Neaizmirst vienam otru
Saruna ar mākslinieku, Purvīša balvas kandidātu Kristapu Epneru
06/02/2019
Kristapa Epnera multimediālais darbs Forget Me Not ir dziļi personisks stāsts par divu cilvēku attiecībām, par viena cilvēka dzīves pieredzi un esību, par paša mākslinieka satikšanos ar sava darba varoni. Miervaldis Kalniņš, kurš 1971. gadā nolēma mainīt savu dzīvi, pamest Latviju un pārcelties uz skarbajiem Sibīrijas plašumiem, nav tikai poētisks, mākslinieka radīts tēls vai veidols, bet gan pavisam reāls personāžs, Kristapa tēva, kino režisora Anša Epnera draugs. Vai vismaz paziņa. Savukārt Forget Me Not (burtisks tulkojums būtu “Neaizmirsti mani”, taču angliski tā sauc arī neaizmirstulītes) savā veidā apliecina šo draudzību un ar mākslas palīdzību rekonstruē Miervalža dzīves fragmentus.
Kristaps Epners ir Latvijas mākslas vidē labi zināms mākslinieks, kura darbu fokusā ne reizi vien ir nonācis cilvēks un viņa emocionālās un fiziskās spējas. Turklāt ne tikai to attēlojums, bet arī padziļināta un pietuvināta izpēte. Viņš absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu, bijis rezidējošais mākslinieks Cité Internationale des Arts Parīzē (2006) un Kakslautanenas Arktiskās mākslas nedēļā Somijā (2007); viņa darbi atrodas gan Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Latvijas Laikmetīgā mākslas muzeja, gan Igaunijas Valsts muzeja kolekcijās. Kopš 1996. gada Kristaps Epners ir sarīkojis vairākas personālizstādes un piedalījies grupu projektos Rīgā, Tallinā, Romā un citur, tostarp arī galerijas Triumph izstādē EXTENSION.LV: Meeting with Ourselves Maskavā (2017) un Narracje #10 mākslas festivālā Gdaņskā (2018). Jau pirms diviem gadiem viņš tika nominēts Latvijas laikmetīgās mākslas prestižākajam apbalvojumam – Purvīša balvai – par personālizstādi “Vingrinājumi” (2016), kas bija skatāma peldošajā mākslas centrā “Noass”. Šoreiz vietu “astotniekā” viņam nodrošinājis iepriekšminētais darbs Forget Me Not, kas plašākai auditorijai bija skatāms RIBOCA jeb pirmās Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles laikā.
Šī ļoti jūtīgā un personiskā atgriešanās laikā un vietā, kuru pats Kristaps iepazinis vien caur citu cilvēku stāstiem un arhivētajām atmiņu lietām, ir spējusi uzrunāt cilvēkus ar dažādām pieredzēm, dzīves traģēdijām un veiksmēm. Pat neraugoties uz to, ka Forget Me Not pamatā ir viena cilvēka – Miervalža – liktenis, sāpīgais un neērtais Sibīrijas stāsts nereti tiek personificēts kā mūsu kopīgs latviešu naratīvs.
%201_1400.jpg)
Kadrs no video
Palasot rakstus par RIBOCU ārzemju medijos, jāsaka, ka no latviešu māksliniekiem tavs darbs izcelts teju visbiežāk.
Es tiešām nezinu, kas ir nostrādājis. Man bija svarīgi parādīt, ka tas Miervalža dzīves modelis bija apzināts. Tas, ka viņš nonāk tādā nekurienē, varbūt ir manas personīgās alkas, kas nekad nerealizēsies. No malas liekas, ka tur tu esi tādā kā cellē. Bet tā jau īsti nav, realitāte ir dinamiska, piepildīta ar pārgurumu un darbu, cilvēkiem, notikumiem. Atrasties tur vairāk ir kā celle radošajam prātam. Otrkārt, Anša (kinorežisors Ansis Epners, Kristapa tēvs – red.) un Miervalža draudzība ir saikne starp diviem pavisam atšķirīgiem cilvēkiem… (Domā.) Es pat nezinu vai… es patiesībā pat nezinu, cik īsti draugi viņi bija.
Biennāles katalogā ir tavs teksts par Forget Me Not, un esejas beigās tu mini, ka Miervalža un Anša sarakste ir kā pierādījums patiesām, godīgām attiecībām.
Ieva Akuratere par Miervaldi ir teikusi, ka viņa klātbūtnē gribas iztaisnoties. Tas Miervaldi diezgan labi raksturo. Viņš ir visai intraverts cilvēks, kam patīk rakstīt un nepatīk runāt, bet kaut kādā veidā viņš magnetizē citus cilvēkus.
%206_1400.jpg)
Kadrs no video
Tu Miervaldi atceries jau no agras bērnības?
Nu, ir epizodes no pašas bērnības, bet tās es neatceros tik labi. Vispār ir trīs pieturpunkti, kas saistās ar manām atmiņām un darbu Forget Me Not– pirmkārt, tie ir 70./80. gadi, kad Miervaldis bija Sibīrijā; tad ir mana sākotnējā pieredze, kad viņš divus gadus jau kā bija atgriezies Latvijā, tas ir 1995. gads… Tad es biju pusaudzis, mēs ar Ansi viņu apciemojām, viņš dzīvoja kaut kādā puspabeigtā stroikā. Un trešais posms ir salīdzinoši nesen, kad Ansis jau bija miris… Patiesībā tā mana un Miervalža satikšanās notika, pateicoties mūsu draugiem, pie kuriem braucām ciemos uz Vecpiebalgu. Turpat, Alauksta ezera krastā, dzīvo arī Miervaldis. Tā sākās mūsu regulārās tikšanās.
Es pieminēju tos pieturpunktus tādēļ, ka… Ir tāds krievu mākslas izdevums Искусство, un viņi palūdza, lai es uzrakstu tādu kā ievadu par Forget Me Not. Tajā tekstā es apzināti nojaucu laika dimensiju. Miervaldim patika teksts, bet viņam īsti nepatika pats darbs. Nu, tagad sanāk, ka spiediena rezultātā viņam tam ir jāpatīk, bet īstenībā viņš to visu bija iedomājies citādāk. Viņam, protams, ir tiesības iedomāties citādāk.
Pastāsti par Miervaldi!
(Domā.) Tie stāsti par Sibīrijas Miervaldi mūsu ģimenē vienmēr ir bijis tāds kā “foniņš”. Vienu brīdi, tas bija aptuveni 1968. vai 1969. gads, Rakstnieku savienības paspārnē atradās Jauno literātu apvienība, un Ansis tur bija kaut kādā amatā. Tur arī viņi ar Miervaldi iepazinās. Ansis organizēja izbraucienus jeb “aģitbraucienus” ar slēpēm, un Miervaldis tika piesaistīts, jo bija trenēts sportists un beidzis Fizkultūras institūtu. Miervaldis vēlāk skaidroja, ka viņu sapazīšanās notikusi caur dzeju un slēpēm.
Ar to sākās viņu garīgi radnieciskā saite un, kā vēlāk izrādījās, arī sarakste. Kad sāku veidot šo darbu, par viņu draudzību es zināju tikai fragmentāri… Kad braucām pie Miervalža uz Vecpiebalgu, mēs šad tad paskatījāmies viņa Sibīrijas fotogrāfijas, un viņš stāstīja dažādus nostāstus. Tas viss kaut kā rezultējās sapnī, ko es redzēju, vēl pirms RIBOCA bija publiskojusies.
_1400.jpg)
Ekspozīcijas skats. Foto: Ivans Jerofejevs
Vēstules tu atklāji tikai vēlāk?
Jā, tas stāsts par vēstulēm atkal ir tāds nejaušs. Tā notikumu ķēdīte bija šāda: es teicu Miervaldim, ka gribu taisīt darbu par viņu un Sibīriju… Uz turieni viņu bija uzaicinājis tāds Septītās Dienas adventists Verners Zālīte, kurš diezgan daudz filmēja. Viņa kinomateriāls ir pamatā pārmontētajai melnbaltajai filmai manā darbā.
Kad prasīju Miervaldim, vai kinolentes ir saglabājušās, izrādījās, ka minētā Vernera dēls tās bija aizvedis kādam sava tēva baznīcas draugam; viņa mājas pagrabā tad es tās filmas arī atradu. Apmēram divas trešdaļas materiāla neattiecās uz Sibīriju, bet tā viena trešdaļa – tā bija Sibīrija, par ko es ļoti nopriecājos un sāku veidot savu darbu. Tad parādījās RIBOCA un Katerīna (Katerīna Grega, RIBOCA galvenā kuratore – red.), kas visus māksliniekus sauca uz pārrunām par to, ko katrs dara. Un es vienkārši teicu, ka strādāju pie Miervalža stāsta. Viņai likās, ka tas varētu iederēties izstādē.
Man plauktos stāv visi Anša dokumenti, kurus es pakāpeniski kārtoju, un pēkšņi starp tiem atradās vēstuļu kaste ar viņa krāto saraksti… Tur bija arī 36 vēstules no Miervalža, pie tam vēl viena, kurai bija pievienoti divi ziediņi – viens Ansim un viens man. Man tas šķita kā tāds brīnums. Sākumā man likās, ka to vienu vēstuli ar ziediņiem varētu pievienot darbam, jo tajā bija tāds kā manu sajūtu koncentrāts. Bet palasot es sapratu, ka tā ir sarakste vairāk nekā desmit gadu garumā un tikai viss kopums var veidot šo jauno darbu.
Tātad tu pārveidoji jau safilmētu materiālu...
Jā, it kā sanāk, ka es neko jaunu šajā mākslas darbā neradīju, bet drīzāk kombinēju jau esošo. Viņi tomēr neuzņēma visu, kas pagadās, viņiem bija sava doma un scenārijs. Vienā filmā pat tika izskatīta diezgan moderna problēma – mežā tiek saķerts lācis un vests uz tiesu, kur civilizācija viņu tiesā kā mežonīgo dabu. Ar domu – ko maisās progresam pa kājām. Bet tiesas iznākums ir negaidīts – tā lemj, ka sodāmi ir cilvēki, un lācis tiek palaists brīvībā…
Sajānu kalni, kur viņi dzīvoja, ir tāda īpaša vieta, tas ir dabas rezervāts. Lai nošautu to lāci viņi pat bija paņēmuši licenci un braukuši nedēļu garā ekspedīcijā. Bet lāci viņi nedabūja. Kā izrādās, viņš vēlāk tika piefilmēts Rīgas cirka pagalmā.
Otra epizode, kas iekļuva manā darbā, ir filmēta Biķernieku mežā Rīgā, kad Miervaldis bija atbraucis uz Latviju un atvedis īstu lāčādu. Tā tika uzmesta Miervaldim un vēl kādam uz muguras, un tad viņi sinhroni rāpoja starp kokiem, it kā būtu pats lācis… Katram kadram tur ir kaut kāda jēga.
%209_1400.jpg)
Kadrs no video
Vai jūs ar Miervaldi esat runājuši par to, kāpēc viņš devās tieši uz Sajānu kalniem?
Sākumā viņš aizbrauca uz Dudinku, kas ir slavena vieta Jeņisejas pašā augšā, ziemeļos. Jau no turienes viņš rakstīja Ansim… Vispār man ļoti patika rekonstruēt vēstules, tās nebija akurāti noformētas, un dažās nevarēja identificēt ne vietu, ne gadu, ne mēnesi. Man bija ļoti svarīgi pedantiski sakārtot to hronoloģiju, un Miervaldis pat atzina, ka es to pārzinu labāk nekā viņš.
Bet, ja atgriežamies pie tava jautājuma, tad Sibīrija tajā laikā jau bija tāda eksotika. Miervaldis aizbrauca vairāku iemeslu pēc, viens no tiem impulsiem bija, ka tur ir kaut kāda zeme…
Plašums?
Viņam bija arī ģimeniski apstākļi… Vēl neskaidra ir saistība ar čeku. Katrā ziņā, atrodoties Rakstnieku savienībā, viņam bija kaut kāds spiediens no drošības iestādēm. Vienu no emocionālajiem punktiem noteikti pielika tas, ka dzejā, tāpat kā visās mākslas nozarēs, darboties palika diezgan grūti. Jebkurš varēja būt virtuves dzejnieks, bet, lai uzstātos publiski, bija jābūt sistēmā. Tā bija metode, kā iznīcināt radošos cilvēkus. Arī Miervaldis bija viens no tiem, kuru vairs neaicināja uz publiskajām uzstāšanās reizēm.
Vai esat runājuši arī par to, kāpēc viņš neizvēlējās emigrēt uz Rietumiem? Kāpēc tieši Sibīrija?
Nu, tā emigrācija jau daļēji ir tāda… Viņš īstenībā nemaz negribēja braukt atpakaļ, tā bieži ar Sibīriju notiek. Piemēram, mana tante un viņas mamma bija izsūtītas, un, atgriežoties Latvijā, viņas diezgan ātri saprata, ka te ir ļoti pretīga attieksme pret deportētajiem cilvēkiem. Arī viņu pirmā doma bija braukt atpakaļ.
Par Miervaldi… Pirmkārt, tie, kas tur bija tajā darba grupā, pelnīja baigo naudu. Reāli baigo naudu. Tūkstošus. Viņi strādāja tādā nenormālā režīmā, valdīja disciplīna. Miervaldis ļoti labi jutās līdz 90. gadiem, kad sabruka PSRS. Vienā brīdi darba vairs nebija arī tur. Turklāt viņš bija apsolījis savai mazmeitai, ka atgriezīsies Latvijā. Bet viņš vairākkārt ir teicis, ka te nejūtas… Ka viņš būtu palicis tur. Es domāju, ka, lai arī viņš dzīvoja šeit, patiesībā viņš bija it kā citur.
Varbūt manā filmā tas īsti nenolasās, bet pēdējā kadrā tiek rādīta tāda ļoti slavena kalnu grēda Спящий Саян jeb Guļošais Sajāns. Visas tautas, kas tur dzīvojušas, ir radījušas dažādus mītus par to vietu, jo kalna siluets patiešām atgādina guļošu cilvēku. No tā ir radušies dažādi stāsti par Guļošā Sajāna simbolisko nozīmi, piemēram, viena versija ir, ka tas ir Sibīrijas neskartās dabas aizstāvis, un, ja kāds ienaidnieks nāks, tad kalns modīsies un viņu sodīs. Cits mīts stāsta, ka kalnu grēda ir bijis labs kareivis, kuru pēc nāves dievi ir pārvērtuši par klinšu radzi. Un Miervaldis – viņš ir tas Guļošais Sajāns. Es to necentos paskaidrot kaut kā vairāk, filma vienkārši ar to beidzas. It kā ar attālinātu skatu uz viņu, uz Miervaldi.
