Ko šobrīd dara mākslinieks? Fotogrāfs Arnis Balčus Rīgā
Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem
Kaut šī brīža situācijā mūsu visu prioritāte ir rūpēties par savām ģimenēm, draugiem un līdzpilsoņiem, sabiedriskā dzīve ir paralizēta, muzeji, galerijas un kultūras institūcijas ir slēgtas, darbs un arī radošā dzirksts mūsos visos neapstājas. Gluži pretēji – šis ir laiks pašrefleksijai un jaunām, nākotnē vērstām idejām. Kaut arī mājās un pašizolācijā, mēs visi turpinām strādāt, domāt un just – gan mākslinieki, gan citi radošo institūciju pārstāvji un Arterritory.com. Kā savveida iedvesmas un savstarpējas solidaritātes – attālinātas kopā būšanas žestu, esam aizsākuši projektu “Ko šobrīd dara mākslinieks” – kā liecību tam, ka dzīve un kreativitāte neapstājas arī krīzes laikā.
Uz Arterritory.com jautājumiem atbild fotogrāfs, žurnāla “Foto kvartāls” galvenais redaktors, “Rīgas Fotomēneša” vadītājs Arnis Balčus.
Ko tu šobrīd dari?
Daudz staigāju, fotografēju, domāju. Nedēļas nogalēs dodos izbraukumos ārpus Rīgas. Šīs daudzās pastaigas uztveru ne tikai kā meditāciju, bet arī kā darbu/pienākumu dokumentēt šo unikālo laiku. Varbūt tā ir tikai atruna, kāpēc šajā laikā neesmu paklausīgs mājās sēdētājs, taču, tāpat kā mediķiem vai pārdevējiem, arī dažam labam radošās profesijas pārstāvim ir jāuzņemas zināms risks, ja viņa darba materiāls ir ikdienas dzīve. Atšķirība tik tāda, ka to daru labprātīgi. Patiesībā mana ikdiena nav dramatiski mainījusies, jo es tāpat daudz strādāju no mājām, savā ziņā esmu ielās pat vairāk nekā iepriekš. Pēdējās nedēļās esmu izstaigājis teju visus Rīgas rajonus, pēdējo reizi tik daudz blandījos apkārt pirms daudziem gadiem. Vēl šajā laikā esmu pastnieks, jo savu nule iznākušo grāmatu (Myself, Friends, Lovers and Others) regulāri nesu uz pastu vai rīdziniekiem “pa taisno” uz pasta kastītēm. Paralēli strādāju pie “Rīgas Fotomēneša”. Tā kā publiskie pasākumi vēl ilgāku laiku nebūs atļauti, meklēju veidus, kā adaptēties esošai situācijai. Šogad mums bija plānots mazbudžeta festivāls. Sākumā biju ļoti bēdīgs par to, bet tagad, karantīnas dēļ, šķiet tieši pretēji – ja mums būtu lielāki līdzekļi, tad tagad liela bēda būtu par neatgriezeniski bezjēdzīgi iztērēto naudu, piemēram, sapērkoties ārzemju viesiem aviobiļetes vai jau samaksājot par telpām vai viesnīcām. Jo tev mazāk naudas, jo mazāk rūpju. To saku, protams, ar ironiju. Šogad Fotomēnesis būs ļoti eksperimentāls, nav ko zaudēt.
Tev ir recepte, kā izdzīvot laikā, kura raksturzīme ir sliktas ziņas?
Pats vienkāršākais ir izslēgt ziņas – nelasīt ziņu portālus, neklausīties radio, neskatīties televīzijas raidījumus. Tas ir zināms eskeipisms, bet kaut kā sava psihe ir jāpasargā. Cik vien iespējams, cenšos arī atbalstīt valdības lēmumu palielināt alkohola patēriņu. Šis būtu arī īstais laiks, lai legalizētu zālīti un geju laulības, vismaz līdz ārkārtas situācijas beigām. Kopumā cenšos saglabāt veselo saprātu, humoru un kritisku skatu.
Kas mums visiem būtu jādara, lai padarītu pasauli labāku - kādreiz, kad šis viss būs beidzies? Ir skaidrs, ka nekas vairs nebūs kā kādreiz. Vienlaikus katrā jaunā sākumā ir arī sava veida maģija...
Visiem jāsadodas rokās un… pag, nē, tas taču nebūs iespējams! Ja nopietni, es vēl neesmu tik ļoti pārliecināts, ka globālā mērogā mēs no šīs situācijas mācīsimies. Ir visas iespējas mācīties un dramatiski mainīties uz labo pusi, bet vai tā tiešām notiks? Tikpat labi visi tie stāsti par potenciāli labāku pasauli var izrādīties veids, kā iemidzināt sabiedrību, dot tai viltus cerības par gaišu nākotni kā kārtējās vēlēšanās. Pamatā jau cilvēks nemaz negrib mainīties. ASV, kas nosaka dienaskārtību lielā daļā pasaules, ir labs piemērs. Covid-19 sakarā amerikāņi feisbukā sūdzas par savu dārgo un necilvēcīgo veselības aprūpes sistēmu, bet tajā pašā laikā balso par Trampu un Baidenu, kas principā ir status quo. Tramps, manuprāt, bija ideāls apokalipses vēstnieks – ar savu narcisismu, aroganci un šovinismu viņš ir spogulis ASV ideoloģijai un nežēlīgajam kapitālismam, taču arī šeit vairumam šķiet, ka problēma ir vienā cilvēkā nevis sistēmā kopumā. Diemžēl, mēs ļoti maz tagad dzirdam visas tās skaistās runas par sociāli taisnīgāku pasauli, universālo ienākumu vai to, ka varbūt peļņai vispār nav jābūt galvenajam civilizācijas dzinulim un veiksmes mērauklai. Daudz vairāk mēs redzam, kā cilvēki labprāt atsakās no dažādām brīvībām par labu jauniem kontroles mehānismiem, lai tikai izdzīvotu, un to, kā dažas valstis mūsu reģionā to jau izmanto. Šobrīd dominē bailes, aizspriedumi un agresija, bet tas der linča tiesām nevis revolūcijai.
Mākslas un kultūras telpa ir viena no tām jomām, kuras šī krīze skārusi ļoti skarbi. Kāda, tavuprāt, ir mācība, ko tā mums devusi/var dot nākotnē?
Pirmā mācība ir atgādinājums, ka uz valsti nevar paļauties – kultūras cilvēku “komplicētie” darba modeļi to neinteresē, kultūras nozare kārtējo reizi nav prioritāte. Tīri psiholoģiski man nav problēmu, ka valsts pasaka, ka esmu kaut kāda anomālija, kurai nav vietas viņu excel tabulā, tomēr reizē mani kaitina tā divkosība brīdī, kad jādefinē, kas ir Latvijas identitāte, ar ko esam īpaši, kāpēc vispār mums pastāvēt. Te pēkšņi kultūra tomēr ir pirmajās rindās, nevis dāņu fabrikas vai zviedru bankas. Protams, es saprotu loģiku – valsts grib stimulēt nozares, kas budžetā tiešā veidā ienes vislielākos nodokļus, bet kultūras atdevi ar kalkulatoru izmērīt grūti. Tajā pašā laikā ierindas pilsonis jau tagad var pārliecināties, kāda ir dzīve bez izstādēm, teātriem, kino un koncertiem. Atliktu vēl tikai atslēgt arī Netflix… Sekas būs ne tikai tas, ka mākslinieki un mūziķi papildinās bomžu rindas, bet arī sabiedrības debilizācija kopumā.
Pozitīvais, ka būs tādi, kas pielāgosies, meklēs jaunus veidus, kā sasniegt auditoriju. Tehnoloģijas centīsies replicēt klātbūtnes efektu, notiks lielāka mākslas un tehnoloģiju mijiedarbība. Tas būs arī lielo festivālu un masu pasākumu noriets, vietu dodot mazākām iniciatīvām, individuāliem māksliniekiem un viņu centieniem tiešā veidā sasniegt skatītāju, piemēram, ar mākslas grāmatām, sīkizdevumiem, maziem notikumiem vai pat mākslu Wolt vai Bolt piegādēs, jo cilvēkiem gribēsies kaut ko ārpus ekrāna, kaut ko īpašu, klātesošu, taktilu.
***
Arnis Balčus ir fotogrāfs, žurnāla “Foto Kvartāls” galvenais redaktors un festivāla “Rīgas Fotomēnesis” vadītājs. Studējis komunikācijas zinātnes Latvijas Universitātē; ieguvis maģistra grādu Vestminsteras universitātē Londonā. Fotogrāfijā Balčus sevi pieteica 90. gadu beigās ar pašportretiem, bet starptautisku atzinību ieguva ar intīmajiem un bieži vien provokatīvajiem momentuzņēmumiem (sērija “Es, draugi, mīļākie un citi”). Viņš nodevies Latvijas identitātes pētījumiem – gan dokumentējot šodienas Latviju (sērija “Latvijas piezīmes”), gan pievēršoties tādām pretrunīgām tēmām kā padomju mantojums, latviešu-krievu attiecības un nacionālisms (“Tukuma ziņas”, “Amnēzija”, “Uzvaras Parks,” “Viņpus Zilupei”). Nule kā klajā nākusi viņa grāmata Myself, Friends, Lovers and Others.
