Purvīša balva 2025 / Kandidātu darbu izstāde
No 12. aprīļa līdz 8. jūnijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē būs skatāma devītā Purvīša balvas 2025 kandidātu darbu izstāde.
Ekspozīciju veido astoņas atsevišķas sadaļas, ko radījuši un kopīgās izstādes norises vietai pielāgojuši Purvīša balvai 2025 par izcilāko sniegumu vizuālajā mākslā 2023. un 2024. gadā neatkarīgo ekspertu izvirzītie astoņi mākslinieki un autoru kolektīvi – Indriķis Ģelzis, Romāns Korovins, Ieva Kraule-Kūna, Inga Meldere un Luīze Nežberte, Luīze Rukšāne, Krišs Salmanis, Elza Sīle, Paula Zvane. Izstādes kuratore ir Daiga Rudzāte, izstādes arhitekts – Martins Vizbulis.
INDRIĶIS ĢELZIS / personālizstāde “Ūdeņaina dienas actiņa”
Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (25.08.–08.10.2023)
“Indriķis Ģelzis pievēršas satricinošo pārmaiņu jūrā slīkstošajam šķi-modernajam indivīdam. Attiecību politikas, identitāšu un ekonomikas plūsmu satricinājumos, autora mākslinieciskās valodas un kontekstuālas nozīmes pastarpinājumā mūsdienu sabiedrība atklājas kā par publisku peldbaseinu nomaskējusies personalizēta analoga kibertelpa. (..) Nebeidzama, sevi turpinoša reflektīva spoguļvirsmas telpa ieslēgta ģeometrisku zonējumu precizitātē, savukārt tās semantiskā būtība dreifējoša nozīmēs kaut kur starp atspīdumu ūdenī, viedtālrunī vai ikvienā pašā. Skatienus un kustību uzsūcošu, šo citādi mēmo baseinu uzšķērž vertikalikalitāte – hromētu lielāku-par-dzīvi metāla pīpeņu stāvi, kas mehānisku, īsi aprautu, nervozu kustību intervālos tikšķīgi pulsē, jo jāuzmanās, jo vienmēr jāaizsargājas. (..) Ģelža instalācija ir rezultāts transformatīvām pārdomām, raugoties dabā, jūrā, tiešsaistē un, protams, baseinā,” raksta kuratore Zane Onckule.
“Nosaukums “Ūdeņaina dienas actiņa” atnāca pavisam viegli. Ar “Ūdeņainu dienas actiņu” mans mērķis bija apzīmēt dezorientācijas stāvokli, tajā pašā laikā neuzsverot, vai dezorientācija ir radusies pozitīvu vai negatīvu iemeslu dēļ. Arī acs var samigloties un uz brīdi pazaudēt orientēšanās spējas – vai nu no prieka, vai skumju asarām. (..)
Šobrīd mēs stāvam pie daudz nopietnāku pārmaiņu sliekšņa, kas saistītas ar pasaules kārtību, un tas man liek uz šo izstādi paraudzīties pilnīgi citādi. Atskatoties uz to, rodas sajūta, ka tā pastāv kaut kādā pauzes situācijā – kad īsti nevar saprast, vai ir sagaidāms kāds liels notikums, vai arī kaut kas jau ir noticis. (..)
Šī instalācija ir ļoti daudzpusīga, es to redzu kā tādu apziņas mehānismu, līdzīgi, kā tas ir publiskajā telpā vai informācijas ainavā, kura ir tik piesātināta ar informāciju, ka paliek neiespējami to sagremot. Tāpēc arī šo instalāciju es veidoju ar vienvirziena komunikāciju skatītāja virzienā, sniedzot tam dažādus faktus un beigās uzdodot jautājumu, uz kuru nav iespējams atbildēt, jo šī telpa ir automatizēta, tur nav neviena dzīva cilvēka, kurš var uzklausīt atbildi,” stāsta Indriķis Ģelzis.
ROMĀNS KOROVINS / personālizstāde “Nomirsim kopā”
Rotko muzejā Daugavpilī (01.03.–19.05.2024)
“Romāna Korovina mākslas līdzekļi ir ota un eļļas krāsa. Punkts un līnija. Triepiens. Viņa gleznas ir visai vienkāršas: reālāks vai abstrahētāks elements audekla centrā, attīrot pārējo kompozīciju no visa liekā. Diptihs. Divas gleznas kā notikuma sākums un gals. Bet kas tieši pa vidu ir noticis? (..) Lai pieskartos saturam, ir jāļaujas mākslinieka uzdotajam ritmam… pauzēm; jāseko gaismas un līnijas pavedieniem, ar kuriem izstāžu zālē jutīgi tiek uzausta vesela pasaule,” raksta kuratore Iliana Veinberga.
“Tā kā es gleznoju to, kas mani ieskauj, arī ekspozīcijas priekšmeti ir no manas dzīves telpas. Šajā gadījumā visi objekti no manas darbnīcas nogādāti izstādē, lai nevienam nebūtu skumji palikt mājās. Gleznas, krēsli, galdi, pudeles, skandas – pat Boba Dilana mūzika, ko klausos, kad gleznoju.
Tur, kur atrodos, es arī gleznoju – to, kas ir ap mani. Dārzā – dārzu. Uz tilta – upi. Darbnīcā – logu. Visiem priekšmetiem manā uztverē ir vienāda vērtība. Tas viss ir gaisma un ēnas. Krāsu laukumi. Smalki kontrasti. Šiem priekšmetiem jābūt pazīstamiem ikvienam. Un arī nosaukums palīdz šai maigajai nokļūšanai gleznā.
Man patika doma, ka cilvēki dzīvo kopā un mirst kopā. Viņi piedzīvo vienas un tās pašas situācijas, taču katrs mazliet atšķirīgi. Un tieši šis “mazliet” ir izstādes saturs.
Pāra tēma ir atbilstoša diptiham – kurā jau ilgstoši strādāju. Ideāli piemērota – divas gleznas, divi cilvēki. Kas var būt labāks? Un punkts, pēc kura iespējams uz dzīvi paraudzīties kopumā. Es domāju – nāve.
Man diptihs ir pats īsākais stāsts. Sākums un beigas. Pauze starp šiem diviem darbiem – šī pauze arī ir stāsta saturs,” stāsta Romāns Korovins.
Foto: Didzis Grodzs / Rotko Muzejs
Foto: Didzis Grodzs / Rotko Muzejs
IEVA KRAULE-KŪNA / personālizstāde “Rīma”
Galerijā “427” (27.09.–03.11.2024.)
“Izstāde ir par negausību. Par iekšējo “rīmu”, kas vienmēr prasa kaut ko vēl – kam nekad nav gana. Par to, ka mēs vienmēr mēģinām aizpildīt to tukšumu sevī ar nepareizajām lietām. (..)
Es pārvācos no dzīves pilsētā uz dzīvi piepilsētā, kas fiziski atrodas ļoti tuvu, bet vienlaikus ļoti tālu – te ir kā laukos, kur govis ganās otrpus ceļam. Mana darbnīca atšķiras no mūsdienu mākslinieku darbnīcas, kas parasti ir industriāla, apkurināta telpa. Manā darbnīcā ir teju kā ārā – tai ir jumts un sienas, bet nav nekādas apkures. Dabas cikli ietekmē manu darba ritmu. Es nevaru strādāt ziemā, jo ir auksts, un, ja ir pārāk karsts, es arī nevaru tur pastrādāt. Līdz ar to visu lielo izstādes objektu veidošana bija ļoti pakārtota tam, kas notiek dabā. Kāds ir laiks – vai ir mitrs, vai ir sauss… Un nekādas saistības ar pilsētu un tās aktualitātēm. Un līdz ar to arī tāda distancēšanās no patērējošās dzīves. (..) Bet vienlaikus – man tuvojas dedlains, kad jāizliek darbi, un es kļūstu arvien atkarīgāka no laikapstākļiem. Kļūstu teju par pirmatnējo cilvēki, kas gatavs lūgties, lai ir pietiekami sauss un lai māla objekti paspēj izžūt. Lai tie nesagrūst no sava svara. Lai es varu strādāt ātrāk. Tas viss nebija atkarīgs no manis. Kad spīdēja saule, varēju “uzbūvēt” 10 centimetrus dienā. Bet, kad trīs dienas pēc kārtas lija, es nevarēju pievarēt vairāk par diviem. Un tā process kļūst par pagāna lūgšanos – jo tā ir vienīgā iespēja kaut ko ietekmēt. Iegūt labvēlību strādāšanai. Un tad tas “rīmīgums” kļūst savādāks. Tie objekti ir kā kliedziens pēc dabas labvēlības un vienlaikus apliecinājums, ka viss pārējais ir mazsvarīgs. Ja tu nevari izdarīt to, kas tev ir jādara, pārējais ir nevajadzīgs un lieks. Un tajā mirklī saproti, ka savulaik, kad šķita, ka kliedzoši vajag jaunākās kurpes un smuko kleitu, mašīnu un vēl visu ko, varbūt tas nebija tik svarīgi arī toreiz. Vienkārši komfortablie apstākļi lika meklēt to, kas šķietami pietrūka. Mēģinot ar lietām aizpildīt tukšumu. Radot problēmas uz līdzenas vietas. Jo tukšums ir visos, un tas domājošam cilvēkam liek kustēties – kaut kas trūkst, kaut kas ir jāpiepilda un jāaizpilda. Tikai reizēm zūd fokuss,” stāsta Ieva Kraule-Kūna.
INGA MELDERE UN LUĪZE NEŽBERTE / izstāde “Saulstāves”
Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (21.09.–01.11.2024)
Izstādē tika iekļautas vairākas darbu sērijas: skulptūras, instalācijas, zīmējumi un gleznas, kas pēta un atspoguļo reģionālās sociālās un kultūrvēstures nianses. Šīs darbu sērijas veido dialogu starp divu dažādu paaudžu mākslinieču praksēm, kurās atbalsojas naratīva atdzimšana vizuālajā mākslā, ētiskumā sakņota pieeja pret matēriju un cieņa pret pagātnes liecībām.
Izstādes tapšanas ieskaņā Meldere un Nežberte pievērsās arhitektūras mantojuma apzināšanai, kas izriet no latviešu arhitekta un etnogrāfa, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibinātāja Paula Kundziņa (1888–1983) darbības. Kundziņa unikālais veikums, pētot un nākamajām paaudzēm saglabājot būtiskus arhitektūras elementus, piemēram, 18. gs. Latvijas koka arhitektūras t.s. “sauļotās” kolonnas, ir saistošs kā vēsturiski nozīmīgi formāli vingrinājumi, kuri turklāt paver ceļu paralēļu meklējumiem, pielīdzinājumam un kontekstualizēšanai ar līdzīga reģistra “ideju laukiem”, kādi redzami, piemēram, modernisma mākslinieka Konstantīna Brankuša (1876–1957) “Bezgalīgajā kolonnā”. (..)
Izvēršot līdzdarbības prakses, autorības un viena mākslinieka figūras autoritātes izvaicāšanu, izstādes ietvaros veidots kolektīvs kopdarbs – telpiska smilšu instalācija jeb “pigmenta istaba”, kuras veidošanā iesaistītas mākslinieces Ieva Putniņa un Elīna Vītola. Autores izmanto dabīgo krāsu pigmentu ieguves metodi no vietējiem augiem, piemēram, no vīgriezes, pelašķa, pļavas nārbuļa, mellenēm, smiltsērkšķiem, bērziem un uzliek tos uz baltā smilšu “audekla”, tādējādi paplašinot glezniecības tēlainības robežas un iezīmējot Latvijas un Baltijas floras devumu. Kā mākslinieciski jutīgs un tonāli bagāts uzvedums Melderes un Nežbertes “Saulstāves” pieskaras arī ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās ilgtspējas aspektiem,” raksta kuratore Zane Onckule.
““Saulstāves” ir par satikšanos ar laikiem, par dialogiem un pārinterpretējumiem, par sakņu apzināšanos, par margināliem, bet plašāka kontekstā – nozīmīgiem izcēlumiem. Arī par paaudžu skatījumu. Par paplašinājumiem glezniecībā un tēlniecībā. Par netiešiem feministiskiem redzējumiem. Par debesu savienošanu ar zemi, garīgo – ar materiālo, nākotni – ar pagātni mūžīgajā tagadnē,” izstādes ideju skaidro Inga Meldere un Luīze Nežberte.
Mākslinieces apbrīno augus par spēju veidot sakņu tīklu, kas notur smiltis vējainā dienā. “Sakņošanās, tīklošanās arī kā sadarbības modelis, kuru izmantojām, radot (..). Aizgūstot un dalot vienai ar otru ne tikai kopīgās darīšanas enerģiju, bet arī radīšanas prieku,” uzsver Inga Meldere.
Inga Meldere un Luīze Nežberte. Skats no izstādes “Saulstāves” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Ansis Starks
Priekšplānā Ingas Melderes, Elīnas Vītolas un Ievas Putniņas veidotā smilšu instalācija “Simbiocēna”. Foto: Ansis Starks
LUĪZE RUKŠĀNE / personālizstāde “Locījuma vietas”
Izstāžu zālē “TUR_telpa” (19.01.–17.02.2024)
“Lielizmēra grafīta zīmējumi uz audekla ir interpretācija vecmāmiņas sūtītajām fotogrāfijām, kas uzņemtas ar planšetdatoru, lai informētu par ikdienas notikumiem savās lauku mājās. Šie zīmējumi iemieso savstarpējo apmaiņu starp vecmāmiņu un mazmeitu, skatot attiecību trauslumu ar gados vecākiem cilvēkiem un steidzamības sajūtu uzdot tiem visus būtiskos jautājumus; izzināt no kurienes nākam un kā esam audzināti. Informācija, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē, piedzīvo dabiskas pārmaiņas, gluži kā DNS pavedieni, kas ikkatru reizi, nodoti tālāk, nedaudz izmainās. Garie, baneriem līdzīgie mākslas darbi ir veidoti no tekstilmateriāla, kas piederējis kādai jau aizgājušai sievietei. Rūpīgi glabātie palagi, galdauti un nerealizēti auduma gabali pēc viņas nāves kļuvuši lieki, tādēļ Rukšāne uzmanīgi un ar cieņu tos pārveido un vienlaikus caur tiem pēta, kā kaut kas, nodots no paaudzes paaudzē, var saglabāt vērtību pat tad, ja tas tiek pārveidots līdzi mainīgajam laika ritējumam,” raksta kurators Eds Shautens (Edd Schouten).
“Kaut kādā ziņā tā ir mūsu kopējā izstāde, jo tās ir vecmāmiņas fotogrāfijas. Viņa man ir devusi atļauju tās izmantot. Viņa vienmēr ir bijusi ļoti radoša persona – tas izpaudies arī veidā, kā viņa attiecas un noformē savu dārzu. Atceros, ja citām vecmāmiņām mazdārziņos bija rinda ar kartupeļiem, rinda ar zemenēm un rinda ar salātiem, manējai vienmēr visur bija apļi un spirāles. Viņas dobes acumirklī varēja atpazīt. Un fotogrāfijas, ko viņa ir bildējusi ar savu planšetdatoru, izteikti iemieso viņas skatījumu. Es domāju, ka šī izstāde savā ziņā ir kā veltījums viņas radošajām izpausmēm,” stāsta Luīze Rukšāne.
“Gatavojoties izstādei, sāku zīmēt uz audekla. Gluži praktisku apsvērumu dēļ – es zināju, ka izstāde notiks janvāra vidū, ziemā, un ka telpa nav apsildāma. Skaidrs, ka papīra darbus tādā aukstumā veiksmīgi eksponēt ir gandrīz neiespējami. Turklāt telpa ir liela, un bija skaidrs, ka jāizvēlas lielāki formāti. Tā es sāku eksperimentēt uz audekla. (..)Izstādē kokvilnas audums konceptuāli veidoja diezgan lielu tās daļu. Šis kādas sievietes atstātais mantojums, kurš ticis atzīts par nevajadzīgu un lieku. Es to paņēmu, sāku ar to spēlēties un veidot, kā pati to dēvēju – “bērzu birzīti”. Man pašai šķita interesanti parādīt, ka audekls, uz kura tiek zīmēts, kaut kādā veidā iziet arī ārpus zīmējuma. Parādās tam apkārt, un skatītājam ir iespēja skatīties ne tikai uz zīmējumu, bet ieraudzīt arī pašu audeklu,” skaidro māksliniece.
Zīmes. 2024. Saplāksnis / audekls / grafīts / 20 x 14 cm. Foto: Kristīne Madjare
Locījuma vietas. 13 dažādu izmēru tekstila darbi. Foto: Luīze Rukšāne
KRIŠS SALMANIS / personālizstāde “Rūgts”
Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (05.05.–11.06.2023)
“Salmaņa izstāde ir bezsajūsmas ironija par nesenās pagātnes reliktiem – šodienas fiziskajām un intektuālām “drupām”. Tā ir emocionāls, neizpratnes un rūgtuma pilns stāstījums tiem, kas to spēj, vēlas vai ir gatavi nolasīt,” raksta kuratore Zane Onckule.
“Šī izstāde sakārtojās pāris stundu laikā, sākot ar 2022. gada 31. decembra vienpadsmitiem vakarā. Līdz rītam vairums darbu bija skaidri. Laikam jau bija krājušies.
Mani satrieca, ka tāda šaušalīga gada noslēgumu var svinēt pēc Maskavas laika. Redzēju, ka kaimiņi šauj raķetes vienpadsmitos un pēc tam tie paši kaimiņi šauj arī pusnaktī. Varbūt pirms kara varēja pieņemt, ka svin savas etniskās saknes un svin arī to, kur tagad dzīvo. Jo vairāk svin, jo labāk. Bet 2022. gadā, man liekas, nebija ko svinēt. (..) Un tie būkšķi neļāva gulēt. Un galvā bija tāds tinkš!, kad es izdomāju sarkano kanniņu. Sajūta ir tāda, ka tās raķetes ir manī iekšā, un tad tur – bums! Riebīga sajūta. Tad aizbraucu uz laukiem, un mēs ar tēti ielikām raķeti tajā kanniņā. Kā tādi mazi puikas, salikām akmeņus virsū, lai neaizietu pa gaisu, un pamukām nost. Bija foršs būkšķis, un abiem bija tik labi! Ar visu pārējo arī… Katrs darbs, kas bija radies rūgtuma dēļ, beigās man patika, un arī izstāde patika, jutos labāk. Sanāca pilnīgi banāli – māksla kā dziedinošs pasākums,” par izstādes idejas rašanās brīdi stāsta Krišs Salmanis.
“Pandēmijas laikā, ilgstoši uzturoties laukos, sāku ievērot – skaistajai dabai pa vidu joprojām ir tās balto ķieģeļu cūku fermas ar sagruvušiem jumtiem vai kaut kādi elevatori, vai lauku vidū pēkšņi trīsstāvīgas daudzdzīvokļu mājas – tur, kur visapkārt tikai viensētas un skaista ainava. Nu, nekādā sakarā! Un tad sapratu, ka to visu uztveru kā normu. Kopš bērnības esmu pieradis, ka tās tur vienkārši ir. Gadu desmitiem.
Un sapratu, ka mans padomju mantojums ir estētiskās attīstības traucējumi. Grausti man šķiet tik normāla lauku sastāvdaļa, ka tiem pat nepievēršu uzmanību. Šī atjauta ļāva saprast līdz tam uz nabadzības atbildību noveltos plastmasas logus jūgendstila ēkās un riģipša arkas blokmāju dzīvokļos. Padomju mantojums ir arī dzīve simbolu pasaulē. (..) Nākas atzīt, ka mūsu vaina ir dziļāka par tīri estētisku,” uzsver mākslinieks.
31.12.2022.23:00, 2023. Pirotehnika degvielas kannā / VV Foundation kolekcija
Skats no izstādes "Rūgts" Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, 2023
ELZA SĪLE / personālizstāde “Zaķīšu pirtiņa/Bailes un trīsas”
Izstāžu zālē “Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa” (07.09.–27.10.2024)
Izstādi ievada jautājums: “Iztēlojieties pasauli pēc globālas katastrofas, kurā jūs esat viens no nedaudzajiem izdzīvojušajiem. Ir pazudusi gandrīz visa tehnoloģija, saglabājusies tikai neliela daļa zināšanu un darba rīku, taču atgriezušās bailes dabas varenības priekšā. Jūs tomēr nolemjat cerēt un gribat izpaust šo jaunatklāto cerību kādā fiziskā formā – bet kā tā varētu izskatīties? Kas un kādā veidā no pastāvošā materiālās kultūras tradīcijas parādīsies jūsu pašdarinātajos objektos un vidēs?”
Māksliniece savu atbildi Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā bija izvērsusi iespaidīgā un blīvā 200 gleznu un objektu labirintā.
“Ceļojumi uz Bangkoku, Meksiku, Puertoriko, mani novērojumi, uzturoties Maiami, Ņujorkā vai Cīrihē, attiecībā pret cilvēku darbību un prāta stāvokļiem, katrreiz summējās tādā sekundes ilgā mirklī, kur kāda nezināma naratīva balss jautā operatoram: “Nu ja tev jāatbild godīgi… Vai tam, ko tu redzi, ir vērts pastāvēt?” Proporcionāli resursu patēriņam un piesārņojumam diemžēl man bieži nācās atbildēt uz šo jautājumu noliedzoši. Man ir žēl par iespēju, kas cilvēkiem/cilvēcei ir/tika dota, bet pret kuru mēs izturējāmies pavirši,” stāsta Elza Sīle.
“Man nekad nav bijis īpašs sentiments vērot pasaules beigas. Es labprātāk redzētu, kā visi cilvēki kopīgi saņemas, met pie malas naidu, skaudību un mantkārību un, izmantojot tehnoloģiskos sasniegumus, realizē neticami skaistas un saprātīgas vides, kur pašiem un augiem, un dzīvniekiem dzīvot. Liesmas, protams, var skaisti un interesanti uzgleznot, bet man vairāk gribētos redzēt jaunu elektriski-bioloģisku materiālu pielietojumu izcilu jaunu inženierstruktūru un apdzīvojamu virsmu lietojumā. Protams, miksējot ar dabīgiem materiāliem, kas iegūti, neizpostot kādu tālu zemi,” piebilst māksliniece.
PAULA ZVANE / personālizstāde “Neredzams”
Galerijā “LOOK!” (02.–24.02.2024)
Izstāde ir balstīta uz sajūtam, kas mēdz pārņemt stāvoklī starp miegu un nomodu. To veido skulpturāli darbi un gleznas, kuros vērojams neierasts dažādu materiālu lietojums un to sakausējumi.
Paula Zvane radījusi savdabīgu pasauli, kurā var satikt poētiskus un sirreālus, vienlaikus gan pievilcīgus, gan biedējošus objektus – te ir kurmis ar cukura nagiem, samta zirnis, cietas sapiņķerētu matu zvaigznes, smagā miegā guļošu ķieģeli u.c.
“Sapņu istabā darbu materialitāte atspoguļo idejas un viscerālas sajūtas, kas saistītas ar objektu vai vārdu savienojumiem to nosaukumos un materiālos, kas vedina domāt, ka veids, kā uztveram apkārtējo vidi, ne vienmēr ir acīmredzams un seko priekšnosacījumiem. Notiek cilvēka un necilvēcisku parādību krustošanās telpā, un vienīgā eksistējošā cilvēka figūra tajā ir skatītājs,” teikts izstādes aprakstā.
“Materiālu izvēle vienmēr balstās izpētē un eksperimentos, līdz pilnībā izprotu katra materiāla potenciālu un iespējas. Man ir svarīgi saprast, kā konkrētais materiāls uzvedīsies ilgtermiņā, kādas ir tā īpašības un iespējamās pielietojuma formas. Eksperimentējot es meklēju ne tikai vizuālo efektu, bet arī izturību un kvalitāti. (..) Starp citu, tējas sēne var būt ļoti izturīga, ja to pareizi apstrādā. Ja tā vienkārši izkalst, tā kļūst trausla un var sadrupt, bet, ja to apstrādā ar vasku un citām metodēm, tā var kalpot gadiem.
Jau ilgāku laiku strādāju pie tēlniecības darbu sērijas, kurā veidoju radījumus, kas nav konkrēti dzīvnieki, bet kuros var atpazīt dažādu dzīvnieku detaļas. Mani interesē ideja par to, kā, savienojot dažādus materiālus un formas, var radīt ko nebijušu. (..) Man ir svarīgi radīt objektus, kas vienlaikus šķiet pazīstami un sveši, suģestējoši un nedaudz traucējoši. Šo kurmi gribas vienlaikus paglaudīt, bet tajā pašā laikā tas šķiet nedaudz biedējošs.
Izstādē darbi ir jātausta ar acīm. Mani saista tas, kā dažādi materiāli var maldināt skatītāja uztveri – piemēram, radot apmānu, ka kaut kas, kas vizuāli atgādina ādu, patiesībā ir augu šķiedras vai tējas sēne. Izstāde ir sava veida apmāns un sapnis, un sapņi ir mānīgi,” stāsta Paula Zvane.
Kurmis ar cukura nagiem. 2024. Kažokāda, metāls, cukurs, 105 x 88 x 33 cm. Foto: Emīls Lacums
Skats no izstādes "Neredzams". Foto: Emīls Lacums
***
Ekspertu darba grupas (kas izvēlējās astoņus Purvīša balvas 2025 kandidātus) vadītāja Arta Vārpa stāsta: “Finālistu izstādes izceļas ar ļoti nospriegotiem vēstījumiem, izteikta ir mākslas sasaiste ar pasaules aktualitātēm. Vairākus darbus caurstrāvo globāla un individuāla apdraudētības sajūta, mākslinieki piedāvā arī stratēģijas grūtu laiku un apokaliptisku scenāriju pārvarēšanai.”
EKSPERTI
Laikā no 2023. gada 1. janvāra līdz 2024. gada decembra beigām Purvīša balvas ekspertu darba grupā strādāja un šos astoņus kandidātus izraudzījās: Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Latvijas tēlniecības un objektu kolekcijas glabātāja Arta Vārpa (grupas darba vadītāja), kuratore, mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas prorektore studiju darbā Antra Priede, Centrālās un Austrumeiropas eksperte Modernās mākslas muzejā Ņujorkā, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra kuratore Inga Lāce, fonda “Mākslai vajag telpu” vadītāja Katrīna Jaunupe, No 2023. gada 1. jūlija ekspertu komandai pievienojās mākslas stacijas “Dubulti” vadītāja, kuratore Inga Šteimane. Viņa nomainīja mākslas kolekcionāru, kuratoru, biedrības “Latvijas kultūras projekti” direktoru Māri Vītolu.
ŽŪRIJA
Purvīša balvas 2025 laureāts tiks paziņots 23. maijā.
Purvīša balvas laureātu izvēlēs starptautiska žūrija septiņu profesionāļu sastāvā: žūrijā strādās LNMM direktore Māra Lāce; muzeja un Purvīša balvas patrons, SIA “Alfor” valdes priekšsēdētājs Jānis Zuzāns. Šobrīd savu dalību žūrijā ir apstiprinājuši:
Renē Bloks (René Block), galerists, kurators, Dānijas izstāžu telpas Kunsthal 44 Møen līdzdibinātājs
Nikolā Burjo (Nicolas Bourriau), franču kurators un mākslas kritiķis, grāmatas “Attiecību estētika” autors, Parīzes Palais de Tokyo līdzdibinātājs, kā arī viens no mākslas institūcijas Montpellier Contemporain (MoCo) dibinātājiem
Rea Dalla (Rhea Dall), Kopenhāgenas mākslas telpas “Overgaden - Laikmetīgās mākslas institūts” vadītāja un galvenā kuratore Marina Fokidis, kuratore un rakstniece, Atēnu Kunsthalles un mākslas un kultūras žurnāla South as a State of Mind dibinātāja, SPARK (Austrija) mākslas mese līdzdibinātāja
Vita Liberte, mākslas kolekcionāre, VV Foundation dibinātāja.
***
PURVĪŠA BALVA
Purvīša balva tiek piešķirta reizi divos gados vienam māksliniekam vai mākslinieku grupai, kas pārstāv Latvijas mākslu ar izcilu darbu, kurš dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm un kurā ir saite starp mūsdienu dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām. Par balvas laureātu kļūst autors, kurš saņēmis ekspertu un īpaši izveidotas starptautiskas žūrijas augstāko vērtējumu. Balvas apjoms ir 28 500 eiro (ieskaitot nodokļus). Purvīša balva ir lielākā balva vizuālās mākslas jomā Latvijā.
Purvīša balva dibināta 2008. gada sākumā un tiek pasniegta reizi divos gados. Pirmo Purvīša balvu 2009. gadā saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu “Solitude”. Par otrās Purvīša balvas laureātu 2011. gadā kļuva mākslinieks Kristaps Ģelzis par personālizstādi “Varbūt”. Trešo Purvīša balvu 2013. gada februārī ieguva Andris Eglītis par personālizstādi “Zemes darbi”, ceturtā Purvīša balva 2015. gadā tika pasniegta Miķelim Fišeram par personālizstādi “Netaisnība”, piekto Purvīša balvu 2017. gada februārī saņēma Krišs Salmanis, Anna Salmane un Kristaps Pētersons par darbu “Dziesma”, sesto Purvīša balvu 2019. gada aprīlī saņēma Ieva Epnere par darbu “Dzīvo atmiņu jūra”. Septīto Purvīša balvu 2021. gada jūnijā saņēma Amanda Ziemele par izstādi “Kvantu matu implanti”. Astoto Purvīša balvu 2023. gada maijā saņēma Ance Eikena par personālizstādi “Dievs Tēvs Debesīs”.
Purvīša balvas konkursu vizuālajā mākslā organizē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar SIA “Alfor” un kultūras projektu aģentūru INDIE. Purvīša balvas īstenošanā līdzdarbojas biedrība “Mākslas platforma”.
Projektu atbalsta: SIA “Alfor”
Titulbilde: Purvīša balvas 2025 kandidāti (no kreisās uz labo) Luīze Nežberte, Inga Meldere, Luīze Rukšāne, Romāns Korovins, Krišs Salmanis, Indriķis Ģelzis, Ieva Kraule-Kūna, Elza Sīle, Paula Zvane. Foto: Kristīne Madjare
