Atgriezties savā sākumā
Ances Eikenas personālizstādes “Dusi pieglaudies man klāt” apskats
Kas ir Ance Eikena? Šis ir jautājums, kas nepastarpināti un vairākkārt atgriežas pie manis, aplūkojot izstādi “Dusi pieglaudies man klāt” galerijā Look. Taču ne jau aiz nespējas neatpazīt mākslinieci, vai aiz kritiski zemām kontekstuālām zināšanām slēpjas jautājuma būtība. Mākslinieces, autores klātbūtne un personība ir viegli identificējama – tā ir Ance, kura iepriekš plašākai publikai bijusi zināma ar uzvārdu Vilnīte; Ance, kura ievērību izpelnījās ar skaļām un trauksmainām performancēm, gan pamatotu, gan apspriežamu provokāciju un Latvijas nelielajā mākslas pasaulē tik ļoti nepieciešamo dinamiku; Ance, kura par savu pirmo personālizstādi “Dievs Tēvs Debesīs” mākslas telpā Brīvība nominēta Purvīša balvai 2023. Šis nav triviāls jautājums, kas attiecas uz tīri biogrāfiskiem (vai personiskiem) faktiem, bet gan uzvedinājums apcerēt mākslinieces – šajā gadījumā, Ances Eikenas – radošo attīstību, caur meklējumiem un rezultātiem. Izstāde “Dusi pieglaudies man klāt”, šķiet, tieši atsaucas uz laiku kā procesu un dzīvi kā vairāku posmu virknējumu, kas ļauj veikt interpretatīvu pašanalīzi.
Foto: Rūdolfs Zarāns
Lai gan par Eikenas otrās personālizstādes galveno tēmu varētu nominēt bērnību un iekšējā bērna ietekmi uz jau nobriedušā vecumā esošo personību (pavadošajā tekstā minēts, ka “izstāde ir kā veltījums laika posmam no piedzimšanas līdz pieaugšanai”), gribas šo ekspozīciju skatīt izvērstāk, apzināti pievēršoties gan vizuālajam saturam, gan tekstuāli iezīmētajam konceptuālajam laukam un vispārējam kontekstam. Šāda pieeja liekas būtiska tieši pašas Ances, viņas radošās prakses un tās ietvaros noturēto pozīciju dēļ. Savas neilgās karjeras laikā, kuras aizsākumu varētu datēt ar 2019. gadā notikušo Latvijas Mākslas akadēmijas simtgadei veltīto izstādi Arsenālā, Eikena pierādījusi spēju pilnvērtīgi nodoties jebkurai sev tobrīd aktuālajai tēmai vai problēmjautājumam. Dedzīgi viņa provocējusi, izaicinot sabiedrību vērtēt mākslai piemītošos uzdevumus un mērķus, un pievērusies sociālu problēmu aktualizēšanai (kā piemēru varētu minēt Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizēto vides objektu projektu “KOPĀ” – Eikenas skulptūra “Neredzamie” komentēja cilvēku ar kustības traucējumiem un invaliditāti ikdienu nelabvēlīgos pilsētas apstākļos). Ar vienlīdzīgu atdevi viņa nodevusies autobiogrāfiskai pētniecībai, atklājot savas dziļi personiskās pieredzes un ģimenes stāstus. Neatkarīgi no tā, kādā virzienā dodas Ances Eikenas māksla, tās caurvijošs vadmotīvs ir emocionālais kāpinājums un pilnīga atklātība. Tieši tāda atklātība, kas stāv pāri daudzām laikmetīgajā mākslā ierastām klišejām un no skatītāja pieprasa pozitīvu padošanos.
“Dusi pieglaudies man klāt” idejas ietvars, kas atklāts izstādē pieejamajā tekstā, kārtojams trīs sadaļās, kas katra būtu atbilstoša arī teksta rindkopām – (1) laiks, kā pagātnes refleksija tagadnē (šāda pati metode izmantota izstādē “Dievs Tēvs Debesīs”); (2) attiecības un komunikācija ar savu iekšējo es jeb iekšējo bērnu, kas tagadnē izlaužas caur lauku dzīves pieredzi; (3) šūpulis kā fizisks un simbolisks sākuma/atgriešanās punkts. Salīdzinājumā ar vizuālo rezultātu, konceptuālā pieeja liekas nekoncentrēta. Citiem vārdiem sakot, kaut arī šīs trīs sadaļas teorētiski var izrietēt viena no otras, vai būt papildinošas, teksta formā rada trīs dažādus fokusa punktus, perspektīvas, caur kurām izstādi skatīt. Taču pati izstāde ir monolīta un nesadalāma. Glezniecības darbi, fotogrāfijas un teksti mijiedarbojas ar galerijā ietilpinātajiem bērziem, tie izaug no kūdras zemes, kas klāj visu Look grīdu.
Savukārt telpas galā eksponēta galvenā instalācija – reāls šūpulis, kurā atgulties un atskatīties pagātnē, vienlaikus klausoties Līvas Vilnītes - Panteļējevas īpaši izstādei komponētā šūpuļdziesmā. Izstāde aicina ļauties sajūtām un atgriezties pat paša nepieredzētās atmiņās – līdzīgi kā pilsētā dzimušam un augušam bērnam, lasot Edvarta Virzas “Straumēnus”, kas kultivē viennozīmīgu izpratni par latvieša kultūras un tradīciju dzīvesziņu. Kontrasts, kas veidojas starp paša pieredzi un lasīto, bet šajā gadījumā vizuāli redzēto un izjusto, ir kā sava patiesā es apzināšanās.
Interesantākais efekts panākts tieši izstādes ieejas daļā, māksliniecei galerijas baltās sienas aizklājot ar tumšu, apgleznotu audumu, pie kurām stiprināti glezniecības darbi. Tumsas efekts un auduma materialitāte rada īpatnēju un vertikālu sajūtu, kas abstrahēti līdzinās nonākšanai reliģiskā celtnē. Varbūt nelielā koka baznīcā laukos, taču tikpat labi tā arī varētu būt pirmā saskarsme ar baiso, bet valdzinošo gotikas arhitektūru.
Gleznojumi, kā nojaušams no teksta, tapuši, kad Ancei Eikenai bijuši tikai trīs gadi un tolaik jaunā māksliniece tiem devusi nosaukumu “Melnais sviests”. Tagadnē tie uztverami kā vēl neatklātā (vai atklātā, bet nesaprastā) portreti. Tomēr šķietami pietrūkst kāds dziļāks naratīvs, kas fokusētos tieši uz vizualitāti, atsauktos uz ekspozīcijā ietvertajām fotogrāfijām un Ances (bērnībā?) radītajiem tekstiem.
Viennozīmīgi, šī Ances Eikenas izstāde vērtējama kā meklējumu kopums, kas reflektē māksliniecei pašlaik aktuālo tēmu – atklātu būšanu harmonijā ar sevi un apkārtesošo vidi. Gribētos pat sacīt, ka “Dusi pieglaudies man klāt”, gluži kā citas, jau notikušas un izdzīvotas Eikenas darbības mākslā, ir drīzāk performance nekā tipiska galerijas ekspozīcija. Atšķirība tāda, ka šajā reizē māksliniece sagatavojusi apstākļus tam, lai par performatoru varētu kļūt katrs no izstādes apmeklētājiem.
Izstāde aplūkojama līdz šī gada 19. novembrim.
