Linneja zīdainis
Par Olgas Šilovas, Ances Vilnītes un Nila Jumīša tēlniecības izstādi “Laktācija” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zāle (skatāma līdz 20. septembrim)
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zāle vienmēr ir bijusi neskaidra vieta. Neskatoties uz gaismu un augsto griestu pacēlumu, tā ir telpa bez skaidri ieraugāmas ieejas vai izejas, tajā nonākot skatītājs apmaldās kā rēgainā mežā – viss ir vienādi balts, bet nepavisam ne tukšs un jebkurā brīdī var apdauzīt galvu vai kāju pret kādu siju. Uzturoties šajā telpā pietiekami ilgi, zūd spēja koncentrēties – gaismas ir tik daudz un tā ir tik balta, ka māksla sāk aizmigloties un nav tālu līdz balsu dzirdēšanai. Bet tieši tādēļ ir interesanti te regulāri iegriezties un vērot, kā katra izstāde mēģina ar šo viltīgo telpu vai nu izrēķināties, vai sadarboties.
Ikvienā izstāžu zālē, lai arī kāda tā būtu, protams, ir tā otra telpa – izstādes konceptuālais rāmis, idejas un uzstādījuma smalkie pavedieni, kas vai nu satur visu kopā vai skatītājs tajos sapinas un sāk klupt, un šie klupieni ir daudz sāpīgāki par fizisku atsitienu pret koka siju.
Foto: LMA Tēlniecības katedra
“Laktācijas” uzstādījums Latvijas mērogam ir svaigs, pat ļoti daudzsološs un akūti nepieciešams, tomēr, klātienē to visu vērojot (ar visu manu interesi un vēlmi mākslā redzēt tieši šāda uzstādījuma darbus), nācās atzīt, ka pašā izstādes pamatā ir gūzma pretrunu un neskaidrību – turpat blakus patiesam draudzības un intereses žestam, jo akadēmijas profesore Olga Šilova (viņa ir arī izstādes idejas autore) uzaicinājusi sadarboties studentus Anci Vilnīti un Nilu Jumīti, divus jaunos autorus, kuru darbi bija vieni no spēcīgākajiem Latvijas Mākslas akadēmijas simtgades izstādē 2019. gada nogalē.
Anotācijā ar izcēlumu ticis atzīmēts, ka izstāde veidota kā saruna par bērna tēmu. Tas ir brīnišķīgs, neizsmeļams temats un ar to, protams, strādāt var ikviens mākslinieks, nav jākļūst ne par tēvu, ne māti, – mēs visi esam bijuši bērni un galu galā savas personīgās pieredzes ierakstīšana mākslas darbā ir tikai viena no stratēģijām, vēl pastāv, piemēram, vēsturiskās izpētes ceļš un vienmēr un visos laikos – iztēles ceļš. Vai tomēr konceptuālais uzsvars uz bērnu nav kaut kas tāds, ar ko izstāde pati sāk cīnīties?
Lai ko anotācija lūgtu man saprast, par visām varītēm pat tās tekstā, kur nu vēl darbos, tomēr norēgojas mātes tēls. Un tieši šī te rēgošanās apvienojumā ar virsrakstu “Laktācija” ir pirmā un galvenā pretruna, kas izstādi ieved mērenā un ierasti tradicionālā lasījumā – bērns ir viss, kamēr māte ir tikai līdzeklis. Pat ar visu to, ka “laktācija ir metafora par mākslinieka radošo procesu”[1], tā ir arī absolūti fiziska, ķermeniska parādība “piecdesmit pret piecdesmit”. Piecdesmit procenti bērns, piecdesmit procenti māte – tikai tā piena rašanās sievietes krūtīs ir iespējama, tas ir divpusējs līgums un divpusējs darījums. Ko īsti mums vēsta baltie zīdainīši Olgas Šilovas lieliskajā tehniskajā izpildījumā? Bērniņi, kas tieši no debesīm uz galvas iekrīt autores rokās, bērniņi, kas vēl arvien tiek atrasti kāpostos un putnu ligzdās[2]? Līgums ir divpusējs, bet mātes daļa tajā ir apieta vēsturiskā un sarežģītā veidā, māte ir aizklāta, neredzama, tai jāzin sava vieta. Un viņa, protams, zin savu vietu. Tā dod, dod, dod. Tai jādod, jādod, jādod, lai zīdainītis varētu palikt balts un cēls.
Foto: LMA Tēlniecības katedra
Bet vai tas ir balts? Vai pati ideja par zīdaini ir balta? Un vai mātes piens ir balts? Cik es atceros, sākumā tas bija dzeltens. Pašās beigās tas kļuva zilgans, bet pa vidu tas bija sarkans – jo sajaucās kopā ar asinīm no plaisājošajiem krūšu galiem. Laktācijas process var būt mokošs, sāpīgs, pazemojošs (atliek tikai izdzirdēt ieraudāmies kādu neredzamu, svešu bērnu kaut kur, piemēram, aiz lielveikala plauktiem un pēkšņi no abām krūtīm sāk tecēt piens – tecēt, nevis maigi sūkties; jūs aizejat uz teātri un iedomājaties par savu bērnu, nez kā viņam tur ar vecmāmiņu, ar auklīti – un piens sāk gāzties un starpbrīdī jūs dodaties mājās, nevis uz kafejnīcu, jo tas vairs nav paciešams), un pats zīdainis – tieši kuros brīžos viņš ir balts un tīrs – to vienu īso brīsniņu, izcelts no vanniņas. Šajā ziņā Olgas Šilovas darbi ir godīgi – tie nekritiski uzrāda visu kultūras smago darbu, koncentrēšanos uz tīrības, nevainības ideju, kas nodrošina, ka bērniņš tiešām iekrīt rokās no debesīm, nevis nāk pasaulē asiņains, pārklāts ar gļotām, aizpampušām acīm, apvīts ar koši zilu nabassaiti. Tas, ko sievietēm ir nācies pārdzīvot dzemdībās salīdzinoši nesen (piemēram, padomju laikos), ir bijis tik traumatisks un vēl senāk – arī dzīvībai bīstams, ka par katru cenu ir nācies stutēt šo balto pasaku. Līdzsvaram vai mātes savaldīšanai, drīkstam izvēlēties sev tuvāko variantu.
Olga Šilova. Mēģene. 2020. Fragments. Ģipsis, organiskais stikls. Mākslinieces īpašums. Publicitātes foto
Bet nav vairs padomju laiki. Neviens vairs neuzskata, ka ir pašsaprotami, ja dzemdībās nākas mirt un ideja par nukleāru, heteroseksuālu ģimeni ar pašaizliedzīgu māti tās vidū ir kļuvusi problemātiska pat mūsu mīļajā Latvijā – un tieši tādēļ ir ļoti dīvaini izstādes anotācijā lasīt rindiņu par “sievietē iekodēto mātes instinkta saistību ar profesionālo jaunradi”. Un kā ar vīrieša profesionālo jaunradi? Kad vīrietis nodarbojas ar jaunradi, mēs taču nedomājam, ka tas kaut kā būtu jāsaista ar viņa tēva instinktu? Šis teksts atkal liek izstādei doties turpat, kur gludie zīdaiņu vaidziņi – tradicionālismā – sievietes jaunrade, vienalga, kādā līmenī māksliniece jau sevi būtu pierādījusi, ir saistīta ar pašu galveno – ar viņas vēlmi kļūt par māti, lūk, kas izrādās viņas patiesais spēka avots un mērķis.
Zviedru apgaismības domātājs un zinātnieks Karls Linnejs par šo rindiņu un izstādes zīdainīšiem būtu stāvā sajūsmā. Apgaismības laikā radās ne tikai pirmās lielās mākslas kolekcijas un mākslas kritikas disciplīna, radās arī jēdziens “zīdītāji” – to formulēja tieši Linnejs. Zīdītājs ir tas, kuram ir orgāns piena radīšanai pēcnācējiem. Šai koncepcijai bija tālejošas sekas sabiedriskajā un mājas dzīvē. Linnejs ticēja, ka barošana tiešā un vienkāršā veidā ir saistīta ar iedzimtu mātes instinktu, kas raksturīgs kā dzīvniekiem, tā cilvēkiem. Līdz ar to sava mazuļa zīdīšana ir izšķiroši svarīga gan bērna, gan mātes veselībai. Atdodot bērnu zīdītājai, kas tolaik pārtikušajā sabiedrības daļā bija ierasta prakse, tiek īstenota muļķīga un bīstama sacelšanās pret dabu. Pie kam zīdīšana nav jāmācās – tas, Linnejaprāt, ir dabiski iedzimts instinkts. Protams, mūsdienās šis uzskats zinātniski sen ir apgāzts. Zīdīšana nav instinkts visām sievietēm, kas dzemdējušas bērnus. Zīdīšana nav instinkts pat visiem dzīvniekiem, kas dzemdējuši bērnus. Zīdīšana tāpat kā citas sociālas prakses ir apgūstama – zināšanu un novērojumu veidā. Pilnīgi iespējams, ja Linnejs nebūtu bijis veiksmīgs septiņu bērnu tēvs (kuru mātei acīmredzot viss bija kārtībā ar zīdīšanu), iespējams, mēs sauktos pavisam citā vārdā.[3]
Foto: LMA Tēlniecības katedra
Vienīgais Olgas darbs, kas iezīmētu citādu lasījumu, pretēju Linneja apgaismības patosam, ir milzīgā, no putupolistirola izfrēzētā brēcošā “Piena galva”. Bet te ir redzams, ka darbs ir pusceļā uz kaut ko krietni pastāvīgāku, lielāku, tā ir liela skice – un tā varētu palikt liela skice, kāpēc gan ne, tomēr pārējo darbu pabeigtība ar to dīvaini disonē. Tas ir Šilovas spēcīgākais izstādes darbs – bet vienlaicīgi tas paliek svešķermenis apkārtējā baltuma glamūrā, nenonākot līdz radikālākam kontrastam vai protestam. Un atliek vien noskatīties, kā Guliveru pieveic dārza rūķi.
Nekritisks skatījums par sievietes neapstrīdami mātišķo dabu mūsdienās var kļūt par lamatām, pat par reālu draudu. Nesenie notikumi Polijā un dažos Amerikas štatos, kur uzsākta cīņa par izmaiņām likumdošanā saistībā ar abortu aizliegšanu; statistikas dati par attīstīto valstu iedzīvotāju straujo novecošanos un dzimstības samazināšanos – tās ir ļoti spēcīgas tendences, kas uzrāda, ka īstā cīņa par dzemdēt spējīgajiem sieviešu ķermeņiem vēl ir tikai priekšā. Tikko kā spēja radīt pēcnācējus kļūst par sievietes īsto mērauklu, sieviete tiek pakļauta briesmām. Politiķu saukļi, kas tiks laisti klajā pēc piecpadsmit, divdesmit gadiem, tiek gatavoti jau šodien un bez īpašas piepūles ir iespējams iztēloties melnu apsēju virs elkoņa locītavas, to rotā balts zīdainītis un apakšā tam uzrakstīts “Bērni – mūsu vienīgā nākotne. Piedalies.”
Ances Vilnītes darbs ļoti maigā un jūtīgā veidā reaģē uz šiem reālajiem draudiem. Uz palaga uzdrukātā Ance naktskreklā no gultiņas dziļumiem jautā: “Mother, do you think they’ll try to break my balls?”, kamēr gultiņas redeles ap viņu brūk un jūk. Viņa skaidri zina, kurš ir īstais jautājums (jo viņa neizmanto nākamo rindiņu no tās pašas dziesmas: “Mother, should I run for president?” – kas darbu vienā mirklī varētu iegrieztu pilnīgi citā orbītā). Tāpat viņa zina, kam jājautā. Tēvam jautāt nav jēgas – vai nu tādēļ, ka viņš nav klātesošs meitas dzīvē, vai tādēļ, ka visi neatliekamie jautājumi ir mammai uzdodamie jautājumi – un pat nojaušot atbildi, viņa jautās atkal un atkal un tas ir izteiksmīgs komentārs par pieaugušanas bailēm un badīgumu – dod man, glāb mani, tagad, tūlīt, vienmēr.
Nils Jumītis. Darbu sērija “In the Mental Space”. 2019. Foto: Margarita Germane
Tikmēr Nils Jumītis no šī visa distancējas melnā istabiņā. Kad acis ir nedaudz pieradušas pie tumsas, kļūst skaidrs, ka mākslinieka čuguna leļļu sērija ir tik bezkaunīgs skaistums, kādu sen nav gadījies redzēt latviešu tēlniecībā. Šis nu ir izteiksmīgs piemērs tam, ka vizuālās mākslas darba saturu var veidot nevis stāsts, teorēma vai anekdote, bet materiāls un tā spēja atstarot gaismu. Ja lellītes būtu izlietas no ģipša, porcelāna vai bronzas – visticamāk tās paliktu riņķojam kādā pieklājīgas mākslas elles lokā, bet čuguns – ak vai. Vecmāmiņas sautējamā katla, radiatoru un kapu sētiņu materiāls, smags un trausls vienlaicīgi, ar tendenci uz rūsēšanu; čuguns ir neizturīgs pret triecienu, tas plīst un tradicionālā izpratnē vispār nav cienījamas tēlniecības vērts, bet, kad acis ir vēl vairāk apradušas ar tumsu, uz čuguna pierītēm var ieraudzīt izspiežamies sviedrus, figūriņu porainā virsma rada tieši šādu efektu. Lelle tumšas istabas kaktā, kas ieradusies mocīt savu īpašnieku, ir plaši lietota metafora, bet Nilam nudien ir izdevies izsprukt caur adatas aci un apiet stereotipu. Svarīgi, ka lelles ir saliktas kopā no dažādiem donoru ķermeņiem. Dažai lellei plaukstas vietā ir pēda, vismaz vienai lellei ir ļoti ticams zīdaiņa ķermenis ar apaļu nabu, daži atlējumi veidoti kā čaula no pusfigūras un matus veido nevis rūpīga sintētisko matu faktūra, bet brutāli no formas izlijusi čuguna masa. Tiesa gan, to bija iespējams ieraudzīt vienīgi tad, kad no kabatas izvilku savu mobilo, ieslēdzu lukturīti un visu mierīgi apskatīju. Minimālais apgaismojums šķita pārāk kapeņu stilā ieturēts, kontrasts starp balto telpu ārpusē un istabas tumsu ir pārāk tiešs, pārāk dzelžaini, sīkumaini režisēts. Tāpat kā skaņu fons. Tā vien gribējās atrast pogu un to izslēgt. Jo visa šī mūzika jau ir dzirdama – tā jau ir čuguna veidojumos. Nil, viss būs kārtībā, uzticies savam skatītājam, viņš spēj būt tieši tikpat jūtīgs kā tavu lellīšu tikko uzpulētie pirkstu gali.
Interesanti, ka izstādei nav kuratora. Un tas ir forši un pat drosmīgi. Spītīgie mākslinieki, kas cīnās un kļūdās, un darās pa savam; tur ir sava daļa sentimentālu atmiņu par rokenrolu, ko uz līdzenas vietas spēja uzcirst kopā sanākuši latviešu tēlnieki. Iespējams, ar kuratoru izstāde būtu savāktāka un anotācijas teksts nebūtu tik pretrunīgs, iespējams, būtu bijusi jēga uzņemties risku jaukt kopā Nila un Olgas darbus, iespējams, kuratora darbu vienkārši nevarēja atļauties un varbūt tas viss vēl varēs notikt kādā citā izstādē. Bet tikmēr – Linneja baltā bēbīša stāsts ir vēl neizturīgāks nekā šķita, tas drūp acu priekšā, uzstājīgi pieprasot ja ne radikāli jaunu lasījumu, tad vismaz kādu sveicienu anotācijā, kas sāktos ar “Pēc Linneja teorijas, mēs visi kādreiz bijām –”.
Foto: LMA Tēlniecības katedra
[1] Citāts no izstādes anotācijas
[2] “Kāpostā”, “No debesīm”, “Pļavā”, “Ligzdā” – Olgas Šilovas darbu nosaukumi mazizmēra ģipša figūriņām izstādē “Laktācija”.
[3] Brīvs tulkojums no amerikāņu profesores, kultūras vēstures un dzimtes studiju pētnieces Merilinas Jalomas grāmatas “Krūts vēsture” (A History of the Breast. 1998. Random House USA Inc)
