Manevri masā
Piezīmes par stiķējumiem, savijumiem un izsalkušajām formām Daigas Grantiņas izstādē What Eats Around Itself (Kas apēdas sev apkārt), kas apskatāma Ņujorkas Jaunā muzeja Vestibila galerijā (Lobby Gallery) līdz 2020. gada 17. maijam
Daiga Grantiņa jeb Grantina ir Latvijā dzimusi (1985, Saldus) māksliniece, kura dzīvo un strādā Parīzē. Skulpturālā instalācija What Eats Around Itself tika izveidota viņas darbnīcā, pēc tam vienā kastē pārvesta uz Ņujorku, kur ieguvusi savu patieso veidolu Jaunā muzeja Vestibila galerijā.
Daigu pirmoreiz satiku pirms vairākiem gadiem Bāzelē, kur mūs iepazīstināja kopīgi paziņas. Tikšanās noveda pie viņas pirmās institucionālās izstādes Rīgā – Kim? Laikmetīgās mākslas centrā 2016. gadā. Pagājušajā gadā Daiga Grantiņa pārstāvēja Latviju Venēcijas biennālē, kas bija (vismaz pēc Latvijas standartiem) līdz šim nepieredzēta sadarbība starp divām mākslas institūcijām (Kim? Laikmetīgās mākslas centru un Latvijas Laikmetīgās mākslas centru) un diviem piesaistītajiem kuratoriem – Valentīnu Klimašausku un Ingu Lāci. Bet vēl pirms tam bija bijusi viņas mesmerizējoši fotogēniskā izstāde Palais de Tokyo Parīzē 2018. gadā.
Mēs no jauna tiekamies Ņujorkas sniegputenī 23. janvārī. Tas, kas šeit seko, ir impresiju, citātu un refleksiju savirknējums par šo jauno mākslas darbu pēc piedzīvotās diskusijas starp autori un izstādes kuratori Helgu Kristofersenu vien dažas stundas pirms izstādes atklāšanas.
2018. gadā Jaunā muzeja asociētā kuratore Helga Kristofersena aicināja Grantiņu veidot izstādi muzeja Vestibila galerijā. Šī taisnstūrveida telpa atrodas muzeja pirmā stāva vestibila tālākajā galā, ko no pārējā stāva atdala caurspīdīga stikla siena. Šeit sastopas visi, kas ieradušies pēc biļetēm, kādas grāmatas vai kafijas.
Grantiņas daiļradi caurvij interese par to, kā likt lietām satikties, kā kļūt par tikšanās iemeslu. Šajā konkrētajā izstādē, kas “man ir ļoti reflektīva” (Grantiņa), savīšanās moments ir izvirzīts priekšplānā. Savijums gan kā darbības akts, gan kā metafora. Savīt, kaut ko kopā savienot, pavērt ceļu procesam, kas vienai formai ļautu kļūt par kādu citu. Viss redzamais kalpo vienai idejai – ļaut dažādiem slāņiem satikties. Gluži kā tie sīkie koka gabaliņi, kas, iestrādāti uz kāda objekta virsmas, izrādās esam daļa no savijuma. No projekta maketa fāzes pārpalikuši, otrreiz pārstrādāti, tie atraduši savu ceļu izstādē, jo “es reti kaut ko metu laukā” (Grantiņa).
Daigas Grantiņas izstāde "What Eats Around Itself (Kas apēdas sev apkārt)", Ņujorkas Jaunā muzeja Vestibila galerijā, 2020. Foto: Toan Vu-Huu
Daiga Grantiņa domā par skulptūrām, to sakopojumiem un to savstarpējām attiecībām, veidojot maketus mērogā 1:10, lokot un presējot papīru. Tālāk tiek veidots zīmējums-stiķējums, tiek izgriezta plakana forma, tad apjoms tiek pacelts augšā, ļaujot parādīties konkrētām formām. Pēc tam viņa pārvietojas turp un atpakaļ starp tā izklājumu un izvērsumu, jo stiķējums kļūst par līniju, kas iezīmē formu.
Būtiska izstādes premisa ir tas, ka visas telpā redzamās masīvās skulptūras sastāvdaļas patiesībā iziet plaknes, no papīra lapas un ir ļoti viegli sagāžamas. No ārpuses skatoties, liekas, ka lidojošajiem, gaisā pakārtajiem ķermeņiem ir daudz “gaisa laika” (Kristofersena), taču, ienākot telpā, acu priekšā atklājas attēla plakne. “Man bieži ir sajūta, ka viss var ļoti viegli sabrukt, taču es vēlos, lai tas noturas, lai paliek. Veids, kā lietas turas kopā, ir ļoti uzskatāms, tā savā ziņā ir manu darbu galvenā tēma” (Grantiņa). Attēla plakne ļauj visam turēties kopā, darbojoties kā stiķējums pie katras atsevišķās skulptūras.
Daigas Grantiņas izstāde "What Eats Around Itself (Kas apēdas sev apkārt)", Ņujorkas Jaunā muzeja Vestibila galerijā, 2020. Foto: Toan Vu-Huu
Ja agrāk Grantiņas darbi radās no konstrukcijas – tie tika konstruēti ārēji un arī iekšēji saturēja konstrukciju (arhitektūra kā āda apkārt skulptūrai, atbalsojot to, kā mēs redzam tai apkārt telpu), tad tagad tā vairs nav. Veids, kā jaunie darbi tiek veidoti, parāda, ka tie ir vienots veselums – paši savs nams un savs ķermenis. Tie aicina skatītāju ienākt pašam ar savu redzējumu.
Nosaukumus darbi ir ieguvuši pēdējā brīdī, jo autorei tie bija jāredz jau izkāroti telpā, lai varētu tos nosaukt vārdā. Piemēram, rozā krāsas darbs saucas Horme, kas ir grieķu valodas vārds un apzīmē hormonus, jo līdzīgi darbojas arī krāsas – lai aktivizētos, tām ir nepieciešams gan ķermenis, gan prāts. Viens no visnesenāk tapušajiem darbiem ir See-saw Crazy City – trakulīgs Ņujorkas portrets, kur savienojas citos darbos apgūtie paņēmieni. Nelielais objekts izstāžu zāles galā saucas Blickes Blick – versija par vācu valodas vārdu ‘Blick’, kas ir redzes atrašanās vieta un apzīmē gan vizuālā attēla uztveri, gan projekciju vienā darbībā. Beigās kaut kā liekas loģiski, ka viss ieguldītais darbs, visa šī izstāde kļūst par ierāmējumu šim mazajam objektam. Tāpat ļoti pamanāms top tas, ka galvenais skatupunkts ir veidots un piedāvāts skatītājiem kā sava veida dubultsalto.
Daigas Grantiņas izstāde "What Eats Around Itself (Kas apēdas sev apkārt)", Ņujorkas Jaunā muzeja Vestibila galerijā, 2020. Foto: Toan Vu-Huu
Intriģējošs Daigas Grantiņas tēlnieciskās darbības aspekts ir Baltusa glezna ar nosaukumu Mountain (Kalns, 1936–37), ar ko māksliniecei ir senas attiecības. Lielformāta audekls, kas karājas Ņujorkas Metropolitēna mākslas muzejā, attēlo kalnu ainavu ar piecām figūrām. Nav skaidrs, kurš ir bijis pirmais – ainava vai figūras, kas uzvedas diezgan mākslīgi. Tieši šis aspekts piedāvā Grantiņai impulsu un arī instrumentu (lai arī neredzamā veidā), kā to visu savākt kopā. Viņas radošā darbība uzrāda arī iedvesmas avotus tādos 60. un 70. gadu amerikāņu māksliniekos kā Ričards Serra un Ričards Tatls, kā arī Džesika Stokholdere un abstrakcionisma pioniere Hilma af Klinta, tāpat arī pamanāmi apskates un eksponēšanas paņēmieni no modes pasaules, piemēram augstās modes un “augsto tehnoloģiju” dizaineres Īrisas van Herpenas.
Daigas Grantiņas izstāde "What Eats Around Itself (Kas apēdas sev apkārt)", Ņujorkas Jaunā muzeja Vestibila galerijā, 2020. Foto: Toan Vu-Huu
Izstādes nosaukums nāk no specifiskas norises dabā; to iedvesmojis ar ķērpi apaudzis zars, ko Grantiņa kā dāvanu saņēmusi no kāda drauga, kurš sagadīšanās pēc dzīvo netālu no Šasī pils – Baltusa rezidences 20. gadsimta 50. gados. Ķērpis aug vairojoties un izēdot savu ceļu kā šūnu struktūra. “Apēsties sev apkārt” ir arī simbiozes definīcija – šis termins tika izgudrots tieši ķērpju uzvedības aprakstīšanai. Izstādes nosaukums parāda ļoti konkrētu veidu, kā iespējams uzturēt šo atkārtošanās un pavairošanās procesu. Māksliniece uztver ķērpi tieši tāpat kā Baltusa gleznu – kā vietu, kur procesā ienāk viņas pašas alkas.
Blakus ķērpim ir roze. Rainera Marijas Rilkes dzejoļi par rozēm bijis vēl viens nozīmīgs aspekts Grantiņas skulpturālo tēlu konstrukcijā. Viņa atsaucas uz saviem darbiem kā kopā saliktām ziedlapiņām, tā iemiesojot ideju, ka jebkas, kas tiek pielikts klāt, izmaina visu. Iekšpusārpus vērsta kustība. Domājiet par rozi, tā uzvedas teju neatkarīgi no visa pārējā jeb, kā saka māksliniece, “tu nevari tik viegli atsaukt šo zieda attēlu” (Grantiņa).
Daigas Grantiņas izstāde "What Eats Around Itself (Kas apēdas sev apkārt)", Ņujorkas Jaunā muzeja Vestibila galerijā, 2020. Foto: Toan Vu-Huu
Īpaši skatīšanas leņķi ir gandrīz kā daļa no What Eats Around Itself skulptūrām un materiāliem, no kās tās radītas. Audums ir ļoti klātesošs materiāls, tāpat kā stiķējumi un to funkcija. Ja mākslinieces agrākie darbi bija “toksiskāka rakstura” (izmantojot tādus materiālus kā PVC plastmasa u.c.), tad šoreiz tie, šķiet, balstās organiskākās un maigākās izejvielās, arī darbu uzvedība liekas vairāk “cilvēciskāka” (ironiskā kārtā cilvēce nebūt vairs nav raksturojama ar “cilvēciskām darbībām”). Piemēram, darbi no filca, kas “izdzēruši” visu krāsu, it kā būtu pie bada vai ievērotu “šķidro diētu” (Grantiņa).
Daigas Grantiņas izstāde "What Eats Around Itself (Kas apēdas sev apkārt)", Ņujorkas Jaunā muzeja Vestibila galerijā, 2020. Foto: Toan Vu-Huu
Rezultātā izstāde ir kļuvusi par attēlu, ko, skatoties no attāluma, var ieraudzīt gluži kā ainavu, bet, tuvāk pieejot – kā dažādus, sevi piesakošus sakopojumus. Domājot par to, vai tā ir viena instalācija, vai arī atsevišķu skulptūru grupējums, tad koncepcija ir diezgan skaidrs. Mēs varam darbus uztvert kā individuāli pabeigtas skulptūras, taču savā gramatikā un formveidē tie neapšaubāmi ir iecerēti kā apskatāmi kopumā. Tiem paredzēts savstarpēji sajaukties, berzēties un varbūt dažreiz par izjukt.
Varas attiecības te ienāk tieši šajā nozīmē – kur mēs novelkam ārējo līniju un kur pašu veidolu? Un kā zināt, kad kaut kas ir pabeigtus? Grantiņa, šķiet, uzskata, ka tas mirklis ir izstāde. Pēc tam var radīt atkal jaunus attēlus un jaunus sakopojumus, bet izstādē tie parādās šeit šajā mirklī un kļūst par ekspozīciju. Par ekspozīciju, kas, cerams, ņemot vērā vietu un kontekstu, apēdīsies sev apkārt.
Daigas Grantiņas izstāde "What Eats Around Itself (Kas apēdas sev apkārt)", Ņujorkas Jaunā muzeja Vestibila galerijā, 2020. Foto: Toan Vu-Huu
Masimiliāno Džoni piesit nazi prosecco pudelei un norunā joku par “Titāniku” – kaut ko par to, ka jāsvin, kamēr var, jo beigas var piesteigties negaidot. Viņš gan uzreiz piebilst, ka šis nav tas gadījums un ka izstāde krietni pārsniedzot viņa gaidīto. Pēc tam viņš piesauc mākslinieci – Daiga Grantiņa – šos vārdus viņam joprojām ir grūti izrunāt, un pēc tam turpina ar “vingrinājumiem citos neizrunājamos ārzemju uzvārdos” (Džoni), tostarp pieminot savu ilggadējo kolēģi – kuratoru no Dānijas un dizaina tekstila kompānijas kvadrat pārstāvi. Kompānija ir atbalstījusi izstādi, nodrošinot ar nepieciešamajiem audumiem. Grantiņa stāv turpat blakus, tērpusies dažādu nokrāsu, ja gribam - latviešu pelēkajā, smaida un piebilst, ka Itālijā dzimušais muzeja direktors varētu būt nekļūdījies viņas uzvārda izrunā, jo daudziem tas šķietot itālisks.
Kamēr turpinās īsās iepazīstināšanas runas, es nespēju nedomāt, ka šī ir pirmā dzīvas latviešu mākslinieces izstāde pasaulslavenā mākslas institūcijā (sakritības pēc Latvijā dzimušās Vijas Celmiņas izstāde visu rudeni bija apskatāma Metropolitēna mākslas muzeja Breiera ēkā), kas dīvainā kārtā netika sastapusies ar gandrīz nekādu resonansi Latvijas kultūrpolitikas veidotāju un plānotāju vidū abpus Atlantijas okeānam. Šoreiz gluži nevietā. Hibernācija. Nogurums. Simtgades paģiras, skaļi domāju.
Tas ir pretrunā ar faktu, ka, kamēr (līdzīgi kā citi daudzsološie latviešu vai Latvijā dzimuši mākslinieki, kuri dažādu individuālu iemeslu un/vai izvēļu dēļ nestrādā savā dzimtajā vietā) Grantiņa ir atklāti izteikusies par komplicētību, kas ietver viņas identitāti un identitātes politiku vispār, viņa nesen ir atzīmējusi, ka, kopš kļuvusi 30 gadus veca, saistība ar vietu, šķiet, piedzīvo renesansi caur bērnības atmiņām un spēcīgāku piesaisti dabai.
Es atstāju šo piezīmi karājamies gaisā, lai nākamajā dienā “rāptos” Baltusa “Kalnā” Metropolitēna muzejā.
