Miesa pietuvinājumā
Saruna ar mākslinieci Brendu Jansoni
Līdz 28. jūlijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma seksualitātes un jutekliskuma tēmai veltīta izstāde “Iekāres vārdā”, kurā piedalās virkne dažādu paaudžu Baltijas mākslinieku, tostarp jaunā latviešu autore Brenda Jansone (1995). Vērienīgajā ekspozīcijā iekļauts mākslinieces darbs Shame (2020) – silikona bikini kailas miesas atveidā, kuru klāj pavisam īsts apmatojums un zem tā kontrastējošs uzraksts shame (kauns).
Nesen globālo mediju acis tika pavērstas līdzīgam Brendas Jansones darbam, kad itāļu izcelsmes amerikāņu aktrise Džūlija Foksa (Julia Fox) Losandželosas ielās izgāja mākslinieces veidotajā bikini Closed (2024). Abos šajos darbos autore pievēršas cilvēka ķermeņa daļu seksualizācijas tēmai, bet citkārt jūtīgi pieskaras dzimumu nevienlīdzības problemātikai, ar ķermeņa noliegumu saistītām tēmām, kā arī nemitīgajam kriticismam – svēršanai un vērtēšanai, kam tiek pakļauts cilvēka ķermenis mūsdienu sociumā.
Foto no Brendas Jansones arhīva
Brendas Jansones nonākšana mākslā savulaik notika teju nejauši – mācības mākslas skolā dzimtajos Talsos tika uzsāktas, jo mūzikas skola tobrīd tika aizvērta, tāpat kā sapnis par vijoles spēli. Savukārt ceļš līdz silikona veidošanai izmeta līkumu caur multimediju klasi Jaņa Rozentāla mākslas skolā, un mācības tika turpinātas Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Tomēr mediju mākslā Brenda degsmi nesajuta, un to pavisam apslāpēja ne tā veiksmīgākā studiju programmas izvēle klasiski domājošajā Brēras Mākslas akadēmijā Itālijā. Pandēmijai sākoties Brenda devās uz Vīnes Mākslas akadēmiju, lai mācītos veidošanu un darbu ar ģipsi un silikonu, taču mājsēde plānos izdarīja savas korekcijas.
Šobrīd precīzie ķermeņa, miesas un organismu atveidi silikona materiālā top kā mākslinieces pašmācības ceļā apgūto iemaņu rezultāts. Brenda savā hiperreālistiskā darba teritorijā nevilcinās ķermeni apgūt visā savā pilnībā – pēc ādas perfekcijas un nepilnību izpētes doties arī zemādas anatomiskajās dzīlēs.
Kā notika tava pirmā sastapšanās ar silikonu?
Studiju laikā Mākslas akadēmijā mans kursabiedrs – mākslinieks Rūdolfs Štamers ierādīja, kā iespējams izmantot mājsaimniecības silikona gelu tūbiņās. 2017. gadā kopā īstenojām izstādi “Neprasītā patiesība” galerijā LOW, kur izstādījām savus tūbiņsilikonā atlietos krūšutēlus. Šķiet, nākamais darbs, ko veidoju, bija caurspīdīgā silikona kāja, kurā iestrādāju sēnes, dzīvus tārpus, vistu kaulus, sviestu, šļirces utt. (Ad Block, 2017). Šis darbs tika izstādīts Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas studentu izstādē “Hotspot” – mākslas centrā RIXC.
Kad pienāca bakalaura izstrādes laiks, jau biju tikusi skaidrībā, ka datorlietas, kuras studēju, tomēr galīgi nebūs priekš manis un pieņēmu lēmumu par darbu silikonā. Proti, sienu ar gaļas ķeskām jeb dzīvnieku ķermeņa daļu un orgānu instalāciju “Guziņā” (In The Gizzard, 2019). Profesionālā silikona cenas tolaik nebija paceļamas, tāpēc pati jaucu krāsas, pievienoju dažādas vielas, eksperimentēju un izstrādāju tehnikas ar būvniecības tūbiņsilikonu. Atceros brīdi, kad izlēju oranži rozā cūkas ausi un biju sajūsmā par to, cik tā izdevusies reālistiska. Veidoju vēl un vēl, un atklāju aizvien vairāk un vairāk…
Vai varētu būt, ka tieši šis hiperreālisma adrenalīns saslēdza tevi ar šo materiālu?
O, jā! Tas brīdis, kad izvelc objektu no formas! Tas ir azarts, kas virza eksperimentēt vēl un vēl. Silikons mani uzrunā arī ar taktilo sajūtu, ko tas sniedz. Man visu patīk čamdīt – mīkstu, pūkainu, reljefu, faktūras…. Turklāt atlieto materiālu var pētīt daudz pietuvinātāk nekā to varētu darīt dzīvē ar īstu miesu.
Kādam, kuram tava ķermeniskuma izpēte varētu šķist neērta, noteikti būtu viedoklis par to, kur sakņojas šie tavi mākslinieciskās izpausmes impulsi. Tie varētu būt minējumi par kādiem tumšiem pagātnes nostūriem vai nedrošību… Taču, cik zinu, tava mamma savulaik bija veselības mācības skolotāja, – un tas drīzāk bijis iedrošinošs aspekts.
Jā, tas iespējams ir pamats manai ķermeniskajai interesei, taču nav arī tā, ka es biju kaut kāds dīvains bērns, kurš no rīta līdz vakaram pētīja savas rokas. Pamatā tomēr ir mana interese par dažādiem psiholoģiskiem aspektiem. Savulaik lasīju literatūru par grotesku un iedziļinājos skaidrojumos, kāpēc kāda noteikta lieta – piemēram, tārpi – vieniem cilvēkiem izraisa riebumu, bet citiem šķiet absolūti normāla. Atslēga bieži vien meklējama kritiskās bērnības atmiņās, un savā bakalaura darbā analizēju trīs savas šāda veida atmiņas. Viens no darbiem – mušiņu apdzīvotas morfētas ribiņas uz pūkaina podesta – ir saistīts ar notikumu, kad laukos kaķenei piedzima mazulīši. Kaķēnus atradām un ielikām kastītē, lai par tiem kādu brīdi rūpētos, taču man radās aizdomas, ka noteikti kādu no tiem esam palaiduši garām, un man tas ir jāatrod. Atradu arī. Mīksts, pūkains… taču atritinot sedziņu, kurā kaķene to bija ieslēpusi, tas atklāja savu nedzīvo, nu jau tārpu saēsto ķermenīti. Neteiktu, ka toreiz šoks būtu bijis ārkārtīgi liels, taču tārpi man ļoti nepatīk! Uz sliekām pat paskatīties nevaru!
Tik neticami to dzirdēt no tevis…
Jā, es varu skatīties uz līķīšiem, un tie manī raisa veselīgu interesi, bet uz tārpiem – gan ne.
Savos darbos pievērsies tēmām, kas skar body shaming jeb nosodījumu saistībā ar izskatu, dzimumu nevienlīdzību ķermeņa seksualizācijā utt. Pieņemu, ka motivācija runāt par šīm tēmām kaut kādā mērā sakņojas arī pašas personiskajā pieredzē…
Šobrīd gan tā nav problēma, – ar savu ķermeni esmu mierā, taču atskatoties pagātnē tur šis tas ir… Arī viena no mana maģistra darbā apskatītajām tēmām sakņojas pusaudzes gados, un skar ķermeņa apmatojumu. Tā bija pieredze, kurā mana klasesbiedrene ar nosodījumu reaģēja uz manu padušu apmatojumu (cik nu tādam bērnam tā apmatojuma vispār var būt!). Kauninot un norādot, ka man ir spalvas kā džekam, viņa mazāk mani aizskāra kā lika aizdomāties, kā un kāpēc ko tādu var aizrādīt meitene meitenei. Kopš tā brīža sev nozvērējos, ka nekad dzīvē neizteikšos aizskaroši par citu cilvēku izskatu, nekad nepieminēšu trūkumus.
Tāpat vienmēr atradušies cilvēki, kas piesējušies un izteikuši komentārus par to, cik maza un smalka es esmu. Atceros, kā pamatskolas laikā ieliku bildi portālā draugiem.lv, kurā kopā ar meitenēm peldamies. Tā ir pamatskola – mēs esam tikai bērni, taču kāds pieaudzis vīrietis pamanījās bildes komentāru sadaļā ierakstīt: Wow, tev gan mazi ciči!
Starp citu – komentārus es cītīgi lasu arī internetā. Tas ir mans hobijs!
Kāpēc?!
To es saucu par pietuvināšanos tautai!
Pēc visa tur lasītā nebaidos sacīt, ka Austrumeiropas vīriešu uzskatos aizvien dominē viedoklis, ka sieviete – tas ir tikai ķermenis. Body shaming tiek vērsts gan sieviešu, gan vīriešu virzienā. Es nezinu, kur tas sakņojas – varbūt tās ir bailes zaudēt maskulinitāti brīdī, kad tomēr atļausies pateikt ko labu, izteikt komplimentu. Ļaunums nāk arī no sieviešu puses, un vīriešu mentālā veselība tiek paslaucīta zem paklājiņa, lai gan par to vajadzētu runāt. Man ir grūti to visu pieņemt, grūti samierināties. Komentāros es necīnos, taču, ja ko tādu pieredzu dzīvē, man nav žēl iznīcināt tāda cilvēka uzskatus!
Protams, paaudzēm mainoties, kļūst labāk. Aizvien pieņemamāk ir runāt par savām jūtām un sajūtām, kas nebūt nav vājuma, bet gan cilvēciskuma pazīme.
Kas priekš tevis ir ķermeņa skaistums?
Viss, kas ir grubuļains un ar faktūru! Kad ieraugu kādas ādas nepilnību pazīmes, labprāt ķertos klāt tās apskatīt. Tāda dabīga, pozitīva interese.
Savā darbā lielākoties kā modeli izmanto pati sevi?
Sākumā es izmantoju tikai sevi. Man ļoti negribas izniekot materiālu, tāpēc, ja strādāju ar savu ķermeni, noteikti lūdzu palīdzību mammai, tētim vai draugam. Maģistra darba izstrādē jau atlēju sava tēva un viņa brāļu vēderus, taču sastapos ar nelielu pretestību, kas lika man saprast, ka ir ļoti svarīgi, lai cilvēks pats to patiesi vēlētos. Laiku atpakaļ īstenoju nipeļu projektu, kurā aicināju dažādus cilvēkus iesaistīties viņu krūtsgalu atlējumu veidošanā, ko pēcāk pārveidoju par piespraudītēm un magnētiem. Šajā projektā sajutu lielu atsaucību un uzticēšanos. Arī izstādes “Drūmo meiteņu tumšās mākslas” šokolādes projektam atsaucās liels skaits cilvēku – gan pazīstamu, gan nepazīstamu.
Jā, starp citu – līdzās silikonam esi strādājusi arī ar šokolādes masu! Kāds bija šis izaicinājums materiālā?
Pagājušogad “Tēlniecības kvadriennāles Rīga 2024” ievadprogrammas izstādē “Drūmo meiteņu tumšās mākslas” piedalījos ar darbu Bite me (2023), kurā lūdzu cilvēkiem ar ādas nepilnībām vai rētām izstāstīt savu stāstu un atlēju četrpadsmit cilvēku dažādas ķermeņa daļas, ko cilvēki varētu apēst. Tēmā fokusējos uz kompleksiem un to pārvarēšanu. Sajutu, ka varu mēģināt darbā izmantot šokolādi. Dabūju profesionālo kausējamo šokolādi, pārtikas krāsvielas un ķēros klāt. Sākotnēji izmēģināju testu ar šokolādes pirkstiņu, pirms tam jau biju šokolādē atlējusi embrijus, kam noderēja mammas atdotie veselības mācības uzskates materiāli.
Šokolāde ir medijs, kuru vajadzības gadījumā izmantošu arī turpmāk. Cilvēkiem ir grūti to identificēt. “Drūmo meiteņu” izstādē apmeklētāji piesardzīgi staigāja objektiem apkārt, līdz es vienā no tiem iekodos un aicināju arī pārējos ēst citam citu. Šādi uzsvēru ideju par kritiku un paškritiku jeb kā sabiedrība ēd mūs, bet mēs apēdam paši sevi. Otrs vēstījums – mūsu ķermenis ir garšīgs, bet savu nepilnību apēšana – atbrīvojoša. Vispār ļoti gribētos šo darbu īstenot arī citās valstīs un ņemt atlējumus no vietējiem cilvēkiem. Tas būtu mans sapnis!
Starp citu, dažādu ādas krāsu īstenošana materiālā arī varētu būt sava veida izaicinājums. Vai esi to izmēģinājusi?
Nipeļu projektā man vairākkārt tika jautāts, vai ir pieejami dažādu ādas krāsu paraugi. Lielākā problēma ir tā, ka mums Latvijā īsti nav ādas krāsu dažādība, bet ļoti labprāt pastudētu toņus, jo feikot gan negribu. Nesen biju Kalifornijā, un jutu interesi par savu darbu, taču tobrīd ASV man nebija savas studijas uz pleciem, un to izdarīt nevarēju.
Izstāžu atklāšanās tu mēdz savam darbam pievienot arī performances momentu. Vai jūti to kā nepieciešamu sava darba paplašinājumu, lai veiksmīgāk nodotu vēstījumu?
Tā ir forša izpausmes forma. Lai gan neteiktu, ka tajā jūtos brīvi. Dažkārt tā vienkārši ir bijusi nepieciešamība aicināt auditoriju iesaistīties. Tā ir bijusi vajadzība dot impulsu bara instinktam, tāpēc šokolādē man bija jāiekožas, savukārt izstāžu zālē “Arsenāls” savulaik izstādītajā asins imitācijas strūklakā (Wet Wishes, 2019) – pašai jāiemet monētiņa un jāievēlas vēlēšanās.
Vai ir kādi autori – hiperreālisma mākslas pārstāvji, kuru darbam tu seko un iedvesmojies?
Jāatzīstas, ka māksliniekiem tā apzināti nesekoju, jo mazliet baidos, ka nonākšu kādās pretrunās ar sevi. Varbūt radīsies sajūta, ka viss jau reiz ir tapis un uztaisīts. Taču, ja tā padomā – ķermenis ir viens, izteiksmes līdzeklis tas pats, taču vēstījums var būt pavisam cits.
Es vairāk sekoju dažādām profesionālajām studijām, kurās tiek taisīti suņi, kaķi, rētas, līķi utt. Piemēram, Rīgā nesen izstādītais dāņu mākslinieks Ufe Isoloto savā izstādes pieteikumā bija uzskaitījis visus komandas locekļus, kas darbojušies pie viņa projekta. Kāds atbildējis tikai par matiem, kāds par acs ābolu, – un tās ir pamatīgas zināšanas, kas ietver veidošanas un krāsošanas tehnikas. Mani interesē tieši tehniskais izpildījums, jo viss, ko līdz šim esmu darījusi, ir apgūts pašmācības ceļā – studējot Youtube video un eksperimentējot. Instagram sarakstēs nebaidos uzrunāt dažādus profesionāļus un uzdot viņiem jautājumus; tie tiek uzdoti arī man, – notiek informācijas apmaiņa, dažādu triku un noslēpumu tālāknodošana.
Kā redzi hiperreālistiskās instalācijas kā mākslas formas attīstību nākotnē?
Hiperreālisms ir pastāvējis cauri gadsimtiem – gleznās un skulptūrās māksliniekiem vienmēr bijusi interese atveidot cilvēku. Taču mūsdienās atveidot ķermeņa kopiju – tā krāsās un faktūrās ir krietni vienkāršāk. Materiāli un tehnoloģijas kļūst pieejamākas. Tiek radīts aizvien jauns, dažādas cietības pakāpes silikons. Nemitīgi tiek radītas jaunas lietas, lai ar to strādāt būtu vienkāršāk un iespējas būtu plašākas.
Kad pasaules medijos parādījās fotogrāfijas ar Džūliju Foksu tērpušos tevis veidotajā bikini, virsraksti vēstīja, ka tas, iespējams, ir šokējošākais un pretrunīgākais tērps, ko aktrise jebkad uzvilkusi. Kā tu vērtē rezonansi, ko darbs radīja?
Kad ieraudzīju medijos publicēto fotogrāfiju, protams, sāku lasīt komentārus… Viena lieta ir spriedelējumi par to, kā ar šo iznācienu Foksa mēģina ieriebt Kanje Vesta jaunajai draudzenei Bjankai, taču tā kā tērps ir mākslas darbs, bet tam nav pavadošā apraksta, sekoja komentāru gūzma, kurā tika pausts: cik drausmīgi, cik briesmīgi, sargiet bērnus un padomājiet par sievietēm, kuras skārušas kādas ģenitāliju traumas vai sakropļošana! Jā, bet darbs runā par to! Tas ir tieši par to! Par dzimumorgānu izkropļošanu, kas nereti tiek uzspiesta no vīriešu puses, pieprasot tā saucamo “vīra šuvi” (husband stitch), savukārt bikini augšdaļa runā par kailu sieviešu krūšu seksualizāciju, kamēr kailas vīriešu krūtis tiek uzskatītas par normu. No vienas puses – būtu labi, ja cilvēki painteresētos par stāstu, kas stāv aiz darba, no otras puses – nav arī slikti, ja viņi interpretē pa savam. Tas, ko darbs izraisīs – dusmas, atvieglojumu, jebkādu reakciju – tas jums būs journey pašiem ar sevi!
Diemžēl nekur publikācijās netika pieminēta tava autorība…
Sava vārda pieminēšanu, protams, gribēju un gaidīju, taču nebēdājos – tas nav pats sliktākais, kas dzīve var notikt. Turklāt šis ir tikai sākums!
Kamēr pie šī darba strādāju (un noritēja visa tā grūtā komunikācija ar Foksas stilisti, kuras ietvaros no pieciem maniem jautājumiem tika sniegta atbilde labi, ja uz vienu), es sapratu, ka nedaru to viņai – es daru to sev. Ja Džūlija Foksa darbu no manis būtu iegādājusies, tas piederētu viņai, bet tā kā par samaksu netika runāts – tas aizvien ir man piederošs bikini prototips, kuru varu taisīt vēl un vēl.
