ir prātam neaptverami, ka šie miljoniem gadu vecie objekti ir šeit, starp mums. Ko tik viņi nav pieredzējuši! Arī koki man šķita eksistējam kādā citā, lēnākā laika pieredzes dimensijā. Vismaz tā man, no manas iemiesotās, subjektīvās perspektīvas raugoties, likās. Vienīgais, kā man likās, es varētu pietuvoties šim atšķirīgajam laika ritējumam, ir apstājoties. Tas it kā liekas tik vienkārši, bet, patiesību sakot, mūsdienu skrienoši degošajā pasaulē, manuprāt, ir arī diezgan radikāli. Arī izmantotās analogās, ar rokām izgatavotās fotokameras atspoguļo šo laika dimensiju, jo tām ir nepieciešams ilgs ekspozīcijas laiks (manis uzņemtajās fotogrāfijās ekspozīcijas laiks bija amplitūdā no aptuveni pusotras minūtes saulainākās dienās līdz pat pusstundai ziemās un rudeņos).
Man ļoti patīk tavs citāts izstādes kontekstā: “Vai empātiju pret dabu ir iespējams trenēt?” Kā to trenē tu?
Šī šķietami vienkāršā darbība – regulāra atgriešanās vienās un tajās pašās vietās – laika gaitā manī bija attīstījusi kādu neparastu vērību pret izmaiņām vidē, ko esmu nosaukusi par ekoloģisko jūtību. Iepriekš neatklātā detalizētībā ievēroju ne vien dinamiskos jūras paisuma un bēguma stāvokļus, bet arī smilšu staigāšanu, cilvēku iemītas taciņas, izcirstus krūmus un zarus. Es domāju, ka šai metodei būtu liels potenciāls pedagoģijā, sevišķi ar bērniem. Tas būtu tik forši, ja, piemēram, bērnudārzos vai skolās reizi divos mēnešos katrs bērns tiktu aicināts atgriezties vienā vietā skolas pagalmā, pie kāda kociņa vai krūma, un vienkārši pavērot, kas notiek apkārt. Nu kaut vai piecas minūtes! Un pēc tam piefiksēt redzēto zīmējumā vai dienasgrāmatā. Iespējams, ka tas varētu palīdzēt veidotu paaudzi ar ekoloģiski jūtīgāku skatījumu. Varbūt kādam tas izklausās naivi, bet man liekas, ka naivumā, kas piepildīts ar mīlestību, ir liels potenciāls radīt izmaiņas šajā trakajā pasaulē.
Filozofs Rūdis Bebrišs recenzijā “Fotokvartālā” par tavu izstādi raksta: “Jo vairāk par šo domāju, jo vairāk sajūtos, ka izstādes miers patiesībā ir visai nemierīgs; ka tā ir tikai vīzija, kā mēs varētu līdzpastāvēt ar dabu, taču ārpus omulīgās ilūzijas glūn draudi, ka viss šādi varētu nepalikt.” Kā tev šķiet – vai miers šajā gadījumā nav “pārāk mierīgs” un meditatīvs, lai pievērstu uzmanību, piemēram, klimata pārmaiņu jautājumam un cilvēka atbildībai par dabu?
Šis miers noteikti nav tikai mierīgs. Man kā autorei ir prieks, ka vērīgāki skatītāji to ievēro. Arī lasot dienasgrāmatu ir skaidrs, ka viss nav tik viennozīmīgi – vietumis izsaku savas bažas, ka, nu, piemēram, ir jau forši, ka ir tik silts septembris, bet diez kā par to jūtas jūra, un citi. Tāpat arī vērīgāks skatītājs ievēros, ka laikapstākļi brīžam neievēro nekādu ritmisku konsekvenci, viss ir vienkārši haosā. Bieži arī fotoaparāts tiek aizpūsts pa gaisu, bildes nesanāk, ir sliktas, steidzīgas dienas un tamlīdzīgi. Tad, protams, ir aprakstītas arī automātu skaņas, kas nāk no tuvējā Ādažu poligona un “staigā” pāri jūrai. Tā laikam ir bijusi vissirreālākā pieredze, sastapties ar automātu nospriegoto klātbūtni šajos meditatīvajos brīžos. Vienu brīdi pat apsvēru to iekļaut izstādē kā skaņu celiņu, bet tad apstājos un nodomāju, ka tas varētu būt pārāk tiešs pliķis skatītājam sejā. Man liekas, ka mēs tās automātu skaņas tāpat jau ar gara ausīm dzirdam visu laiku.
Ciktāl tev bija svarīgi izcelt kolektīvo atbildību un iezīmēt kritisku dimensiju izstādē?
Kritiskā dimensija man, protams, bija svarīga, taču es vēlējos to iztirzāt no personiska skatupunkta. Skaidrs, ka tas prasītu lielu laiku, kura, iespējams, mums vairs nav, bet man šķiet, ka fundamentālas izmaiņas ekoloģiskās krīzes pārvarēšanā varētu notikt, ja cilvēkiem būtu izmainīta domāšana. Šoreiz nolēmu ielikt sevi kā izmēģinājuma trusīti pētījuma viducī un pameklēt, vai es varu izmainīt savu domāšanu un kļūt jūtīgāka pret dabas procesiem. Atbilde ir – viennozīmīgs jā. Ceru, ka izstāde uz to vedina arī citus.
