Rūgtuma pikuči
Kriša Salmaņa personālizstādes “Rūgts” apskats
Izstāde Kim? Laikmetīgās mākslas centrā skatāma līdz 11. jūnijam
Kriša Salmaņa personālizstādē sākotnēji piesaistīja nosaukums. Kuratores Zanes Onckules komentārs, kas izceļ postpadomju estētiku, bezsajūsmas ironiju un varas kritiku, paver iespēju rūgtuma interpretāciju vērst postsociālisma afektivitātes virzienā. Afektu teorijas uzplaukums jeb pavērsiens uz afektiem, kas humanitārās zinātnēs, tostarp mākslās, vērojams kopš 20. gadsimta izskaņas, postsociālisma realitātes kartēšanai līdz šim pievērsies salīdzinoši maz – tā galvenie attīstības virzieni drīzāk tiecas angloamerikāņu un to postkoloniālo Citu atklāšanā. Tomēr noteikti afektīvie režīmi jeb vēstures un kultūras noteiktas emocionālās ainavas vērojamas arī postpadomju ģeogrāfijās – šo ainavu aprises nereti uznirst Latvijas laikmetīgajā mākslā. Afektu izteikšanai un izvaicāšanai tā pat ir īpaši piemērota vide, kas izkopj ne tikai intelektuālu un neieinteresētu, bet arī ķermenisku un afektīvu attiecību dinamiku. Lai teiktais neizklausītos pēc vienkāršotas bināras opozīcijas, var teikt precīzāk: māksla rosina dialogus starp iemiesotiem prātiem un domājošiem ķermeņiem. Šo dialogu pastiprina tādas afekta iezīmes kā blīvums, neparedzamība un nosacītība. Rūgtums kā impulss, lai domātu un sajustu mūsdienu postpadomju situāciju, sniedz svaigu un daudzsološu perspektīvu, it īpaši šobrīd, kad vairākas šīs situācijas izpausmes materializējušās vēl nepieredzētās individuālās un kolektīvās ķermeniskās intensitātēs.
Krišs Salmanis. 31.12.2022.23:00. 2023
Blīvums
Rūgtuma afekta tveršanā jeb “uzrūgušās neizpratnes” – kā pats mākslinieks to sauc – rādīšanā Krišs Salmanis ievijis virkni atsauču uz padomju mantojumu, īpaši uzsverot arhitektoniskos risinājumus un varas simbolus. Otru konceptuālo asi veido Jaungada uguņošanas motīvs – sprakšķēšana, šampanieša burbulīši, uzliesmojumi. Uz šiem ideju nogriežņiem lielākā vai mazākā pietuvinājumā izvietoti vairums izstādes objektu, bet to krustojumu iezīmē sprādzienbīstamais darbs “31.12.2022.23:00” – no sarkanas degvielas kannas un raķešu zīmējumiem uz sienas. Iztēlotā uzliesmojuma viļņi veļas pāri pārējiem objektiem, ietiecoties kultūras slāņos pirms padomju okupācijas (“Vecais” un “Vecais skapis”), lai otrajā izstādes telpā skatītāju atgrieztu postpadomju realitātē. Tās spilgtākais simbols ir visurgājēja tēls, kurš izskatās kā veidots no kāda auduma atgriezuma, aktivizējot zero waste estētiku, taču krāsas, formas un materialitātes ziņā šie mazie zaļie cilvēciņi “salīmējas” ar vateņiem, kuri izstādīti tepat blakus un ir šūti pēc pasūtījuma. Vateņu izmērs pieaug proporcionāli Krievijas sagrābtajai teritorijai, ko hronoloģiski fiksē mazas cenu norādes, kā arī veido lingvistisku asociāciju ar vārda “vate” jauno nozīmi, kas aktualizēta pēdējā gada laikā. Piespraustās itāļu luksusa modes nama Džordžo Armani firmas zīmes var nolasīt kā atsauci uz sankcijām un to (ne)efektivitāti.
Krišs Salmanis. That which we call a rose by any other name would smell as sweet. 2023
Šajā izstādes telpā redzama arī salocīta ventilācijas caurule, plastmasas pakešlogs, kas veidots padomju armijas zvaigznes formā, kā arī skulpturāls objekts no dzīvokļu logu un bērnudārza vārtu restēm ar labi pazīstamo uzlecošas (vai varbūt rietošas?) saules motīvu. Mākslinieka īsajās piezīmēs par šiem darbiem pamanu vārdus “prastums”, “lēts, bet ļoti spīdīgs”, “caurbrauktuve”, to nozīmi pastiprina jau izstādes anotācijā minētā klaji skeptiskā attieksme pret plastmasas logiem un ģipškartona arkām. Estētiskā pieredze, kas veidota padomju okupācijas gados, turpina ietekmēt veidu, kādā mēs šobrīd uzlūkojam pasauli, taču izstādes darbi izvietojami arī postkoloniālās kritikas kontekstā – izpratne par skaisto (un kaut kādā nozīmē – arī par labo un patieso) nav tikai indivīda subjektīvās gaumes, bet politiskas pozīcijas jautājums, jo katra forma ir iezemēta dažādu režīmu veidotajā pasaules skatījumā. No anotācijas tekstiem nojaušams viedoklis, ka padomju varas ietekme mūsdienās jūtama izkropļotajā estētiskajā izjūtā, kas privileģē lētas un spīdīgas Rietumu labklājības imitācijas un, kultivējot virspusēju attieksmi un izpratnes trūkumu, notrulina mūsu maņas, uztveri un spēju veidot attiecības.
Krišs Salmanis. Otrais valsis. 2023
Neparedzamība
Pēdējo mēnešu laikā Uzvaras piemineklis bijis mūsu uzmanības centrā ne reizi vien. Izstādē tam atvēlēta centrālās instalācijas vieta, kurā sastopam māksliniekam raksturīgos izteiksmes līdzekļus – plati ar klasiskās mūzikas ierakstu un motora vadītu monotonu, ritmisku kustību, ar kādu veseris bliež pa diviem maziem vadiņiem, tos īslaicīgi savienojot. Lai arī novērtēju šī žesta asumu, ar zināmu sarūgtinājumu nodomāju, ka izstādes pieteikumā minētā empātiskā attieksme, kas Jaungada uguņošanu raksturo kā šaušanu “pa ukraiņu bēgļu traumām”, tomēr izstādes zālē nav klātesoša, jo vesera radītais blīkšķis pamatīgi iztrūcina citādi kluso telpu. Skaņa atgādina šāvienu, kas “piestāv” gan blakus telpā redzētajiem vateņiem, gan tālāk gaitenī eksponētajam darbam “Oroks”, atsaucot atmiņā leģendāro Čehova (sic!) frāzi par šaujamieroču lietošanas noteikumiem teātra uzveduma laikā. Hokeja nūjas militārās transformācijas pastiprina arī nosaukumā ietvertais vārds “orks”, kurš par spīti “Gredzenu pavēlnieka” fanu iebildumiem kara apstākļos veic noteiktu semantisko funkciju. Tiesa, sirpi – vesera konceptuālo pārinieku – izstādē nemanīju.
Krišs Salmanis. Logs uz Eiropu. 2023
Krišs Salmanis. SELL 4 LESS. 2023
Aprautā frāze no Šostakoviča Otrās džeza svītas valša Jaungada svinībās ļauj saskatīt arī nostaļģiju – neraugoties uz kuratores solījumu par “beznostalģisku skatījumu”, no šī afekta tomēr izvairīties neizdodas. Tiesa, nostalģiju var saprast vairākos veidos, arī uzsverot tās sociāli kritisko potenciālu. Lai arī nostalģija var piešķirt zeltītu starojumu komunistiskā režīma desmitgadēm, tās objekts ne vienmēr ir kritusī impērija – tie var būt arī pagātnes nepiepildītie sapņi un novecojušas nākotnes vīzijas. Kā raksta kultūras teorētiķe Svetlana Boima, nostalģija spēj izgaismot mūsdienu krīzes situācijas, tostarp pretrunīgās pašizpratnes formas, kas rodas (ne)piederības, izgāšanās un ilūziju zaudēšanas apstākļos. Šīs parādības izstādē ir klātesošas netiešā veidā, piemēram, saklausāmas mākslinieka komentārā par vairāk-nekā-estētisku atbildību.
Krišs Salmanis. Elpa. 2023
Nepiepildīto sapņu dvesma strāvo no ģipškartona gleznu sērijas “Elpa”, kuru Krišs Salmanis izstādes bukletā piedāvā iztēloties kā atelpu un acīmredzot ironisku “mēģinājumu rast skaisto esošajā”. Šie darbi nostiprina jau iepriekš manītos, bet pagaidām skaidri nepieteiktos izstādes konceptuālos kontekstus, proti, neoliberālismu, kapitālismu un eirocentrismu kā padomju realitātes paradoksālus turpinājumus. Jau minētais visurgājēja prastums var kļūt par uzņēmējdarbīgā subjekta veiksmes atslēgu, savukārt itāļu modes zīmola klātbūtne signalizē par patērnieciskumā balstītu dzīvesveidu. Ģipškartona “gleznas”, tāpat kā ventilācijas caurules objektos “Cilpu cilpām” un “Kolonna”, atgādina eiroremonta estētiku, kā arī jauno projektu dzīvokļu “pelēko apdari” un ar tiem saistītās jaunās verdzības formas – atkarību no banku kredītiem. Savukārt bērnudārza restes, lai arī cik estētiski ierūsējušas, tomēr pārstāv ideju par valsts nodrošinātu bērnu aprūpi, tāpat kā apmaksātu dekrēta atvaļinājumu – tās sociālistiskā mantojuma daļas, ko mūsdienās īpaši novērtē ģimenes ar maziem bērniem, it īpaši – sievietes. Restes, lai kādā dizaina risinājumā, ir vienlīdz ideoloģiski noslogotas, lai arī atšķirīgā ziņā. Citiem vārdiem, izstādes atlasītie objekti ir visai neviendabīgi un brīžiem rada nejaušu, “lēkājošu” iespaidu.
Krišs Salmanis. Visurgājējs. 2023
Nosacītība
Viens no izstādes tapšanas impulsiem ir pērnā gada izskaņas salūts, kurš izskanēja, kā ierasts, gan pusnaktī, gan stundu ātrāk, t.i., “pēc Maskavas laika”. Šis notikums ierakstāms gan oficiālās politikas dienaskārtībā – kā zināms, gadumija ir vadošo valsts amatpersonu retoriskā tribīne –, gan personīgās dzīves atmiņās. Lai gan svētku svinēšana ģimenes vai draugu lokā, vai vientulībā, nav atraujama no to ideoloģiskajiem ierāmējumiem, tomēr nav arī pilnībā reducējama uz tiem. Arī mākslinieks norāda, ka Šostakoviča valsis kādam var raisīt ilgas pēc padomju jaunības, lai gan citam tas skanēs kā neizteiksmīga, aprauta muzikāla frāze. Atskārsme par privātā un publiskā savijumiem var radīt pretrunīgus secinājumus. Mūsdienās viena no tendencēm padomju laiku interpretācijā ir pārskatīt pieeju, kas šo periodu Latvijas (tostarp mākslas) vēsturē skata galvenokārt kā tumsas, apspiestības un nebrīves laiku. Neraugoties uz grūtībām un kompromisiem, daudzi izkopa pretošanās un izdzīvošanas stratēģijas, savukārt ikdienas dzīves straumes nereti plūda paralēli vai pat pretēji propagandas lozungu iezīmētajiem virzieniem, līdz ar to padomju varas ietekmei pakļāvās nosacīti.
Krišs Salmanis. Vecais. 2023
Iespējams, izstādes uzsvars uz fasādes elementiem – kā arhitektoniskā, tā ideoloģiskā nozīmē – ir saistīts tieši ar Uzvaras pieminekļa dominējošo vertikāli, tātad uzmanības lokā ir padomju varas diskursu inscenētā vide, kuru arvien apdzīvojam. Tomēr arī te var iebilst, piesaucot, piemēram, padomju modernisma paraugus – Dailes teātri vai “Bērnu pasauli” –, pēdējai gan nav izdevies saglabāt savu specifisko arhitektonisko izteiksmi un tā ir transformējusies “lētā, bet spīdīgā” 90. gadu Latvijas “postmodernismā”. Atsauce uz māju logiem, kā arī aizmūrētais skapis ar dekoratīvu kokgriezuma rotājumu uzmanību pārceļ privātajā telpā, kas, protams, nav imūna pret varas un kontroles mehānismiem, taču paredz arī potenciālu vietu atšķirīgām pārdomām un pieredzēm. Ja, piemēram, melnā feminisma pārstāves mājas interpretēja kā vietu, kur iespējams patverties no sabiedrībā valdošā rasisma, tad Latvijas kontekstā līdzīgai parādībai rasts apzīmējums “virtuves sarunas”. Šajā ziņā izstādes skatījums uz nesenās pagātnes fiziskajām un intelektuālajām “drupām” – kā varam lasīt izstādes anotācijā – riskē kļūt homogēns un pārāk vispārināts, saduļķojot tēzi par padomju mantojuma kropļojošo ietekmi uz mūsdienu estētisko izjūtu.
Krišs Salmanis. Apstarojums. 2023
Saduļķojums, bez šaubām, “piestāv” lielajai neizpratnei, par kuru runā mākslinieks, un patīkami kontrastē ar konceptuālo tīrību – kā izstādi raksturo kuratore. Tiesa, nepamet sajūta, ka izvēlētais epistemoloģiskais stāvoklis emocionālo “netīrību” integrē negribīgi. Domājošajā ķermenī izstāde mobilizē racionālo elementu, rūgtumu tverot kā abstraktu, ar konkrētu iemiesotu pieredzi tikai nosacīti saistītu konstrukciju. Varbūt tā ir vienkārša vārdu spēle, kas mani maldinājusi? Tiesa, pieņēmums, ka konceptuālajā mākslā afektīvās un subjektīvās iezīmes neierakstās, nesenajā mākslas vēsturē ticis apšaubīts, tostarp norādot, ka pati tendence distancēties no emocijām ir jūtīguma pazīme. Arī atsvešinājums, garlaicība un nosvērtība ir afektu manifestācijas, taču rūgtuma savelkošo pēcgaršu noslēpt būtu grūtāk, tāpat kā rūgšanas burbuļus, smaržas un skaņas. Pats afektīvākais elements ekspozīcijā man likās iedzeltenās montāžas putas – izplūdusī antiforma, kura pilda saistvielas funkciju. Pateicoties lipīgumam, šie rūgtuma pikuči notur objektus tiem paredzētajā vietā, kā arī rada iespēju nejaušiem savienojumiem, kļūdām un pārsteigumiem citādi “vēsajās” vārdu spēlēs.
