Divas izpētē balstītas izstādes. «Bija vērts saņemties!»
Intervija ar mākslinieku Krišu Salmani
Aprīlī atklātas divas mākslinieka Kriša Salmaņa darbu izstādes.
Līdz šī gada 21. septembrim Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) skatāma viņa veidota instalācija “Bezdarbības māktie ziloņi” – spoguļlabirints, kas radīts kā mākslinieka interpretācija par bibliotēku, tās informācijas sistēmām un neizbēgamajiem mūsdienu informācijas paradoksiem un konfliktiem.
Savukārt līdz 9. jūnijam Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” skatāma Salmaņa izstāde “Melns, balts un viss kaut kas pa vidu”. Trīs melnbalti video: “Maršs”, “Uzbrukums” un “Uzvara”. Katrs no tiem attiecināms uz kādu no Latvijas vēstures posmiem: Latviju pirms Otrā pasaules kara, Latviju padomju okupācijas laikā un Latviju atgūtās neatkarības gados, kopumā iezīmējot nosacītu dramaturģisko līniju no gājiena pretim gaišai nākotnei, kam seko spējš gūsts, un atgūšanās.
Skats no izstādes “Bezdarbības māktie ziloņi” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā
Vai līdz izstādes “Bezdarbības māktie ziloņi” tapšanai tev bija pieredze ar to, kas notiek bibliotēkas “aizklusēs”?
Līdzšinējā pieredzē biju sadarbojies ar LNB partneri – LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtu, kuram veidoju vizuālās identitātes materiālus un izstāžu dizainu. Protams, daudz esmu bijis arī tajā otrajā – bibliotēkas lietotāja pusē, taču par to, kas notiek, grāmatai nonākot bibliotēkā, neko daudz nezināju.
Skats no izstādes “Bezdarbības māktie ziloņi” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā
Tagad, cik noprotu, bija iespēja tā pamatīgi izšķetināt grāmatu krātuves apcirkņus un iegrimt tās profesionālajā vidē…
Tieši tā – iegrimt vidē!
Kas tajā izrādījās pārsteidzošākais?
Mans uzdevums bija iepazīt bibliotēkas informācijas sistēmas, kas nodrošina, ka bibliotēkā nonākušās grāmatas iespējams atrast, un atrast sakarīgi. Viens no pārsteidzošākajiem šķita departaments, kas strādā ar bibliotekāro klasifikācijas sistēmu, un grāmatām piešķir UDK (universālo decimālo klasifikāciju) kodu, nodrošinot grāmatas satura identificēšanu jebkurā pasaules malā un valodā. Šis departaments nebūt nav tik liels, kā varētu domāt. Tajā, šķiet, ir tikai kādi trīs kolēģi, kuri sēž visai palielā telpā kopā ar citiem. Mums ar izstādes kuratori Andu Bolužu radās priekšstats, ka šie cilvēki ir mazliet savrupi, varbūt pat vientulīgi. Viņi dzīvo tādā noslēpumainā skaitļu pasaulē, kurā viss ir jāpārvērš skaitļu kodā. Turklāt, cik nopratām, ne visi mūsdienās šo procesu uzskata par tādu galēju nepieciešamību, savukārt mūs tas aizkustināja.
Skats no izstādes “Bezdarbības māktie ziloņi” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā
Kas tad īsti ir šis UDK indekss? Tas ietver noteikta izdevuma satura atslēgas vārdus?
Zini, atslēgas vārdi vēl būtu saprotama lieta, taču bibliotēkā šis indekss tiek attiecināts uz tēmām. Proti, ar skaitļu palīdzību tiek norādīts, kādas tēmas grāmatā aptvertas. Katrai grāmatai izvirzītajai tēmai atbilst kods un tad vēl tā apakškodi.
Šķiet, tāds pasauss process, taču tā nebūt nav. Lai vienotos, kā grāmatu pieteikt, nodrošinot tās satura identificēšanu, notiek plašas diskusijas. Ja pareizi atceros – pastāv deviņas lielās kategorijas, kurās iedalītas visas pasaules tēmas, un tad ir tāda ceturtā kategorija, kura ir brīva. Tā sacīt, nenoskārstai vajadzībai.
Katrā ziņā (pēc sarunām ar šīs jomas speciālistiem) man radās iespaids, ka viņi ir īsteni darba fanātiķi, turklāt savu lietu ir patiesi “atkoduši”. Viena no speciālistēm stāstīja, ka sākotnēji LNB departaments balstījies uz ASV Kongresa bibliotēkas iestrādēm, taču tagad jau ir soli tam priekšā. Tas skaidrojams ar to, ka Kongresa bibliotēkas milzīgā apjoma dēļ nav iespējams tik ātri izsekot līdzi pasaules mainīgumam. LNB iemanījusies tikt galā ar atsevišķām lietām vēl pirms Kongresa bibliotēkas.
Tātad jūs aizķērāties aiz UDK fenomena un ap to sākāt būvēt izstādes koncepciju?
Informācijas izziņas procesā man interesantākais šķita komunicēt tieši ar šiem UDK veidotājiem un pievērsties viņu stāstiem un interesantākajiem atgadījumiem. Saproti, šī indeksēšana patiešām nav tik vienkāršs uzdevums. Piemēram, Mākslas lasītavas vadītāja Katrīna Teivāne minēja, ka tāds izdevumu tips kā mākslas katalogs mūsdienās ir kļuvis jau tik ļoti izstrādāts un bagātīgs (tajā ir raksti, kāds pētījums, augstvērtīgs dizainisks noformējums utt.), ka ir rūpīgi jāizvērtē, kurā kategorijā to vispār ievietot. Par to visu tiek pamatīgi spriests, mēģinot iejusties lasītāju galvā.
Otra lieta, kam pievērsos, ir grāmatu meklēšana, neizmantojot informācijas sistēmas jeb meklētājus. Tas arī bija pats interesantākais un kļuva par mākslas darbu.
Vai šie stāsti un interesantākie atgadījumi, kas ietverti izstādītajā darbā, ir tādas savstarpēji nesaistītas epizodes vai tomēr beigās veido secīgu un savstarpēji saistītu naratīvu?
Apzināti kādu scenāriju nerakstījām, taču tāds nevar neveidoties, ja jau reiz esam gājuši tos līkločus. Tāds tas stāsts arī sanāk. Līdzīgi kā iekārtojot jebkuru savu izstādi, pats jau intuitīvi jūtu, kuram darbam ir jābūt pirmajam, kuram nākamajam un kurš darbs šo stāstījumu noslēgs. Viss organiski saslēdzas.
Skats no izstādes “Bezdarbības māktie ziloņi” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā
Varu lūgt tevi ļaut ielūkoties dažos no šiem stāstiem?
Interesants stāsts ir par grāmatām, kuras noveco un kļūst par makulatūru. Šķiet baigi jocīgi, ka bibliotēkas ražo makulatūru, taču ir izdevumi, kuriem patiesi ar laiku vairs nav jēgas. Protams, tas nav vienkārši – šāda lēmuma pieņemšana notiek pēc priekšrakstiem, ar komisiju komisijas spriedumiem. Tā nu es tiku pie dažiem šādiem makulatūras eksemplāriem. Tie ir četri krāsaini “Asociāciju enciklopēdijas” sējumi, kas izstādē ļoti labi iederas. Pirmā asociācija, protams, vedina domāt par psihiskām izpausmēm, taču šoreiz runa ir par dažādu biedrību uzskaitījumu. Tās vairs neeksistē, un no šiem izdevumiem patiesi nav nekādas jēgas. Tāpat bibliotēkas makulatūrā nonāk visādu novecojušu tehnoloģiju rokasgrāmatas, piemēram, krievu valodā. Ir jau nedaudz nepareiza sajūta, ka grāmatas tiek mestas ārā. Izstādē es tās izmantoju kā paliktnīšus. Sak’ – kā Salmanis ar šitādu necieņu izturas pret grāmatu!
Bet esmu bijis nejauks arī pret savas bērnības svarīgāko grāmatu, ko neesmu pārlasījis kopš pusaudža gadiem, bet kura noteikti veidojusi manu tā laika pasaules izjūtu. Tā ir līdz lupatām nolasīta grāmata par indiāņiem, kuras autors ir pa pusei Ziemeļamerikas indiānis, pa pusei polis. Šad un tad es reizi desmit gados mēģināju kaut ko par autoru uziet internetā, bet nekā nebija. Nesen jau sāku kaut ko atrast un sapratu, ka varbūt labāk nemaz to grāmatu nepārlasīt. Interneta avotos pavīd mazliet pretrunīga informāciju par viņa dzīvesgājumu un patieso saistību ar Ziemeļameriku. Lai būtu drošs, ka grāmatu nepārlasīšu, izstādē to apgriezu kājām gaisā un veicu tādu kā cenzūru, rindiņas pārvelkot ar akrila flomāsteru.
Skats no izstādes “Bezdarbības māktie ziloņi” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā
Vēl viens izstādē ietvertais stāsts ir par konceptuālo literatūru jeb nesen plaši apspriesto Preiļu konceptuālista Eināra Pelša grāmatobjektu “Janka”, kas ir parastākais ķieģelis. Iedomājieties, kāds izaicinājums tas bija bibliotēkai?
Izstādi noslēdzošais darbs ir prototips iedomātai grāmatai, kas saucas “Lasītāja”. Tā ir ar sensoriem aprīkota, ļoti skaisti dizainēta elektroniskā papīra grāmata. To atverot, visa veida sensori sāk nolasīt tava ķermeņa temperatūru, mitruma koeficientu, acu kustības, pulsu, – un radīt tekstu tieši tev, tieši šim brīdim. Tā jūt, ka esi, piemēram, uztraucies, un tajā brīdī pieregulē sižetu kādā citā virzienā – nākamajā lappusē tas kļūst romantiskāks vai tieši pretēji. Vai arī – hop, tālāk lasīsi rīt!
Skats no izstādes “Bezdarbības māktie ziloņi” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā
Arī pats izstādes noformējums ir mākslas darbs. Vai spoguļlabirintu veidoji pats?
Tikai mazā formā. Sazīmēju, sataisīju no papīra, un tad, kad visi apstiprināja, ka tāds tas varētu būt, – Oskars Plataiskalns un viņa “Dekorāciju darbnīca” to uztaisīja. Mums ir sena sadarbība, par kuru esmu ļoti laimīgs.
Kā auditorija mijiedarbojas ar šo labirintu? Vai sienās neskrien?
Nē, bet pašam gan teju teju ir gadījies.
Jāatzīst, ka ļoti mijiedarbojas. Šī izstāde it kā nebija iecerēta kā interaktīva, tomēr tā tāda ir. Un tas varētu būt kā kompliments bibliotēkai, jo LNB izstāžu nodaļa rīko ļoti interesantas izglītojošas izstādes, kurās vienmēr kaut kas ir jāatver, jāatvelk, jāpagriež, jāpatausta. Cilvēkiem tas jau ir iegājies.
Šai izstādei radīju kādu darbu ar flomāsteru. Mana doma bija parādīt, ka brīdī, kad beidzas krāsviela, beidzas arī darbs pie zīmējuma, un flomāsters tiek nosviests zemē, lai visiem skaidrs, kas ir noticis… Taču cilvēki to uztvēra, kā aicinājumu flomāsteru pacelt un darbu turpināt. Izstādes atklāšanā man par pārsteigumu darbs izskatījās jau pilnīgi citādāk. Trīsreiz parakstījusies bija Polīna, 4. A klase arī bija atnākusi ciemos. Vispār jau forši un aizkustinoši, bet beigu beigās tomēr izlēmām, ka tā tas gluži nebija domāts – gleznu noņēmām, uztaisīju jaunu.
Skati no izstādes “Bezdarbības māktie ziloņi” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā
Vai visa šī pieredze nevedināja uz domu kaut ko dziļāk pasākt ar UDK cipariem un to valodu?
Jā, tur vēl visa kā ir tik daudz! Šobrīd gan tādas domas nav.
Tikai darba noslēgumā, jau izstādi iekārtojot, beidzot pats meklētājā ievadīju UDK kodu par bezdarbības māktajiem ziloņiem 20. gadsimta filmā hindi valodā, kas minēti vienā no izstādes darbiem. Šo kodu mums ierādīja kā piemēru tam, kādas nianses var uzrakstīt UDK valodā. Tāda grāmata gan neizlēca. Tad kodu saīsināju, atstājot tikai ziloņus, un atradu vajadzīgo.
Paralēli Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” skatāma vēl viena izpētē balstīta ekspozīcija – tava videodarbu izstāde “Melns, balts un viss kaut kas pa vidu”. Kur meklējams tās idejas aizmetnis?
Koncertzāles “Lielais dzintars” mākslinieciskais vadītājs Orests Silabriedis uzaicināja mani ārpus kārtas ātri uztaisīt izstādi. Ātri jau neko jaunu uztaisīt nevar, tāpēc izstādi veidoju no samērā svaigiem videoklipiem, ko līdz šim nebiju rādījis.
Pagājušā gada beigās Brēmenes filmu institūts (Filmbüro Bremen e. V.) festivāla Twin City Challenge #2: Riga/Bremen ietvaros man pasūtīja arhīvu materiālos balstītu video par Rīgu. Nodevos pamatīgam izpētes darbam, izmantojot Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva multimediālo interneta vietni www.redzidzirdilatviju.lv. Materiālu tur ir ļoti daudz un ļoti interesanti, taču, ja ir tik plašs un brīvs uzdevums, apmaldīties iespējams ļoti ātri. Kopumā divus mēnešus vienkārši skatījos, lai saprastu, uz ko vispār skatīties.
Krišs Salmanis. Kadri no darba “Maršs”
Un kā uzliki sevi uz pareizā ceļa? Vai varbūt tomēr iekšā jau kādu laiku gruzdēja tēmas, par kurām vēlējies runāt?
Mani ļoti uzrunā atkārtošanās. Labu laiku arhīvā es nodevos filmu meklējumiem, kuros dokumentētas pieminekļu atklāšanas. Pirmais video, ko uzgāju, bija par Pētera Pirmā pieminekļa atklāšanu Rīgā – 1910. gadā, bet tādas atklāšanas tika filmētas diezgan daudz. Man patīk, kā krīt audekls. Rausta, rausta – un tad tas krīt… Domāju spēlēties ar šo krišanu, taču beigās kaut kas nesanāca. Nepatika, kā tas kopā izskatījās, tāpēc pārgāju uz citu tēmu.
Proti, otra pati vienkāršākā atkārtošanās pēc sirdspukstiem ir soļošana. Tā nu beigās uztaisīju 15 minūtes garu video ar nosaukumu “Maršs”, kurā sakompilēju kadrus no 100 gadus vecām filmām, kurās redzami cilvēki Rīgā, soļojam gar kameru. Tie ir dažādi cilvēki dažādos notikumos, ko pavada emocionāli ārkārtīgi piesātināta sajūta. Neko neliku klāt, neko neņēmu nost, tikai tādu priecīgu mūziku pievienoju.
Krišs Salmanis. Kadrs no darba “Maršs”
Starp citu, kāds bija citu tevis minētā festivāla dalībnieku sniegums? Kā viņi izmantoja arhīvu materiālus?
Mākslinieki no Brēmenes izmantoja Brēmenes arhīvus un taisīja filmas par savu pilsētu. Palika atmiņā kāda māksliniece, kas konceptuāli lika kopā kadrus, kas viņu kaitina. Piemēram, cilvēku spļaudīšanos pilsētas laukumā. Tā ir nevis vienkārša spļaušana, bet tradīcija, ko joprojām piekopj kopš aizlaikiem, kad pilsētas centrālajā laukumā tika izpildīts nāves sods kādai raganai.
Krišs Salmanis. Kadrs no darba “Uzbrukums”
Kāda ir izstādes kopējā noskaņa? Sajūta, ka ir mazliet jautri, taču, pieņemu, ka tajā ir sava ģeopolitisko sāpju nots…
Viss tā jautri izklausās, bet droši vien savādāk jau nevar. Kopējā stāsta līnija ir tāda – augšā, lejā un atkal augšā. Nu, kā jau dzīvē!
Izstādes iekārtojums sākas ar to simtgadus senu materiālu, kur cilvēki soļo – studenti, meitenes, un militārie – smieklīgās apakšbiksēs – vingro kaut kur Esplanādē, gaisā virmo pārliecība – būvēsim valsti un viss būs labi… Tomēr – nekā! Otrajā video ar nosaukumu “Uzbrukums” skatāmi kadri no 1969. gada februāra kinožurnāla “Karavīrs”, kurā aizkadra balss saka: “Vienmēr esi draugos ar saviem vislabākajiem palīgiem – suņiem.” Trešais ir 2017. gadā tapušais darbs “Uzvara”, kur priecīgs danco nu jau vairs neeksistējošais Uzvaras piemineklis.
Krišs Salmanis. Kadrs no darba “Uzvara”
Kad noslēdzies ar šīm divām izstādēm saistītais darba cēliens, kādu pēcgaršu tas tevī atstājis – kādus impulsus atmodinājis, kādus apcirkņus noslēdzis un kādu pēctecību tavā darbā varam sagaidīt turpmāk?
Esmu tiešām priecīgs par abām izpētē balstītajām izstādēm. Tas nav mans žanrs, bet bija vērts saņemties! Bija iedvesmojoši strādāt ar cilvēkiem, kuri laikā, kad plašumā vēršas graušana, nodarbojas ar saglabāšanu un aprūpi. Gaismas pils patiešām vairo gaismu.
Vairāk par izstādi “Bezdarbības māktie ziloņi” lasiet šeit.
Par izstādi “Melns, balts un viss kaut kas pa vidu” – šeit.
Titulbilde - Krišs Salmanis. Foto: OHM.LV
