Orgāns, kas glabā dzīvesprieku
Saruna ar Purvīša balvas 2023 kandidāti Evelīnu Deičmani
Evelīnas Deičmanes veikums, kurā ar plašu multimediālu vērienu māksliniece apelē pie cilvēku esības ārējo izpausmju iekšējiem katalizatoriem, kā nozīmīgs notikums Latvijas vizuālās mākslas ainā novērtēts jau atkārtoti. 2019. gadā Purvīša balvas ekspertu darba grupa mākslinieci nominēja par izstādi “Kopā viens” galerijā “Alma”, kas tika īstenota kopdarbā ar ungāru izcelsmes amerikāņu mūziķi Andrē Vidu. Savukārt 2023. gada Purvīša balvai izvirzīta izstāde “Dejorgāns / Tanzorgan”, kas aizvadītajā periodā bija skatāma Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Izstādē māksliniece pievēršas cilvēku iekšējām norisēm un traumatisku vēstures notikumu atstātajiem nospiedumiem tajās. Nominācija balvai pamatota ar Deičmanes spēju radīt intīmu un ievelkošu eksistenciālās pieredzes telpu, kā arī izstādei piemītošo terapeitisko raksturu.
Māksliniece savu ikdienu vada starp Rīgu un Berlīni un nevilcinās atzīt, ka tādā pašā mobilitātē top arī viņas darbi: “Man nav darbnīcas, un man nav arī pastāvīgu māju sajūtas. Strādāju jebkur. Tostarp pie galda, kas vēlāk tiks atbrīvots vakariņām, bet darbus glabāju un pārvadāju savā vecajā Volvo markas automobilī – absolūti uz riteņiem un absolūti neziņā, ilgojoties pēc savas darbnīcas.” Māksliniece arī atzīst, ka, iespējams, tas ir iemesls, kāpēc dažkārt viņa nespēj īstenot darbu viengabalainību, pēc kuras tiecas. Tiecoties pēc mākslinieciskās ambīcijas sasniegt darbu integritāti, Evelīna koncentrējas uz mākslas pamatsūtību – atstāt paliekošu nospiedumu skatītāja dvēselē. Pēc iespējas pacilājošu, ne nospiedošu. To viņa patur prātā ik uz soļa – vai tā būtu saruna, mākslas darbs vai skatuves kostīms teātra uzvedumā. Par pēdējo māksliniece saka: “Vēlos pacelt un iedvesmot ne tikai aktieri, bet arī šuvēju. Gluži tāpat kā viņi paceļ un iedvesmo mani.” Arī Purvīša balvai izvirzīto izstādi “Dejorgāns / Tanzorgan” caurstrāvo iespēja izvēlēties attieksmi – saglabāt cilvēcību un veicināt līdzjūtību.
Evelīna Deičmane. Dejorgāns / Tanzorgan. Skati no izstādes Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, Rīga, 2022. Foto: Ansis Starks
Ko īsti nozīmē izstādes nosaukums?
Tas ir izdomāts nosaukums, kas sastāv no vārdiem “dejot” un “orgāns”. Vācu valodā tas skan kā Tanzorgan, un man personiski patīk labāk. Vācieši jau sen ir lieli meistari vārdu (un līdz ar to arī sajūtu un domu) savienojumu darināšanā. Ar šo vārdu savienojumu es izgudroju it kā jaunu orgānu cilvēka ķermenī, kas glabā dzīvesprieku un liek dejot. Pastiprinātu uzmanību es pievēršu tieši iekšējam ķermenim, kas ļauj sasniegt to pakāpi un savdabīgo stāvokli, kurā pasaule saplūst ar neredzamo.
Izstādes pamatā ir tava interese pievērsties mākslai (iz)dzīvot. Izdzīvošanas nosacījumus veido atrašanās noteiktā ģeopolitiskajā un sociālajā realitātē, veselības stāvoklis un citi faktori… Par kādu (iz)dzīvošanas izpratnes veidu tu runā?
Pirms radu kaut ko vizuālu, es veicu izpētes darbu vairāku gadu garumā. Tas vienmēr ir vairāk maratons nekā sprints. Sākotnēji ir intereses iedīglis, kuram ļauju augt visos virzienos. Šajā gadījumā pievienojās arī personiskā pieredze.
Šīs izstādes kontekstā nozīmīga bija Viktora Frankla grāmata “Izdzīvošanas māksla” (Man.s Search for Meaning), kurā viņš apraksta savu pieredzi koncentrācijas nometnē. Pēc tās pievērsos Besela van der Kolka pēctraumatiskā stresa traucējumiem veltītajam darbam “Ķermenis atceras visu” (The Body Keeps the Score). Pēc teorijas, skarbi sakot, sekoja manas izpētes praktiskā daļa. Sākās Covid-19 pandēmija, kurā es ļoti smagi saslimu. Šajā gadījumā runa patiešām bija par cīņu starp dzīvību un nāvi.
Izstādē gan nevēlējos šo visu paust tiešā veidā, tāpēc sāku domāt par to, kas bija tie paši pirmie soļi, kad es sāku izprast manis pašas izdzīvošanas veidu.
Kad sākās tava personīgā izdzīvošana?
Iespējams, tas bija 10–14 gadu vecums, kad jau patstāvīgi sāku virzīties ārpus savas sētas. Šis laiks sakrita ar 80.–90. gadu mijas nestajām pārmaiņām. Ja mēģinām izprast tā laika cilvēku uzvedību, protams, varam iedziļināties sava laika politiskajā kontekstā, taču es kā pusaudze to nepārzināju. Es redzēju tikai izpausmi. Psiholoģiski tas ir tāds vecums, kad multfilmas varonis Kašķejs Nemirstīgais šķiet neīsts, jo ir zīmēts, savukārt filmas “Supermens” atveidotājs ir īsts un visstiprākais. Realitātes sajūta nav vēl izkristalizējusies. Šis uztveres stāvoklis man vēl joprojām šķiet simpātisks.
Domāju, jebkurš piekristu, ka tas laiks bija daudzslāņains. Dzīvojot nelielā ciematā, realitāte nereti bija absolūti skarba. Turklāt bērni lietas neslēpj, tāpēc diezgan viegli varēja nojaust, kas notiek katra klasesbiedra mājās. Tas materiāls ir apbrīnojams. Un kas to vairs lai zina, cik no tā visa bija patiesība un cik – fantāzija.
To laiku lielā mērā caurstrāvoja bezspēcības sajūta un izvēles neesamība. Protams, bija alternatīva kā Minhauzenam uz lodes aizlidot uz Mēnesi.
Kuri ir tie zīmīgākie novērojumi jeb materiāls, ko tu izmanto šajā izstādē?
No vienas puses, izstādē ir šī izdoma, pasakas un brīnumi, kas tajā vecumā ir pa īstam un reāli. No vizuālā viedokļa ekspozīcija ir krāsaina, priecīga un ar labām beigām. No otras puses, tajā es runāju par vardarbību pret bērniem, vardarbību savā starpā, par pieaugušo vienaldzību un līdzgaitnieku izlikšanos notiekošo neredzam (tas nāk no padomju laikā iesētajām bailēm būt iesaistītam vai zināt vairāk, nekā ir vajadzīgs).
Viens no izstādes darbiem ir ierunātās pasakas, matemātikas uzdevumi un šausmu stāsti – reāli notikumi. Dažkārt teksti ir apzināti īsi un saturu uzreiz notvert ir grūti. Piemēram: “Gatis un desmit brāļi. Viņa mammai viņu bija tik daudz un tik vienādi, ka Gatis vairs nesaprata, kurš ir viņas brālis, kurš – dēls.”. Vai, piemēram: “Kāda mamma sita savus bērnus ar melnu šļauku. Vienu dienu melnā šļauka piezvanīja pie mājas durvīm. No tās dienas mamma nav redzēta. Bet pagalmā guļ melna šļauka, ar kuru ik pa laikam bērni aplaista dārzu.”.
Tāpat izstādē līdzās sapuvušam pāridarījumam un izdzīvošanai parādās jau cita veida dziņas. Ienāk krāsas, jaunie mūzikas gabali… Kakofoniskais mūzikas pavadījums raksturo tā laika intensitāti un tajā pašā laikā runā par vardarbību pusaudžu vidū, kas nereti notika diskotēkās vai krūmos; disko gabali atskan fonā (skaņas autore Linda Leimane). Ir darbs “Spoguļkuņģis”, kas atgādina disko bumbu. Tas ir piepildīts pilns vēders – absolūta labsajūtas sajūta. Vienlaikus darbs nedaudz atgādina galvas formu. Apkārt telpā priecīgi virmo sarkanie asins ķermenīši. Es nepretendēju uz medicīnas zināšanām, bet psiholoģiska rakstura problēmas bieži tomēr ir sasaistē ar kuņģi.
Ir arī mīkstie spilveni, uz kuriem gleznotas ķermeņa daļas un orgāni, kuros kā skapju lādītēs glabājas neizstāstītie stāsti un apspiestās emocijas.
Izstāde nav kā ļaunā un labā dalījums. Es vēlējos vērst uzmanību uz lietām, kas eksistē arī šodien. Vēlējos norādīt uz līdzjūtības un empātijas nepieciešamību.
Traumatiskā pieredze cilvēkam seko visu dzīvi līdz apzinātam brīdim, kad tā tiek izstrādāta. Arī Viktors Frankls runā par to, ka nav jau tādu lietu, kas cilvēku spētu iznīcināt. Patiesībā neviens tā pa īstam mums pāri nodarīt nevar.
Kā teici, tā laika cilvēku dažkārt ačgārnajai uzvedībai bija savs politiskā konteksta pamats. Kāds pamatojums tāda paša veida izpausmēm ir šodien?
Šodien, domājot par postpadomju reģionam piemītošo mentālo karti, atsvešinātību no sava ķermeņa piedzīvo vairākums Latvijas iedzīvotāju, īpaši paaudze, kas dzimusi pagājušā gadsimta 50. gados. Izzinot savu ķermeni, kaut kādā ziņā tiek izzināts arī tas, kas to ieskauj, – daba, sociums… Līdz galam sevi pieņemot, cienot un mīlot savu ķermeni, manuprāt, ir grūti to iedabūt traktorā, lai apmiglotu labības laukus.
Vēl varētu būt, ka vecākā paaudze ar tās pagātni ir zaudējusi savu spēju apgaismot tagadni. Trūkst tagadnes, jo viss tiek skatīts un vērtēts caur pagātnes pieredzējumu, tādējādi kropļojot skatījumu un dzīves pieredzējumu šodienā. Un kā ar bailēm no pārmaiņām? No mūsdienu mākslas vai mūsdienu mākslas muzeja…
Vai ir kāds īpašs veids, kādā tu kā māksliniece vēro cilvēkus – viņu raksturus, viņu likteņus?
Ja cilvēkā rūpīgi klausās, paralēli nedomājot, ko es atbildēšu, var nolasīt ķermeņa valodu, kurā viņš neapzināti atklāj gan dziļākos noslēpumus, gan grūto situāciju risinājumus. Nesen klausījos Dostojevska “Piezīmes no pagrīdes”. Jau krievu klasiskajā literatūrā parādās tas, kā cilvēka raksturs tiek nolasīts, piemēram, pēc tā, cik viņam liels deguns vai “lidojošas” ausis. Šajā novelē kāds sūdzas par to, ka ir ļoti nejauks un viņam sāp aknas. Balstoties uz ķīniešu medicīnu – tās ir divas savstarpēji saistītas lietas, proti, cilvēks ar sāpošām aknām ir absolūti rūgts cilvēks. Esmu novērojusi, ka bieži cilvēka uzvedības pamatā ir fizioloģisks skaidrojums.
Savulaik videodarbā “Pārejošas bēdas / Season Sorrow” (2009) ciematā saaicināju cilvēkus, kuri nebija profesionāli aktieri, un filmēju katra cilvēka unikālo reakciju un pārsteigumu tapt ieraktam līdz ausīm sniegā. Tas ir veids, kā es stāstu savu personisko stāstu. Viņus pie manis atveda ziņkāre. Man neviens nebija jāpierunā.
Kad izstāde īstenota, vai tevī iekšēji kaut kas ir atrisinājies un sadziedēts, rastas meklētās atbildes? Vai varbūt šis ir tikai ieskrējiena tramplīns tālākai tēmas izpētei?
Aizvien vairāk jūtu prieku par pašu procesu. Radošā plūsma jau pati par sevi ir dziedinoša.
Bet domājot par šo bērnības pieredzi, izdzīvošanu, risinājumu… Sapratu, ka tajos izaicinošajos brīžos slēpjas milzīgs spēks un pāri stāv brīnums. Šķiet, ka šī būtu pabeigta lieta. Tādā ziņā pabeigta, ka no tās pēdējās rindiņas var atkal sākt kaut ko pilnīgi jaunu. Negribu nosegties ar konceptuālām sedziņām, tomēr visam cauri es velku savu interesi par cilvēku. Citreiz runa ir par cilvēku varas spēlēm, saistību ar Visumu, par pagātni, citkārt – paredzējums par nākotni, kā, piemēram, darbā “Pārejošas bēdas / Season Sorrow” ar dziļi sniegā iestigušajiem cilvēkiem, kas labi raksturoja tobrīd iestājušos ekonomisko krīzi. Darba simboliskā nozīme norāda uz dabas varenību. Daba pasmejas par cilvēku radītiem plāniem, un tiem ir bezspēcīgi jāgaida, kad nāks pavasaris, kausēs sniegu un dos brīvību.
Man patīk emocionālie spektri un slāņi, taču man ir svarīgi, ka gaišais stāv pāri.
Izstādē pārstāvēti dažādi formāti (glezniecība, skaņu objekti u. c.). Kā katrai sajūtai un domai, ko vēlies izteikt, tiek piemeklēts attiecīgais izteiksmes līdzeklis?
Man ir ļoti paveicies – esmu studējusi gan Berlīnes Mākslas universitātē, gan Latvijas Mākslas akadēmijā, kur man bija iespēja mācīties pie Ojāra Pētersona. Viņš nodaļu ir izveidojis tā, ka iespējams darboties visos veidos un virzienos. Līdz ar to nekad neesmu izjutusi kādus tehniskus ierobežojumus. Ja izdomāju strādāt ar stiklu un šis materiāls man šķiet kā precīzs vārds, ar kuru paust savu sajūtu un domu, es noteikti atradīšu veidu, kā to tehniski izdarīt.
Šobrīd, runājot ar tevi, man ir grūti noķert vārdus. Šķiet, ka tie mani neklausa, savukārt vizuālie izteiksmes līdzekļi klausa mani. Ideja, iedvesma pati materializējas, atrod krāsu un formu. Visbiežāk simbolos. Līdzīgi, kā skatoties puķi, – tajā ir redzams mākonis, lietus, saule… Man nav šaubu, ka Visums ir devis man talantu. Mans uzdevums ir to kopt un realizēt, bet ar prātu daudz neiejaukties.
Vai šī izstāde iezīmēja arī kādus jaunus centienus tehniskā izpildījuma ziņā? Varbūt kādi jauni izaicinājumi?
Viens no izaicinājumiem, kas man vienmēr ir elpojis pakausī, bet tagad vēl jo vairāk: kā panākt darba viengabalainību. Liels vai mazs, bet kodolīgs. Ceru, nevienu neaizvainošu, taču, novērojot Latvijas mākslas procesu, redzu, ka ir tendence uz sadrumstalotību. It kā rakstītam vārdam būtu pārāk lielas atstarpes, grūtāk nolasīt. Gribu, lai mans darbs nebūtu jālasa kā sēnes.
Varbūt šāda viengabalainība nāk līdz ar mākslinieka personības briedumu?
Tas varētu būt viens no iemesliem, tomēr tur apakšā ir kaut kas vēl. Arī finansiālās iespējas. Arī mākslas tirgus spēlē lielu lomu. Tās var būt daudzas ne no mākslinieka atkarīgas lietas.
Ko savukārt uzskati par savu un varbūt arī savas paaudzes latviešu mākslinieku stipro pusi, kas tos izceļ uz kopējās mākslas kartes?
Iepriekš pieminētā tirgus neesamība un finansiālā ierobežotība dod arī sava veida brīvību būt unikālam. Neviens neko no tevis negaida. Izpausme ir brīva, un ir vieta kļūdām, kas, iespējams, darbu pietuvina ģenialitātei. Pie tādiem apstākļiem māksliniekam ir novērojams liels entuziasms, kas ved uz godīgumu tajā, ko viņš dara. Līdz ar to – tie ir dziļi, godīgi mākslas darbi.
Tavu darbu neatņemama sastāvdaļa ir skatītāju iesaiste. Cik lielā mērā tev svarīgs ir skatītājs? Vai mākslas darbs un pats mākslinieks var pastāvēt bez skatītāja?
Man ir bijis klusais periods. Tolaik arī piedāvājumi nenāca, un es nolēmu, ka varu pilnīgi mierīgi klusībā darboties savā ritmā, turpināt darīt. Taču brīžos, kad kāds atnāca paskatīties, – tā bija absolūti cita enerģijas apmaiņa. Ieslēdzās aizrautība. Tādu ilglaicīgi kluso periodu laikam nekad vairs negribētu. Neesmu no tiem, kas mūža garumā klusībā darbotos, lai pēc tam manus darbus atrastu kaut kur bēniņos. Man ir būtiski, ka es varu tos parādīt un uzklausīt domas par tiem.
Kāda skatītāju reakcija tevī rada patiesu gandarījumu?
Man ir svarīgi, lai es neatstātu skatītāju bez izvēles un bezcerīgā sajūtā (bet dusmoties drīkst). Negribu, lai cilvēki aizietu mājās ar rūgtumu. Mākslai jeb pašai radīšanai ir liels spēks rast risinājumus. Vēlos, lai cilvēki aizdomājas. Arī šobrīd man rūp, kā, pabeidzot šo sarunu, tu jutīsies. Tā ir daļa manas atbildības.
Esi veidojusi skatuves kostīmus trim režisores Ingas Tropas lugām (“Zalkša līgava”, “Ekspedīcija “Jāzeps””, “Naži vistās”). Lugu tēmas lielos vilcienos sasaistāmas arī ar tavā izstādē aplūkotajām – dzimtas attiecības, seksualitāte, nodevība, ielūkošanās savas zemapziņas dzīlēs utt. Vai nav tā, ka noteiktā dzīves periodā tēmas pašas tevi atrod un liek par tām domāt ar koncentrētu intensitāti? Tā sakot – uz ko vēršam savu enerģiju, tas vēršas plašumā.
Taisnība – kur vēršam savu uzmanību, tur vairojas. Tas ir precīzi. Vienā brīdī es sāku rūpīgi izvēlēties, ar ko sadarboties, jo man ir svarīgi, lai lietas, kas mani interesē, kaut kādā veidā netiktu lauztas vai interpretētas. Priecājos, ka esmu devusi sev solījumu darīt to, kam ticu.
Tēmas, ko Inga, manuprāt, veiksmīgi parāda, man šķiet aktuālas ne tikai Latvijā, bet saistībā ar kopējo cilvēces evolūciju. Mēs esam savas nākotnes radītāji. Šobrīd vairāk nekā jebkad agrāk milzīgos tempos manifestējas katra mūsu doma un solis.
Evelīna Deičmane. Foto: Kristīne Madjare
