Ko šobrīd dara māksliniece Ance Vilnīte?
Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem
Projekta “Ko šobrīd dara mākslinieks?” uzmanības fokusā ir radošs cilvēks, viņa domas par šo laiku, nākotnes vīzijas un mākslas izpausmes. Šo sēriju Arterritory.com aizsāka laikā, kad ierasto kārtību pilnībā izjauca pandēmija, kas kardināli mainījusi itin visu, liekot saprast, ka pasaule nekad vairs nebūs tāda kā kādreiz. Mākslai cilvēku dzīvēs, iespējams, šobrīd ir divtik liela loma, jo mākslinieki ir vizionāri, kas spēj iedvesmot apkārtējos un vienlaikus dot savu ieguldījumu globālu problēmu risināšanā.
Jaunās mākslinieces Ances Vilnītes vārds auditorijai vispirms asociējas ar skaļu savas nostājas un radošo ieceru paušanu, arī emocionāli piesātinātu performanču radīšanu. Par spilgtu šī gada mākslas pieturpunktu kļuva viņas performance “Augšāmcelšanās 1. daļa”, kas norisinājās Rīgas Fotomēneša ietvaros un kuras laikā Vilnīte maršrutā no Blaumaņa ielas līdz Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, pašrocīgi nesa (stiepa) savu tēlniecības objektu – hiperbolizēta izmēra bezgalvainu vīrieti ar izteiktu erekciju. Šīs spilgtās Vilnītes izpausmes nav tikai šovs vai tukša provokācija, bet gan jēgpilna pieskāršanās feminisma un sabiedrības sociālo konstrukciju tēmām.
Arterritory.com aicināja Anci dalīties pārdomās par šī brīža situāciju radošajās industrijās un pastāstīt par saviem aktuālajiem projektiem.
Pastāsti par saviem šī brīža projektiem. Kas ir tā ziņa, kuru vēlies ar tiem nodot sabiedrībai?
No septembra norisinās ļoti izaicinoša performance “Vai Ance varēs pabeigt 3. kursu LMA Vizuālās Komunikācijas nodaļā?”, kas laikam gan ir manas līdzšinējās darbības labākais projekts. Šobrīd mācos visu, kas man nesanāk un nepadodas, un, tā kā ir jāapgūst ļoti daudz jaunas informācijas, paredzu, ka paies vēl ilgs laiks līdz no tā visa kas radīsies. Iztēlojos, ka uz visu to, ko pēdējā, esošajā un tuvākajā laikā daru un darīšu ir attiecināms zilais “logs” ar uzrakstu Working on updates. 20% complete. Don`t turn off your computer. Paralēli aktuālajam jautājumam “kā ieslēgt datoru?” un radošiem izmēģinājumiem, veidoju arī darbu kādam aizraujošam grupas projektam, taču par darbiem procesā parasti izvairos runāt. Lūk, motivācija nodzīvot līdz pavasarim.
Manu pēdējo darbu vienojošā ziņa varētu būt: “Beidziet būt ignoranti lohi, esiet labi cilvēki.”
Kādi ir tavi ilgtermiņa radošie plāni – ar kādu noskaņu veries nākotnē?
Nu, tagad šķiet ārkārtīgi mīļi un aizkustinoši tie sapņi un radošie plāni, ar kuriem sevi pieteicu pirms gada. Arī toreiz tas šķita aizkustinoši, tādēļ arī to pārvērtu darbā, bet tur tomēr bija zināma daļa patiesības, kas šobrīd vairs nav aktuāla – gan globālās situācijas dēļ, gan arī vienkārši tāpēc, ka negribu savu radošo vērtību tik ļoti saistīt ar novērtējumu mākslas pasaulē. Var visu mūžu strādāt, bet muzejā vai galerijā netikt - vai tālab būs velti strādāts?
Ir tēmas, kuras pētu un vēlētos realizēt, bet pret šo procesu šobrīd izturos mierīgi un dziļi. Ir noteikta kvalitāte, kuru vēlos sasniegt, un idejas, kuras vērts tam paglabāt. Priecājos, ka neesmu uzbliezusi kādu personālizstādi tikai tādēļ, ka citiem mana vecuma māksliniekiem bijušas pat vairākas. Ir visai smieklīgi, bet man ir vesels pūrs ar idejām laikam, kad nevienam vairs neinteresēšu.
Mans ilgtermiņa radošais plāns būtu turpināt attīstīties, būt īstai un patiesai savos darbos un ar tādu pat godīgumu attiekties arī pret sevi un pasauli. Nākotnē veros mierpilni bezcerīgi un domāju, ka Reira kungs parūpēsies, lai tādi jaunie mākslinieki kā es var pat lieki netērēt laiku, runājot par saviem radošajiem sapņiem.
Kāda ir tava recepte, lai izdzīvotu šai sarežģītājā un izaicinājumu pilnajā laikā?
Dzīvoju lielā pateicībā, jo šis laiks atgādina, cik liela laime ir mums pašsaprotamas ikdienas lietas. Man ir, kur dzīvot, varu piezvanīt saviem mīļajiem. Es varu iet, skriet, elpot, just. Vienmēr svarīgākais ir būt pateicīgam un novērtēt esošo, nevis tiekties pēc neesošā - tas ir visvieglākais ceļš, kā būt laimīgam.
Vai ir kas tāds, ko katrs no mums varētu izdarīt, lai pēc-pandēmijas pasaule būtu labāka?
Būt iecietīgākiem pret sevi un citiem. Mācīties piedot.
Kāda ir mākslinieka loma šodienas pasaulē?
Es pati daudz cīnos ar visa bezjēdzības sajūtu. Vai cilvēks, kas šobrīd zaudējis darbu un nezina, kā pabarot ģimeni, ies uz laikmetīgās mākslas izstādi? Māksla var rosināt empātiju, fiksēt laiku, pavērt jaunas domāšanas šķautnes, tā var būt arī dziedinoša un spēcinoša pieredze. Bet pati atkal un atkal atduros pret absurdu vēlmi no mākslinieka sagaidīt tādu kā pasaules glābēja lomu un brīžiem pat dusmojos, ka šobrīd, kad citiem iet tik grūti, kāds var atļauties runāt, par to, cik labi un bezrūpīgi ir būt savās darbnīcās. Taču šāda attieksme vispār nav cilvēcīga – šo laiku katrs pārdzīvojam kā varam, cenšanās distancēties no apkārt notiekošā arī ir viens no izdzīvošanas veidiem. Jo grūtāki laiki, jo vairāk gribas izbēgt no realitātes, un mākslas patēriņš viennozīmīgi ir veselīgākais un labākais veids, kā to darīt. Arvien vairāk sāku novērtēt vienkārši skaisto, mākslu bez konkrēta augstāka mērķa par tīru estētisku baudījumu - jebšu to, ko agrāk uzskatīju par bezjēdzīgu. Domāju, ka tas, kā mākslinieki emocionāli šo laiku izdzīvo, vislabāk apliecina mākslas spēku un nozīmi. Tas ir viens no izdzīvošanas komplektiem. Mākslinieks ar saviem darbiem cilvēku uz mirkli var ieaicināt tādā kā bunkurā, lai sniegtu atelpu no pasaules.
Vai valstij ir jāiesaistās, lai palīdzētu māksliniekiem izdzīvot krīzē?
Jā, citādi pēc krīzes nebūs mākslinieku.
Vai būtu jāveido valstiska mēroga atbalsts tieši jaunajiem māksliniekiem, kuri nupat uzsākuši savu radošo ceļu?
Jā, taču šim atbalstam būtu jābūt tendētam uz palīdzību cilvēkiem reālās grūtībās – pēc loģiskas sistēmas izvērtējot vidējos ienākumus, dzīves apstākļus un radošo potenciālu. Tas nevar tikt izsniegts kā alga par jau sasniegto. Uzskats, ka “atbalsta neesamība vai ierobežotie resursi pašlaik strādā kā filtrs, kas atsijā tos, kuri patiesi ir gatavi darboties mākslā jebkādos apstākļos,” man atgādina Saeimas deputāta Reiņa Znotiņa spārnoto #TiciSev. Jo var būt liela griba, bet apstākļi ir daudz lielāki un nepārvaramāki par - “bāc, šoreiz nedabūju KKF naudu”. Atbalsta trūkums atsijā nevis sliņķus un vārguļus, bet cilvēkus no maznodrošinātām ģimenēm, bāreņus, cilvēkus ar veselības problēmas un citus jauniešus, kuru iespējas nav līdzvērtīgas vairumam.
Es zinu talantīgus cilvēkus, kuru darbos netrūkst ne formas, ne domas dziļuma, taču ir dažādi citi apstākļi, kuru dēļ viņi nevar savu radošo karjeru nostādīt pirmajā vietā. Tāpat (ne mazāk svarīgi) viņiem nav laika vazāties pa izstāžu atklāšanām, tusēt ar aktuālajiem cilvēkiem un mēģināt iespraukties kāda jaunā kuratora simpātiju lokā. Tie ir cilvēki, kuru pilno potenciālu mēs, iespējams, nekad neredzēsim, jo, citējot kādu bijušo kursabiedru: “Es gribu veidot, bet, atnākot mājās no darba, vienkārši vairs nav spēka”. Naudas trūkums un cīņa par izdzīvošanu ietekmē ne tikai praktiskās iespējas, bet var būt arī milzīgs spiediens gan fiziskajai, gan mentālajai veselībai, zem kura var viegli sabrukt – īpaši, ja ir jau esošas veselības problēmas, kas radošajiem nav retums. Mums katram dzīvē ir dota sava starta paka, un tā ir loterija, kas nav balstīta ne tavos panākumos, ne gribasspēkā. Negribu uzbrukt cilvēkiem, kam vecāki palīdz apmaksāt dzīvošanu un, protams, ka visiem panākumi ir smaga darba rezultāts... Bet vai tiešām nav atšķirības, vai esi piedzimis ģimenē, kur visa ir pietiekami, vai tādā, kur vienmēr par visu bijis jācīnās pašam? Profesori ir stāstījuši savus akadēmijas stāstus – ka nebija naudas, ka vilka no miskastes tējas maisiņus un visādi citādi grūti gāja. Bet, klausoties tajos stāstos, ir sajūta, ka viņi tam visam gāja cauri kopā. Manuprāt, mūsu laikos plaisa tomēr ir stipri lielāka – to apstiprina arī dažu cilvēku atbildes uz šo pašu jautājumu. Nauda nevar nopirkt vārdu vai kontaktus, bet tā var jaunam cilvēkam dot atspēriena punktu – starta kapitālu, lai attīstītu savus talantus un lai vienkārši būt iespēja nodarboties ar mākslu. Un tad tālāk – lai atsijā talants, gribasspēks un pārējais.
***
Ance Vilnīte (1997) šobrīd studē Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Sevi spilgti pieteikusi 2019. gadā ar dalību LMA simtgades izstādē Academia izstāžu zālē “Arsenāls”, kuras ietvaros sarīkojusi divas performances – “Labdien, es esmu slavenā tēlniece Ance Vilnīte” un “Māksla ir kā mamma – to nevar izvēlēties” (kopā ar Elīnu Semani). 2020. gadā jaunā māksliniece piedalījās Rīgas Fotomēnesī ar performanci “Augšāmcelšanās 1. daļa”, kā arī kopā ar Olgu Šilovu un Nilu Jumīti izstādē “Laktācija” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Vilnītes tēlniecības objekts “Milžu cīņas” bija skatāms Tēlniecības kvadriennālē Rīga 2020, savukārt vides objekts “Neredzamie” – LLMC projekta “Kopā” ietvaros.
