Beidzam čakarēt viens otru!
Sarunājas Darja Meļņikova, Raivis Alksnis (galerija “Look!”), Kaspars Groševs (galerija “427”), Sergejs Timofejevs
Mākslas un naudas sarežģītās attiecības veido apburto loku, kurā nemitīgi saskaras ideāli un realitāte. Tas līdzinās ne pārāk veiksmīgai laulībai, kur abi partneri ir savstarpēji atkarīgi, taču bieži konfliktē par vērtībām un prioritātēm. Šī savienība liek jautāt, kā māksla var pastāvēt neatkarīgi no naudas un kā nauda var kļūt par radošuma atbalstu, nevis šķērsli. Līdzsvara meklējumi šajā dinamikā ir nepārtraukti, un katrs risinājums šķiet kārtējā soļošana pa apli. Darjas Meļņikovas izstāde “Goingincircles” ir maza piezīme par mākslinieka ikdienu, kad sadzīves rutīnas virpuļos robeža starp radīšanas prieku un izdegšanu bieži vien ir šaura kā gredzena mala. Šī izstāde notiek no 9. līdz 21. decembrim galerijā “Look!” un tajā ir iekļauts arī speciālais izdevums “riņķošanabezgala” (metiens – 100 eks.), kur līdzās citiem materiāliem iekļauta diskusija par mākslinieka un sabiedrības attiecībām. Arterritory.com pārpublicē šo diskusiju saīsinātā versijā.
Foto: Kaspars Alksnis
Sergejs Timofejevs. Tātad... Dašai notiks izstāde, un mēs vēlējāmies runāt par tās kontekstu un situāciju, kurā šobrīd visi, kas saistīti ar mākslas procesu, atrodamies.
Darja Meļņikova: Pareizi.
S.T.: Kurš bija šīs sarunas iniciators? Kuram visvairāk sāp?
D.M.: Laikam man, un Kaspars kā labs draugs un arī mākslinieks ierosināja šo ideju – apvienot izstādi ar publikāciju un pastāstīt par to, kāpēc nav tā, ka baigi gribas vēl nākotnē kaut ko taisīt.
S.T.: Tiešām ir tāda sajūta?
D.M.: Ir. Šķiet, esmu sapratusi, ka nemitīgi pārstrādājos pie katras savas izstādes. Protams, ir dažādi veidi, kā taisīt mākslu. Man arī Kaspars ļoti bieži saka: “Uztaisi kaut ko vienkāršu. Uzglezno gradientiņu.” Es sapratu, ka tā nevaru, vienkārši nevaru. Man patīk taisīt sarežģītus darbus. Un tad nāk sāpīgs finansējuma jautājums, taču man arī vienmēr katastrofāli pietrūkst laika. Līdz ar to es šausmīgi nogurstu. Jo sanāk negulēt un beigās nevar īsti izbaudīt to procesu. Ko man gribas mainīt? Vienkārši mierīgā garā realizēt savas idejas, gribas mākslas darbus taisīt tad, kad man ir laiks, neatkarīgi no izstādēm. Respektīvi, nesaku, ka vairāk nekad neko netaisīšu. Vienkārši nepiekritīšu taisīt trīs personālizstādes gadā. Manuprāt, tas ir par traku.
Kaspars Groševs: Atļauties laiku – tā ir greznība. Dašas gadījumā būtu lieliski, ja viņa varētu strādāt tā, kā Rietumos to cilvēki dara – pamosties, iedzert kafiju, aiziet uz bāru, apēst kādu maizīti un tad strādāt pie savas lietas nedēļām, mēnešiem. Un tad tas pie kaut kā noved. Bet mēs esam tajā ritenī, kur visu laiku ir multitāskings. Rodas jautājums – kā nonākt situācijā, kur vari relatīvi lēni darboties, justies komfortabli un būt aktīvs mākslinieks? Jo māksliniekam nav jātaisa miljons izstāžu gadā, lai pierādītu, ka viņš vai viņa ir mākslinieks. Man, ļoti labi zinot, kā Daša strādā, vienkārši viņas ir žēl.
S.T. : Raivi, vai tu arī varētu pievienoties? Kāpēc ir izveidojusies tāda situācija? Un vai tiešām kaut kur – tajos Rietumos – ir citādāk? Par šo gan neesmu līdz galam pārliecināts. Kāds ir tavs redzējums?
Raivis Alksnis: Šī sistēma savā ziņā pieprasa to nepārtraukto darbību, nepārtraukto piena kulšanu, katla viršanu. Tas pats attiecas arī uz institūcijām – ir ļoti intensīvi jāveido programma, kuras ietvaros, iespējams, ir 13, 14 vai pat 15 izstādes gadā. Un mēs nepārtraukti – gan starp māksliniekiem, gan mākslinieku apvienībām un mākslas institūcijām – savstarpēji konkurējam. Kurš piespēlēs labāku, interesantāku mākslinieku, trakākās idejas un visu pārējo...
Jo nepārtraukti cīnāmies par izdzīvošanu. Ja es pat piedāvātu ļoti pārliecinošas pirmās personālizstādes pilnīgi jaunam, «svaigam» māksliniekam, Kultūrkapitālam nebūtu pārliecības, jo nav uz ko balstīt uzticību šajā māksliniekā, lai vispār piešķirtu man finansējumu. Tad bieži vien notiek tas, ka viņi sāk skatīties un sekot līdzi tiem vārdiem, vairāk uzticas iepriekšējai praksei, mākslinieka aktualitātēm, nekā pašam programmas veidotājam vai kuratoram. Tāpēc veidojas tādi precedenti, ka mākslinieki tiek veiksmīgi piesaistīti vienam projektam, otram projektam, trešajam, viņi vienkārši izdeg un pārstrādājas.
K.G. : Vēl arī tas, ka sociālie tīkli mūs dzen visu laiku ražot kaut kādu jaunu saturu. Tā bilžu pārprodukcija ir šausmīga. Mēs dzīvojam laikmetā, kad cilvēki jau ir tik noguruši no attēliem un satura, kam visu laiku pa vidu jaucas reklāmas un sponsorētais saturs. Būtībā mākslinieki un institūcijas paliek par satura veidotājiem. Viss ir saturs – kontents. Katra izstāde, katrs projekts ir saturs, un tas vāveres ritenis tagad jau ir sācis griezties daudz par ātru – kritiskā punkta sasniegšana ir neizbēgama. Varbūt pēkšņi sociālie tīkli vienā brīdī apmirs un radīsies kaut kas jauns. Vismaz to nozīme varētu mazināties, un daudz svarīgākas kļūs kopienas, kur ir komunikācija starp domubiedriem ar līdzīgām interesēm.
Vispār tēma par lēnāku dzīvošanu ir ļoti aktuāla, ne par velti tā kā motīvs vienu gadu parādījusies arī Survival Kit festivālā. Kā dzīvot lēnāk, baudīt dzīvi, iedzert kafiju ar patīkamiem cilvēkiem, parunāties - tā, kā mēs šobrīd to darām. Tas ir daudz vērtīgāk, nekā sēdēt tviterī un lamāties uz nezināmu briesmoni.
S.T. : Piekritu, bet kā lai mākslas institūcija paziņo – no šodienas mums būs piecas un ne desmit izstādes gadā? Vai tas ir iespējams?
R.A. : Tas ir iespējams, bet, beigu beigās, mēs nezinām, ko tas nozīmē finansējuma ziņā.
K.G. : Tas ir ļoti riskanti.
R.A. : Riskanti, jo, iespējams, kāds cits, kurš ņems un piespēlēs ļoti intensīvu programmu, būs tas, kurš saņems šo labvēlību no valsts. Mākslinieks, kas nodevies mākslai, ir atkarīgs no pašvaldības vai valsts, un, ja ir brīdis, kad tiek norauts stopkrāns un tā plūsma apturēta, tad nākamais ir doties ofisā strādāt, lai nopelnītu. Un tā notiek attālināšanās no radošās vides. Uz to skatoties globāli, tieši mākslas tirgus vai mecenātisms nodrošina fondus mākslas institūcijām, lai mākslinieki varētu sevi nodrošināt, veidot iekrājumus, varbūt pat atļauties to atvaļinājumu, lai ieturētu pauzi. Bet, tā kā Latvijā šis mākslas tirgus ir teju neeksistējošs, tad beigās visu naudu, kuru saņem no valsts, tu arī ieguldi izstādes veidošanā. Varbūt nomaksā 1–2 mēnešus īri par dzīvokli...
S.T. : Visu laiku ir sajūta, ka tās attiecības veido valsts un mākslinieks, vai valsts un galerijas / institūcijas, bet kāpēc neiesaistās sabiedrība, kāpēc tā ir tik pasīva?
K.G. : Es arī pēdējā laikā saku cilvēkiem, ka vienkārši jābūvē sava ekonomika. Tā kā vecos laikos. Manas omes brālis ilgu laiku, gandrīz visu savu mūžu, dzīvoja Zvejniekciemā un vasaras otrajā pusē garšīgos, siltumnīcā izaudzētos tomātus nesa kaimiņam, kurš savukārt zvejoja zivis un tās kūpināja. Viņš iedod tomātus un dabū pretī zivis. Es pats pagājušo nedēļu taisīju open studio savā darbnīcā un teicu cilvēkiem, ka mēs varam dažādos veidos norēķināties. Man šķiet svarīgi lauzt to mītu, ka māksla ir dārga.
D.M. : Ja par pārdošanu… Man atkal šķiet, ka kolekcionāriem tomēr patīk pirkt caur institūciju, ar tiem procentiem pa virsu. Man liekas, tas ir statusa jautājums.
R.A. : Mākslas darba vērtība nemainās, vai tas ir institūcijā pirkts vai pie paša mākslinieka. Mākslas darbam vērtība ir tieši tāda, kāda tā ir. Tajā brīdī, kad veidojas sadarbība starp institūciju un mākslinieku, ir kopīga izpratne par to, ka mākslinieks dalās ar procentu no darba vērtības ar institūciju šīs sadarbības dēļ.
D.M. : Tas ir tikai gadījumā, ja galerija pastāvīgi pārstāv mākslinieku...
S.T. : Es domāju, iespējams, problēma ir tajā, ka neizveidojas vidējais kolekcionāru slānis. Mums ir ļoti bagāti cilvēki, kas kaut ko kolekcionē un viņiem bieži ir specifiska gaume kolekcijas ietvaros, taču ir diezgan maz tādu cilvēku “no ielas”, kas var atnākt un teikt: “Man tas patīk, un es to vēlos sev.”
K.G. : Man šķiet, ka tas ir arī saistīts ar paaudžu maiņu. Ir cilvēki, kas uzauguši padomju laikos, viņiem, pirmkārt, laikmetīgā māksla – tas ir Maļevičs, “Melnais kvadrāts”, par kuru neviens neko nesaprot utt. Taču, taisot savu open studio, novēroju arī tādus, kas ir zem 30, un tie cilvēki, kam varbūt līdzi ir 100 eiro. Taču viņi ir gatavi kaut ko par tiem 100 eiro iegādāties, viņus kaut kas interesē, viņi dabūja kaut kādu mazu zīmējumu, ierāmēja to un priecājās.
S.T. : Turpinot tematu par kolekcionēšanu... Izskatās, ka valsts atbalsta ražošanu – gan mākslu kā produktu, gan māksliniekus. Katru gadu akadēmija “izlaiž” sabiedrībā jaunus māksliniekus. Taču mazāk ir darīts, lai sabiedrībai, lai cilvēkiem būtu saprašana, ka māksla varētu būt daļa no viņu telpas, viņu personības.
K.G. : Tas ir līdzīgi, kā man ar tēvu bija saruna, kad es iestājos Rozīšos. Mans tēvs toreiz teica: “Nu ko tad, ko tu ar to darīsi? Kam tev tas vajadzīgs?” Uz galda stāvēja kaut kāds zāļu iepakojums, es, uz to norādot, atbildēju: “Redzi zāļu iepakojumu – kāds mākslinieks to ir uztaisījis, kāds dizaineris, kāds radošs cilvēks. Rekur tev ir tumba, kāds ir to dizainējis; to, kā tā izskatīsies.” Manuprāt, ir jākomunicē ar cilvēkiem un jāstāsta par mākslas vērtību.
D.M. : Cilvēkiem šķiet daudz vienkāršāk šķirties no naudas un iegādāties, piemēram, krēslu, dīvānu, plauktu vai ceļojumu. Vai, teiksim, aiziet uz restorānu un samaksāt 400 eiro par vienām vakariņām.
K.G. : Tu redzi, ka viņi ceļo, tu redzi, ka viņi visu laiku ēd tās vakariņas par 400 eiro, bet vienlaikus, kad viņi atnāk uz to tavu darbnīcu, viņu budžets ir aptuveni līdzīgs tam jaunietim, kas ir ieradies ar 100 eiro. Vienkārši minimāla summa.
S.T. : Kāpēc tā ir? Kāpēc nav tās cieņas pret savu kultūru?
K.G. : Tas, gan jau, atkal saistīts ar vēsturi. Padomju Savienība un skarbie deviņdesmitie. Reģions, kurā mēs visi atrodamies; kas sākas ar Austrumiem un beidzas ar Eiropu. Lai arī kā latvieši uzsver, ka esam Ziemeļeiropa, mēs neesam, kaut vai tieši tāpēc, ka cilvēki neredz mākslas vērtību.
S.T. : Zini, man liekas, ka pat Polijā ir citādāk. Es tur braucu reiz gadā uz Gallery Weekend pasākumiem. Varšavā vien ir vairāk nekā četrdesmit galerijas, un tām visām ir savs kolekcionāru loks.
K.G. : Nu, tur varbūt vairāk cilvēku. Arī Prāgā tas pats. Pat ja arī Prāgā mākslas tirgus nav baigi spēcīgs, tas tomēr ir dzīvīgāks. Un noteikti ir mazāk vientuļi kā māksliniekam Latvijā. Jo būt māksliniekam šeit ir tāda vientuļnieka misija. Man, piemēram, daudzi draugi ir kaut kur aizbraukuši, dzīvo kaut kur citur.
S.T. : Daša, vai tu jūties kā tāda māksliniece vientuļniece?
D.M. : Nē, mani labākie draugi ir mākslinieki, mums patīk padalīties ar sāpēm, uzmundrināt citam citu, un par to esmu pateicīga. Līdz ar to es nejūtos vientuļa. Bet es jūtos bezspēcīga. Mākslas procesā. Es uzskatu, ka daru labāko, ko spēju izdarīt, maksimāli cenšos un ieguldos, bet pretī bieži saņemu pārmetumus, ka man ir dārgi darbi, jo tie ir maza formāta, darbs cenai neatbilstošs.
R.A. : Esot pat kaut kāda formula cenas noteikšanai pēc izmēra; koeficients, ko “sprauž klāt”.
K.G. : Tur vēl jāieliek dvēseles koeficients. Starp citu, Donnas Huankas izstādē var labi redzēt, kā viņa risina šo problēmu. Viņai ir milzīgas vertikālās gleznas, ideāli var vairākas gleznas uz sienas salikt. Un viņai apakšā ir printi – ar tām tekstūrām, kurām pa virsu krāsa. Tas principā nodrošina to, ka viņai viss process ir ātrs un iznākums ir iespaidīgi liels. Visu cieņu Donnai Huankai, viņa ir ļoti laba māksliniece, bet, paskatoties uz to vienu viņas darbu, man ir sajūta, ka Daša savā maziņajā darbiņā ieliek desmit reizes vairāk pūļu un resursu, un beigās tas maksā 10 reizes mazāk nekā tas milzīgais vertikālais gleznojums.
D.M. : Tas ir tas, kāpēc mums te nav tirgus. Pārsvarā tiek pirkti vārdi un zīmoli, kuros cilvēki gatavi ieguldīt.
K.G. : Šķiet, vispirms jāiegūst pietiekama atzinība ārzemēs, lai Latvijā atpazītu un atzītu: ”O, es īsti nemaz nezināju, ka šis mākslinieks ir tik foršs!”
D.M. : Venēcijas biennālē biji, var tevi pirkt tagad.
K.G. : Jā, jā, tāpat kā Dašas māsa Agata, viņa kā Sign Libra izdod mūziku ārzemēs, iet labi, tagad viņu zina arī Latvijā, bet - ja viņu izdotu Latvijā uz kaut kāda maza kasešu leibla -, nevienam neinteresētu.
R.A. : Mums ir tie 10 mākslas kolekcionāri, kuri ir vienkārši pārbāzti. Viņi ir pārbaroti.
D.M. : Viņi jau trīs reizes nepirks tavu darbu, vienreiz nopirka, pietiek.
R.A. : Saproti, visi jau cenšas viņus pārstūķēt ar saviem māksliniekiem, savu izstādi, ņemt un piespēlēt, un vēl, un vēl. Viņi jau saprot, ka zirgā ir tas cilvēks kultūrā, kuram ir nauda. Ja esi galerists, kuram ir nauda, varēsi visu sakārtot – paņemt cilvēku, kurš pasēdēs tavā vietā, kamēr tu aizbrauksi uz Bali, pārziemosi, atpūtīsies. Pat ja nedabūsi Kultūrkapitālu, nebūs tā, ka mājās jāmokās murgos par to, kā samaksāt par īri vai kā izdzīvot nākamo gadu.
Ļoti labs piemērs ir kolekcionārs Māris Vītols, kas kolekcionē šo laikmetīgo mākslu, bet vienlaikus viņš arī operē ar saviem līdzekļiem, ko ir ieguvis uzņēmējdarbībā, un taisa laikmetīgās mākslas izstādes tad, kad viņš sajūt šo vilkmi, ka vēlētos kaut ko ņemt un uztaisīt. Kaut kas līdzīgs ir tajā, par ko runājām, ka valsts finansē vienīgi mākslas ražošanu, bet valsts nefinansē formu, kādā veidā atbalstīt institūcijas, lai tās dotos uz ārzemēm un tos darbus arī pārdotu. Saražot jau var pilnu noliktavu.
S.T. : Es zinu, ka Igaunijā ir atsevišķa institūcija, kas ar to nodarbojas – ar Olgu Temnikovu vadībā. Latvijā ir, piemēram, tāda platforma Latvian Literature, kas tieši atbalsta tulkošanu, izdošanu ārzemēs, kas ļoti aktīvi darbojas un, patiešām, ar lieliem panākumiem šajā virzienā, bet vizuālajā mākslā nekā tāda mums nav, nekas nenotiek. Galeristi, kas brauc uz mesēm, paši riskē ar saviem līdzekļiem.
K.G. : Tas ir risks jebkurā gadījumā. Milzīgās dalības maksas, darbu transports, viesnīca, lidojums. Tas pagaidām ir nereāli jebkurai Latvijas galerijai, un tāpēc tās Latvijas galerijas pārsvarā parādās visādās, tādās, es negribu dēvēt tās par marginālām mākslas mesēm, bet nu ne tajās centrālajās. Tur ir mazākas dalības maksas, reālistiskāk to paveikt, pavilkt ar saviem spēkiem, jo nav nekāda tāda lielā palīga, kas tev saka: “Tagad brauksim uz Maiami vai uz Ņujorku un uzspridzināsim Ņujorku.” Igauņi visu laiku tur, Ņujorkā kaut ko dara tajās mesēs. Viņus var vairāk pamanīt starptautiskā kontekstā.
R.A. : Pie mums LIAA atbalsta projektus ārzemes tikai, ja galerija ir dibināta kā SIA. Ja tas ir fonds vai biedrība, kas nepārtraukti cīnās par savu izdzīvošanu, tas neskaitās.
S.T. : Jā, jā, bet man liekas, ka tas viss kaut kā noved atkal pie attieksmes, pie liela cieņas trūkuma. Tas, ko Daša tikko teica, ka tu sevi maksimāli ieguldi savos darbos, bet tas, kas nāk kā reakcija, nav ar to sabalansēts.
K.G. : Līdzīgi arī citās sfērās. Teiksim, kaut kādā Rietumu valstī, ja esi pasniedzējs, skolotājs, mediķis, tu esi daļa no inteliģences. Šeit, ja tu esi skolotājs, tu esi kaut kāds naivais duraciņš.
S.T. : Ir sajūta, ka par kultūru ļoti bieži cilvēkiem ir uzskats, ka tā vienkārši sēž uz muguras un apēd resursus, kamēr citi mūsu valstī darbojas, kaut ko tur ražo, kaut ko mēģina pārdot.
R.A. : Tas ir pašu entuziasms un pašu upurēšanās, mecenātisms, savā ziņā, ko tikai savējie sapratīs, savējie novērtēs. Bet tas neuzlabos situāciju, un valsts noteiktajā pārvaldē izpratne par to nav mainījusies.
K.G. : Un gribas jau dažreiz vairāk tos laikus. Nu nevis tos 50 laikus tikai no draugiem un paziņām, un taviem cienītājiem, bet arī no ikdienas cilvēkiem. Teiksim, ar galeriju “427” pēc 10 gadu pastāvēšanas es jūtu, ka arī kaimiņi beidzot ieskatās mūsu logos un dažreiz arī piestāj un parunājas. Tas viss paņem laiku, arī šī netiešā komunikācija. Mēs šobrīd progresējam, bet ļoti lēni.
S.T. : Tā ir, bet kas ir darāms? Kā lai šis process paātrinātos?
K.G. : Domāju, pirmkārt, katram jāsāk ar sevi. Kaut kāda veida aktīvisms. Galeriju asociācija, piemēram, kur mēs ar Raivi esam iesaistījušies, ir tāds aktīvisms pareizajā virzienā. Mums ir paveicies ar cilvēkiem, kas to ir iniciējuši, tajā ir jūtama nepadošanās. Globālos procesus mēs nevaram, protams, ietekmēt, nevaram ietekmēt to, ka Tramps ir ievēlēts, bet mēs varam ietekmēt to, kas notiek Rīgas pašvaldību vēlēšanās, kas notiek komunikācijā ar LIAA, ar Kultūras ministriju, ar Ekonomikas un Finanšu ministrijām. Katrs pēc saviem spēkiem.
Mākslinieki, mākslas galerijas palīdz cita citai, teiksim, kad LOW galerijā Spārem bija izstāde, vajadzēja aizdot mediju pleijeri. “Super, jā, lūdzu, ņemiet, man nevajag šobrīd, ņemiet manu resursu, izmantojiet, es par to neprasu vispār neko, es tikai priecāšos, ka tas mediju pleijeris tiek izmantots.”
R.A. : Tas patiesībā pēdējā laikā ir ļoti mainījies, nesen mēs kā institūciju vadītāji teju vispār nekomunicējām viens ar otru, nepazinām un negājām viens pie otra ciemos, un nebijām nekad parunājušies, par to, kas uz sirds, kas uz dvēseles, kādi plāni, kā mēs varam kaut ko uzlabot. Bet tad ienāca Latvijā šāds unikāls projekts kā Riga Last Thursdays, kas piedāvāja domāt par Rīgas galerijām kā par kaut kādu kopumu, kopienu… Un kuru nesen noraka, jo viņam nav vairs finansējuma – tas vairāk nenotiks.
K.G. : Riga Last Thursdays pievilināja tos cilvēkus, kas nav tie klasiskie izstāžu gājēji. Tie bija cilvēki, kam vienkārši vajag ceturtdienā ar draudzenēm iziet, pastaigāties pa galerijām, pēc tam iedzert aperoliņu un būs baigi foršais ceturtdienas vakars. To noraka, jo vadītājiem nebija attiecīgais CV, vārds...
S.T. : Tas ir nenormāli bēdīgi, jo Riga Last Thursdays tiešām cilvēkus aktivizēja, piedāvāja uztvert mākslu kā savas dzīves sastāvdaļu.
K.G. : Ja tu neesi stilīgs, lai ko tas nozīmētu, ja tu neesi no Mākslas akadēmijas nācis – vēlams, no labas nodaļas, nevis sliktas, ja neesi iesvētīts šajā komunikācijā, šajā mistiskajā veidā, kā mēs visi te komunicējam, kā mēs veidojam dizainus festivāliem, izstādēm, tamlīdzīgi, tad tu neesi daļa no komūnas. Tas ir reāls pierādījums, ka par iemeslu bija tas, ka organizatori nebija no iekšienes un viņiem nebija tās gaumes, ko no viņiem sagaidīja.
S.T. : Skumji… Ok, tātad galeristi, vairāk vai mazāk, jūt to kopējo noskaņu, bet vai ar māksliniekiem kaut kas līdzīgs notiek?
D.M. : Man liekas, mākslinieku kopīga problēma – kā samaksāt ikdienas rēķinus, paralēli taisot izstādes? Un tā, lai vēl kaut kas paliktu pāri, piemēram, Ziemassvētku dāvanām. Es kā mākslinieks esmu pateicīga par KKF atbalstu, lai arī tas neatceļ papildu naudas darbu uzņemšanos. Tad tā nauda, gan KKF, gan nopelnīta, tiek sadalīta starp ikdienas un ikmēneša maksājumiem, darbnīcas īri un materiāliem mākslas darbiem. Nekas nepaliek, lai kaut kā eksistētu, kamēr tu taisi mākslu. Tad es ņemu vēl papildus naudas darbus, kam atkal sanāk veltīt vēl laiku. Tas ir apburtais loks, kas arī noved pie izdegšanas. Sanāk nepārtraukti žonglēt starp naudas un mākslas darbiem, izstādēm. Bet gribās arī brīvdienas no visa, lai reflektētu par padarīto un pārrestartētos. Vienkārši, kļūstot vecākai, gribas darboties mierīgāk un racionālāk.
K.G. : Mēs jau arī, kad laiku pa laikam aizbraucam kaut kur citur, redzam, ka tajā pašā Itālijā viss kustas lēnāk. Arī tā gribās – pasēdēt no rīta ar to tējas tasi un paskaties uz saulīti, bet tu no rīta jau “Ilustratorā” dizainē kaut ko, uz galda vēl griez kaut ko...
D.M. : Kad man pirms diviem gadiem bija izstāde Sicīlijā, viņi mani sauca par crazy Nordic woman, jo, pat tad, kad bija vēl trīs nedēļas līdz atklāšanai, viņi pārmeta man to, ka es stresoju. Bet redzot, kā viņi strādā, uzreiz sapratu, ka varu necerēt uz palīdzību – viss būs jādara pašai. Viņiem ir tā - atnāk, ieskrūvē vienu skrūvi un ir priecīgi, saka, ka tik daudz izdarīts, ir laiks aperitivo. Rīt turpināšot. Kāds aperitivo? Ir tikai pieci. Arī tur es jutos bezspēcīga, bet to neizmainīsi, jāpielāgojas.
S.T. : Tad tu gribētu, lai mūsu kopējais ritms arī kaut kā mainītos?
D.M. : Es gribētu, lai cilvēki būtu drusku mierīgāki, bez stresa. Vakar biju tirgū un riktīgi izbaudīju to laiku. Papļāpāju ar medus čali, viņš teica, lai atnāku ar to pašu burciņu, būšot par 50 centiem lētāk. Papļāpāju ar citu tanti par tēju.. man tā ļoti patīk. Visi tādi smaidīgi – tas ir tas, ko gribas ikdienā vairāk.
K.G. : Zemlikas festivāls bija ļoti laba pieredze, varēja ar vietējiem parunāties. Viņi dzīvo lēnāk. Viņi ir mazpilsētā. Arī tirgū - parunājies ar vietējām zeķu tantēm un ar grāmatu tantēm… Mēs jau patiesībā visi esam crazy Nordic people, vismaz kultūras lauciņā. Mēs jau varam daudz darīt, bet arī tomēr varētu bišķi, bišķi piebremzēt. Nu, teiksim, ja mēs tagad kustamies uz kādiem 100 kilometriem stundā, varbūt varam nobremzēt uz 70, pārvietoties pie atļautā ātruma? Mēs varam braukt, jo mums ir mega spēks, mēs varam viskautko daudz izdot, izdarīt, bet, ja mums būtu laiks par to vēl vairāk pareflektēt, padomāt un pakomunicēt savā starpā, biežāk satikties uz kafiju, tas viss varbūt būtu īstenībā produktīvāk.
R.A. : Jā, Latvijā kultūras dzīve ir ļoti intensīva, viss apkārt kūsā. Runājot ar vairākiem institūciju vadītājiem, saprotu, ka tas jaunais kurss, ko šīs institūcijas uzņems, būs reprezentatīva darbība Latvijā ar mazāku izstāžu programmu, bet vairāk centrēsies uz ārzemēm. Jo cik tad mēs varam uztaisīt? Es katru gadu apmeklēju Latvijā aptuveni 90–100 izstādes, cenšos pilnīgi visas izstādes, ko es varu, redzēt. Bet, kas paliek pēc tā pāri? Kur ir tas impact? Kur mēs to sajūtam, kāda, beigu beigās, tam visam ir jēga? Bildītes mājaslapā?
K.G. : Starp citu, šīgada Baltijas triennāle Viļņā bija tāds interesants gadījums – nupat restaurētajā CAC milzīgajā galvenajā izstāžu telpā, lielākā par mūsu Nacionālā muzeja pagrabu, tika izstādīti kādi 7–8 nelieli darbi. Super minimāli. Tas Latvijā šķiet neiedomājami, ka tik milzīga telpa netiek piestūķēta pilna. Tāda Latvijas nerakstītā prasība, ka tad, ja taisi izstādi, teiksim, Nacionālajā muzejā, tad tu izšauj visu, kas tev ir, jo kas to gan zina, kad tev vēl piedāvās izstādi taisīt.
R.A. : Tāpēc arī grupas izstādes parasti ir super pārsātinātas, jo cenšas ielikt iekšā visus jaunos, visus vecos darbus, vēl no kolekcijas izlikt ārā.
S.T. : Bet tu, Raivi, runāji par to jēgu, par to, kas paliekošs.
R.A. : Šī ar Dašu man būs 58. izstāde vai ekspozīcija piecu ar pusi gadu laikā. Pieskaitot arī ārzemju sadarbības, kopā sanāk kādas 13–14 izstādes gadā.
K.G. : Tas ir aptuveni divreiz vairāk nekā būtu tas tolerējamais, tas atļautais braukšanas ātrums.
R.A. : Tur es arī domāju, kad būs tas brīdis, kad es apstāšos? Vai tas būs tas simtnieks? Vai sirdstrieka? Vai depresija? Izdegšana? Es sāku uzdot sev tādus jautājumus. Arī tāpēc, ka esmu tāds ļoti empātisks cilvēks, kas ar katru mākslinieku veido ļoti ciešas, draudzīgas, tādas ļoti personiskas attiecības. Tas arī tāpēc, ka lielai daļai mākslinieku, ar ko es sadarbojos, tās ir pirmās personālizstādes. Tas nozīmē, ka man viņus vispār šajā visā vidē jāiepazīstina, jāiesvētī. Es, patiešām, uzņemos maksimāli visas rūpes par viņiem. Tas, ko tu par to došanu saņem atpakaļ, ir tas street credit. Tāpēc ir tā sajūta, ka Latvija ir tā reprezentatīvā bāze starptautiskām sadarbībām un ļoti pārdomātām ekspozīcijām, izstādēm lokāli, bet pamatā viss ir jāveido ārzemēs.
K.G. : Valstij ir jāapzinās, ka, ja tā neiedos naudu, lai mēs dotos uz ārzemēm, kur spētu kaut kādu kapitālu nopelnīt paši (ar visu šo entuziasmu un uzņemšanos, ar šo pārcilvēcisko spēku, lai mēs līdz turienei vispār nonāktu), tad tā varēs turpināt no mums saņemt projektus. Mēs atkal prasīsim naudu, mēs būsim tikpat ļoti atkarīgi no viņu labvēlības, cik vienmēr esam bijuši.
Kāpēc mēs cits citu visu laiku tā čakarējam? Es nesaprotu to. Nav brīnums, ka cilvēki pārvācas uz citurieni. Reāli kaut kādā Briselē šobrīd ir, nu, varētu teikt, lētāk. Nu, arī dzīvokļu un produktu cenas. Es, piemēram, varu pateikt, ka dzīvoju pa nullēm. Visu laiku man ir vai nu tieši tik, cik vajag, vai mazāk, bet ne vairāk. Kaut kādus uzkrājumus veidot, īpašumu nopirkt, kaut vai riteni – nereāli.
S.T. : Tas varētu būt labs nosaukums: “Kaut vai riteni!”. Mēs vispār varētu nonākt jau pie kāda secinājuma no šīs sarunas…
Darja Meļņikova, Raivis Alksnis. Foto: Kaspars Alksnis
K.G. : 1) Beidzam čakarēt viens otru!
S.T. : 2) Vajag iziet uz to starptautisko tirgu.
K.G. : To atspoguļo arī šī gada Venēcijas biennāles Baltijas paviljoni, kas bija visdzīvīgākie, visvitālākie, interesantākie. Pretstatā tam, ko rietumvalstis darīja – savu sāpīgo vēsturi pārcilāja, mega budžets, miljonu budžeti, high production, viss super nostrādāts, bet to dvēseli varēja sajust tajā Baltijā. Mums ir super mākslinieki, mums ir super cilvēki, kas šajā nozarē strādā, super pētnieki, arhīvi, mums ir daudz resursu. Mums ir arī tā ekoloģiskā dzīvesziņa. Kaut kādi Rietumu mākslinieki brauc uz šejieni, taisa vorkšopus un māca vietējiem taisīt kompostu, un vietējie saka: “WTF, mēs paši to darām, jau gadsimtiem ilgi.” Mums ir relatīvi bioloģiska pārtika, lai gan “Rimi”, labākajā gadījumā, Getliņu tomātus var dabūt par 7 eiro. Viens tomāts trīsarpus eiro. Tas ir normāli?
S.T. : O! Tas būs otrs nosaukums! (Visi smejas).
R.A. : Noteikti tas, ka 3) birokrātijas aparātam valstī ir jāveicina izpratne par industrijas specifiku, par vides specifiku.
K.G. : Vajadzētu uz ministrijām sūtīt māksliniekus, lai taisa vorkšopus. Es labprāt aizbrauktu, uz kādu ministriju un uztaisītu kaut kādu vorkšopu par māksliniekiem. Jo bērni, jaunā paaudze, ar viņiem viss ir kārtībā, viņi visu saprot, mums arī galerijā “427” atklāšanās ir daudz cilvēku, jo pie mums nāk ļoti daudz jaunieši. Tie, kas mūs nesaprot, ir birokrāti un valsts aparāts, un mums valsts aparātā strādā nenormāli daudz cilvēku. Tur ir tāda mērķauditorija īstenībā.
S.T. : 4) Mums vajag Riga Last Thursdays atpakaļ.
D.M. : 5) Es gribu vienkārši, lai laiks kļūtu lēnāks.
K.G. : 6) Un mēs gribam, lai vairāk saule spīd!
