Dieva mīļākais bērns
Intervija ar mākslinieci Anci Vilnīti
Šī gada janvārī Ance Vilnīte kļuva par vienu no jaunākajām māksliniecēm, kura tikusi nominēta Purvīša balvai. Studējusi tēlniecību un vizuālo komunikāciju Latvijas Mākslas akadēmijā, Vilnīte iemantojusi plašāku atpazīstamību ar savām spilgtajām performancēm un tēlniecības objektiem. Rodot iedvesmu personīgos pārdzīvojumos, mākslinieces daiļrade kalpo par intīmu un smalkjūtīgu eksistences dokumentāciju, kas, instrumentalizējot empātiju, pievērš skatītāja uzmanību dažādām sociālām problēmām.
Līdz šī gada 8. janvārim mākslas telpā “Brīvība” bija apskatāma Ances Vilnītes pirmā personālizstāde “Dievs Tēvs Debesīs”, kas pievērsās autobiogrāfiskai tēva un meitas attiecību pētniecībai. Izstādei radītie objekti mijās ar dokumentāliem artefaktiem no mākslinieces un viņas tēva dzīves. Telpas scenogrāfija trāpīgi iekļāva Latvijas ainavā nereti sastopamus elementus – stūros atstātas tukšas pudeles, notraipītas gumijas čības un bikses, tukšas cigarešu paciņas un žvadzošus metāla spaiņus. Neērtie, tomēr viegli atpazīstamie simboli intuitīvi uzbur Latvijas dzīves realitāti.
Atsakoties no didaktiskas alkoholisma radīto seku atainošanas un nopelšanas, Vilnītes teksti un altāri atklāj iekšējo pretrunu, ar kuru jāsaskaras ikvienam slimības skartajam. Mākslinieces radītais stāstnieks rod veidu, kā abstrahēties no personīgas traģēdijas, padarot to par plašāku diskusiju par egoismu, kaunu un pārlieku agru pieaugšanu. No vienas puses, bērnišķīgā balsī slavējot tēva sasniegumus, atklājas nesavtīgās mīlestības aklums, tai pat laikā telpā esošo priekšmetu raupjums un nevīžīgums iezīmē šī mīlestības objekta zvērīgo, egoistisko un destruktīvo dabu. Dihotomija starp krīta uzkricelēto “Madonnu ar bērnu” un attēlu ar slimības skarto vīrieti skaidri iezīmē Latvijas realitāti, kurā attēlā esošo lomas tiek apgrieztas – nereti bērni agrā vecumā kļūst par madonnām, bet viņu vecāki par to auklējamajiem bērniem.
Dieviņa personifikācija piešķir cilvēcisku mērogu statistiskai abstrakcijai un valsts mēroga traģēdijai. “Dievs Tēvs Debesīs” padara apmeklētāju ne vien cilvēcīgāku, bet arī dievišķīgāku. Par spīti faktam, ka klaja emociju izrādīšana stīvajā mākslas vidē ir neierasts notikums, tas nepadara mākslas baudījumu mazāk nozīmīgu. Ances Vilnītes nepastarpinātais tiešums un izvēlētais naratīvs bruģē ceļu sociālu tēmu atgriešanai Latvijas mākslā.
Skats no Ances Vilnītes personālizstādes “Dievs Tēvs Debesīs” mākslas telpā “Brīvība”, 2022. Foto: Kristīne Madjare
Pirmkārt, apsveicu ar Purvīša balvas nomināciju! Savā daiļradē esi pieskārusies lērumam sociālu tēmu – kas tevi pamudināja tieši šobrīd veidot izstādi “Dievs Tēvs Debesīs”?
Mīļš paldies! Pirmā glezna ar tēti tapa pirms sešiem gadiem, pēdējos trīs gadus jau ļoti skaidri zināju, ka mana pirmā personālizstāde būs “Dievs Tēvs Debesīs”. Visu šo laiku strādāju pie šīs izstādes prātā un praksē, kaut arī vēl nezināju, kur un kā tā varētu notikt. Vienkārši zināju, ka tā reiz būs jārealizē. Tā ļoti auga un veidojās līdz ar mani. Pērnās vasaras beigās māksliniece Katrīna Neiburga piedāvāja ziemā rīkot izstādi visbrīnišķīgākajās telpās, kādas šim stāstam varētu vēlēties. Domāju, ka bez šīs iespējas izstāde nebūtu tapusi vēl vairākus gadus, bet tagad bija skaidrs, ka nav variantu un laiks dzimt ir tagad.
Es gan jutos apjukusi un kosmiskās lietu kārtības kontekstā līdz galam nesapratu, kādēļ tieši šobrīd, jo šis bija dzīves mirklis, kad vispār nesapņoju par profesionālām lietām. Taču beigās tieši tādēļ varēju tik brīvi veidot šo izstādi kā mīlestības vēstuli manam tētim, Dievam un mazajai Ancei, kas bērnībā sapņoja kļūt par lielu mākslinieci. Nu, tā godīgi un pa īstam.
Gan izstādes “Dievs Tēvs Debesīs” nosaukums, gan iekārtojums, kas atgādina nelielus altārus, gan izstādes teksti vedina domāt par dievišķu pielūgsmi. Kontrastā – līdz šim sabiedrībā par alkoholismu pieņemts runāt kā par ko smagnēju un traģisku. Kā tu nonāci pie šāda tēmas attēlojuma?
Pirms pāris gadiem, kad man bija patiešām ļoti bēdīgs dzīves periods, sestdienas rītā gāju gar baznīcu un satiku kādu paziņu. Vairs neatceros, ko jautāju, tur laikam bija kaut kāda nedrošība, bailes iet iekšā, jo jūtos pārāk nepareiza. Un viņš sāka man stāstīt, kā tieši grēciniekus, nabagus un pazudušos Dievs tur sirdij vistuvāk. Man ir tāda kartiņa ar Jura Rubeņa vārdiem: “Es esmu Dieva mīļākais bērns arī tad, ja neesmu viņa labākais bērns.” Lūk, viena no visskaistākajām idejām, ko esmu dzirdējusi – mīlestība, tik nebeidzama un pieņemoša, ka tad, kad tev ir grūti, tevi saspiež ciešāk, nevis atgrūž. Diemžēl daudz biežāk cilvēkus grūtībās atstāj novārtā, pamet, distancējas. Tādēļ šo ideju ir tik grūti aptvert. Un tādēļ arī vispār rodas jautājums, kā kaut ko tik smagu un traģisku var saistīt ar Dievu.
Domāju, ka alkoholisms vispirms un visbiežāk ir mīlestības trūkuma sekas. Tā var būt mīlestība, kas trūkusi bērnībā, kā rezultātā ir izveidojies tukšums pakrūtē un aizsargbarjeras, kas arī pieaugušā vecumā neļauj pieņemt līdzcilvēku mīlestību. Skumju un vientulības aka ir tik dziļa un nepiepildāma, ka cilvēks nespēj to izturēt. Alkohols var īslaicīgi radīt ilūziju par šī tukšuma aizpildīšanu, bet patiesībā viss, kas cilvēkam vajadzīgs, ir justies pieņemtam, saprastam un gribētam. Sajust dziedinošu mīļumu. Tas ir līdzīgi, kā niķīgus un nepaklausīgus bērnus vajag vairāk mīļot, nevis sodīt. Arī skumīgajiem tētiem, kas dzer, vajag mīļumu. Tas bija pats izstādes aizsākums pirms tiem daudzajiem gadiem. Doma, ka te ir mans tētis, kas dzer, bieži pieviļ un sāpina, bet es viņu saprotu, man viņa ir žēl un es viņu ļoti mīlu. Saredzēt sāpošo, bet gaišo sirdi, kas paslēpusies aiz daudzajām sienām. Piedot un pieņemt otru, kad tas ir ļoti grūti.
Vai tu varētu nedaudz pastāstīt par savu radošo procesu – kā nonāc pie konkrētas tēmas un kā tiek piemeklēts attiecīgais medijs? Kas seko kam?
Jau kopš vidusskolas laikiem idejas parasti atnāk gatavas, apmēram tā, it kā manā prātā būtu kāds mākslīgā intelekta algoritms, kas pēc pieprasījuma ģenerē mākslas darbus. Tiek dots pieprasījums, un pēc salīdzinoši neilga laika atnāk konkrēta vīzija ar formu un saturu. To pēc tam analizēju un risinu, bet pamatdoma parasti ir tā pati, kas sākumā.
Tēmai ir svarīgi būt man tuvai uz pazīstamai, citādi nevar sanākt patiesi un godīgi darbi. Nepatīk neīstas un samākslotas lietas. Tādēļ arī darba procesā uzdodu sev jautājumus par katru detaļu, lai nekas nebūtu lieki un bez iemesla.
Parasti ir svarīgi, lai darbam ir kāds lielāks mērķis, jo citādi šķiet, ka tā ir lieka pasaules piesārņošana, bet, ja sirdī ir vēlme gleznot puķes, tas ir jādara, jo, pirms mēģināt glābt pasauli, vispirms jāizglābj sevi.
Tavi darbi mēdz būt ārkārtīgi personiski un bieži jauc robežu starp privāto dzīvi un mākslu. Vai ir tēmas, pie kurām tiek novilkta robeža?
Laikam jau nē. To vismaz nevaru tā šobrīd pateikt. Vienīgais, pie kā cenšos piedomāt, ir cieņa pret cilvēkiem. Piemēram, šajā izstādē neizliku tēta visskumjākās vēstules, lai arī cik ļoti tās būtu saistītas ar tēmu.
Tu esi strādājusi visdažādākajos medijos – vai ir kāds kurā spēj izteikties visbrīvāk?
Tas mainās līdz ar katru darbu. Protams, tēlniecība ir un būs manas mājas. Es to jūtu dvēseliski un ar visu ķermeni. Nesen pēc ilgiem laikiem kalu ģipša formu un atgriezos 16 gadu vecumā, kad to darīju pirmo reizi. Bija visai neticama sajūta. It kā sastopoties ar savu patiesāko būtību.
Jau ilgāku laiku mani fascinē, cik rotaļīgi tu strādā ar tekstu – kādā intervijā minēji, ka esi, pirmkārt, cilvēks, tad traktorists un tad tēlnieks, savukārt izstādē “Dievs Tēvs Debesīs” teksts kļūst par vienu no atslēgas elementiem. Cik apzināta loma tavā daiļradē ir tekstam?
Izstādē teksts bija svarīgs, jo tā vienkārši var kaut ko pateikt godīgi un no sirds. Katrs pasauli uztveram atšķirīgi, un ne visiem ir tik attīstīta spēja saskatīt stāstu tēlos un objektos. Valoda ļauj būt soli tuvāk un izteikties saprotamāk. Un es gribu būt skatītājam tuvāk.
Pretstatā citiem jaunās paaudzes latviešu māksliniekiem, tu esi viena no retajām, kura savos darbos veido tiešas atsauces uz dažādām aktuālām sociālām problēmām. Kas tevi tam pamudina un kādēļ, tavuprāt, citi izvairās no šīm tēmām?
Visas šīs sociālās problēmas vienkārši ir daļas no manas dzīves, kas kaut kādos brīžos sāp vai šķiet netaisnas, tādēļ vēlos par šo netaisnību runāt. Piemēram, pilsētvides nepieejamība ir stāsts, par ko varbūt tik ļoti neaizdomātos, ja manai mammai nebūtu kustību traucējumi un līdz ar to – dziļāks ieskats un izpratne par šo problēmu. Tāpat arī personisks uztraukums un sāpes. Izveidot par to mākslas darbu ir mana iespēja mēģināt uzsākt nozīmīgu sarunu, darot to, ko šobrīd spēju. Kādā dzīves brīdī gan gribētu sākt palīdzēt cilvēkiem “pa tiešo”. Bet tam vēl jāizmācas.
Par citiem ir tiešām grūti spriest, tas būtu jājautā katram individuāli. Jā, ir cilvēki, kam izskatās, ka ir daudz vairāk naudas, pašapziņas vai statusa, un tad ir viegli iedomāties, ka viņiem vienkārši nav tāda veida problēmu. Bet tā ir tikai ārējā čaula, ko redzam, un, visticamāk, vienkārši ne visiem interesē par to runāt savos darbos. Vai arī ir vēlme to nodalīt kā privāto dzīvi. Jo tuvāks temats, jo lielāka atkailināšanās un brūču uzraušana. Var domāt arī par sabiedrības kopējo vēlmi novērsties no nepatīkamā, bet negribu to teikt ar nosodījumu. Man šķiet brīnišķīgi, ka katram māksliniekam ir kāda sava niša un tajā pat laikā arī neierobežots iespēju lauks. Dažāda māksla stipri dažādām pasaulēm.
Kādu iespaidu tu vēlies, lai tavi darbi atstāj uz skatītāju?
Par to īpaši daudz nedomāju, man šķiet pilnīgi normāli un brīnišķīgi, ka radītās sajūtas var būt ļoti dažādas. Un arī, ja skatītājs nejūt neko, tas ir normāli. Protams, vienmēr dziļi sirdī ir cerība vismaz kādam kaut ko iekustināt. “Dievs Tēvs Debesīs” laikā kāda man ļoti mīļa, bet sen nesatikta meitene atrakstīja, ka bijusi uz izstādi, ļoti raudājusi un piezvanījusi savam tētim, ko parasti nedarot. Tētis esot bijis ļoti priecīgs un viņa arī. Un tad jāraud bija man. Tas ir viss, ko no mākslas var vēlēties. Tādā ziņā ar šo izstādi manī no jauna piedzima ticība mākslas spēkam. Izstādes atklāšanā kāda studiju biedrene ar noraudātām acīm pateica to pašu. Lūk, emocionāls ekvivalents Purvīša balvas nominācijai.
Vēl es ļoti gribētu, lai cilvēki nebaidītos meklēt savas interpretācijas. Ja neiedrošina, ka visas atbildes ir pareizās, rodas situācija, ka daudzi cilvēki domā, ka nesaprot mākslu. Bet vai tad ir tikai viena tāda lieta, ko saprast? Visbrīnišķīgākās pieredzes ir bijušas, kad varu skatītājam pastāstīt, ko domāju, darbu veidojot, un tad uzklausīt viņa stāstu. Skatītājs uzklausa mākslinieku – un mākslinieks ar atvērtu sirdi draudzīgā un mierīgā sarunā pieņem skatītāju. Tajā mirklī mūsu abu pasaules paplašinās. Arī man pašai saviem darbiem mēdz būt vairākas interpretācijas.
Kādas ir tavas nākotnes ambīcijas?
Gribu būt vesela, laimīga un stipra. Priecājos un esmu pateicīga par uzaicinājumiem un iespējām piedalīties dažādos projektos. Ja viss būs labi, pavasaris varētu būt ziedošs. Ļoti paļaujos un ļaujos dzīves plūsmai. Daudz sapņoju par labi apmaksātu ofisa darbu ar sociālajām garantijām. Neesmu atmetusi domas par lauksaimniecību. Vienkārši dzīvot un iet, kur prāts un sirds mani ved, tas viss jau ir radošais pētniecības process. Tādā ziņā forši – lai ko arī darītu, vienmēr strādāju pie jauniem darbiem. Ļoti ceru, ka izaugs rudenī sastādītās tulpes. Un kaut kad, pēc gadiem, varēšu rīkot lielas kartupeļu talkas. Pati dzīve ir visbrīnišķīgākais mākslas darbs.
Titulbilde: Ance Vilnīte. Foto: Roberts Svizenecs
