Gaidot sauli visiem
Saruna ar Purvīša balvas 2023 kandidāti Darju Meļņikovu
Darja Meļņikova Purvīša balvas Ekspertu darba grupas redzeslokā nenonāk pirmoreiz. 2021. gadā bija nominēts viņas projekts Palette. Viņa pati to aprakstīja šādi: “Kad mani uzaicina veidot personālizstādi, es piedāvāju to īstenot nevis klasiskā formātā, bet drīzāk kā scenogrāfiju, kā noteiktu atmosfēru, kurā tiks izstādīti manis aicinātu mākslinieku darbi. Es to visu it kā “diriģēju”.” 2019. gadā projekts startēja Prāgā, Karlin Studios telpā, bet 2020. gada rudenī tika prezentēts Marseļā Manifesta 13 oficiālajā paralēlajā programmā. “Skulpturālā instalācija, manuprāt, ir izcils piemērs mākslinieka spējai iejusties jaunā pasaules kārtībā (pārprodukcija, robežu sajaukšanās) un nupat trauksmainajā situācijā, kad par visu vērtīgākais ir satikšanās prieks, un izcelt viesmīlību ne tikai kā mākslas, bet arī cilvēcības atlabšanas jauno stratēģiju,” tā 2021. gada ziemā Purvīša balvas Ekspertu darba grupas locekle kuratore Elīna Sproģe pamatoja savu nominācijas izvēli.
“Palette mugurkauls un nemainīgā daļa ir transportējama bāra lete – funkcionāls mākslas objekts. Bāra dzērieni ir speciāli gatavoti un pakārtoti pasākumu koncepcijai, bet interjerā iekļauti elementi ar lokālo aktuālās atrašanās vietas raksturu,” 2020. Gadā stāstīja Darja. Šis projekts atveda pie Darjas blakusprojekta “Kiosks” – īsta kioska no 80. gadu nogales, kas atjaunots un nolikts vienā no nereālākajām Rīgas vietām – Sporta pils dārzos. Tā ir telpa pilsētas centrā, kas jau kopš 2008. gada pēc Sporta pils nojaukšanas stāv tukša. Bet kopš 2020. gada tur pastāv dārznieku kopiena, kur katram ir iedalīts neliels zemes gabaliņš un dažas speciālas kastes, kur stādīt augus. Starp dārziem nelielā jaunu bērziņu birzī stāv “Kiosks”. Tur pārdod atspirdzinošus un sildošus dzērienus, uzkodas, bet laiku pa laikam notiek arī mākslas projekti. Darjas kiosks būs atvērts arī šovasar.
NOT YET. 2021 / MDF, misiņš, keramika, akrila krāsa, pūšamā krāsa, 20 x 30 cm
Taču jaunā, nu jau 2023. gada Purvīša balvas nominācija un nākamais atlases posms – dalība balvas kandidātu izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā – nav saistīti ar “Kiosku”. 2021. gada maijā tika atklāta Darjas izstāde galerijā “427”, kas vienmēr pievērsusies jaunajai un eksperimentālajai mākslai. Ekspozīciju sauca The Anticipation (“Gaidas”). Tieši šis darbs pievērsa balvas žūrijas uzmanību. “Darjas Meļņikovas izstādē pati galerijas telpa kļūst par ideju. Ideju harmoniskai, līdzsvarotai, skaidru un tīru proporciju telpai ar reducētiem elementiem no klasiskās arhitektūras simetrijas un plānojuma. Darjai Meļņikovai atkal izdevies smalki savienot laikmetīgo ar atsaucēm uz vēsturiskiem mākslas virzieniem (renesansi, gotiku, metafizisko mākslu) un, līdzīgi kā vēsturiski perspektīva izmainīja veidu, kā mēs skatāmies uz pasauli, pilnībā pārvērst galerijas telpu līdz nepazīšanai,” rakstīja Purvīša balvas Ekspertu darba grupas locekle Līna Birzaka-Priekule, pamatodama savu izvēli.
The Anticipation, 2021. Izstāde galerijā 427. Foto: Līga Spunde 
Patiešām, perfekcionisms un prasme izkristalizēt savu “teritoriju”, savus likumus – divas svarīgas īpašības, kas piemīt Darjai, – te izpaužas maksimāli pārliecinoši. Darja nerisina globālas problēmas (kā saka viņa pati), tomēr viņai izdodas radīt nelielas, piesātinātas, precīzi un smalki izstrādātas oāzes, kur rast kontaktu un dzirkstoši jēgpilnu skaistumu, kam svešas jebkādas vizuālas banalitātes.
Par to, kā tas viņai izdodas un kāda var būt “Saule visiem” (tāds nosaukums bija viņas nesenajai izstādei Palermo, Sicīlijā), mēs ar viņu parunājām no dažādām istabām un dažādām valstīm.
Kur tu pašlaik esi?
Itālijā, rezidencē – to sauc Palazzo Monti, un tā atrodas Brešā.
Tātad tu esi pilī?
Jā, īstā palaco. Ģimene, kurai tas pieder, to restaurēja un ierīkoja te rezidenci. Kā tas pieņemts pēc itāļu tradīcijām – ģimenei ir savs palaco.
Tu piedalījies konkursā?
Jā, es iesniedzu pieteikumu pagājušajā gadā – gaidīju, gaidīju un beigu beigās sagaidīju.
Kāpēc tu izvēlējies tieši Itāliju?
Man Itālija vispār ir ļoti tuva, un manos pēdējos darbos ir daudz atsauču uz renesansi un itāļu mākslu. Un arī es pati bieži braucu uz Itāliju, jo tā mani iedvesmo un dod spēku.
Atcerēdamies tavu izstādi galerijā “427”, kas nominēta Purvīša balvai 2023, es tā arī nodomāju, ka tas ir diezgan loģiski.
Varbūt esmu to kaut kādā veidā mantojusi no mammas. Atceros, ka 90. gados viņa brauca ekskursijā uz Itāliju, uz divām vai trim nedēļām, mēs ar māsu viņu ļoti gaidījām, bet pēc tam klausījāmies viņas stāstītajā pavērtām mutēm. Un tā Itālija kļuva par sapņu zemi.
Vai tev ir tuva turienes pasaules izjūta, vietējās tradīcijas? Kas tevi tur uzrunā?
Itāļu fonā, protams, ir redzams, ka esmu no ziemeļiem, jo viņiem ir tāda nesteidzīga dzīve – kafijpauzes ik pēc pusstundas, vēl kaut kādas pauzītes. Pagājušajā gadā, kad gatavoju izstādi Palermo, Sicīlijā, man likās, ka nosirmošu, jo neviens īpaši nesteidzās un neiespringa. Ar laiku pie tā pierodi, pieņem to un saproti, ka varbūt tā arī ir pareizi – kam dzīvē lieku stresu? Taču tas, kas man te ir tuvs, – laikam tas ir dažādu īpašību un lietu kopums, klimats, dienvidu gaisa smarža, arhitektūra. Es vispār smeļos iedvesmu no pilsētām, no tā, kas ir pilsētas dzīves apvalks – kāda ir pilsētas uzbūve, kādi tajā ir nami, kāds stilu sajaukums. Un, lūk, man sirdī iekrita tieši Itālija – pēc krāsu kombinācijas, tonalitātes, tā, kā dabiskās krāsas sajaucas ar pilsētas krāsām, radot nevis spilgtu paleti, bet tādu uzpūderētu, pievaldītu – ar garu nokrāsu gradāciju no pamatkrāsām. Nu, un saulīte arī, zilas debesis. Es te jūtos labi. Bet arī Latvijā ir labi – vasarā, siltajā laikā. (Smejas.)
The Anticipation, 2021. Izstāde galerijā 427. Foto: Līga Spunde 
Kad domāji par izstādi galerijā “427”, tu tai gatavojies te, Rīgā?
Jā, un tā bija pilnībā pieskaņota tieši “427” – es gribēju pārveidot galeriju tā, lai varētu ienākt un neatpazīt šo telpu. Tur ir maz vietas, turklāt ir arī kamīns – protams, tas ir skaists, tomēr drusku apnicis, jo tas ir diezgan aktīvs elements un neatņemams katras izstādes dalībnieks. Tāpēc pirmais, ko gribēju, bija apbūvēt šo kamīnu. Taču nevis vienkārši nolikt sienu vai nožogojumu, bet izveidot kādus jaunus arhitektūras elementus. Un no tā tad arī izrietēja viss pārējais.
Tātad tu veidoji ko līdzīgu savai ideālajai pilsētai?
Jā, tieši tāpēc man arī patīk nodarboties ar scenogrāfiju – tu radi savu pilsētu, savu pasauli, un tajā tu dari, ko vēlies. Ko vien ļauj tava fantāzija.
The Anticipation, 2021. Izstāde galerijā 427. Foto: Līga Spunde 
Tomēr tā ir tāda kā pilsēta bez cilvēkiem, tīra “arhitektūra”…
Es taču radu ko līdzīgu apvalkam. Un cilvēki, kas atnāk, to piepilda ar dzīvību.
Un kā cilvēki izskatījās šajā telpā?
Visu izstādi, ja raugās frontāli, veidoja vairāki plāni, kas savā starpā saspēlējās kā kolāžas daļas. Un, kad ienāca cilvēki, kāds bija aiz vienas sienas, un varēja redzēt tikai galvu ailā. Kāds cits bija vairāk priekšplānā, bet, tā kā sienas bija neregulāras, arī tas izskatījās it kā pēc kolāžas elementa. Kādam varēja redzēt galvu, kādam daļu rokas…
The Anticipation, 2021. Izstāde galerijā 427. Foto: Līga Spunde 
Bet kā tu interpretē izstādes nosaukumu The Anticipation un frāzi, kas ir burtiski iekļauta pašā ekspozīcijā, – Not Yet?
Izstādes ideja bija pārnest kaut kādus arhitektūras elementus sajūtu teritorijā. Piemēram, arkāde – kad tu ej tai cauri, tā ir vienveidīga, monotona, acs sāk izlaist detaļas, kas atkārtojas, un koncentrējas uz kustību, kas vērsta uz priekšu. Un man likās, ka šī kustība uz priekšu cauri arkādei tad arī ir kā gaidas. Uz kaut ko, kas varētu notikt, bet varētu arī nenotikt. Tas ir kā apvārsnis – tu ej un it kā tam tuvojies. Bet vai tu līdz tam tiksi? Vēsturiskajās atsaucēs es to salīdzinu arī ar pāreju no gotikas uz renesansi. Tāpēc izstādē parādās gotiskas arkādes. Bet renesanse ir tas, kā vēl nav, gaidāmais. Ja paraugās uz tā laika mākslu – tolaik mākslinieki pirmoreiz sāka attēlot perspektīvu. Pirms tam tās tēlotājmākslā vispār nebija.
Bet frāze Not Yet?
Šī frāze paildzina gaidāmību vēl uz kādu nezināmu laiku. Arī tā ir kā arkāde, tikai izteikta vārdos.
'Darja Meļņikova pirmajā projekta "Palette" sesijā Prāgā, 2019. Foto: Tomáš Souček
Un ļoti smalki pasniegta. Kad ar tevi runājām iepriekšējo reizi – 2020. gadā –, tu strādāji pie projekta Palette. Vai tas tev vēl ir interesants?
Šajā aprīlī to izstādīs Helsinkos. Bet Rīgā tas ir pāraudzis par “Kiosku”. Šī vasara “Kioskam” laikam būs pēdējā, jo teritorija, kur atrodas dārzi, ir jau pārdota. Taču divus gadus “Kiosks” bija kļuvis par Palette idejas sezonālo bāzi. Tā nav tikai kafejnīca-bārs “interesantā vietā”, bet arī sadarbības platforma – piemēram, pagājušajā vasarā tur notika franču mākslinieka Kamila Buzubā-Grivela (Kamil Bouzoubaa-Grivel) izstāde summering ar tekstila karogiem un “konceptuālās pavāres” Monikas Varšavskas gastronomiskais notikums The Treat. Monika ir no Igaunijas, bet pašlaik dzīvo Francijā.
Jā, es biju šajā otrajā pasākumā… Tas bija lieliski.
Nezinu, kā būs šovasar, jo vienlaikus vadīt “Kiosku” un kaut ko organizēt nav viegli.
Kiosks "Palette" Sporta pils dārzos. Foto: Madara Kuplā
Tad sanāk, ka tu pavadīji visu vasaru tajā mazajā kioskā?
Jā, esmu tur gan bārmene, gan barista, gan menedžere, gan trauku mazgātāja. (Smejas). Un vēl, kad pie manis nāk klāt un jautā, kāpēc šis ir mākslas projekts, tad man ir jāstāsta, kāpēc. Vispār es gribēju Rīgā izveidot vietu, kas nebūtu paredzēta kādai noteiktai publikai – tikai māksliniekiem, tikai cilvēkiem ar zemiem ienākumiem vai otrādi. Es gribēju, lai visi varētu justies labi šajā nesaprotamajā mežā pilsētas vidū starp bērziem. Tādā kā kultūras punktā.
Ko tev pašai ir devusi “Kioska” baristas, trauku mazgātājas un saimnieces pieredze?
Man patīk būt kontaktā ar cilvēkiem, patīk sociāla aktivitāte. Bet, kad tu viena pati dari visu reizē, ir grūti. It kā es strādāju tikai četras dienas nedēļā, liktos – veselas trīs brīvdienas! Bet tās tik ātri paiet… Vienu dienu tu aklimatizējies pēc iepriekšējām dienām, tad jāsastāda ēdienu un dzērienu karte, pēc tam jāiepērkas. Man nav palīgtelpu, lai varētu iepirkt visu nepieciešamo trīs mēnešus uz priekšu, tāpēc katru otro dienu nākas braukt uz bāzēm, tirgu un veikaliem.
Ko tas man ir devis?… Laikam jau toleranci. Un sapratni, kas tas ir par elles darbu – uzturēt sabiedriskas vietas. Reizēm tev nākas smaidīt brīžos, kad to it nemaz negribi. Un būt laipnai un daudz ko noklusēt. Taču, no otras puses, labas atsauksmes motivē, uzmundrina un palīdz virzīties uz priekšu.
Žēl, ja pēc šīs vasaras nāksies kiosku slēgt. Esmu tur daudz ieguldījusi, izveidojusi visu tā, lai arī man pašai būtu patīkami tur atrasties. Jo man tas ir ļoti svarīgi – atmosfēra, kurā strādāju, jo citādi es nespēju koncentrēties.
Kur tu vispār atradi šo kiosku?
Nopirku caur Marketplace feisbukā. Tas atradās Olainē, kur bija atvests, lai ierīkotu vasaras kafejnīcu pie ezera. Bet Olaines dome pateica, ka tas neiederas ainavā un ir jāaizvāc. Un to aizveda uz autostāvvietu, kur tas nostāvēja gadu. Pat lai vienkārši pārvestu šo kiosku, ir jāpasūta speciāls transports ar bākugunīm, jo tas pārsniedz kaut kādus īpašus gabarītus. Un tas jau ir ļoti dārgi.
Bet kas ar to notiks pēc tam? Rudenī?
Es, protams, par to domāju un uztraucos. Bet man pašai nav nekāda zemes gabala, kur to nolikt – ne pilsētā, ne kur citur. Tāpēc pagaidām nav skaidrs, bet laiks it kā vēl ir. Protams, to var pārdot, bet tad, baidos, es kļūšu greizsirdīga – kāds ņems un manā kioskā tirgos belašus?! Galīgi negribas, ka tas pēc tam asociēsies ar kaut kādiem burgeriem vai kebabiem.
Jā, diez vai to atkal nopirks kāds mākslinieks… Bet ko tu grasies rādīt Helsinkos projektā Palette?
Tas nebūs mans solo projekts, bet gan grupas izstāde. Kuratori lūdza, lai es izstādu bāra leti – Palette kodolu – un uztaisu performatīvu notikumu – izdomāju kaut kādus dzērienus, saistītus ar lokāciju, kaut ko skandināvisku. Tāpēc es braukšu ātrāk, lai uz vietas izdomātu, ar ko cienāšu apmeklētājus. Tāpat ir iespēja paspēlēties ar scenogrāfiju. Arī par to es domāšu uz vietas. Kopumā būs bāriņš pa vidu grupas izstādei, kurai citu mākslinieku darbus izvēlējušies tās kuratori. Proti, tas nebūs kā iepriekš, abās iepriekšējās Palette sesijās, kur es pati atlasīju māksliniekus, kuru darbus izstāda apkārt bāram. Abos gadījumos mani sākotnēji aicināja tieši ar solo izstādi, tāpēc man bija pilnīga izvēles brīvība, ko vēl aicināt.
Un es varēju visu izdomāt pēc sava prāta – telpu, scenogrāfiju un darbu izvietojumu. Helsinkos būs citādāk, taču arī interesanti – projekta adaptācija grupas izstādes formai.
I’ll Find You in the Garden / The Adoration of Flora. 2021
Kurp virzās tavi jaunie darbi?
Protams, es sekoju interesēm, kas man ir bijušas jau iepriekš. Taču katru jauno darbu es gribu uztaisīt labāk nekā iepriekšējo. Pašlaik es strādāju pie neliela formāta darbiem, it kā nelielas instalācijas, tomēr tehniski diezgan sarežģītas, izmantojot un savienojot dažādus materiālus un tehnikas. Man tā ir jauna pieeja, un nākas diezgan daudz eksperimentēt. Darbi nav gluži miniatūri – A2 un A3 formātā, taču daudzslāņaini, kas kompozīcijām piešķir reljefu un apjomu. Tie atgādina izstādi galerijā “427”, bet ir drusku plakanāki… ja iztēlojas galeriju kā kastīti, tad tā ir nedaudz jāsaspiež. Es izmantoju gan koku, gan metālu, gan plastiku, audumus, keramiku, ģipsi, papīru un elementus trompe-l’oeil stilā. Eklektika, taču nevis kliedzoša, bet pieticīga. Jā, pieticīga eklektika – nezinu, vai tāda vispār ir iespējama, bet es cenšos, lai šie darbi būtu harmoniski.
Trīs šādus darbus es uztaisīju jau aizpagājušajā gadā, taču tā sanāca, ka neviens tos nav redzējis, uzreiz pēc mākslas gadatirgus tie nonāca privātā kolekcijā. Ļoti ceru, ka tie, ko veidoju tagad, būs pat labāki.
Izstāde The Sun for All, 2022. L’Ascensore, Palermo. Foto: Filippo M. Nicoletti
Kā tevi un tavus plānus ietekmēja pagājušais gads – gads, kad sākās pilna mēroga karš Ukrainā?
Kad viss sākās, es biju Palermo, mana turienes izstāde atvērās kara pirmajā dienā. Un visu nākamo dienu es pavadīju, lasīdama ziņas, un tā es aizlasījos līdz temperatūrai, pat apslimu… Tas ir prātam neaptverami. Un viss taču turpinās… Nekādu projektu ar Krieviju man nebija, nekas nebija jāpārtrauc. Bet bija idejas uzaicināt vairākus krievu māksliniekus dalībai vienā no Palette sesijām. Tagad tas ir absolūti neiespējams – nav iespējams atrast finansējumu. Visi šie man zināmie mākslinieki ir aizbraukuši no Krievijas, mētājas pa pasauli, un visur no viņiem cenšas atkratīties, attieksme pret viņiem ir diezgan nicinoša, arī viņu ir žēl.
Bet kā tev liekas – vai mākslinieks var kaut kādā veidā ietekmēt pašreizējo situāciju?
Domāju, ka pašlaik ne. Tas tiek risināts jau citos līmeņos. Mēs šajā situācijā esam vien bandinieki.
Kāda vispār ir tavas mākslas loma pasaulē? Ko tu ar savu mākslu dari savstarpējo ietekmju ķēdītē, kas veido šo pasauli?
Savā mākslā es nerisinu kādas globālas problēmas. Mani darbi ir tādas kā piezīmes – piezīmes par ikdienas dzīvi. Lai es censtos kādam ko pierādīt, uzspiest savu viedokli – nē, tā nav mana pieeja.
Mana Palermo izstāde, kas tika atklāta kara pirmajā dienā, saucās “Saule visiem”. Kad saule aust, tā aust visiem, tā neatšķir, tā vieno. Tādēļ pēc tam man likās, ka šādā kontekstā tajā visā var atrast ko politisku. Taču mana iecere nebija tāda. Man ir arī darbu sērija, kurai es veicu pētījumu par sabiedriskām vietām, kas atspoguļo kāda sabiedrības slāņa ieradumus vai tendences. Tomēr kopumā man nav raksturīgi uzsvērt sociāli kritisku vēstījumu.
Palette: Three-Legged Evidence (Ep 2), 2020. Izstāde ar pieaicinātiem māksliniekiem Salon du Salon, Marseļā. Foto: Philippe Munda
Tavus darbus var saukt par piezīmēm, bet es tos sauktu arī par uzskatāmiem, pārdomas raisošiem modeļiem, kas rāda, ka var arī tā: būt laikmetīgam, taču mēģināt domāt uzsvērti harmoniski, pat renesansiski… (Abi smejas.)
Jā, man ļoti patīk šis periods. Tajā laikā bija ļoti attīstīta amatniecība. Tagad mēs vairāk dzīvojam digitālā pasaulē. Ir arvien mazāk cilvēku, kuriem piemīt prasmes un alkas radīt unikālas lietas ar savām rokām un galvu, bez augsto tehnoloģiju iejaukšanās un Pinterest ietekmes. Bet mani tik ļoti interesē, kā viņi to tolaik darīja, – amatmeistarība dažādās izpausmēs, dažādās jomās, ne tikai mākslā. Tā laika darbos, vai tas būtu, teiksim, portrets vai klusā daba, interjers ir uzgleznots visos sīkumos. Un tu vari paskatīties, kādas tolaik bija tendences, kādas flīzes lika. Kas stāv uz galda, kas piekārts pie sienas, kāds ir auduma raksts. Arī tās ir laika piezīmes. Un arī es veicu šādas piezīmes. Veidoju darbus, kas sasaista gan pagātni, gan manu tagadnes pieredzi.
Titulbilde: Darja Meļņikova. Foto: Kristīne Madjare
