Reālistiskas nefotogrāfijas
Rīgas Fotomēnesis 2023 ar mākslīgā intelekta palīdzību cenšas mums parādīt, kādi mēs esam
Rīgas Fotomēnesis 2023 un tā stūrmanis, fotomākslinieks Arnis Balčus, piedāvā ekspozīciju, kas visa maija garumā, ik dienu mainīdamās, rāda, kā mākslīgais intelekts (MI) vizuāli definē latviešu identitāti. “Projekta ietvaros tika iesaistīti trīs mākslīgā intelekta attēlu ģeneratori, taču mani interesē nevis to tehnoloģiskās iespējas, bet gan izgudrotāju dotie priekšstati, stereotipi, aizspriedumi, ideoloģija,” stāsta Arnis. Programmām un algoritmiem viņš sniedza diezgan abstrakti formulētas tēmas, saistītas ar Latvijas kontekstu (“Latvijas pilsētas”, “Latvijas lauki”, “Latvijas ekonomika”), un izvēlējās interesantākos attēlus, ko pēc šīm tēmām ģenerēja MI.
Rīgas Fotomēneša 2023 galerijā var iegādāties katalogu/grāmatu “Mākslīgā intelekta Latvija”, kas izdota ierobežotā tirāžā
Izstāde, kurā skatāmi šīs sadarbības rezultāti, notiek īpaši šim notikumam iekārtotā pop-up galerijā Ģertrūdes ielā 64, kur maija garumā cita citu nomainīs 31 ekspozīcija. Katru dienu skatītāji var iepazīt jaunu tēmu, kas atklāj MI priekšstatus par Latvijas sabiedrību, tās vērtībām, kultūru un apkārtējo vidi.
Projekta norises laikā vakaros plkst. 18:00 regulāri notiek tikšanās ar sociologiem, filozofiem un citu profesiju pārstāvjiem, kuri interpretē izstādē skatāmo. Jau ir notikušas ekspozīcijas, kas veltītas kultūrai un tradīcijām, vēsturei, ekonomikai, virtuvei, zinātnei, medicīnai u.c. jomām. Vēl gaidāmas šādas tēmas (datums – tēma):
17. – Māksla
18. – Deja
19. – Kino
20. – Sports
21. – Literatūra
22. – Fotogrāfija
23. – Teātris
24. – Mode
25. – Politika
26. – Policija un noziedzība
27. – Mediji
28. – Interjeri un dizains
29. – Slavenības
30. – Vaļasprieki
31. – Nākotne
Pati pop-up galerija ir izvietojusies plašās telpās kādas stūra ēkas pirmajā stāvā (Ģertrūdes un Avotu ielas stūris), kur pirms tam vairākus gadus atradās lietotu sadzīves preču veikals, kura piedāvātais sortiments bija nācis no Vācijas un Skandināvijas. Arī šis veikals savā ziņā bija liecība, materiāls atveidojums, kas rādīja to sabiedrību, no kuras bija nākuši šie priekšmeti. Tomēr pašlaik šajās telpās valda pavisam cita gaisotne. Rodas iespaids, ka galerija šeit ir bijusi vienmēr – tik teicami telpā iekļaujas šis projekts. Iekšā var sastapt apmeklētājus un Arņa draugus un paziņas, kas te pulcējas ik vakaru, – tos, ko varētu dēvēt apzīmējumā, kas nemainās pēc būtības, tomēr nemitīgi mutē detaļās, – “alternatīvā jaunatne”.
Tur iegriezos arī es, lai uzdotu Arnim dažus jautājumus. Tās dienas tēma bija “pilsētas”, un pie baltajām sienām bija piekārti attēli ar skatiem, kuros patiešām šo to varēja “atpazīt”, tomēr pārējās detaļas tikai atgādināja ko abstraktu, nesasaistoties ar konkrētām vietām Latvijā. Vairāk par visu tas līdzinājās sapnim, saprāta sapnim, kurā uzpeld detaļas, kas to pārslogojušas dienas gaitā un nu parādās sapnī, pārklādamās cita pār citu, pārplūzdamas un spiezdamās cita cauri citai. Reizēm šie attēli izskatījās komiski, reizēm pārspīlēti, pat karikatūriski. Tomēr tajā visā ir zināma dokumentalitāte, kā uzskata pats Arnis.
Arnis Balčus Rīgas Fotomēneša 2023 galerijas telpā
Cik sen tev radās šī ideja – veidot izstādi ar mākslīgā intelekta algoritmu ģenerētiem attēliem?
Šo ideju izdomāju janvārī trīs dienas pirms KKF konkursa termiņa, pirms tam bija cita tēma, kurai man naudu nedeva. MI programmas, ko es izmantoju ziemas sākumā, uz šo brīdi jau ir paspējušas mainīties. Šajā jomā pašlaik viss notiek ļoti strauji. Izstāde kaut kādā ziņā dokumentē noteiktu attīstības punktu MI ģenerēto attēlu jomā. Tomēr pirmām kārtām šis ir stāsts ne tikai par tehnoloģijām, bet par mums pašiem, par mūsu priekšstatiem un stereotipiem. Gribētos domāt, kas tas viss pārdzīvos laiku un uz to būs interesanti paraudzīties arī pēc gadiem pieciem sešiem.
“Latvijas nākotne”
Rodas iespaids, ka tapušie attēli stereotipizē tavas izvēlētās tēmas…
Bez šaubām, šīs programmas balstās masveida lielumos, tās mūs stereotipizē. Taču ne tikai tās – arī mēs paši sevi stereotipizējam. Visdažādāko iemeslu dēļ. Mēs reducējam kultūru līdz Dziesmu svētkiem, mēs radām maz datu par citām lietām, paši par sevi. Un par to esam atbildīgi mēs paši, ne tikai MI un tā izgudrotāji – turklāt šī atbildība attiecas ne tikai uz pašreizējo brīdi, bet uz diezgan ilgu laiku, kura gaitā mēs radījām informāciju un padarījām to publiski pieejamu. Jo visas šīs programmas mācās no tā materiāla, kas tām ir pieejams, ko mēs paši esam tām sagādājuši.
“Latvijas izglītība”
Tomēr pat cauri šiem stereotipiem var uzzināt kaut ko par mums pašiem, par kaut kādām mūsu kultūras īpatnībām, par mūsu raksturu, mūsu mentalitāti. Un tas reizēm izskatās ļoti trāpīgi, reizēm dzēlīgi, reizēm asi, reizēm smieklīgi un ironiski. Tāpēc es saku, ka šī izstāde iekļaujas dokumentālās fotogrāfijas žanrā, kuram es pieskaitu arī savas fotogrāfijas. Es strādāju ar realitāti, un mans uzdevums ir notvert kaut ko, kas no pirmā skata nešķiet nozīmīgs, tomēr vienlaikus ir ļoti svarīgs un definē mūs kā nāciju, kā sabiedrību un indivīdus. Un es to parādu. No šādām detaļām arī saliekas kopā kompleksais priekšstats par to, kādi mēs esam.
“Latvijas daba”
MI radītie attēli tomēr ir ļoti atkarīgi no uzdevuma nosacījumiem, ko mēs tam uzdodam.
Es šos algoritmus nekā īpaši neprovocēju un neuzdevu tiem kādus specifiskus raksturlielumus. Tie ir tādi pilnīgi abstrakti uzdevumi – “ielas Latvijā”, “pilsētas ainavas Latvijā”. Sievietes, vīrieši, bērni, sports un tā tālāk.
“Latvijas laikmetīgā māksla”
Tu nomaini ekspozīciju katru dienu?
Jā, katru dienu mainās tēma un atbilstoši tai arī attēli, ko šīs tēmas ietvaros radījuši algoritmi. Saistībā ar vairākām tēmām notiek arī atsevišķas lekcijas-ekskursijas. Es pats 17. maijā runāšu par tēmu “Latvijas māksla”.
“Latvijas mākslinieks”
Un kā gan MI redz māksliniekus?
Mākslinieki šeit parādās vai nu amatniecības un dekoratīvisma kontekstā… Vai nu kā tādi bomži. Un tu sāc domāt, ka tie, protams, ir stereotipi, tomēr tie nav nemaz tik tāli no īstenības. Jo ar to atbalstu, kas patlaban pastāv, vairums vietējās mākslas ainas pārstāvju dzīvo divus soļus no tā, lai nonāktu “bomžu” statusā. Bet māksla… MI reducē Latvijas vizuālo kultūru aptuveni līdz mūsu Brīvdabas muzejam. Un ļoti bieži par “konceptuālo mākslu” vietējā izpildījumā var teikt, ka tā nav ne soli tālāk no šī paša muzeja. Tikai izejmateriāli ir citi, vairs ne salmi, bet kas mūsdienīgāks, taču koncepts ir apmēram tāds pats. Dekoratīvisms.
“Latvijas mākslas kuratore”
Bet ja runājam par mūsu mentalitāti… Es pēdējā laikā daudz fotografēju tā saucamos “jaunos pankus”. Šo “jauno panku” vidū ir mūzikas grupas, kas principā spēlē šlāgerus. Un, lūk, arī šī šlāgeru kultūra mums ir diezgan raksturīga. Un, lūk, tas viss – Etnogrāfiskais muzejs, šlāgeri, laikmetīgā māksla, panki… viss kaut kā sasaistās kopā. Kā detektīvfilmās, kur pieredzes rūdīti detektīvi zīmē sakarību ķēdītes, lai visu savienotu un saprastu kopējo ainu. Un mēs nevaram pilnībā aiziet no šīs mentalitātes, jo tā ir tāda, kāda tā ir.
“Latvijas vēsture”
Ja tu veidotu šo izstādi tieši tagad, tā taču izskatītos pavisam citādāk, MI pa šo laiku ir attīstījies un radītu jau citus attēlus?
MI attīstās nepārtraukti, tāpat kā tā radītie attēli. Taču man liekas, ka šī attīstība iet tajā virzienā, ka tas grib mums vairāk iepatikties, vairāk izdabāt. Rādīt mums tādus tēlus, kurus mēs gribam ieraudzīt. Bet šeit, izstādē, tomēr ir sava veida tuvība dokumentālismam, dokumentālai pieejai, kas cenšas visu parādīt bez tieksmes iepatikties. Bez jebkāda bulšita. Un tajā ir paradokss - pēc būtības tās taču nav “fotogrāfijas”, tomēr savā veidā tās ir reālistiskas.
“Latvijas Neatkarības diena”
