Ko šobrīd dara māksliniece Brenda Jansone?
Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem
Projekta “Ko šobrīd dara mākslinieks?” uzmanības fokusā ir radošs cilvēks, viņa domas par šo laiku, nākotnes vīzijas un mākslas izpausmes. Šo sēriju Arterritory.com aizsāka laikā, kad ierasto kārtību pilnībā izjauca pandēmija, kas kardināli mainījusi itin visu, liekot saprast, ka pasaule nekad vairs nebūs tāda kā kādreiz. Mākslai cilvēku dzīvēs, iespējams, šobrīd ir divtik liela loma, jo mākslinieki ir vizionāri, kas spēj iedvesmot apkārtējos un vienlaikus dot savu ieguldījumu globālu problēmu risināšanā.
Jaunās mākslinieces Brendas Jansones vizuālā valoda ir drosmīga un atklāta, reizēm balansējot uz zināmas brutalitātes robežas. Viņas rokraksta zīmīgs raksturlielums ir izmantotais materiāls, kas raisa asociācijas ar cilvēka ādu; savos objektos viņa mēdz izmantot cilvēku matus un imitēt asins strūklas (kā instalācijā Wet Wishes, 2019). Šie darbi, kas kādam jūtīgākam skatītājam varētu šķist “neērti”, patiesībā atspoguļo jaunās mākslinieces humora izjūtu un rakstura smalkumu. Māksla kalpo kā atslēga uz Brendas Jansones iekšējo pasauli, kur dominē ķermeniskuma un organismu izpēte. Pašlaik Brenda uzturas Austrijā, kur studē Vīnes Mākslas akadēmijā, sadzīvo ar tur noteiktajiem pandēmijas ierobežojumiem un domā par jauniem projektiem.
Arterritory.com aicināja Brendu dalīties pārdomās par šī brīža situāciju radošajās industrijās un pastāstīt par saviem aktuālajiem projektiem.
Tu šobrīd uzturies Vīnē. Pastāsti, pie kādiem projektiem tur strādā?
Jā, oktobrī sāku Erasmus apmaiņas studijas Akademie der bildenden Künste Wien. Šeit biju plānojusi apmeklēt praktiskās lekcijas – performances, ģipša un silikona darbnīcas, dažādus workšopus, kur tiešām jāstrādā ar rokām, ar ķermeni.
Jāatzīstas, ka tikai pēdējā gada laikā tā pavisam nopietni izvēlējos pievērsties fizisku objektu veidošanai, jo pirms tam digitālie mediji bija tāds must do – ja jau esmu to studējusi, tad jau obligāti jāizmanto... Un Vīnes akadēmiju uzskatīju par ideālu vietu, kur, tiešām, apgūt un pastrādāt ar jauniem materiāliem. Bet nu, kad beidzot biju iekārtojusi savu darba vietiņu, tika izziņots lockdown. Atrast studiju šajā laikā nav ne viegli, ne arī lēti. Un dzīvokļa biedrs arī nav sajūsmā par ģipša, silikona vai kāda cita smirdīga un netīra materiāla ienešanu dzīvoklī.
Tā nu, jāsaka kā ir – ar “sasietām” rokām sēžu dzīvoklī un tikai ar domām, researchiem un skicēm plānoju tālākos projektus un darbus. Ir padomā viens, ko gribēju īstenot te, bet nu tā sanācis, ka jāpagaida līdz atkal būšu Latvijā. Bet nav arī slikti pasēdēt un padomāt! Sapratu, ka vēlos paturpināt un attīstīt vienu darbu, ko izstādīju galerijā “Pilot” – silikona peldkostīmu SHAME. Jau agrīni plānoju to papildināt ar performanci, tomēr lielā haosa dēļ, kas valdīja pirms braukšanas uz Vīni, plāni mainījās. Lai vai kā, šis tomēr ir labs brīdis, lai reflektētu par padarīto un apkopotu domas nākotnei.
Neskatoties uz pandēmiju un sarežģītajiem apstākļiem, arī šogad klātienē un tiešsaistē norisinājās Vienna Art Week. Vai mākslas notikuma norisi pilsētā varēja izjust? Kāds vispār noskaņojums šobrīd valda Vīnē?
Ja godīgi, manuprāt, tas pasākums pat tika mazliet aizmirsts. Nedz akadēmijā, nedz ielās nebija informācijas, un norise nebija jūtama. Visticamāk tālab, ka studenti vairāk satraucās par studiju un skolu slēgšanu, kamēr publiskās institūcijas jau kādu laiku bija aizvērtas. Visi centās apmeklēt lekcijas un izmantot telpas, cik vien iespējams. Un vienu dienu pirms Vienna Art Week paziņoja par akadēmijas slēgšanu uz trim nedēļām (pilnīgu lockdown). Arī mans prāts bija citur tajās dienās (mentāli gatavojos mājās sēdēšanai).
No 17. novembra oficiāli ir slēgts viss. Jāsaka tā, ka pirmajā nedēļā šķiet visiem viss bija labi. Otrajā varēja just mazliet lielāku izmisumu. Tagad visi jau ir mazliet cerīgāk noskaņoti. Laikam sajūt Ziemassvētkus. Cilvēki tomēr apmeklē parkus, brauc ar velo, pastaigājas. Pieņem situāciju un sadzīvo. Nevar noliegt, ka doma par visa atvēršanos vaļā pirms Ziemassvētkiem ir naiva, bet uzmundrinoša. Četrās sienās nosēdēt ikvienam ir grūti.
Kādi ir tavi ilgtermiņa radošie plāni – ar kādu noskaņu veries nākotnē?
Godīgi sakot, pēdējie mēneši ir pierādījuši, ka tie plāni var izmainīties par visiem 180 procentiem. Pagaidām tālu neveros un akmenī neko nekaļu. Vispār jau man nepatīk ilgtermiņa plānošana. Vienmēr koncentrējos uz doto brīdi un lieku radošo enerģiju tur. Tādā ziņā esmu nepacietīga – ja ir kas padomā, ilgi nedomāju un metos iekšā – process rada skaidrību. Un tomēr ir sajūta, ka vēl mazliet taustos, ka ir vēl kas jāizmēģina – lai saprastu, kur tad man doties tālāk.
Viens skaidrāks plāns gan man ir – jau nākamajā semestrī rokā vajadzētu turēt Latvijas Mākslas Akadēmijas maģistra diplomu. Bet tā ir tāda vienīgā skaidrā bilde nākotnes migliņā.
Kāda ir tava recepte, lai izdzīvotu šai sarežģītājā un izaicinājumu pilnajā laikā?
Keitija Smita (Kathy Smith), grāmatas un režīms.
Tā kā manas un daudzu citu “rokas ir sasietas” un šajā laikā nevar pievērsties projektiem, darbiem, domāju šis laiks bez liekiem pārmetumiem ir jāvelta SEV.
Es mēģinu neizmirst, kā kustēties. Te man palīdz Keitija Smita ar saviem aerobikas video, jo ar pastaigām aukstā gaisā man vien nepietiek.
Mēģinu daudz lasīt – gan lekciju materiālus, gan vēl arī papildus. Labi, ka ir pienākuši tādi laiki, kad visu var pasūtīt internetā – tā ka lasāmā netrūkst.
Mēģinu arī nevārtīties pa gultu. Režīms tomēr piedod kripatiņu produktivitātes.
Tā jau ir, ka tie mani mēģinājumi kaut ko darīt tā ar nepaliek par neko vairāk kā vien par mēģinājumu. Tomēr vienalga visiem ieteiktu – mēģināt!
Vai ir kas tāds, ko katrs no mums varētu izdarīt, lai pēc-pandēmijas pasaule būtu labāka?
Lai pēc pandēmijas būtu labāk, vajadzētu pie tā piestrādāt jau šodien. Gribas teikt klišejisko spread love, peace and happiness, un, tā padomājot, ko gan vairāk arī vajag?
Kāda ir mākslinieka loma šodienas pasaulē?
Hmm... Tas tāds sarežģīts jautājums. Nu ne sarežģīts, varbūt drīzāk rosina man jautāt: “Ko pasaule sagaida no mākslinieka”?
Ko vispār ar saviem darbiem gribam pateikt/panākt. Tas katram māksliniekam pašam skaidrāks. Kāds rada, lai ko pateiktu, lai pievērstu uzmanību, uzsāktu diskusiju. Kāds vienkārši grib ko radīt, bez mērķa. Rodas daudz pretjautājumu. Un laikam jau mākslinieks tad tādā lēmēja statusā iekrīt – kādas izvirtības ar to skatītāju veikt.
Vai valstij ir jāiesaistās, lai palīdzētu māksliniekiem izdzīvot krīzē?
Jā. Redzot, kā rīkojas citas valstis, man mazliet skauž.
Vai būtu jāveido valstiska mēroga atbalsts tieši jaunajiem māksliniekiem, kuri nupat uzsākuši savu radošo ceļu?
Protams. Reti kādam jaunajam māksliniekam tas karjeras rats iegriežas uzreiz. Ar mazu palīdzīgu grūdienu var nonākt neiedomājami tālu!
***
Brenda Jansone (1995) 2019. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu un šobrīd turpina studijas maģistrantūrā. Papildinājusi zināšanas Brēras Mākslas akadēmijā Itālijā un šobrīd studē Vīnes Mākslas akadēmijā. Kopš 2016. gada piedalās grupu izstādēs, tostarp Latvijas Mākslas akadēmijas jubilejas izstādē Academia un grupas izstādē Are We There Yet? LMA izstāžu zālē “Pilot”.
