Kristapa Epnera Maslova
Saruna ar Purvīša balvas 2023 kandidātu Kristapu Epneru
“Kristapa Epnera darba pamatā ir ilgstoša pētniecība par vecticībnieku kopienu Maslovā, Latgalē. Apbrīnojama ir mākslinieka spēja piekļūt slēgtajai un aizmirstajai kopienai, kas pastāv kaut kur ļoti tālu no mūsu skatiena. Galarezultātu gribētos nodēvēt par video dzejoli, kurā māksliniekam ir izdevies notvert pārlaicīguma sajūtu, kurā vienlīdz vērtīgs ir gan sakrālais mantojums, gan cilvēks, kas to tur vērtē. Meža ielokā baznīca, kurā no ziemas sala un rudens mitruma paglābjas arī graudi, kļūst par sakrālu glābšanās salu no gadsimtiem ilgušās vajāšanas un aizspriedumiem un ceļu pie savas ticības. Par šo cieņpilno spēju pietuvoties tik sarežģītai tēmai, kas spēcīgi un skaudri rezonē ar šī brīža notikumiem pasaulē,” – tā mākslinieka nominēšanu Purvīša balvai 2023 pamato balvas neatkarīgo ekspertu darba grupa.
Purvīša balvai Kristaps Epners izvirzīts par videoinstalāciju “Maslova” festivālā Survival Kit 13 (03.09.–16.10.2022.) bijušajā Rīgas Biržas bankas ēkā. Darba centrā ir Maslovas lūgšanu nams, kuru draudze atstājusi jau pirms trim desmitgadēm. Namā vairs nav ikonu, saglabājušās vien papīra puķes un spilventiņi lūdzējiem, tomēr gadsimtu gaitā uzkrātās garīgās enerģijas gaisotne ir saglabājusies. Mākslinieks caur detalizētu, koncentrētu vērojumu, kur katrai detaļai ir noteikta loma, ieved skatītāju vecticības pasaulē – kviešu grauds tajā simbolizē augšāmcelšanos, bet dziedājums atbalso pretestību apspiešanai un autoritārismam.
Kristaps Epners kā multimediju mākslinieks galvenokārt strādā ar video, instalāciju mākslu un fotogrāfiju. Viņš studējis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Kopš 1996. gada māksliniekam notikušas vairākas personālizstādes – Tartu Mākslas namā, peldošajā mākslas centrā “Noass” Rīgā, “Kim?” Laikmetīgās mākslas centrā Rīgā. Viņš piedalījies grupas izstādē Diversity United Tempelhofas lidostā Berlīnē un Jaunajā Tretjakova galerijā Maskavā, izstādēs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, (AV17) galerijā Viļņā, Tallinas Mākslas zālē, Den Frie laikmetīgās mākslas centrā Kopenhāgenā, Etnogrāfijas muzejā Gdaņskā, Akureiri mākslas muzejā Islandē un citur. Kristapa Epnera darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja un Igaunijas Valsts muzeja kolekcijās.
2017. gadā Kristaps Epners bija izvirzīts Purvīša balvai par personālizstādi “Vingrinājumi” (2016) peldošajā mākslas centrā “Noass”, bet 2019. gadā – par multimediālu darbu “Aizmirst mani nevar”, kas bija skatāms Morberga rezidencē Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles RIBOCA laikā (2018).
Maslovas vecticībnieku lūgšanu nams 1932. gadā
Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs, 2633. fonds, 4. apraksts, 62. lieta
Tu biji viens no Latvijas māksliniekiem, kurus kuratore iLiana Fokianaki uzaicināja piedalīties Survival Kit 13 izstādē “Putniņu vajag noķert”. Kad un kā radās ideja par darbu? Kā tu vispār nokļuvi Maslovā?
Mēs ar [mākslinieku] Jāni Blanku kādreiz ļoti bieži piedalījāmies piedzīvojumu sacensībās – ar riteņiem, ar kājām, ar laivām. Organizators vairākus gadus pēc kārtas organizēja šādas sacensības dažādās Latgales vietās. 2014. gadā bija sacensības ap Krāslavu. Skrējām garām kādai pamestai latgaļu sētai, es pagriežu galvu, un tur – aizaudzis pagalms. Tajā brīdī nebija laiks apstāties, bet kaut kas tajā vilināja. Divus gadus vēlāk kopš tā attēla, kas man iespiedās atmiņā, es strādāju pie darba Cēsu festivāla izstādei “Laikmetīgā ainava”. Mani interesēja ainava, kas paveras no pamestu lauku māju logiem. Biju apsekojis vairākus puspamestus, pusaizmirstus ciemus Latgalē, un viena no septiņām vietām, kas iekļuva darbā, bija Maslova.
Toreiz gāju iekšā tukšajās mājās, un, jāteic, ka tās ir ļoti dažādas – citas ir tīras izslaucītas, var saprast, ka cilvēki ir aizgājuši kontrolēti; un tad ir tādas, kurās, šķiet, vai nu ar ātrajiem tantīte aizvesta, vai tamlīdzīgi – palicis uzklāts galds, krūzē vēl tēja. Visām mājām garnadži ir gājuši pāri. Ja kādas mantas palikušas, tad tās ir izvandītas, meklējot dārgumiņus. Vienā mājā atradu simtgadīgu mapi, kurā iekšā bija dokumentu oriģināli – 100 gadu Latvijas vēsture. Sākums ir brīdis pēc Pirmā pasaules kara – 20. gs. 20. gadi, kad ir piešķirta zeme, cilvēks saņem naudu jaundibinātās valsts bankā, lai uzbūvētu dzīvojamo māju, tad iedots kredīts kūtij, tad pēc kvītīm vai vēstulēm var saprast, ka ir problēmas ar atmaksu, tad draudi, ka īpašumu atņems, tad krievu papīri, vāciešu papīri, kara papīri, kas uzrāda, cik litru piena vai gaļas saimniecei bijis jānodod, tad pēckara laiks un tad kā odziņa visam virsū – meita vai mazmeita atsūtījusi bildīti no Svētā Marka laukuma Venēcijā. Pamestās mājas kontekstā šajā vidē tas šķita sirreāli. Tas viss ir aizvilcies ciet, viss vienā paketē.
Tas, kas Maslovā mani aizķēra un ko es nevaru un negribu racionāli izskaidrot, bija telpa – tukša, bet reizē uzlādēta. Jutu tajā kādu gaistošu enerģiju. Lūgšanu nams nekurienē. It kā nevienam nevajadzīgs, jo viss tur ir beidzies – kā vēlāk noskaidroju, draudze pārstāja eksistēt 1993. gadā.
Ne es personīgi, ne mana ģimene nav nekādā veidā saistīta ar Latgali. Tā man ir neizskaidrojama lieta, kāpēc es tur esmu nokļuvis. Latgale arī šķiet tālu, bet tagad es to tā vairs neuztveru. Īstenībā tas nav nepārvarams attālums, tā vairāk ir mentāla nošķirtība. Man ir bijušas sarunas par to, kas ir Latgale, un es piekrītu domai, ka Latgalē ir tāda īstuma sajūta. Ja nav nodzērušies, tie cilvēki ir ļoti stipri. Manuprāt, tie ir stiprākie Latvijas iedzīvotāji.
Kristaps Epners. Darbs “Maslova bijušajā Rīgas Biržas bankas ēkā” festivāla “Survival Kit 13” ietvaros (03.09.–16.10.2022.). Foto: Ēriks Božis
Cik tad ilgi kopumā pie šī projekta strādāji? Pastāsti vairāk par darba radīšanas procesu!
Ļoti ilgi, bet strādāt lēni man ir raksturīgi. Bet nav tā, ka process visu laiku ir bijis ļoti intensīvs.
Biju izveidojis sagatavi bez konkrētas izstādes mērķa. Tajā bija ierakstīts un safilmēts dziedājums skices pieraksta veidā. Kad tikos ar Survival Kit kuratori iLianu Fokianaki, viņa jau bija sapratusi, ka izstāde pievērsīsies skaņai, vārda brīvībai un dažādām protesta formām. Es parādīju fragmentu, un iLiana teica, ka tas tieši precīzi atbilst viņas iecerei, un aicināja darbu pabeigt.
Pie domas filmēt Maslovu, ejot pa apli apkārt dievnamam, un pie tā, ka lūgšana ir dominējošā, es nonācu, tieši gatavojot darbu izstādei. Bieži vien, kad esmu procesā, man it kā nejauši parādās kaut kādas norādes. Vispār es ticu tam – ja tu ilgstoši par kaut ko domā, tas kaut kādu sakritību vai nejaušību līmenī pienāk klāt. Līdzīgi man bija arī projektā par Miervaldi Kalniņu [darbs “Aizmirst mani nevar” – O. K.]. Es pie tā strādāju, biju jau dabūjis Sibīrijas oriģinālos 8 mm un 16 mm filmējumus – brīnišķīgs materiāls, bet kā to visu salikt kopā? Vienu dienu kāds man palūdza materiālu no tēta arhīva, es paņēmu vienu kasti, tā izbira, un man rokās iekrita vēstuļu kaudze, kur es ieraudzīju parakstu – Miervaldis. Es sāku skatīties un atradu vēl un vēl. Pirmkārt, jau pats vēstuļu teksts bija brīnišķīgs, otrkārt, tas uzreiz darbam iedeva struktūru.
Ar racionālu prātu var visu ko domāt un neizdomāt. Tā nekad nenotiek, ja ātri kaut kas jāizdara. Ja esi ilgstošā procesā, es ticu, ka lietas saslēdzas, kondensējas vai materializējas.
Kadrs no filmas “Maslova”, 2022
Vai lūgšanu namā patiešām tiek glabāti graudi?
Nē, filmēšanas vajadzībai es tos tur aizvedu. Stāsts, kāpēc labības lauks un graudi redzami videodarbā, ir tāds pakāpenisks. Kad es nokļuvu Maslovā pirmo reizi, viscaur telpā pamanīju tukšus graudu apvalkus, turklāt tie bija arī ikonu plauktiņu augstumā, ne tikai uz grīdas.
Simts metru attālumā no lūgšanu nama dzīvo divas darbīgas lopkopes – māte un meita kopā ar pārdesmit piena govīm. Tuvāk iepazīstoties, jaunākā saimniece atklāja, ka agrāk pašas savā saimniecībā audzējušas kviešus un gadījies, ka, glābjot ražu no lietusgāzēm, lopiem paredzētos graudus izbērušas kaltēties uz pamestā vecticībnieku nama grīdas dēļiem, un tad pelītes un putniņi tos izvazāja arī pa ikonu plauktiem.
Man uzreiz likās, ka šī piesātinātā tukšā telpa un graudi ir tāds īpašs savienojums. Vēlāk es uzzināju, ka vecticībnieki bēru mielastā dzīvu kviešu graudu aplej ar karstu medu un ēd. Tādā veidā viss saslēdzās kopā. Lielākais pārsteigums bija šīs vecticībnieku tradīcijas aspekts – viņiem dzīvais kviešu grauds nozīmē augšāmcelšanos: kā grauds zemē nemirst, bet izaug un dod augli, tā arī mirušie, kuri dzīvo saskaņā ar ticības baušļiem, augšāmcelsies, lai dzīvotu mūžībā. Vecticībniekiem vispār ļoti svarīgs ir bēru rituāls – apstāvēšana, kad sievas sēž un dzied cauru dienu un nakti.
Trešais, protams, bija politiskais konteksts – karš, kad kviešu grauds kļūst par globālo politisko ieroci Krievijas izvērstajā vardarbībā pret Ukrainu un visas civilizētās pasaules šantāžā.
Cik ļoti tu iedziļinājies vecticības un pareizticības atšķirībās?
Strādājot pie Maslovas darba, arhīvā pavadīju daudz laika – pētīju dokumentus un kartes, meklēju fotogrāfijas. Spriežot pēc 20. un 30. gadu dokumentiem un atskaitēm, Maslova kādreiz bija centrs starp dažādām apdzīvotām vietām, uz turieni devās visi vecticībnieki, kuri praktizēja ticības lietu. Kādā 1927. gada atskaitē lasāms, ka draudzi veido 26 ciemi, 1 miests, 8 foļvarkas, 2 īpašumi un 1 muiža ar 260 saimēm un 1217 dvēselēm, bet neviens no draudzes locekļiem neatceras precīzu laiku, kad tā dibināta, tā arī rakstīts – “acīmredzot no seniem laikiem”.
17. gadsimta vidū Krievijā notika baznīcas reformas. Pamatā tam bija ideja par Trešo Romu – tā dzima vēl pirms reformām, jau 16. gadsimtā. Pareizticīgie, apvienosimies, lai saglabātu nesagrozīto kristīgo ticību, jo Maskavai ir lemts būt Trešajai Romai pēc Romas un Konstantinopoles, kuras abas “krita”! Tas bija cara Alekseja Romanova politisks lēmums, un es to sajūtu, kā kopā iet vara un impēriskā domāšana.
Pirmais cars no Romanovu dinastijas Aleksejs I, saukts “Klusākais”, kurš pie varas nokļuva 16 gadu vecumā, veicināja ekonomiskos kontaktus ar Eiropu. Kāda ietekmīga Jeruzalemes garīdznieka iedvesmots, Romanovs piekrita sava favorīta patriarha Nikona iecerētajām baznīcas reformām. Nerēķinoties ar augstākās garīdzniecības viedokļu daudzveidību, piespiedu kārtā sākās reformu ieviešana – tagad būs tā. Rezultātā tika paņemta tā laika grieķu ietekme reformai (neņemot vērā, ka pati grieķu tradīcija, no kuras kristietība nāca Krievzemē, bija mainījusies, arī katoļu baznīcas iespaidā) – gan rita ziņā, gan arī labojot tekstus un atsevišķu vārdu pareizrakstību. Piemēram, vārds Jēzus (“Исус”) tika pārveidots par “Иисус”. Tāpat krusta zīmes pārmešana ar diviem pirkstiem tika aizstāta ar triju pirkstu krusta zīmi, tika mainīts arī procesiju virziens apkārt dievnamam – pretī pulksteņa radītāja virzienam – un vēl daudzas citas ticīgam cilvēkam būtiskas lietas.
Ļoti liela ticīgo daļa reformēties nepiekrita, un cara atbalstītā “pareizā” pareizticīgā baznīca sāka viņus saukt par šķeltniekiem (vecticība kā termins oficiālajos dokumentos ir ieviests tikai no 1905. gada). Pret reformas noliedzējiem tika izvērstas ļoti lielas represijas. Tika spīdzināti, vēlāk arī nogalināti garīgie līderi, organizētas publiskās prāvas, vajāšanu sākumā bija pat gadījumi, kad veselas ģimenes ar visiem bērniem pašsadedzinājās, lai šķīstoties ugunī nokļūtu debesu valstībā, nevis vajātāju rokās. Tāpēc vecticībnieki muka uz varai grūtāk aizsniedzamām vietām, uz Krievijas impērijas nomalēm – Baltās jūras piekrasti, Karēliju, Sibīriju – un ārpus Krievijas robežām, arī uz Žečpospolitu, tagadējo Latgales teritoriju Latvijā. Tur viņi jutās drošāk.
Tajā laikā Latvijas teritorija bija iztukšota. Pēc visiem kariem un slimībām vietējie zemes īpašnieki bija priecīgi, ka te parādās cilvēki – zemes kopēji, nedzērāji. Vecticībnieki dzīvoja savās komūnās, savos ciemos, cēla savus lūgšanu namus. Lūgšanu nami drīkstēja izskatīties tikai kā dzīvojamā māja, tie nedrīkstēja būt ar baznīcas arhitektūrai raksturīgiem elementiem (piemēram, izcelties ar zvanu torņiem). Salīdzinājumā ar citiem lūgšanu namiem, Maslova ir diezgan grezna, ar dekoratīviem elementiem ēkas fasādē, tapetēm klātām sienām un zvanu torni, kaut arī pašu zvanu vietā tornī iekārti trīs dažāda garuma dzelzceļa sliedes posmi (sliedes vecticībnieku lūgšanu namos bieži vien izmantoja, lai sasauktu ticīgos uz dievkalpojumu, šādi aizstājot aizliegtos zvanus).
Vēlāk likumi kļuva saudzīgāki, kaut arī saskaņošanas birokrātija bija visnotaļ smaga, – 1905. gadā cars izdeva manifestu par reliģisko toleranci. Savukārt, nodibinoties Latvijas valstij, vecticībnieki kļuva par līdzvērtīgu sabiedrības daļu, iegūstot tādas pašas tiesības kā citas konfesijas.
Maslovas vecticībnieka Rodiona Agapoviča Timofejeva dziesmu grāmata
Timofejevu ģimenes arhīvs
Viena no lietām, ko ieviesa reforma, bija saistīta ar dziedāšanu.
Jā, vecticībnieku tradīcijā nav pieļaujama laicīgā daudzbalsīgā dziedāšana. Tāpēc es lūdzu savas filmas galveno varoni Varvaru Dorofejevu, vecticībnieci no Maslovai netālās Dagdas, lai viņa nodzied, jo izrādās, ka viens no daudzajiem ticības reformas aizliegumiem bija – vecticībnieki nedrīkstēja turpināt dziedāt unisonā. Senāk dziedāt dievkalpojumos drīkstēja tikai vīrieši, bet mūsdienās tas, šķiet, netiek tik ļoti uzsvērts.
Notācijas sistēma Eiropā standartizējās gadsimtu gaitā, mūsdienās mūzikas pierakstam lietojam notis. Vecticībnieku dziedājumiem, kas vienmēr ir lūgšanas, nav nošu, jo šī sistēma parādījās Krievijā vēlāk un nāca no Rietumiem, kas to vecticībnieku uztverē sasaistīja vairāk ar laicīgo pasauli. Vecticībniekiem ir ļoti īpatnēja pierakstu sistēma – visi dziedājumi tiek izpildīti pēc senām notācijas zīmēm, kas vizuāli atgādina karogus, kāšus vai āķus, saucot to par zīmju dziedāšanu – “Знаменный распев” (krievu val.) vai āķu dziedāšanu – “Крюковое пение” [krievu val.]. Dziedājumu teksts pierakstīts senslāvu valodā, kuru izmanto tikai un vienīgi dievnamā (dievkalpojumos, dievkalpojumu tekstos). Kā to izdziedāt, nosaka kāši. Nevis – kādā augstumā nodziedāt, bet gan kā garīgi, emocionāli un loģiski izdziedāt, ievērojot muzikālās sakritības, jo katra zīme – tā ir dvēseles kustība. Īpašā vecticībnieku dziedāšanas sistēma man personiski bija atklājums, kaut kas tāds, ar ko es nebiju sastapies iepriekš.
[Publiciste, mākslas un sakrālā mantojuma speciāliste] Elvita Ruka šo Latvijas teritorijas vecticībnieku unikālo zīmju dziedāšanas tradīciju virza iekļaušanai UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. (Tā jau ir iekļauta Latvijas Nacionālā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. nematerialakultura.lv/Elementi/elements-17/).
Tā kā vecticībnieki savulaik izklīda uz visām pusēm un nonāca dažādās teritorijās, viņi dzīvoja lielā nošķirtībā, mijiedarbībā ar lokālo vidi, un katra kopiena ieguva unikālas īpašības, tostarp arī dziedāšanas tradīcijas izpratnē. Tā kā dzied Latvijas vecticībnieki, tā nedzied Rumānijā vai Sibīrijā. Zīmju dziedāšanas tradīciju teorētiskajā jeb zinātāju līmenī Latvijā pašreiz pārvalda pavisam nedaudz cilvēku – tā saukto reģentu, kas spēj visas zīmes izlasīt, saprast, izdziedāt un nodot tālāk. Tādi tradīcijas turpinātāji, kas var dziedāt pēc atmiņas un pieredzes, pārvaldot mutisko līmeni, kā to dara Varvara no Dagdas, Latvijā ir pāris simti.
Maslovas vecticībnieku lūgšanu nams 1978. gadā
Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, Kultūras mantojuma informācijas centrs, Negatīvu fonds, inv.nr. 28759 un 28769
Tu teici, ka arhīvā pavadīji daudz laika. Kādas fotogrāfijas vēlējies atrast?
Bieži ir tā, ka es rakņājos un rakņājos arhīvā, bet beigu beigās izpētes darbs nekādā veidā vizuāli neparādās. Uz arhīviem devos ar vienu nolūku – gribēju atrast pēc iespējas senāku Maslovas fotogrāfiju, kurā būtu redzama rosība ap lūgšanu namu. Kā senāko atradu vienu attēlu no 1932. gada – bez rosības, bet kā vizuālu apliecinājumu tam, kāds lūgšanu nams izskatījās uzreiz pēc kapitālā remonta, kas bija veikts par Latvijas valsts Maslovas draudzei piešķirtajiem līdzekļiem. Šī fotogrāfija bija skatāma izstādē.
Starpkaru periodā Latvijā bija nepilns simts vecticībnieku draudžu. Katra draudze no Latvijas valsts saņēma ikgadēju pabalstu, bet īpašos gadījumos, ja bija nepieciešama lūgšanu nama rekonstrukcija, lielāku finansējumu. Un vecticībnieki lielākoties bija Latvijas patrioti. Draudžu ievēlētajiem vadītājiem bija jāapliecina lojalitāte dodot zvērestu Latvijas valstij, vecticībnieki jutās pateicīgi par doto ticības brīvību. Arī vēsturiskā pieredze cariskās Krievijas sastāvā Latvijā viņiem bija salīdzinoši mazāk traumējoša. Par attieksmi mūsdienu Latvijā es neņemos viennozīmīgi spriest. Daudziem cilvēkiem – un ne tikai Latgalē – ir ļoti saduļķots prāts.
Maslovas fotogrāfijas meklēju arī Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē. Atradu materiālus no ekspedīcijām 1978., 1985. un 1995. gadā – no Maskavas bija atbraucis speciālists, kurš apsekoja lūgšanu namus un veidoja ikonu reģistru. Toreiz Maslova vēl bija pilna ar ikonām. Izstādē redzamās fotogrāfijas ir no šo izpētes braucienu materiāliem.
Pateicoties tam, ka Latvijas Valsts vēstures arhīvā atrastā 1927. gada atskaitē par Maslovas draudzi bija uzskaitīti vecticībnieku apdzīvoto vietu vietvārdi, man izdevās šo informāciju pārcelt kartē un gūt telpisku priekšstatu par teritoriju, kuras garīgajā centrā atradās Maslovas lūgšanu nams. Sekojot norādēm kartē, sāku apstaigāt saimniecību pagalmus. Vienā satiku kādu vīru, kurš esot katolis, bet viņa klasesbiedrs Vecokras skolā bijis no slavenas Maslovas vecticībnieku dzimtas. Klasesbiedra uzvārds Timofejevs man bija labi pazīstams, jo, sēžot arhīvā, no galvas biju iegaumējis Maslovas draudzes garīgos vadītājus vairākās paaudzēs. Izrādās, viņš tagad dzīvo nepilnu 15 kilometru attālumā. Sazvanījāmies, un braucu ciemos. Tuvojoties mājai, ceļš kļūst tāds aizdomīgs – segums stabils, bet skaidrs, ka pa to labu laiku nav braukusi mašīna. Garām paslīd viena pamesta māja, otra, šķērsoju nelielu upīti, līdz attopos nelielas saimniecības pagalmā meža ielokā ar skatu uz gandrīz vai Ēdenes dārzu. Saimnieks ir runīgs vīrs un apstiprina manas aizdomas, ka vairāki viņa dzimtas priekšteči bijuši garīgie vadītāji Maslovā.
Es taujāju pēc bildēm, bet viņam nav nevienas fotogrāfijas. “Un vispār, Kristap, kāda atšķirība pareizticībai no vecticības?” viņš man jautā. Un to saka cilvēks, kura vectēvs ir bijis Maslovas draudzes padomes priekšsēdētājs, ikonu gleznotājs un vecticībnieku grāmatu pārrakstītājs.
Mani meklējumi ar to nebeidzās. Tālāk nokļuvu pie šī vīra māsīcas Zojas Juglā, kurai arī nebija fotogrāfiju, jo, kā izrādās, viņas māte, ļoti ticīga sieviete, pirms nāves visas sadedzinājusi. Zoja man iedeva citas radinieces kontaktus Vecmīlgrāvī, bet arī viņai nebija fotogrāfijas no Maslovas. Toties bija ar roku rakstītas grāmatas, kuras pārrakstījis viņu kopīgais vectēvs no Maslovas draudzes. Vienu kadru ar Timofejevu dzimtas dziesmu grāmatas atvērumu iekļāvu savā filmā.
Iedomāto fotogrāfiju tā arī neatradu.
Kadrs no filmas “Maslova”, 2022
Vai tev sanāca arī kāda pamatīgāka saruna ar Varvaru Dorofejevu? Kā viņa uztvēra tavu interesi par Maslovu?
Pie Varvaras nokļuvu, jo man vajadzēja dzīvu vecticībnieku. Izrādās, viņa nāk no lielas vecticībnieku dzimtas. Uzaugusi Maslovai netālajā Sotņikovas ciemā, kur Varvaras vectētiņš pats savām rokām 1927. gadā uzbūvējis Sotņikovu draudzes lūgšanu namu. 1964. gadā vietējā kolhoza direktors, izmantojot viltību, dievnamu noslaucīja no zemes virsas. Ikonas no Sotņikovu lūgšanu nama tika pārvestas uz Maslovu, bet, beidzot pastāvēt Maslovas draudzei, – uz jaunuzcelto dievnamu Dagdā, kurā Varvara tagad ir pati galvenā persona. Varvara bieži apmeklējusi Maslovas lūgšanu namu līdz pat tā slēgšanai – gan bērnībā, ar vecmāmiņu un zirgu braucot uz kapsētu, kur guļ viņas radinieki, gan vēlāk, ciemojoties pie mammas, kas dzīvoja netālu. Tā ir viņas vieta.
Varvara ir cita pasaule. Viņa nekad nedusmojas, jo dusmoties ir grēks. Lai arī Varvara ir ļoti atsaucīga un atvērta, kas ir netipiski vecticībniekiem, es nezinu, ko viņa domā.
Arhitekte, sakrālā mantojuma pētniece un lektore Ludmila Kļešņina man stāstīja, ka Latvijā vecticībnieki ir daudz atvērtāki nekā Krievijā, jo šeit viņi gadsimtu garumā ir bijuši labvēlīgā vidē un viņiem ir citāda attieksme pret neticīgajiem. Krievijā, ja tu aizej uz vecticībnieku māju, tev iedos tikai svešiniekam paredzēto krūzi. Ar viņiem ir ļoti grūti kontaktēties. Ciešanas, kuras vecticībnieki ir pārdzīvojuši Krievijā vairāku gadsimtu garumā, ir atstājušas grūti izdzēšamu nospiedumu. Par Varvaru tā nevar sacīt, kaut tomēr bija viens brīdis, kad viņa man teica: Ой, Кристапс, не знаю… (“Vai, Kristap, nezinu gan…” – krievu val.)
Nedaudz sajutu arī savādāku vecticībnieku attieksmi pret ārpasauli – nelieniet te pie mums –, kad neilgi pirms galvenās filmēšanas dienas Varvaras mājas pagalmā Dagdā negaidīti uzradās gados jauns ortodoksāli noskaņots vecticībnieks no Rīgas ar stiklainām acīm, rokās turot planšetdatoru, jau jūtami uzvilcies. Mana pieredze ar vecticībniekiem līdz tam bija ļoti patīkama, bet viņš sāka mani izjautāt, ko tieši es te darīšu. Esot redzējis ungāru filmu [“Dabiskā gaisma”, 2021, rež. Denešs Naģs – O. K.], kurā bijuši kadri no Maslovas. Lūgšanu nams ir apgānīts, jo kādā kadrā redzama puskaila sieviete. Un to viņš saka, vēršoties pie Varvaras, bet man jau pēc divām dienām ir filmēšana – graudi sarunāti, operators Valdis Celmiņš sarunāts... (Es gandrīz visu pats safilmēju, bet centrālo kadru, kur kamera dodas pa apli apkārt lūgšanu namam, devu Valdim.)
Varvara ir Dagdas Goda pilsone, vecticībnieku kopiena uz viņu turas. Es aizbraucu un atvedu viņu uz izstādi, klāt bija arī meita un mazmeita, kuras dzīvo Rīgā. Varvara apraudājās. Bet viņa ir viena pasaule, taču meita un mazmeita pavisam cita.
Kadrs no filmas “Maslova”, 2022
Tātad tu neesi vienīgais, kurš iemūžinājis Maslovu mākslas darbā.
Latvijas filmu studijai Mistrus Media bija kopražojums ar ungāriem. Filmā tika izmantota Latgales ainava, arī lūgšanu nams Maslovā.
Kādu brīdi dzīvojām Berlīnē, un es ik pa brīdim sazvanījos ar Maslovas kaimiņienēm. Vienu dienu viņas man saka, ka vakar pagalms bijis pilns ar mašīnām – filmēs filmu. Es acumirklī apjautu draudošās briesmas, cik filmētāji var būt ciniski pret vidi, kurā notiek filmēšana, un sazinājos ar filmas Latvijas puses mākslas departamentu. Izrādās, filmai pēc sižeta nepieciešams radīt pilnīgas nabadzības iespaidu, tāpēc attiecīgās ainas uzņemšanai ieplānots demontēt tapetes no lūgšanu nama sienām, pēc filmēšanas solot tās piestiprināt atpakaļ. Bet man Maslova vajadzīga tieši tāda, kāda tā ir – neaizskarta, līdz pat pēdējam izēstajam kviešu graudiņam telpas stūrī!
No vienas puses, Maslova ir kā bezsaimnieka manta, nav īsti kam prasīt atļauju, ko drīkst darīt, ko ne. No otras – kā tā var darīt? Tā taču nav pussabrukusi pamesta privātmāja.
Vērsos Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē pēc padoma. Tā kā Maslova nav kultūras pieminekļu sarakstā, man ieteica uzrakstīt iesniegumu pārvaldei, ko es arī izdarīju. Taču lēmuma pieņemšana nenotiek vienā dienā, bet filmēšana bija paredzēta jau pēc nedēļas. Lai arī es ar Mistrus Media biju vienojies, ka tapetes netiks aiztiktas, tomēr lūdzu arī vietējo kultūras pieminekļu inspektori no Krāslavas aizbraukt tur un pieskatīt vietu. Viņa tiešām bija aizbraukusi un tapetes nosargāja, neļaujot tām pieskarties.
Lai gan Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde vēlāk nolēma atbalstīt lūgšanu nama iekļaušanu pieminek|u sarakstā kā reģiona nozīmes arhitektūras pieminekli, šis statuss Maslovai tomēr nav piešķirts, jo zeme pieder pašvaldībai, bet ēka – draudzei, kura ir beigusi pastāvēt. Andrupenes pagasts nevēlas būt atbildīgs, jo tas nozīmē, ka viņiem par ēku ir jārūpējas, un to viņi līdzekļu trūkuma dēļ nevēlas darīt. Realitātē lūgšanu nams tagad nav aizsargātāks, kā bija. Tikai tāpēc, ka visus šos gadus blakus tam ir saimniecība ar divām strādīgām lopkopēm un pārdesmit govīm, nams nav piedrazots vai nosvilināts.
Lai būtu līdzsvarā, man jāatgriežas pie mana ortodoksālā vecticībnieka. Sarunā viņš atzina, ka kultūras pieminekļa statusa ierobežojumi viņu tracina, jo arī viņš ieplānojis noplēst tās Maslovas tapetes. Mēs pasauli tomēr katrs skatām savām acīm.
Kadrs no filmas “Maslova”, 2022
Vai tu zini, kāpēc draudze beidza pastāvēt?
Lauki mainās, globalizācijas rezultātā viss paliek citādāks. Tas nav nekas negaidīti jauns, šie pārmaiņu cikli ir likumsakarīgi. Maslova nav izņēmums. Cilvēki pamet laukus, cilvēki nomirst, cilvēki pārstāj ticēt. Cik vispār Latvijā ir ticīgo, kuri patiešām praktizē? Dagda no Maslovas ir padsmit kilometru attālumā, un tā ir praktizējošā vieta, tur vēl joprojām ir neliela draudze.
Akmens sviediena attālumā no Maslovas ir Okras ezers. Tas nav liels – pa gaisa līniju no ezera pretējā krasta līdz lūgšanu namam ir divi kilometri. No arhīva materiāliem man ir zināms, kur apkārtnē atrodas vecticībnieku mājas.
Kādu piektdienas vakaru iebraucu vienās tādās mājās otrpus ezeram no lūgšanu nama. Pagalmā sēž ģimene, nedaudz iedzer. Es viņiem izstāstu, ko meklēju. Saimnieks ieved mani istabā, parāda dzimtas fotogrāfijas rāmītī pie sienas. Izrādās, ka viņa mamma, vecticībniece, arī ir tepat, sēž pagalmā – eleganta dāma ar karē frizūru. Savulaik viņa braukusi pāri ezeram ar laivu un gājusi uz lūgšanu namu. Tagad vairs ne. Un atkal – visas fotogrāfijas, izņemot tās, kas pie sienas, sadedzinātas! Runājam, un kundzīte man vienā brīdī saka, ka Maslovas vairs nav. “Kā nav? Es tur iepriekšējo nakti teltī blakus gulēju,” es saku. Rādu viņai telefonā fotogrāfijas, bet tas nepalīdz. Iepriekšējā dienā viņa bijusi kopt kapus, kas atrodas 350 metru attālumā no Maslovas lūgšanu nama. Taciņa, kas ved uz kapiem, ir ar līkumu, tā ka no tās īsti namu neredz, jo priekšā ir krūmi un koki. Viņa tur ir gājusi un saka, ka tās vietas nav. Tā mums arī saruna palika atvērta.
Vai karš Ukrainā jau bija sācies, kad gatavoji darbu Survival Kit izstādei? Kā tas ietekmēja darba tapšanu?
Jā, karš sākās 2022. gada februārī, un filmēšana bija rudenī. Kaut ko es izmantoju arī no 2016. gada filmējumiem.
Es Varvarai uzreiz pateicu, ka dziedājumu virzu apzināti, tā ir kā lūgšana pret visām kara šausmām, jo karš taču ir briesmīgi. Viņa piekrita. Es uztvēru to jūtīgo robežu, tāpēc runāju ļoti uzmanīgi – neteicu, ka viens ir vainīgs, otrs ne. Ja pie cilvēkiem vēršas ar lielu kategoriskumu, visas durvis aizvērsies. Galu galā viņam jau tevi nevajag, tev vajag viņu. Tas pats attiecas arī uz valodu. Varvara nesaprot nevienu vārdu latviski, man bija jārunā krieviski.
Mākslas un kultūras cēlā ietekme, konfrontējoties ar galēju vardarbību, pazūd. Zināmi piemēri, kad tā vienkārši tiek aizslaucīta, aizstājot to ar brutālu spēku. Es ticu tam, ka cieņpilna attieksme pret propagandas apmiglotu prātu un mākslas forma, kas nerunā didaktiski tieši, var palīdzēt dziedēt traumēto apziņu.
Kur tu šobrīd kā mākslinieks savā ceļā esi?
Vispār man šobrīd nav iekšējās motivācijas kaut ko jaunu darīt. Karš ir pamatīgi mani ietekmējis. Es remontēju dzīvokli, situ nost apmetumu no sienām. Tā man ir kā terapija. 2022. gadā Viļņā, galerijā (AV17) mums ar Ievu [Epneri] bija kopizstāde. Karš tieši tad sākās. Likās – kāda jēga vispār kaut ko izstādīt? No otras puses, kaut kas ir jādara. Bet man ir tāda liela jautājuma zīme par to. Katrā ziņā tas man licis pārvērtēt visas kultūras, mākslas un humanitārās idejas.
Visa Survival Kit izstāde bija par attiecībām starp mākslu un skaņu un to, kā tās atbalso demokrātiju. Māksla un mūzika kā nevardarbīgas pretošanās deklaratīvs žests vai kolektīvas performativitātes forma. Kā tu sajūti mākslas spēku? Vai māksla var pamudināt uz kaut kādām pārmaiņām?
Man šķiet, ka svarīga ir cerība, ka māksla var kaut ko mainīt. Reālā kara brutalitāte atnāk un to visu aizslauka. Es domāju, ka iLiana manu darbu paņēma tāpēc, ka vecticībnieki paši par sevi ir apliecinājums tam, ka viņi ir spējuši izdzīvot ar savu pārliecību, kas, iespējams, ir kļūdaina, bet tam nav nozīmes. Vecticībnieki ir ļoti konservatīvi, ļoti bāzēti tekstā, grāmatās, tiecas būt nemainīgi, tāpēc viņiem ir pārliecība, ka viņi ir īstie. Tā jau ir tā ideoloģiskā cīņa. Vācijas kultūra – kam tā ir vajadzīga, ja tajā vidē cilvēks ir nozombēts, vai Krievijas kultūra? Un ko darīt ar visiem Puškina pieminekļiem, ko tagad Ukrainā nojauc? Es domāju, ka mēs piedzīvojam vājprātīgu laiku, un izmisums ir par to, kas būs, ja notiks saspīlējums līdz galējam punktam. Svarīgi būtu, ka ir pie kā atgriezties, kad tās šausmas beigsies. Tad ir jēga kultūrai plašākā nozīmē. Ja tā nav, tad nav ne mērķa, ne motivācijas.
Titulbilde: Kristaps Epners. Foto: Māris Ločmelis
