Izaicinājumu varā
Intervija ar kuratoru Udo Kitelmanu
Kurators Udo Kitelmans ir viena no spilgtākajām personībām laikmetīgās mākslas ainā, kura lielformāta izstāžu projekti – “Karalis ir miris, lai dzīvo karaliene” (The King is Dead, Long Live the Queen, 2023) Frīdera Burdas muzejā, “Cilvēka smadzenes” (Human Brains, 2022) un “Kuģim ir sūce. Kapteinis meloja” (The Boat is Leaking. The Captain Lied, 2017) Fondazione Prada Venēcijā, kā arī K (2020) Milānas Fondazione Prada – vienmēr ir izraisījuši apbrīnu par spēju domāt kompleksi bezgalīgi daudzos līmeņos, kā arī par viņa prasmi filigrāni attīstīt ideju, vienkārši ļaujoties ziņkāres vadītam plūdumam. Uzdodot jautājumus un meklējot atbildes, Kitelmans arvien saglabā skaidru fokusu un atklāj daudzslāņainu, visdažādāko fenomenu piepildītu pasauli. Viņam mākslas spēks slēpjas tās spējā likt cilvēkiem atklāt kaut ko jaunu. Mēs dzīvojam skarbos laikos un sarežģītā pasaulē, kas mainās neiedomājamā ātrumā. “Un, redzot visapkārt notiekošo, es vēlos radīt kaut ko, kas, cerams, ar to sasaucas.” Kitelmans ir kā diriģents, kura vadībā orķestris – izstādes mākslinieki un komanda – cenšas veidot savu Gesamtkunstwerk. Un tomēr, noslēdzot savu divpadsmit gadus ilgo karjeru Berlīnes Nacionālās galerijas direktora amatā, savu atvadu izstādi viņš sarīkoja Berlīnes ziedu veikalā, kur bija apskatāmi austriešu keramiķa Valtera Boses darbi. “Es neticu hierarhijām, nekad neesmu ticējis. [...] Man ir šī privilēģija arī kā pieaugušajam turpināt spēlēties smilškastē. Nekas nav mainījies, tikai rīki.”
Mūsu saruna notika Rīgā, kur Udo Kitelmans bija ieradies, lai piedalītos Purvīša balvas 2023 starptautiskajā žūrijā.
Skats no izstādes "The King is Dead, Long Live the Queen" - Kerstin Brätsch, Towards an alphabet_Dino runes (Baden-Baden Version) A-K (Detail), 2023. Museum Frieder Burda © Kerstin Brätsch; Julia Scher, Girl Dog (Hybrid), 2005. Courtesy the artist and Esther Schipper, Berlin / Paris / Seoul; Almut Heise, Große Museumsszene, 1989. Leihgabe der Künstlerin © VG Bild-Kunst 2023; Galli, Wer das Gelbe nicht ehrt..., 1981-87, Oft sieht man die Zitrone kaum, 1989, Wer bis drei zählen kann, kann gerettet werden, 1996-99. Courtesy the artist and Kraupa-Tuskany Zeidler, Berlin; Foto: Nikolay Kazakov
Lūdzu, pastāstiet mums par savu jaunāko projektu, kas šobrīd apskatāms Frīdera Burdas muzejā Bādenbādenē un ir veltījums Pegijas Gugenheimas pirms 80 gadiem organizētajai izstādei. Tāpat kā toreiz, arī šajā izstādē apskatāmi 31 sievietes radīti mākslas darbi.
Varbūt man vajadzētu sākt ar to, kā es nonāca līdz šai izstādi ar nosaukumu “Karalis ir miris, lai dzīvo karaliene/dāma”. Pēdējo desmit līdz piecpadsmit gadu laikā ir bijušas daudzas izstādes, kas veltītas sievietēm māksliniecēm un viņu radošajam darbam. Un tam ir pamatoti iemesli. Tomēr lielāko daļu no šīm izstādēm es vērtēju visai kritiski viena iemesla dēļ – to fokusā lielā mērā ir feminisma, sieviešu spēka, dzimuma vai pēdējā laikā arī kvīru diskurss, nevis paši izvēlētie mākslas darbi un to spēks. Un tad es izlasīju par izstādi ar nosaukumu “31 sieviete”, kuru 1943. gadā Pegija Gugenheima (1898–1979) bija sarīkojusi savā toreizējā galerijā Art of This Century Ņujorkā. Dažas no tās izstādes dalībniecēm ir zināmas vēl šodien, taču lielākā daļa bija nezināmas – viņas lielākoties bija to vīriešu mākslinieku sievas, partneres vai mūzas, kurus tolaik pārstāvēja Pegija Gugenheima. Tā ir viena daļa no šī stāsta. Bet, kad uzzināju, ka šīs izstādes idejas autors, iespējams, bijis Marsels Dišāns (1887–1968) un ka viņš arī palīdzējis izstādi radīt, mani pārņēma ziņkārība – kāpēc tieši 31 māksliniece? Tas ir diezgan dīvaini; parasti mums ir 5, 10, 15, 20 autori vai tamlīdzīgi. Kā zināms, Dišāns tajā laikā bija ļoti aizrāvies ar šahu. Un es radīju, teiksim tā, savu teoriju par skaitli 31. Dišānam ļoti interesēja skaitļi. Vienmēr. Šaha spēlē ir 32 figūras, pa 16 katrā pusē, un, ja vienu noņem nost, spēlēt nav iespējams. Vai arī otrādi – kura šahā ir vājākā figūra? Tas ir karalis, un visspēcīgākā ir dāma. Tā es izdomāju izstādes nosaukumu.
Skats no izstādes "The King is Dead, Long Live the Queen" - Patricia Waller, o. T. (Superman), 2011. Courtesy of Galerie Deschler, Berlin © Patricia Waller and VG Bild-Kunst, Bonn 2023; Galli, Wer das Gelbe nicht ehrt..., 1981-87, Oft sieht man die Zitrone kaum, 1989, Wer bis drei zählen kann, kann gerettet werden, 1996-99. Courtesy the artist and Kraupa-Tuskany Zeidler, Berlin; Foto: Nikolay Kazakov
Un tad es pievērsos šai izstādi, kurā piedalītos 31 māksliniece. Bez vienas kopīgas tēmas, bez jebkāda diskursa vai ideoloģijas “apvalka” katram darbam… Savā kuratora tekstā es pat nepieminēju tādus jēdzienus kā “sieviešu spēks”, “feminisms” vai tamlīdzīgi. Taču visi manis izvēlētie darbi ir gana stipri, lai paši spētu vidusmēra apmeklētājam atklāt šīs tēmas – feminisms, sieviešu spēks, dzimums, rasisms u.tml. Es ļoti ticu pašu mākslas darbu spēkam. Pēdējo 20–25 gadu laikā arvien biežāk mums ir bijuši visi šie diskursi – neapšaubāmi svarīgi –, taču tajos nevajadzētu pazaudēties, mākslas darbiem pirmām kārtām ir jārunā pašiem par sevi. Šo izstādi es veidoju ar brīnišķīgām māksliniecēm un brīnišķīgiem mākslas darbiem, un līdz šim viss ir gājis ļoti labi. Tuvojoties atklāšanai, mani arvien vairāk nodarbināja jautājums – vai viss notiktu tāpat, ja es būtu sadarbojies ar 31 vīriešiem māksliniekiem? Jo ar sievietēm sadarbība noritēja izcili, bija patiess prieks strādāt ar viņām visām. Man šķiet, ka mākslinieku vīriešu un mākslinieču sieviešu ego atšķiras – atšķiras tas, kā viņi domā par sevi.
Pirmajā rindā (no kreisās uz labo): Beatriz Morales; Rosa Barba; Sara Nabil; Asta Gröting; Hiba Alansari; Conny Maier; Patricia Waller; Marianna Simnett;
Otrajā rindā (No kreisās uz labo): Julia Scher; Heidi Manthey; Monica Bonvicini; Almut Heise; Leiko Ikemura; Leda Bourgogne; Roey Victoria Heifetz; Karin Sander; Alexandra Bircken; Annette Kelm / izstāde “The King is Dead, Long live the Queen” Frīdera Burdas muzejā Bādenbādenē. Foto: Nikolay Kazakov
Vai jūs varētu to paskaidrot sīkāk?
Visas sievietes mākslinieces, kuras bija uzaicinātas piedalīties izstādē un strādāja kopā, patiešām prata savstarpēji sadarboties. Nebija nekādas sāncensības, nevienu brīdi! Ne par to, kādi darbi tiek izvēlēti, ne par to, kur un kā tie tiek izstādīti. Tā bija lieliska, lieliska pieredze!
Vai tas jūs kaut kādā veidā pārsteidza? Jūsu teiktais atstāj iespaidu ka neko tādu negaidījāt.
Es uzņēmos veidot šo izstādi arī tāpēc, ka vēlējos turpināt sadarbību ar māksliniecēm, ar kurām biju strādājis jau no 80. gadu beigām. Un, protams, izvēlējos arī jaunas mākslinieces, kuras man likās interesantas.
Strādājot ar tik daudziem autoriem, nekad nezini, kā tas viss izvērtīsies; nezini, kāda būs enerģiju mijiedarbība un pie kā tas beigu beigās novedīs. Izveidot izstādi tikai ar vienu vai diviem māksliniekiem arvien ir izaicinājums! Tomēr tādu izdomāt un noorganizēt ir daudz vieglāk nekā to, kurā piedalās 31 autors. Tad jau sanāk maza documentina vai neliela biennāle ar 31 mākslinieka dalību. Jāsaka, ka man tas viss ļoti patika.
Vai ir atšķirība starp mākslu, ko radījis vīrietis, un mākslu, ko radījusi sieviete?
Iespējams, taču tas nav svarīgi. Man vienmēr svarīgs ir rezultāts. Domāju, ka labākais rezultāts ir tāds, ja nav iespējams pat pateikt, vai mākslas darbu ir radījusi sieviete vai vīrietis. Vispirms jau mēs visi esam cilvēki. Tur nav ko piebilst.
Skats no izstādes “Transformers” Frīdera Burdas muzejā Bādenbādenē / Jordan Wolfson, “Female Figure”, 2014. Animatronic sculpture, sound, 182.9 x 73.7 cm. © Courtesy of the artist, David Zwirner, New York, Sadie Coles HQ, London. Foto: Nikolay Kazakov
Jā, tiesa, mēs visi esam cilvēki… Venēcijas Fondazione Prada jūs veidojāt izstādi, kas veltīta cilvēka smadzenēm. Ja paskatāmies uz sevi, uz to, ko darām un kā dzīvojam, nākas secināt, ka, lai kaut ko darītu, mums vienmēr gribas atrast kādu tīri personisku pamatojumu. Jo galu galā mēs esam tie, kas piedzīvojam savu vienīgo dzīvi. Papildus profesionālajam izaicinājumam, varbūt jums bija arī kādi personiski iemesli, kālab uzņēmāties veidot šo izstādi? Jautājumi, uz kuriem vēlējāties saņemt atbildes?
Pirmkārt, es vienmēr esmu kaut ko meklējis un mani vienmēr piesaista izaicinājumi. Un, kad Mjuča Prada mani uzrunāja, piedāvājot izveidot izstādi par cilvēka smadzenēm – par neirozinātni –, es kādas pāris dienas padomāju un tad piekritu, lai gan tobrīd vēl nezināju, kā to varētu paveikt. Es jau sen uzskatu, ka izstādēs jābūt skatāmai ne tikai mākslai. Vēsturiski tas tā ir bijis, taču mūsdienu perspektīvai tas vairs neatbilst. Kādas citas izstādes – tā saucās “Transformatori” – kataloga esejā es rakstīju, ka tāda mākslas muzeja idejai, kādu mēs to pazīstam šodien, ļoti drīz pienāks gals. Un tam ir daudz pamatotu iemeslu.
Bet, atgriežoties pie Venēcijas projekta, – jā, es gribēju sevi izaicināt. Bija izveidota komiteja, sākumā es tur biju vienīgais no mākslas pasaules – visi pārējie bija filozofi, ārsti un zinātnieki. Viņu priekšstats par to, kā veidot izstādi par cilvēka smadzenēm un neirozinātni, aprobežojās ar tēmas ilustrāciju tādā pašā veidā, kā tas jau bija darīts grāmatās, YouTube vietnē, televīzijā un citur. Bet mana ideja, kā to darīt un kā piesaistīt visdažādākos apmeklētājus, bija pilnīgi atšķirīga. Tarina Saimona, manuprāt, ir viena no mūsdienu vizionārākajām māksliniecēm, un tieši viņu es uzaicināju kopā ar mani veidot šo izstādi, jo bija skaidrs, ka ar manu redzējumu vien nepietiks. Un galu galā mēs to paveicām. Bet tas tik bija ceļojums! Saimona izgudroja šo “Sarunu mašīnu” (Conversation Machine), kas ļautu vienlaikus dzirdēt visas balsis iesaistāmies sarunā par cilvēka smadzeņu nozīmi. Tas ir neapšaubāms šedevrs, kas noteikti paliks vēsturē – kā jaunā, intelektuālā un estētiskā veidā rosināt cilvēkus domāt par kaut ko tik sarežģītu.
Skats no izstādes “Transformers” Frīdera Burdas muzejā Bādenbādenē / Priekšplānā: Ryan Gander, “I ... I ... I ...”, 2019. Animatronic sculpture, sound, 19.4 x 24 x 22 cm. Sammlung Harm Müller-Spreer. © The artist/VG Bild-Kunst, Bonn 2022. Tālplānā: Gerhard Richter, “Candle”, 1982. Oil on canvas, 100 x 100 cm © Gerhard Richter 2022. Foto: Nikolay Kazakov
Šī izstāde apvienoja mākslu, zinātni un fikciju. Kāds bija jūsu lielākais izaicinājums, veidojot tik sarežģītu darbu?
Daži artefakti, kurus izstādījām kā mākslas darbus, nebija oriģināli, bet gan ļoti labi faksimili. Jāsaka, ka pēdējos gados es arvien vairāk apšaubu nepieciešamību izstādīt oriģinālus, lai radītu vizuālo efektu. Grūtākais uzdevums šajā projektā bija pārliecināt zinātniekus no dažādām disciplīnām runāt par neirozinātni, kā arī rakstniekus un dzejniekus sacerēt tekstus par izstādītajiem artefaktiem. Tas bija sava veida Gesamtkunstwerk. Un vēl man gribējās piedāvāt, ja ne pilnīgi jaunu, tad vismaz, teiksim, atsvaidzinošu muzeja ideju. Kur nav svarīgi, vai tas ir mākslas vai zinātnes muzejs.
Skats no izstādes “Transformers” Frīdera Burdas muzejā Bādenbādenē / Louisa Clement. “Representative”, 2022. Robotic TPE body produced using the measurements and appearance of the artist, implanted, artificial intelligence chatbots, programmed using the characteristics and biography of the artist, 169 x 40 x 30 cm. © Louisa Clement / Cassina Projects, Milan. Gerhard Richter, "Party", 1963. Oil, nails, and cord on canvas on newspaper, 150 x 182 cm © Gerhard Richter 2022. Foto: Nikolay Kazakov
Tā ir grandioza hipotēze. Smadzenes ir tik sarežģīts orgāns, tās saņem visus šos impulsus – ko mēs redzam, dzirdam un piedzīvojam –, apkopo tos, apstrādā un tad kļūst par tādu kā instrumentu, kas palīdz mums orientēties šajā pasaulē. Manuprāt, tur parādās zināma līdzība arī ar mākslu, jo viena no mākslas misijām ir mums palīdzēt – likt mums domāt, vest cauri šim ceļojumam, ko saucam par dzīvi.
Jā, tas ir pats pamats – raisīt domu, likt domāt! Kas mums liek aizdomāties? Tieši par to arī ir māksla un dzeja.
Precīzi.
Savā ziņā tieši to es vienmēr esmu meklējis. Kā likt cilvēkiem domāt? Lai liktu viņiem domāt, viņi ir jāizaicina. Taču šo procesu nevar padarīt ne pārāk sarežģītu, ne arī pārāk vienkāršu. Jāatrod līdzsvars...
Līdzīgi tam, ko visu laiku dara smadzenes – tās līdzsvaro.
Tieši tā, tieši tā. Tas bija ieslēpts arhitektūrā un darbos, kurus izvēlējāmies paturēt.
Intervijā pēc izstādes jūs teicāt, ka viens no jūsu atklājumiem, veidojot šo izstādi, bija fakts, ka smadzenes ir vienīgais orgāns mūsu ķermenī, ko mēs nevaram sajust.
Jā, tas ir pilnīgi abstrakti. Jums nav ne jausmas, ka jūsu smadzenes ir orgāns, kas visu koordinē un vada. Es nekad agrāk par to nebiju aizdomājies.
Tas ir nedaudz šokējoši.
Jā, tieši tā. Šī izstāde, viss šis projekts visus tajā iesaistītos noveda līdz galējai robežai. Tas tiešām bija smags darbs.
Skats no izstādes “Human Brains: It Begins with an Idea”. Foto: Marco Cappelletti Courtesy: Fondazione Prada The neurophysiology of memory explained by Wilder Penfield, neurosurgeon of McGill University Montréal; footage from the film Gateways to the Mind, 1958
Savos projektos jums patīk būt starpdisciplināram. Jums ir svarīgi apvienot dažādus medijus un kultūras jomas – iesaistīt literatūru, mūziku un kino, kā arī atsaukties uz mūsdienu un pagātnes kultūras ikonām. Kā jūs raksturotu savu kuratora metodi?
Tā ir domāšana – domāšanas spēks. Tas aizsākās jau ļoti sen. Man nepietika tikai ar māksliniekiem, mākslas darbiem un mums zināmo mākslas pasauli. Mani interesēja arī citas lietas, es gribēju uzzināt vairāk. Literatūra paplašina iztēli. Lasot stāstus, rodas idejas, kuras iedvesmo tās pārnest vai pārveidot izstādēs.
Man vienmēr nepieciešams gana daudz laika un vietas, lai pēc tam reaģētu diezgan spontāni. Pasaule mainās milzīgā ātrumā. Un, redzot apkārt notiekošo, es vēlos radīt kaut ko, kas, cerams, ar to sasaucas. Lielākoties caur mākslas darbiem, taču reizi pa reizei es sajaucu kopā visdažādākos medijus. Nav svarīgi, vai tā ir filma, dzeja vai kultūrpētījumi.
Kā cilvēks es atrodos neticami veiksmīgā situācijā. Ja man jāpaskaidro kādam, kurš nezina, ko dara kurators, es vienmēr saku: “Iedomājieties, man ir šī privilēģija, esot pieaugušam, turpināt spēlēties smilškastē. Nekas nav mainījies, tikai rīki.” Tas arī viss. Tā es to redzu. Ir cilvēki, kas tajā saskata zināmu naivumu, taču, manuprāt, ir ļoti, ļoti svarīgi saglabāt mazliet naivuma un nezaudēt humora izjūtu.
Skats no izstādes “Human Brains: It Begins with an Idea” at the Fondazione Prada Venēcijā / Foto: Marco Cappelletti / Courtesy: Fondazione Prada /
Cylinders of Gudea Iraq, c. 2120 – 2110 BCE, terracotta Musée du Louvre, Département des Antiquités Orientales, Paris
Un jūs esat atvērts arī jauniem rīkiem.
Jā, tieši tā.
Jūs minējāt, ka muzeja koncepts – tāds, kā mēs to pazīstam šobrīd, – drīz izzudīs. Es atceros sarunu ar Semu Kelleru pirms dažiem gadiem, vēl pirms pandēmijas, kurā viņš izteica savu slaveno frāzi, ka viņam muzejs ir forums, pēdējā patiesās brīvības telpa. Bet jūsu sajūta ir, ka muzeja koncepts šodien ir kļuvis neaktuāls.
Es ļoti vēlētos tādu muzeju, kas ir pastāvīgā kustībā. Es nevēlos, lai tas būtu estētiskāks. Es gribu, lai tas būtu brīvāks. Un tas ir diezgan sarežģīti, jo šobrīd mēs tieši zaudējam brīvības. Nav svarīgi, vai jūs strādājat muzejā vai citur, brīvības zaudē visi. Tāpēc ir jācīnās, par brīvību ir jācīnās.
Mēs dzīvojam grūtos laikos.
Tieši tā.
Vai ticat, ka ne tikai māksla, bet kultūra kopumā var palīdzēt cilvēkiem izdzīvot šos laikus?
Pilnīgi noteikti.
Skats no izstādes “Human Brains: It Begins with an Idea” Fondazione Prada Venēcijā / Foto: Marco Cappelletti / Courtesy: Fondazione Prada / Tarina Saimona "Sarunu mašīnas" 
Dažiem tas palīdz kaut ko vairāk saprast.
Jā, tieši kultūra arvien ir tā, kas sniedz cilvēkiem optimismu un cerību uz nākotni.
Un arī palīdz iziet šo apziņas transformāciju, kas vajadzīga, lai virzītos uz priekšu.
Mani ļoti interesē, kur mēs būsim nonākuši pēc gadiem pieciem. Pirmo reizi mūžā man nav atbildes. Man nav ne jausmas. Ārkārtīga nedrošība.
Mums vajadzētu kaut kā pielāgoties un iemācīties dzīvot nenoteiktībā.
Es uzskatu, ka mums ir jāuzticas māksliniekiem, kino cilvēkiem, teātra cilvēkiem, visiem, kas strādā kultūras jomā. Viņiem jāuzticas vairāk nekā jebkad agrāk.
Vai, jūsuprāt, mākslā joprojām atrodama patiesība?
Kas ir patiesība? Es neesmu pārliecināts, vai “patiesība” ir pareizais termins. Pat meli dažreiz var būt ļoti noderīgi. Patiesība...? Taču cerība jau ir. Kultūra vienmēr iet līdzās cerībai. Tā nevēlas neko iznīcināt vai sabojāt. Tā vēlas kaut ko uzcelt. Pat ja tā ir dekonstrukcija. Tā ir dekonstrukcijas ideja – konstruēt kaut ko jaunu.
Skats no izstādes “Human Brains: It Begins with an Idea” Fondazione Prada Venēcijā / Foto: Marco Cappelletti / Courtesy: Fondazione Prada / Hieronymus Bosch. The Extraction of the Stone of Madness. c. 1501 – 1505, oil on oak panel / Museo Nacional del Prado, Madrid
Atgriežoties pie neirozinātnes, ir skaidrs, ka mēs esam tas, ko mēs redzam, ko esam redzējuši savas dzīves laikā. Kāda ir izglītības loma mūsdienās un jo īpaši mākslas izglītības?
Tas ir labs jautājums. Varu teikt tikai to, ka, dzīvojot Vācijā, izglītībā kopumā esmu pieredzējis lielus zaudējumus. Tas ir neticami! Un tas neattiecas tikai uz pēdējiem pieciem gadiem – tas sākās vismaz pirms gadiem trīsdesmit. Vācijā, vācu sabiedrībā politiķi nepievērš pietiekamu uzmanību bērnu izglītošanai. Tas ir liels, liels zaudējums.
Bet vai jūs redzat kādas izmaiņas?
Es šaubos. Es redzu zināmu progresu, bet ar to nepietiek. Es nezinu, kā ir šeit, Latvijā.
Tieši tāpat.
Visur ir vienādi, es pieņemu. Rietumu pasaulē noteikti. Taču nākotne ir atkarīga no izglītības. Bērniem ir jāsniedz vislabākā iespējamā izglītība – tas ir vienīgais, kas var patiesi mainīt pasauli.
Man nesen bija interesanta diskusija ar psihologu un neirozinātnieku Ričardu Deividsonu – viņš saka, ka neirozinātne joprojām ir bērnudārza fāzē attiecībā uz to, ko mēs zinām par smadzenēm.
Tas, ko mēs zinām par smadzenēm, ir gandrīz nekas.
Tas tiešām ir teju nekas, tomēr tas ir vairāk nekā pirms simts gadiem. Deividsons saka, ka, lai arī gandrīz neko nezinām, zinām pietiekami daudz, lai rīkotos. Tomēr mēs neko nedarām.
Ar smadzenēm var ļoti viegli manipulēt. To mēs zinām gadiem ilgi. Un rīki, ko esam radījuši, lai manipulētu ar smadzenēm, kļūst arvien attīstītāki. Tas ir ļoti biedējoši. Kā tas ietekmēs izglītību? Kā tas ietekmēs jauniešu domāšanu? Un tomēr mēs esam tikai pašā sākumā…
Visiem zināms, cik ļoti manipulatīvs ir, piemēram, kino. Un arī citās vizuālajās mākslās, piemēram, veidojot izstādes, var manipulēt ar publiku.
Pilnīgi noteikti. Veidojot izstādes analogajā pasaulē man vienmēr ir gribējies ietekmēt publiku. Provocēt caur skaņu, caur to, ko var redzēt, ko piedzīvot, tam ir jābūt izaicinājumam. Domāšanas procesa un iztēles stimulatoram. Taču šobrīd parādās arvien jauni rīki, un tas jau ir kaut kas cits, jo šos instrumentus neierobežo cilvēka priekšstati par manipulācijām ar citiem cilvēkiem. Šīs metodes kļūst arvien jaudīgākas, un tas var kļūt bīstami. Darbs pie šīs izstādes [par cilvēka smadzenēm] man atvēra acis. Tas ir tiešām biedējoši, cik viegli manipulējamas ir smadzenes.
Jūsu darbība vienmēr ir saistīta ar kaut ko apjomīgu – lielformāta projektiem, plašām telpām un daudziem, jo daudziem iesaistītajiem cilvēkiem. Vai jūs dažreiz jūtaties kā diriģents, kuram, lai uzstātos, nepieciešams vesels orķestris?
Es sāku ar diezgan mazu telpu – 10 reiz 10 metri, un augstumā arī 10 metri, tāds ideāls baltais kubs. Taču laika gaitā es jutos arvien gatavāks... Pašu telpu lielums nekad nebija problēma, jo to vienmēr var aizpildīt. Taču - kā aizpildīt? To var aizpildīt ar dažām, ļoti nedaudzām lietām, ar mazām idejām, kas var kļūt par ļoti labām idejām. Var arī otrādi – ar vārdu plūdiem, taču tad pastāv iespēja pazaudēt sākotnējo ideju. Es izbaudīju to, ka projekti kļuva arvien sarežģītāki. Un jo sarežģītāks bija domāšanas process, jo vairāk pārliecinājos, ka man jāstrādā ar komandu. Ka ar mani kā kuratoru nepietiek. Jā, sākumā ir mana ideja, bet pēc tam ir nepieciešami partneri, jo ideju klāsts paplašinās un kļūst komplicētāks. Un ir tik aizraujoši strādāt kopā ar īstajiem cilvēkiem! Bet jums ir taisnība, varbūt tas ir kā diriģēšana… Jums ir ideja, un tad jūs ļaujat citiem to realizēt. Es tagad sāku to visu vairāk apzināties, un tas ļauj atslābt, būt relaksētākam.
Izstāde “The fabulous world of Walter Bosse” Berlīnes galerijā “Brutto Gusto”, kurators Udo Kitelmans.
Attēls no Udo Kitelmana personīgā arhīva
Arī par savu kuratora ego?
Pilnīgi noteikti. Taču man tas joprojām ir jādara. Vēlēšanās ir. Pēc “Cilvēka smadzeņu” projekta Venēcijā es nodomāju: “Nu gan man patiešām vajag pārtraukumu!” Un nolēmu kādu laiku vairs nestrādāt pie lieliem projektiem. Kad pirms kādiem trim gadiem beidzu darbu Nacionālajā galerijā, domāju – kādai vajadzētu būt manai pēdējai izstādei, kamēr vēl esmu piecu muzeju direktors? Un man radās ideja parādīt austriešu keramiķa Valtera Boses (1904–1979) darbus. Šo izstādi es sarīkoju kāda neliela Berlīnes ziedu veikala telpās. Tā bija mana pēdējā izstāde Berlīnes Nacionālās galerijas direktora postenī. Un es to nedarīju institūcijas telpās, bet tajā veikalā. Tas bija aizraujoši, un puķu veikala īpašnieks nekad iepriekš nebija pieredzējis tādu apmeklētāju plūsmu.
Jo māksla izgāja ārpus muzeja, ārpus institūcijas.
Tieši tā. Daudzi neuzskata keramiku par mākslu, taču es tam nepiekrītu, es neticu šīm hierarhijām, nekad neesmu ticējis.
Arī smadzeņu izstāde savā ziņā ir hierarhijas laušana.
Pilnīgi noteikti.
Teicāt, ka pēc smadzeņu izstādes bijāt pilnīgi izsmelts un jums bija nepieciešams pārtraukums. Ko jūs darāt, lai “attīrītu” savu prātu, ļautu ienākt jaunām idejām?
Patiesībā man nav sajūtas, ka man būtu jāattīra prāts. Kā jau teicu, dzīve ir mana smilškaste un es vienmēr tur esmu. Un reizēm kāds atnāk un izspārda manu smilškasti – to, ko esmu tur uzbūvējis. Tas ir ok, pie tā pierod. Jo tu zini, ka vari sākt kaut ko citu. Tas arī viss.
Tātad jums nekad nevajag, kā saka, “novākt galdu”?
Reizēm man birojā vajag baltas sienas. Tad es novācu no sienām visus papīrus, visu, kas tur sakrājies izpētes laikā, lai varu sākt strādāt ar jaunām idejām. Un tas joprojām ir aizraujoši. Taču mani arvien interesē, kāds būs nākamais projekts, kādas pārmaiņas tas nesīs. Tāpēc starplaikos es paņemu pauzi.
Udo Kitelmans. Foto: Aleksandra Wagner
Kāds ir jūsu šībrīža izaicinājums?
Ar lielu interesi gaidu jauno Tino Segāla projektu Spānijā, kas būs dialogs ar El Greko. Vienmēr biju sapņojis darīt kaut ko ar El Greko. Un, kad tas beidzot īstenojās, man šķita, būtu labi uzaicināt Tino Segālu – lai viņš rada jaunu performanci, kas darbotos dialogā ar El Greko.
Kad un kur tas notiks?
Oktobrī Santanderas Centro Botin, ko projektējis Renco Piano.
Jūs vienmēr ir interesējuši tā dēvētie baltie plankumi – atklājumi dažādās mākslas jomās.
Jā, absolūti. Apmēram pirms trim gadiem es nejauši atklāju Heidiju Mentiju. Tagad viņai ir 94 gadi. Viņa strādā ar keramiku, porcelānu un fajansu. Apbrīnojami! Viņa ir no Demokrātiskās Vācijas (VDR), kur savulaik bija liela zvaigzne. Es viņu iekļāvu savā sieviešu izstādē. Un šī ir pirmā reize, kad viņas keramikas darbi ir iekļauti mākslas izstādē. Ceru, ka tagad viņa tiks novērtēta arī mākslas pasaulē, jo tur parasti saka: “Ko, keramika? Tā ir amatniecība, tā nav īsta māksla!” Bet tā ir īsta māksla! VDR, tāpat kā, manuprāt, citās sociālistiskajās valstīs, bija ļoti atšķirīga izpratne par augsto mākslu un amatniecību. Tās bija nostādītas vienā līmenī. Mums par to būtu jācīnās arī tagad! Kā jau teicu, es neticu hierarhijām, bet es ticu tam, kas ir labs un kas nav labs. Atskatoties atpakaļ, redzu, ka vienmēr esmu centies virzīt tos māksliniekus – gan sievietes, gan vīriešus –, kuri palikuši pilnīgi bez uzmanības un ievērības.
Runājot par to, kā māksla varētu mums palīdzēt šajos laikos, ir kāds šķērslis, ar kuru saskaramies arvien vairāk – atrodoties muzejā vai jebkur citur, visa apkārt esošā informācija tik ļoti novērš uzmanību, ka mēs vairs neredzam mākslu. Mēs vienkārši tai paejam garām vai uzkavējamies tikai pāris sekundes katra mākslas darba priekšā. Kā iemācīties no jauna skatīties uz mākslu un to redzēt?
Kopš pandēmijas arvien vairāk muzeju ik nedēļu rīko kaut kādus pasākumus, izrādes, koncertus. Un viņi nesaprot, ka muzejam būtu jābūt vietai, kur var atvilkt elpu, kur var atslēgties no tā dzīves straujā ritējuma, kam esam pakļauti ārpus muzeja. Jūs saprotat, par ko es runāju? Tas ir neticami! Berlīnē ik nedēļu katra otrā institūcija rīko kādu jaunu pasākumu.
Un cilvēkam nav laika padomāt.
Tieši tā.
Kā mums atgriezties pie spējas redzēt un domāt? Jo mums tas ir ārkārtīgi nepieciešams.
Tas ir saistīts arī ar digitālajiem medijiem. Jo, ja ir arvien jauni pasākumi, kas notiek cits pēc cita, var savākt daudz vairāk like, nekā tad, ja ir tikai viena izstāde, kas ilgst apmēram trīs mēnešus. Ar šiem like savu kontu apmeklējumu var dubultot un trīskāršot. Domāju, ka vairs nav runa par to, cik cilvēku ierodas uz pasākumu, nu jau pasākuma panākumi tiek mērīti like skaitā. Un tā jau atkal ir manipulācija – kā iegūt daudz draugu/sekotāju tikai ar bilžu palīdzību.
Šķiet, mums ir nepieciešams milzīgs strāvas padeves pārrāvums, un tad varbūt varēsim sākt no jauna.
Jā. Tas man kļuva pilnīgi skaidrs līdz ar Annes Imhofas – lieliska cilvēka un lielas personības – izstādi Hamburger Bahnhof muzejā. Apmēram vienas nedēļas laikā uz to ieradās 20 līdz 30 tūkstoši cilvēku. Un viss tur bija ļoti pielāgots tam, lai apmeklētāji varētu taisīt labas bildes. Ikviena tur uzņemtā fotogrāfija bija satriecoša, ideāli piemērota kopīgošanai sociālajos tīklos. Un tas jau atkal ir stāsts par manipulēšanu ar attēliem.
Vai izstāde no jūsu viedokļa bija veiksmīga? Vai skatītāji uztvēra tās vēstījumu?
O, jā. Pilnīgi noteikti. Tā bija par mūsu laika garu, un to varēja sajust ikviens. Tas bija kā liels reivs. Taču parasti, lai ieietu reiva sajūtā, vajadzīgas stundas. Taču viņas [Imhofas] performances un darbi ļauj “iekļūt” tur uzreiz. Jo tur nav tikai mūzika. Tur ir visa šī atmosfēra, ko viņa rada, – skaņa, ķermeņi, tas, ko saod, tas, ko redzi. Tas ir brīnišķīgi!
Bet vai tas cilvēkus, kuri ievietoja attēlus sociālajos medijos, mudināja padomāt par lietām, ko jūs minējāt? Vai viņi kļuva zinošāki?
Tie, kas pievienojās šajos vakaros, kuri paši uzņēma šīs bildes, – noteikti. Citi... Man par to jāpadomā. Es šaubos. Viņiem, iespējams, tas bija tikai šis vēstījums, kas tika nodots caur attēliem. Varbūt. Es nezinu... Atceros, kad man bija 13 vai 14 gadi, es tiku uz KRAFTWERK koncertu. Koncerts bija īss, taču tas paplašināja manu redzesloku, raisīja fantāzijas manās smadzenēs... Tāpēc katra situācija ir jāpieņem tāda, kāda tā ir, jo tā, iespējams, var kaut ko izmainīt tavā domāšanā, attieksmē, garā, gudrībā vai jebkur citur.
Vienkārši jāļaujas.
Jā. Tādai jābūt kultūrvietu sūtībai. Bez noteikumiem. Bez ekspektācijām šī vārda labākajā nozīmē. Vienkārši ļaujiet viņiem darboties.
Titulbilde: Udo Kitelmans. Foto: Aleksandra Wagner
