5 fotogrāfijas, kas jāredz Rīgas Fotomēneša 2019 izstādēs
Ieva Raudsepa
21/05/2019
Nule atklātais Rīgas Fotomēnesis jau sesto gadu piedāvā bagātīgu notikumu programmu. Festivāls norisināsies līdz 16. jūnijam, un šī gada tēma “Ēdot ananāsus uz mēness” ir tapusi, iedvesmojoties no kultūrsituācijas pēcpatiesības ērā, kur viltus ziņas, daļējas patiesības un pašmācošos algoritmos balstīts sociālo mediju saturs ir globālās sabiedrības dienas kārtības pamatā. Arterritory.com uzrunāja Alni Stakli, vienu no festivāla kuratoriem, izvēlēties piecas Fotomēneša fotogrāfijas, ko nedrīkst palaist garām.
Alnis Stakle: Lūgums izvēlēties piecus darbus mūsdienās ir ļoti liels izaicinājums, jo patiesībā fotogrāfijas medijs jau labi sen netiek izmantots kā ikonisku attēlu krātuve. Mūsdienu mākslinieki, kas strādā ar fotogrāfiju, bieži vien lieto ne pašu radītu materiālu, un tie attēli, kas tiek rādīti izstādēs, ir daļa no kādas noteiktas attēlu sekvences vai grupas. Tāpat tie var būt arī priekšmeti vai video, kas liek domāt par attēlu indeksikalitāti, tas ir - saikni ar realitāti. Es mēģināšu izpildīt Arterritory lūgumu sameklēt piecus attēlus, ko skatītājiem būtu obligāti jāredz, taču jāņem vērā, ka aicinājums ir drīzāk skatīties tos kontekstā un kopā ar visu pārējo, ko mākslinieks piedāvā, jo tā viena bilde mūsdienās vairs neko nenozīmē.
ARHĪVS: Fotoreportāža: Rīgas Fotomēneša atklāšanas mirkļi
- Martas Veinbergas darbs izstādē “Ēdot ananāsus uz mēness” Okupācijas muzejā
Šajā gadījumā varētu strīdēties, vai tā ir fotogrāfija vai nav, vai šim darbam būtu vai nebūtu jābūt fotogrāfijas izstādē. Martas Veinbergas darbs ir no veikala uzlīmēm radīta kolāža/glezna. Darbs ir ļoti indeksāls savā būtībā un arī simboliski iederas izstādes konceptā, atsaucoties uz kaut kādu zināmu vilšanās sajūtu, kas nav apokaliptiska, bet drīzāk sajūta, ka viss ir beidzies un tomēr viss kaut kā turpinās ar zināmu inerci vai pēc jaunā meklējumiem. Martas Veinbergas kolāža ar padomju daudzstāvu ēkau, kas veidota no veikala uzlīmēm, būtībā sajauc divus pilnīgi pretrunīgus ideoloģiskus un kultūras kontekstus. Šis darbs ir ļoti simbolisks šai izstādei ar savu valodu, kas arī zināmā mērā norāda uz fotogrāfijas beigām un tajā pašā laikā uz jauna sākuma meklējumiem, kas joprojām var izdzīvot tādā indeksālā pasaulē, radīt prieku un arī daudz kritisku pārdomu.
2. Fotogrāfija no Martina Kolara izstādes “Ekskursija” ISSP galerijā
Projekts “Ekskursija” ir tapis gada laikā, ko autors pavadīja Izraēlā. Rezultātā radīta ļoti savdabīga un sirreāla sajūta par valsti, par kuru mēs it kā visi kaut ko zinām, bet tajā pašā laikā mums ir ļoti pretrunīgas sajūtas par daudzām lietām, kas tur notiek. Tā ir valsts, kas vienmēr ir ziņu slejās ar ne gluži tīkamām vēstīm par kārtējo traģēdiju vai kaut kādiem notikumiem, kas, visticamāk, mums šajos platuma grādos ir sveši un diezgan sarežģīti uztverami. Martins Kolars savā pētījumā par Izraēlu ir spējis notvert gan valsts militarizāciju, gan arī tās vietas visaptverošo savdabīgumu. Fotografējot dažādu militāro izmēģinājumu un treniņu vietas, autors ir radījis filmai līdzīgu pasauli, kur skatītājam it kā šķiet, ka viņš redz realitāti un ir skaidrs, ka tā ir tieša fotogrāfija, tā nav kolāža, bet tajā pašā laikā rodas ļoti dīvaina sajūta. Kaut kādā mērā tas ir komentārs par mums visiem pazīstamo apdraudējuma sajūta. Iespējams, ne tik daudz Latvijā, taču, ja esam pasaules pilsoņi, kas interesējas par to, kas notiek globālajā ainā, tad šie darbi viennozīmīgi aizskar baiļu un nedrošības stīgu, kas katrā no mums novibrē, dzirdot par kārtējo traģēdiju vai kādu militāru notikumu ārpus Latvijas mierīgajiem platuma grādiem.
3. Darbs no Ivetas Gabaliņas izstādes “Mana roka ir siltāka par sauli” Carevas galerijā
Ivetas Gabaliņas (bij. Vaivode) izstāde Carevas galerijā atklāsies 24. maijā, tāpēc pašu izstādi neesmu vēl redzējis. Darbi ir tapuši Latvijas platuma grādiem netipiskā klimatā, un līdz ar to tie ir gana eksotiski. Par procesu neņemos spriest, bet jaunajos darbos Iveta Gabaliņa ir apvienojusi gan melnbalto fotogrāfiju, gan ledus gabalus, nonākot pie gana intriģējoša rezultāta. Ledus gabali, kas tur peld un kūst virs viņas melnbaltajām ainavu fotogrāfijām, rada ļoti savdabīgu sajūtu par kaut kādiem nezināmiem mikroorganismiem vai dzīvniekiem, vai citplanētiešiem, kas atceļojuši un tagad peld pa to ainavu. Darbi sniedz ļoti etnogrāfisku sajūtu, liekas, ka tas ir tāds autores meditatīvs ceļojums. Šajā dubultdokumentālajā stāstā par Arktiku ir kaut kas ļoti patiess un arī to vidi reprezentējošs, bet tajā pašā laikā redzams, ka tā ir autores personīgā pasaule, kura ir gana intriģējoša un sirreāla.
4. Darbs no Marijas Kapajevas izstādes “Sapnis ir brīnišķīgs, bet neskaidrs” Latvijas Fotogrāfijas muzejā
Marijas Kapajevas izstādē “Sapnis ir brīnišķīgs, bet neskaidrs” Latvijas Fotogrāfijas muzejā ir gan slaidu projekcijas, gan video darbi, gan fotogrāfijas. Kapajevas darbi nereti ir kolāžas, arhīvu materiāli – ir sarežģīti nodefinēt, kas tieši tas ir, taču tas ir brīnišķīgākais, ko iespējams izdarīt mūsdienu fotogrāfiju. Darbi ir tapuši kā komentārs par Krenholmas tekstila rūpnīcu kompleksu Narvā. Ļoti autoetnogrāfiski darbi, kuros ievīts arī stāsts par pašas autores ģimenes pieredzi, un, manuprāt, aizkustinošākais izstādē patiesībā nav fotogrāfijas, bet teksti – strādnieču un strādnieku izteikumi, kas izdrukāti un uzlīmēti uz sienas starp fotogrāfijām un slaidu projekcijām. Kā padomju laiku cilvēks es, protams, ļoti labi atceros industrijas sabrukumu 90. gados, kad tūkstošiem cilvēku Latvijā zaudēja darbu un iztikas līdzekļus. Tā bija absolūta ekonomiska un ideoloģiska traģēdija. Kā tā laika cilvēkam šie teksti ļoti palīdz identificēties ar izstādes saturu. “Sapnis ir brīnišķīgs, bet neskaidrs” viennozīmīgi ir ļoti emocionāla un patiesa izstāde par vienas paaudzes ideālu un pasaules sabrukumu.
5. Fotogrāfija no Jari Silomaki izstādes “Mēs esam revolūcija, pēc Jozefa Boisa” Žaņa Lipkes memoriālā
Somu mākslinieka Jari Silomaki izstāde “Mēs esam revolūcija, pēc Jozefa Boisa” Žaņa Lipkes memoriālā atklājas 28. maijā. Viņa darbu koncepts ir saistīts ar Jozefa Boisa performancēm un viņu kā politisku mākslinieku. Runa ir konkrēti par vienu performanci – We Are The Revolution (Mēs esam revolūcija). Šis darbs kārtējo reizi komentē un pievērš uzmanību, manuprāt, arvien aktuālajai genocīda un kolektīvās traumas tēmai; šajā gadījumā tas ir tieši saistīts ar genocīdu pret ebreju tautu. Jari Silomaki ir radījis performanci, kur viņš dažādu kolektīvo traģēdiju vietās noiet tik soļus, cik tur ir gājuši bojā cilvēki. Tās vietas ir ļoti dažādas, sākot ar Maskavu un beidzot ar Ķīnu. Šķietami vienkāršie attēli ar ejošo Jari ir gana emocionāls un laikmetīgs vēstījums. Tas ir aicinājums aizdomāties par to, kas skar mūs visus kolektīvi un arī par mūsu kopējiem izaicinājumiem – empātiju un kolektīvo ētiku, mēģinot kaut kā pieņemt vienam otru, nekarot un agresīvi nevērsties pret kādu reliģiju, ideoloģiju vai rasi, bet izvēlēties miermīlīgākus risinājumus. Tas, manuprāt, ir galvenais darbu vēstījums, kas arī konceptuāli iederas Lipkes memoriālā.
