Ko šobrīd dara mākslinieks Miķelis Mūrnieks?
Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem
Projekta “Ko šobrīd dara mākslinieks?” uzmanības fokusā ir radošs cilvēks, viņa domas par šo laiku, nākotnes vīzijas un mākslas izpausmes. Šo sēriju Arterritory.com aizsāka laikā, kad ierasto kārtību pilnībā izjauca pandēmija, kas kardināli mainījusi itin visu, liekot saprast, ka pasaule nekad vairs nebūs tāda kā kādreiz. Mākslai cilvēku dzīvēs, iespējams, šobrīd ir divtik liela loma, jo mākslinieki ir vizionāri, kas spēj iedvesmot apkārtējos un vienlaikus dot savu ieguldījumu globālu problēmu risināšanā.
Miķelis Mūrnieks ir viens no tiem māksliniekiem, kurš pandēmijas laiku izmantojis lietderīgi, mērķtiecīgi strādājot pie vairākām darbu sērijām. Tām visām pamatā – interese par materiāla īpašībām un daudzveidību, par iespējamajām dažādu materiālu kombinācijām. Par vienu no galvenajiem Mūrnieka izteiksmes līdzekļiem kļuvusi laikmetīgajai kultūrai atbilstoša sociālā kritika, kuru caurstrāvo ironisks un sabiedrību analizējošs raksturs.
Arterritory.com aicināja Miķeli Mūrnieku dalīties pārdomās par šī brīža situāciju radošajās industrijās un pastāstīt par saviem aktuālajiem projektiem.
Pastāsti par saviem šī brīža projektiem. Kas ir tā ziņa, kuru vēlies ar tiem nodot sabiedrībai?
Šobrīd esmu sevi pilnvērtīgi nodarbinājis un iesaistījies vairākos projektos vienlaikus – katrs no tiem šobrīd ir citā stadijā. Kopā ar Henriku Eliasu Zēgneru esam nule kā īstenojuši darbus Latvijas Laikmetīgās Mākslas centra organizētā projekta “Kopā” ietvaros. Rīgas centrā un pilsētas mikrorajonos uzstādījām soliņus, izvēloties vietas, kur tie reiz jau bijuši, tikuši apskādēti vai vienkārši nozagti. Šie soliņi ir laikmetīgās kultūras produkts, kas veidojies, krustojoties funkcionālā dizaina estētiskajām vērtībām un laikmetīgajai dzejai. Salīdzinoši nesen es demontēju savu instalāciju “Aurora” (tā bija eksponēta Tēlniecības Kvadriennālē), kuras ietvaros apskatīju Rīgas netapušā metropolitēna projektu un 1989. gada demokrātijas brīnumu kā vienu no Latvijas atmodas dzirkstīm. Vēl paralēli cītīgi strādāju darbnīcā, pētu materiālu savstarpējās īpatnības un to psiholoģiski izraisītās asociācijas.
Kādi ir tavi ilgtermiņa radošie plāni – ar kādu noskaņu veries nākotnē?
Pagaidām par konkrētiem plāniem ir grūti ko spriest. Ilgtermiņa plāni ir iepauzēti jau teju globālā mērogā. Pagaidām risinu sev aktuālos jautājumus tepat - uz vietas. Iespēju robežās izskatu rezidenču sarakstus un izšķirstu šādus tādus ārzemju izglītības iestāžu programmu bukletus, atstājot šo jautājumu atklātu.
Kāda ir tava recepte, lai izdzīvotu šai sarežģītajā un izaicinājumu pilnajā laikā?
Neļauties panikai, nokavēt īsti šobrīd nevar neko. Nav jau tā situācija nemaz tik slikta, ja raugāmies no mākslinieka perspektīvas. Vairāk laika sevis izzināšanai, mazliet depresijas ieskautiem radošajiem procesiem arī nav ne vainas. Šķiet, ka šis bijis mans līdz šim ražīgākais periods, tādēļ nemaz tik bezcerīgi uz šo laika periodu nevaru skatīties.
Vai ir kas tāds, ko katrs no mums varētu izdarīt, lai pēc-pandēmijas pasaule būtu labāka?
Varētu sākt ar regulāru roku mazgāšanu. Bet, ja nopietni, tad domāju, ka pandēmija ir piespiedusi katru no mums piebremzēt un apdomāties. Noteikti, ka no šī visa mulsinošā pieelpoto masku un atlocīto ausu perioda katrs var paņemt sev kaut ko līdz. Kad vēl pēdējo reizi ģimenes pavadīja kopā tik daudz laika? Dzīves ritms krietni nometis apgriezienus, pārdomātas pamatvērtības, tas jau ir labs sākums “labākai pasaulei”.
Kāda ir mākslinieka loma šodienas pasaulē?
Brīžiem šķiet, ka mākslinieki pašmērķīgi sev uzkrauj neeksistējošu problēmu risināšanas nastu, lai iekļautos mūsdienu sabiedriskajās norisēs. Manuprāt, svarīgi sevi nemānīt un strādāt ar to, kas pašam ir visaktuālākais un tuvākais, vienalga - vai tās ir materiālās refleksijas vai sociālā kritika. Māksla ir savdabīgs izzināšanas process, kas “darbojas” gan to radot, gan uztverot.
Vai valstij ir jāiesaistās, lai palīdzētu māksliniekiem izdzīvot krīzē?
Protams, bet der atcerēties, ka šī nav vienīgā nozare, kas pieprasa atbalstu. Aktuālā diskusija par autoratlīdzību nodokļu sistēmas izmaiņām man vairāk lika aizdomāties par radošo pakalpojumu pieprasījumu, nevis pašu nodokļu sistēmu. Ne jau pāris procentu pieaugums grauj jau tā mazo industriju, bet bažas drīzāk rada tas, cik mazs ir kopējo ienākumu apjoms, no kura tiek ieturēts šis nodoklis.
Vai būtu jāveido valstiska mēroga atbalsts tieši jaunajiem māksliniekiem, kuri nupat uzsākuši savu radošo ceļu?
Jā, tā arī notiek, vismaz skatoties lokālās izglītības sistēmas virzienā. Valstiski tiek nodrošināta visai kvalitatīva mākslas izglītība gan profesionālā, gan akadēmiskā līmenī. Teicamas studijas tiek atalgotas ar stipendijām, tādēļ būtu grūti teikt, ka jaunie mākslinieki netiek pienācīgi atbalstīti. Tiek radīta veselīga vide un vietēja mēroga konkurence. Tad jau ir cits stāsts - par nākamā soļa speršanu starptautiskā mērogā, kas daudziem izrādās kritisks. Ne vienmēr jaunība asociējama ar novatorismu.
***
Miķelis Mūrnieks (1995) 2019. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu, iegūstot bakalaura grādu. Kopš 2016. gada piedalās grupas izstādēs, tostarp Tēlniecības Kvadriennālē 2020 un projektā “Sintēze. Īstenības pētīšana caur kustību, attīstību un pretrunām” (2020, kuratore Auguste Petre). 2019. gadā Mūrnieks sarīkojis personālizstādi “Laikmetīgais Vandālisms” galerijā LOOK. Viņa darbs “Māksla laimēt” iekļauts jaunizveidotā mākslas centra Zuzeum pastāvīgajā ekspozīcijā.
