Lai redzētu pārmaiņu skaņu
Māksliniece Evelīna Deičmane piedalās izstādē ‘Sounds of Bethany’ Künstlerhaus Bethanien Berlīnē
Künstlerhaus Bethanien 2024. gadā svin savu 50. gadadienu. Tā vienmēr ir bijusi vieta eksperimentiem un inovācijām, kur kopš pirmsākumiem viesojas mākslinieki, kas strādā ar skaņu. Tās programma vienmēr tikusi veidota, iekļaujot publiskas izstādes, koncertus, priekšnesumus un diskusijas. Viesi, kas strādā studijās rezidenču programmas ietvaros, ir sadarbojušies ar pilsētas māksliniekiem dažādās jomās. Gadu gaitā vairāki latviešu mākslinieki, piemēram, Maija Tabaka, Hardijs Lediņš, Darja Meļņikova un citi ir bijuši starp Künstlerhaus Bethanien viesiem.
Izstāde Sounds of Bethany, kas skatāma no 17. jūlija līdz 18. augustam, cenšas padarīt divus skaņas temporalitātes slāņus taustāmus: no vienas puses tā demonstrē iepriekšējo izstāžu un rezidenču mākslinieku veidotās skaņas skulptūras un objektus (vēsturiskā pozīcija), bet no otras prezentē jaunas vai speciāli šim projektam pielāgotas skaņu instalācijas
Evelīna Deičmane ir viena no 19 māksliniekiem, kas piedalās šajā izstādē. Šoreiz viņa cenšas rast atbildes uz jautājumiem - “kas notiek, kad jūsu mājas siena sašķiebjas?”, “kad uzticama realitātes daļa transformējas?”. Evelīnas Deičmanes skaņu instalācija “Skaņas kaleidoskops” pēta, kā šādos gadījumos mainās mūsu uztvere un apkārtnes sajūta. Viņa ir radījusi vides mākslas darbu, kura spoguļu sienas izaicina mūsu realitātes sajūtu. Tā skaņas šķiet plūstam no nemitīgi mainīgiem virzieniem un neskaitāmajiem kaleidoskopiskiem atspulgiem. Mēs palūdzām Evelīnai atbildēt uz dažiem jautājumiem par šo projektu.
Photo: Evelīna Deičmane
Kā radās ideja par “Skaņas kaleidoskopu”? Cik lielā mērā šo konceptu iedvesmoja apkārtējā realitāte?
Es izveidoju telpu ar skaņu un vizuālajiem atspulgiem. Klejojošās skaņas un nedaudz mainīgās grīdas un sienas pieredzamas tikai ar ķermeni un paliek nepamanītas cilvēka acij. Viss ir kā parasti, bet ķermenis jūtas atšķirīgi. Atspulgi un telpas forma nojauc realitātes sajūtu un paša skaņas avota atrašanās vietas uztveri, vienlaikus to vairākkārtīgi izkliedējot. Mazajā telpā skaņas tēla kustība un gaisma, kas pārvietojas uz augšu un leju no visām pusēm, saplūst ar apmeklētāja ķermeni, novietojot skatītāju uz darba bezgalības ass. Es biju tik pārsteigta, kad kādā ļoti personiskā situācijā, mirklī, kad zaudēju pamatu zem kājām, biju spiesta saskarties ar realitāti. Es (un lielākā daļa cilvēku) nevēlas skatīties realitātē no izdzīvošanas skatpunkta. Kad domas, vārdi un darbi nav uz vienas ass, bet gan izkropļotā atspulgā. Ideja noteikti balstās šobrīd pasaulē notiekošajā, tā atspoguļojumā un pasniegšanas veidā. Ir skaidrs, ka lielās klimatiskās, politikās un citu jomu pārmaiņas šobrīd skar mūs visus bez izņēmuma ļoti personīgi, un satricina it kā drošos pamatus katram no mūsu "drošajiem mājokļiem". Bet, no otras puses, šis "atspulgs" var atklāt daudz.
Kā skaņa maina mūsu realitātes uztveri? Vai jums tas ir nozīmīgs medijs?
Ja jūs zināt, kā klausīties, tas ļoti būtiski maina realitāti. Pat aizsedzot ausis, es varu dzirdēt skaņas vibrācijas. Kopš bērnības biju pārliecināta, ka spēju redzēt skaņu. Kaut kas vibrē, tātad kaut kas kustas. Man ir ārkārtīgi laba dzirde. Ja es ieietu mežā, kur valda tikai dabas trokšņi, kur atrodams tā dēvētais klusums, es spētu koncentrēties un dzirdēt, kā mati aug man uz galvas. Varbūt mazliet pārspīlēju, bet tuvu tam. Klausīšanās var sniegt daudz atbilžu uz svarīgiem jautājumiem. Vai tas nav tas, ko mēs izmisīgi darām šobrīd? Bet vienlaikus skaņa ir lielākā mana ķermeņa piesārņotāja. Es domāju par cilvēka bailēm no klusuma un to, kā tā iztrūkums tiek kompensēts ar lielu daudzumu trokšņa.
Vai ir iespējams aprakstīt reakciju, ko jūs sagaidāt no darba skatītāja/klausītāja?
Jā, man bija iespēja no attāluma vērot, kā skatītāji reaģē, kad viņi ieiet “Skaņu kaleidoskopa” spoguļotajā telpā. Visbiežāk viņi ir samulsuši un sāk meklēt reālus objektus, mēģinot atrast skaņas avotus, nevis atspulgus. Viņi arī samulst, ieraugot savu ķermeni kā daļu no instalācijas. Kur tas viss sākas un kur beidzas? Var redzēt, cik piesardzīgs ir skatītājs, sperot pirmo soli. Cilvēki ir it kā spiesti skatīties un klausīties sevī, koncentrēties uz savu iekšējo centru.
