Mēs esam sala krāsu jūrā
Saruna ar Purvīša balvas 2023 kandidāti Daigu Grantiņu
“Formas apsīkums ir aizvedis mākslu no formas uz pārņemtību ar materiālu,” 1967. gadā izdevumā Beyond Modern Sculpture rakstīja Džeks Bērnams. Varētu teikt, ka laikmetīgā māksla tapa brīdī, kad matērija nomainīja formu kā aktīvo principu. Daiga Grantiņa ļauj materiālam runāt īpaši vienreizējā veidā, kas viņu ir padarījis par vienu no interesantākajām balsīm mūsdienu abstraktajā tēlniecībā.
Viņas instalācijas nav uztveramas ar vienu skatienu. Dažādi līmeņi parādās un sadzīvo paralēli un līdzvērtīgi cits citam. Kopā radot polifonisku un atvērtu kārtību. Skaidras līnijas un asi stūri pāriet mīkstās malās un izplūdušās kontūrās. Viņas skulptūrās sadzīvo dažādi mākslinieciskie principi. Viņas struktūras un to atvērtā procesualitāte rada eksplozīvu spēku, kas aizved prom no paredzamām cēloņsakarībām.
Grantiņas darbu centrā ir vēlme paplašināt nereprezentatīvās skulptūras potenciālu un izvētīt tās kolektīvo – vēsturisko zemapziņu. Viņa nenodarbojas ar lietu vārdā nosaukšanu, viņas tēlniecība ir pirmsvalodiska. Ontoloģiskās robežas starp vienu lietu un nākamo ir absorbētas. Kurā brīdī kvadrāts pāraug aplī un zaļā krāsa izceļas no zilā jūras? Atpazīstami materiāli un formas nāk kopā ar nereferenciālo, iesaistot skatītāja iztēli īpaši dinamiskā veidā.
Ķermeniskā līdzdalība Grantiņas skulptūru uztverē ir neizbēgama, jo instalācijas atklājas pakāpeniski, skatītājam virzoties telpā. Viņa atgriež ķermeniskās kustības fiziskajā pasaulē, kas ir nevis statiska un bildei līdzīga, bet gan kompleksa, mainīga, dinamiska un pretēja fotogrāfijas nemainīgumam. Grantiņas izstādes ir apzināti uzvests un izspēlēts fenomenoloģisks stāsts, kas prasa pilnīgu fizisku iegremdēšanos. Tomēr tā mērķis nav aizstāt esošo realitāti ar aizmiršanos fantasmagorijā, bet gan tieši izcelt to, izsludināt tās klātesamību ar priecīgu melodiju. Grantiņa vienmēr atgādina par viņas tēlojumu mākslīgumu: malas ir nenošūtas, audums ir piestiprināts ar parastām kniedēm.
Grantiņas attieksme pret krāsu, virsmu, apjomu, objektiem, telpu un kustību ir izteikti multidimensionāla un savstarpēji saistīta. Viņas darbi atgādina par to neaptveramo kopumu, kā daļa esam un no kā nav iespējams būt ārpus. Tas ir ne tikai telpiski neierobežots, bet arī stiepjas uz priekšu un atpakaļ laikā. Vairākums no mums ir atsvešināti no šīs mūsu esamības daļas. Grantiņas skulptūras artikulē šo dimensiju, izmantojot gaismu un krāsu kā ekrānu starp mums un totalitāti, kā daļa esam.
Skats no izstādes “Lauka telpa” Mākslas muzejā “Rīgas Birža”. 2022. Foto: Toans Vu Huu
Tu esi nominēta Purvīša balvai 2023 par savu līdz šim lielāko darbu izstādi, kas notika Mākslas muzejā “Rīgas Birža”. Kāda ir sajūta, ieraugot savu mākslas universu visā tā pilnībā? Kā veidojās darbu saspēle ar biržas ēkas arhitektūru? Cik lielā mērā šī izstāde tev bija atskaites punkts – viena posma noslēgums un kaut kā jauna sākums?
Šajā izstādē mani interesēja plašums, paplašināšanās kā sajūta. Pāri laukam ar aizvērtām acīm...
Es rādīju pēdējos septiņos gados tapušās skulptūras (vai to turpinājumus), ko apvienoju ar jaunu darbu sēriju. Biju iecerējusi apkopot un paplašināt savus žestus, taisīt savu pārvērtību un vārdu krājuma portretu.
Man ir skulptūra “Bezdelīgas”, ap kuru turpina griezties manas domas. Tā sastāv no sešiem spārniem līdzīgiem elementiem, kas veido apļa formu dažādos toņos starp oranžu un zaļu. Tai ir iekšējais un ārējais krāsu gredzens. Es uzskatu, ka šī ir mainīga skulptūra, kurā apvienota krāsu apļa un saules pulksteņa kvalitāte, un varu to izmantot dažādi atkarībā no vietas un laika. Domāju, ka krāsas ir saistītas ar laika izjūtu. Tonalitāte uzkrājoties kļūst par ritmu un ir sajūtama kā žests. Šis krāsu ritenis griežas paralēli mūsu pasaules laikam un met ēnas, kas attiecīgi maina toņus.
Krāsa blīvuma, intensitātes un temporalitātes ziņā ir medijs; vide, kas ir daļa no mūsu ķermeņa, mūsu dabas. Es domāju, ka krāsa mani ved uz formu. Tā ir formu piešķiroša viela, gluži kā hormons, kas pieprasa kustību. Centrs, kas ietver prāta kustības un tādējādi nes mūs pa saviem ūdeņiem. Mēs esam kā salas krāsu jūrā, un māksla veido krastu.
Daiga Grantiņa. Pieķerties, kāroties. 2022. Nerūsējošais metāls, skrūves, laka, 180 x 220 x 180 cm. Foto: Toans Vu Huu
Izstādi pavadošajā tekstā un intervijās tu minēji vārdus “atgriešanās mājās”. Kāpēc tev tas ir svarīgi – pēc teju 25 gadu dzīves un profesionālās darbības Rietumeiropā būt saistītai ar Latviju? Kas ir tas, ko tavai mākslas praksei dod tavas latviskās saknes?
Tā ir nemitīga atgriešanās un aizbraukšana. Es jūtos kā klīstošais putns. Konstante manā dzīvē, kas mani pavada kopš septiņu gadu vecuma un sniedz manam “es” ritmu. Savos darbos es atrodu rezonanses telpu migrācijas pieredzei. Manuprāt, māksla ir saistīta ar vismarginālākajām pieredzēm, pārejām starp kultūrām un jebkuru ideju vai konsekvences izšķīdināšanu.
Dzimtene man asociējas ar sajūtu, ka mans balsts ir daba, tā ir kā kļūšana par ainavas daļu. Par šo spēku es domāju arī nosaukumā “Lauka telpa”. Tas ir veltījums šai iedvesmas formai. Tas ir veltījums manai ģimenei, kas man sniedza pieeju šai iedvesmai.
Daiga Grantiņa. Mākoņu sieviete. 2022. Putas, akrils, tinte, audums, spoguļpanelis, 275 x 195 x 155 cm. Foto: Toans Vu Huu
Rīgas izstādē tu izmantoji to pašu principu, ko Bergamo mākslas muzejā GAMEC pirms gada – izvietoji darbus attiecībā pret iedomātu līniju. Bergamo tā bija nošu līnija, kas apjoza sienu, Rīgā – diagonāle, kas šķērsoja visu telpu. Mākslas darbi šajā ģeometrijā ir žesti, kas, ritmiski saspēlējoties, kulminē visas telpas jutekliskā ekspresijā. Kā tu redzi mākslas darba un telpas attiecības? Un kas tu esi šajā procesā – komponiste, skicētāja, dzejniece, tēlniece?
Ģeometrija ir kļuvusi par darba iekšējo ietvaru, skaņu, ko es ļoti augstu vērtēju, jo tā var ienest mieru manā procesā. Ģeometrija man šķiet neredzama, es redzu caur to. Tā ir kā vibrācija. Diagonāles un īpaši V forma radās, strādājot ar spalvām. V varētu nozīmēt Vogel (putns), tad varbūt mēs sēdētu uz zara un dziedātu.
Man mākslas darbs un telpa ir viens veselums. Manuprāt, šie efekti var viens otru stiprināt, tāpat kā arhitektūra var stiprināt attiecības ar vidi. Mani ļoti interesē senās būvniecības metodes, jo tās ietver daudz zināšanu par to, kā šīs civilizācijas darbojās un domāja. Māja tika saprasta kā starpnieks starp dabu un cilvēku, kā aktīvu īpašību audums. Ģeometrija ir saikne ar dzīvības audumu. Šajā ziņā tā ir vibrējoša ģeometrija. Arī valoda, runāta vai dziedāta, ir vibrējoša ģeometrija. Jā, un skulptūras ir mezgli, kas radīti šinī audumā no žestiem.
Daiga Grantiņa. Pupa. 2019. Audums, mākslīgie sveķi, putnu spalvas, 120 x 107 x 85 cm. Foto: Toans Vu Huu
Esi teikusi, ka tavi mākslas darbi piedzīvo eksistences pilnību brīdī, kad materiāls nonāk mijiedarbē ar skatītāja juteklisko uztveri. Tu neieliec darbos simbolisku nozīmi, tu uzticies fenomenoloģiskajai pieredzei. No vienas puses, tā ir brīvība, no otras – ne vienā vien rada apjukumu, jo nav stāsta un simbolu, pie kā pieturēties. Ko tu vēlies, lai tavs skatītājs piedzīvo, sajūt?
Es nenošķiru, kādi ir darbi manā darbnīcā un kādi tie ir ārpus tās. Tie nāk no manas jutekliskās pasaules, un es varu tos pavadīt līdz pat durvju slieksnim. Tad slieksnis labākajā gadījumā ir izstāde.
Pēc manas pieredzes mākslā viss ir pilnīgi caurspīdīgs, arī pārliecība vai nedrošība, ko ienesu savā darbnīcā. Piedalās visas sajūtas, kas rodas caur domām un satikšanām. Tās piedalās kā pretforma. Manuprāt, mākslas darbā nekas nav apslēpts, pat tas, ko darbs cenšas nerādīt. Varbūt iemesli nav acīmredzami, bet domāju, ka māksla caur un cauri ir simboliska. Tā ir sava veida simbolisma mīkla. Es domāju, ka tā ir mīkla, jā. Es no šīs mīklas varu tikai kaut ko gribēt. Tā man ir vienīgā taustāmā lieta.
Daiga Grantiņa. Bergamo putns. 2021. Zari, alumīnijs, audums, silikons, tinte, stieple, cinkots
metāls, 97 x 330 x 42 cm. Foto: Toans Vu Huu
Tavi darbi izaicina mūsu pasaules stabilitātes izjūtu. Formām, kas sākumā liekas organiskas un “nejaušas”, apakšā atklājas režģis un seriāls raksturs, savukārt droši ģeometriski lielumi – piemēram, kvadrāts, ir izplūdušām kontūrām un zaļā krāsa ir vairāk zila. Kas ir šīs apgrieztās ģeometrijas mērķis?
Interesanta ir ideja par apgriezto ģeometriju un tās spēju mainīt uztveri. Caur kvadrāta malu atklājas iespēja ieiet telpā. Mala ir centrs, telpa. Tāpat kā krāsa malās izpaužas citādāk, jo nav vairs vienkārši krāsa pati par sevi. Vienlaikus tā ir ārpus sevis, jo tai vajadzīgs ķermenis, tā meklē ārpusi. Būt ārpus sevis, sastapties ar sevi bez spoguļa, runāt skaļi ar sevi, ieiet apgrieztā ģeometrijā... Es domāju par Kuldīgas durvīm: katras durvis no kopīgiem elementiem saliek savu formu, savu spēku un simbolismu.
Durvis ir mājas runāšana, varbūt tās ir mājas apgrieztā ģeometrija? Durvju mērķis paplašinās līdz neredzamai dimensijai un saistās ar ikdienas dzīves žestu. Durvis ir kā krāsa. Arī krāsa var ielaist vai aizvērt, un tā var ļaut runāt savai mājai.
Daiga Grantiņa. Mākoņu sieviete. 2022. Putas, akrils, tinte, audums, spoguļpanelis, 275 x 195 x 155 cm. Fragments. Foto: Toans Vu Huu
Tu sevi pieteici laikmetīgajā mākslā spilgti ar pārsteidzošo, lai neteiktu – dažreiz radikālo pieeju materiālam. Iedvesmojoties no idejām dabā, ķermenī, kosmosā un valodā, tavi darbi ir rezultāts pētījumiem par harmoniju un disonansi starp dažādiem materiāliem. Kas ir būtiskākais, ko esi sapratusi par mūsu attiecībām ar materiālu/matēriju?
Materiāls man ir kļuvis par vadošo instrumentu – kā ota vai kalts, un vienlaikus tas ir arī iedvesma. Tam ir savs žests. Arī darbnīca ir daļa no tā. Gluži kā čaula, kas satur kopā šīs enerģijas un tādējādi arī kļūst par daļu no prakses. Es mācos no matērijas un mācos tajā ielikt sevi, lai tā kļūtu par materiālu. Es vēlos piedzīvot savu žestu simbiozē ar matēriju. Es vēlos radīt vidusceļu kā bezgalīgu mezglu starp matēriju un sevi. Faktiskais materiāls ir enerģētiskā substance, kas veido šo savienojumu. Iedvesmas substance.
Cilvēks uzreiz atpazīst šīs substances iedarbību, tā ir nesalīdzināma kā īpaši radīta atmosfēra. Tātad materiāls ir taustāma pāreja uz atmosfēru. Es domāju, ka šī pāreja var paplašināties un sarauties kā laika izjūta. Iedvesma ir pāreja no tumsas uz nakti. Svarīgākais ir šis stāvoklis, materiāls tad ir kā ģeometrija. Tas ir un nav vienlaicīgi.
Skats no izstādes “Lauka telpa” Mākslas muzejā “Rīgas Birža”. 2022. Foto: Toans Vu Huu
Tu no Latvijas aizbrauci visai agrā vecumā, iespējams, pirms vēl biji iepazinusi Vilhelma Purvīša darbus. Vai redzi kādu kopīgu pavedienu jūsu mākslā? Ko tev nozīmē Latvijas dabas ainava?
Kad pagājušajā vasarā apmeklēju Vilhelma Purvīša izstādi, man šķita, ka gandrīz visas šīs gleznas pazīstu. Nevaru pateikt, kā tās nokļuva manī, varbūt no grāmatām, bet ir sajūta, it kā viņa darbi būtu daļa no manas atmiņas. It kā viņš būtu radījis tās atmiņas formu. Bet dažreiz tu neatpazīsti ainavu, taču darbs tevi apstādina – it kā tas tevi pats būtu atpazinis. Un sākas saruna. Tā mēdz gadīties ar dzīvniekiem, dažādām vietām un cilvēkiem.
Manuprāt, Latvijas kultūras pasaulei ir raksturīgs spēcīgs abstrakcijas spēks. Es nedomāju abstrakciju kā pretstatu reprezentācijai, bet gan spēcīgu mākslas un dabas saikni visdažādākajās formās. Es neizšķiru mākslu un amatniecību, literatūru, mūziku, teātri un laikmetīgo mākslu. Abstrakcijas spēks ir tas, kas mūs saista ar citām kultūrām, tas ir spēks būt atpazīstamiem.
Daiga Grantiņa. Sarrasvati. 2020. Audums, koks, silikons, pavedieni, skrūves, 265 x 255 x 105 cm. Foto: Toans Vu Huu
Vai piekļuvei jutekliskajam, intuitīvajam un neapzinātajam, ar ko asociējas tava prakse un, jāsaka, visa abstraktās tēlniecības tradīcija, ir arī kāda morāla vērtība? Piemēram, laikā, kad Latvijā tik ļoti izjūt Krievijas kara Ukrainā sekas? Vai, tavuprāt, mākslai ir arī ētiska loma sabiedrībā?
Es domāju, ka māksla ir krasts. Lomas tiek piešķirtas pēc vajadzībām, un mākslā varam smelties iedvesmu veidot savus krastus, veidot sevi no jauna.
