Man visi priekšmeti ir kosmosa kuģi
Romāns Korovins ir viens no PURVĪŠA BALVAS 2025 kandidātiem. Viņa izstāde “Nomirsim kopā”, par kuru viņš tika nominēts balvai, bija skatāma 2024. gada pavasarī Rotko muzejā Daugavpilī. Darbus vēlreiz varēs novērtēt PURVĪŠA BALVAS 2025 kandidātu darbu izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kas būs skatāma no 12. aprīļa līdz 8. jūnijam.
“Romāna Korovina mākslas līdzekļi ir ota un eļļas krāsa. Punkts un līnija. Triepiens. Viņa gleznas ir visai vienkāršas: reālāks vai abstrahētāks elements audekla centrā, attīrot pārējo kompozīciju no visa liekā. Diptihs. Divas gleznas kā notikuma sākums un gals. Bet kas tieši pa vidu ir noticis? ..Izstādē “Nomirsim kopā” autors ar sev raksturīgo daiļrades metodi pievēršas dzīves, laika un attiecību tēmai. Pāris. Ģimene. Divas personas, kas mūžu ir pavadījušas kopā. Kopā svinējušas svētkus un kopā iegrimušas ikdienas sīkajā rosībā. Darījušas, cerējušas, priecājušās un vīlušās. It kā viss plecu pie pleca un viens, bet – vai tomēr? Arī piedzīvojot vienas un tās pašas lietas, pieredze var būt atšķirīga. Un, pat nomirstot kopā – vienlaikus pieliekot punktu, pēc kura nevienam vairs nav priekšrocības pārskatīt kopējo pagātni –, šī kopējā pagātne var būt savstarpēji nesalīdzināma: kaut kur saskarties un kaut kur tomēr nē,” tā izstādes “Nomirsim kopā” ideju raksturo tās kuratore Iliana Veinberga.
Foto: Didzis Grodzs / Rotko Muzejs
“Ar ko māksla ir svarīga? Ar pauzi, tukšumu, kas piepildīts ar kaut kādu saturu, ko nevar izteikt vārdos,” 2019. gadā man teica Romāns Korovins, kad es ar viņu intervēju sakarā ar nomināciju Purvīša balvai par izstādi “Meistara Vu un Meistara Lī satori”. Jau tolaik viņš aktīvi pārorientējās no ironiskās triku fotogrāfijas, ar ko bija nodarbojies jau diezgan ilgu laiku (tostarp izdevis zīmīgo fotogrāmatu Rock), uz ikdienas dzīvei tuvu un uzsvērti diskrētu glezniecību. Starp citu, to var dēvēt arī par sava veida atgriešanos – Romāns ieguva izglītību Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā, pēc tam sāka mākslinieka karjeru kā gleznotājs, bet 90. gadu vidū pievērsās video medijam un ilgu laiku “sēdēja” režisora krēslā, veidojot reklāmas, videoklipus un īsfilmas. Tas, savukārt, viņu aizveda pie fotogrāfijas, no kuras rokas stiepiena attālumā bija glezniecība. Taču šī pieredze (“trenēta roka”) dažādos vizuālajos medijos ir piešķīrusi viņa glezniecībai jaunu kvalitāti, jaunu intensitāti, neraugoties uz tās uzkrītošo krāsu un tēmu minimālismu. Te, patiesi, pārfrāzējot mūsu iepriekšējās sarunas virsrakstu, kas notika tekstu grupas “Orbīta” birojā, – “nekā nav un viss ir”.
Taču šoreiz mūsu saruna notika pavisam citos apstākļos, attālināti caur Google Docs. Es ierakstīju tur jautājumu, nosūtīju ziņu Romānam WhatsApp, un viņš atbildēja, kad bija iespēja. Šīs piezīmes, kuras atradīsit tekstā – ‘smejas’, ‘smaida’ –, bija jau atsūtītajās Romāna atbildēs. Dažreiz pauze starp divām rindkopām ilga pāris dienas. Saruna apklusa, bet pēc tam atkal atsākās. Kopumā – trīs nedēļas. Tā it kā piedzima no pauzēm. Un pauze, intervāls, baltais troksnis starp informācijas plūsmām ir Romānam ļoti svarīgi jēdzieni.
Tava izstāde notika Rotko muzejā. Vai tev Marks Rotko ir nozīmīgs vārds? Vai redzēji viņa darbus, kad dzīvoji Amerikā?
Marks Rotko ir izteikti “mans” mākslinieks. Man patīk viņa kosmiskie tukšumi. Man šķiet, ka viss ir ļoti loģiski. Tā attīstība no agrīnajiem līdz pēdējiem darbiem, kad viss liekais tiek atmests un paliek tikai krāsas esence. Viņa pēdējie darbi vēsta nevis par šo pasauli, bet par nāves tīrību. Taču arī agrīnie – figurālie – darbi ir stāsts par glezniecību, par krāsu. Par laimi, mums Latvijā ir vieta, kur to redzēt – ārzemju klasiku, kosmisko. Rotko muzejs Daugavpilī ir lielisks, ar savu raksturu un seju. Vai es redzēju Rotko darbus Amerikā... Es pat neatceros – viss, ko redzēju ASV, saplūda vienā veselumā. Tagad man šķiet, ka esmu redzējis Rotko izstādi tāpat kā de Kūninga, Poloka darbus – tie jau ir kļuvuši par maniem radiniekiem.
Šī izstāde pilnībā iekļaujas tavā atpazīstamajā krāsu gammā – pelēkzaļā, brūnā, ar izbalējuši zilajiem akcentiem. Pat ekspozīcijas objekti – krēsls, galds, žāvētājs ar pāris dvieļiem – nesalauž šo harmoniju. Cik lielā mērā tavas krāsu izvēles ir saistītas ar realitāti, kas tevi ieskauj?
Zini, ja kādreiz manos darbos parādīsies kaut kas rozā vai oranžs, lūdzu, piezvani man! (Smejas.) Tā ir taisnība, es izmantoju tieši tās krāsas, kuras redzam ikdienā. LV krāsas. Brūns, pelēks, zilganie, netīri zaļie – tipisks baroks. Pirms 500 gadiem, vēl pirms impresionistiem puiši gleznoja brūnas un melnas ēnas. Ar vēsu krāsas toni. No tā nav iespējams aizbēgt. Tas jau ir asinīs. Šis nereālais baroka apgaismojums – nav nekā labāka, kas palīdzētu piekļūt mistiskajam. Tā kā es gleznoju to, kas mani ieskauj, arī ekspozīcijas priekšmeti ir no manas dzīves telpas. Šajā gadījumā visi objekti no manas darbnīcas kopā tika nogādāti izstādē, lai nevienam nebūtu skumji palikt mājās (smejas). Gleznas, krēsli, galdi, pudeles, skandas – pat Boba Dilana mūzika, ko klausos, kad gleznoju.
Tas man atgādina sarunu ar kādu pazīstamu dzejnieci, kuras tante, paklausījusies viņas dzeju, teica, ka viņa ir sadzīves dzejniece. Vai var teikt, ka tu esi sadzīves mākslinieks? Protams, tu glezno arī dabu, bet tā ir tāda… ļoti human used. Arī visai sadzīviska, ikdienišķa. Skaidrs, ka tieši caur sadzīvi, ikdienu iespējams nokļūt pavisam citos slāņos. Tas ir kā uzbraukt ar liftu.
Vārdam ‘sadzīve’ ir kaut kāda negatīva konotācija. ‘Sadzīves rutīna’. Tipiski – “apnikusi tā sadzīve”. Kaut kas piezemēts, bez fantāzijas. Man visi priekšmeti ir kā kosmosa kuģi. (Smejas.) Es esmu kosmiski-sadzīvisks.
Tur, kur atrodos, es arī gleznoju – to, kas ir ap mani. Dārzā – dārzu. Uz tilta – upi. Darbnīcā – logu. Visiem priekšmetiem manā uztverē ir vienāda vērtība. Tas viss ir gaisma un ēnas. Krāsu laukumi. Smalki kontrasti. Šiem priekšmetiem jābūt pazīstamiem ikvienam. Tad skatītājam ir vienkāršāk ieiet šajā viegli metafiziskajā stāvoklī. Un arī nosaukums palīdz šai maigajai nokļūšanai gleznā.
Tavas izstādes nosaukums Rotko muzejā sastāv no diviem vārdiem – “Nomirsim kopā”. No apraksta izriet, ka esi pievērsies attiecību tēmai – pārim, kas ir tik tuvi, ka spēj sapņot arī par aiziešanu kopā. Taču vienlaikus pat kopīgo pagātni abi uztver atšķirīgi. Kāpēc tev tas bija svarīgi un kāpēc izvēlējies šādu nosaukumu?
Man patika doma, ka cilvēki dzīvo kopā un mirst kopā. Viņi piedzīvo vienas un tās pašas situācijas, taču katrs mazliet atšķirīgi. Un tieši šis “mazliet” ir izstādes saturs.
Pāra tēma ir atbilstoša diptiham – kurā jau ilgstoši strādāju. Ideāli piemērota – divas gleznas, divi cilvēki. Kas var būt labāks? Un punkts, pēc kura iespējams uz dzīvi paraudzīties kopumā. Es domāju – nāve.
Pašu nosaukumu aizguvu no dziesmas, kurā ir vārdi: “Let’s come together. Right now. Oh, yeah. In sweet harmony”. Tā arī radās Let’s Die Together. Latviski skan briesmīgi – “Nomirsim kopā”. Krieviski arī (smejas). Vajadzēja nosaukt Baby, Let’s Die Together.
Pāris, pārība ir kopumā tev svarīgs princips. Tev ir daudz darbu-diptihu, kuros ir “pirms” un “pēc” – ar kādu nojaušamu pauzi starp tiem. Kā un kāpēc tu nonāci pie šādas metodes, kas plaši tika reprezentēta arī tavā izstādē Daugavpilī?
Katru reizi, kad redzēju divus identiskus priekšmetus, manī notika estētisks “klikšķis”, atklāsme. Eņģeļi atlidoja. Atšķirību meklēšanā starp diviem vienādiem priekšmetiem – tur ir kaut kas no koana. Kaut kas dziļi dzen. Klātbūtne-neesamība vai otrādi – tas viss ir par neesamību-klātbūtni, kas ir liela atšķirība (smejas).
Man diptihs ir pats īsākais stāsts. Sākums un beigas. Pauze starp šiem diviem darbiem – šī pauze arī ir stāsta saturs, nulles stāvoklis. Nulles stāvoklis starp domām… jāāāā, ļoti dzen (smejas).
Un ko mums var atklāt šis nulles stāvoklis? Dzīves trauslumu, tās efemērumu? Kas ir aiz nulles?
Aiz nulles – ērkšķains ceļš uz apskaidrību. Kā dzied AC/DC – It's a Long Way to the Top If You Wanna Rock-n-roll… (smaida.)
Pastāsti, lūdzu, kā tu strādāji pie saviem darbiem. Vai viss ir tapis darbnīcā? Pēc atmiņas, pēc fotogrāfijām? Vai arī daļu darbu tu gleznoji plenērā?
Parasti, kad ieraugu kaut ko ievērības cienīgu, es to fiksēju telefonā. Sanāk tādi kā skiču varianti. Vēlāk strādāju ar tiem – lieko atmetu, vajadzīgo pievienoju. Gleznoju alla prima – vienā piegājienā. Uzreiz divus darbus, diptihu. Apmēram piecas stundas. Un pēc tam vairs neatgriežos pie tiem. Man patīk šis skičveidīgais vieglums un svaigums. Es nevaru pamest darbu nepabeigtu. Kamēr tas nav pabeigts, nav iespējams darīt neko citu. Un otrreiz atgriezties pie tās pašas gleznas – tas ir kā mēģināt divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē.
Tu vari jautāt – ja jau glezna ir tik unikāla, kāpēc neizstādīt vienu darbu? Izstādēs to ir vairāk, un tās izvietotas kaut kādās sekvencēs. Izstādes formātā ir dažādas iespējas – var eksponēt vienu gleznu vai montēt tās kā kadrus. Montāža – kas, pēc kā seko… Kārtība – jaunu sižetu rašanās. No šiem kadriem veidojas kompozīcija, kas ļoti līdzinās dzejai vai dziesmai. Saturs šeit ir ļoti poētisks, ne literārs. Tā ir vizuāla dzeja.
Bet vārdi tev arī ir svarīgi, vai ne? Tavi darbu nosaukumi kļūst par daļu no vizuālās koncepcijas – tie ir “paraksti”, kas ar roku rakstīti tieši uz izstādes sienām. Mazliet saguruši, ļoti dzīvi.
Jā! Lai skatītājs nesaputrotos. Ja darbā runāju par zābaku, un tas ir svarīgi un tas ir galvenais, tad darbs tiks nosaukts “Zābaks”, nevis “Pārdomas par dzelteno”. Šāds nosaukums ļauj skatītājam iekļūt darbā, saprast, par ko tas ir. Es gleznoju ķerru un veļas žāvētāju, es gribu, lai skatītājs redz attiecības starp ķerru un žāvētāju. Tāpēc es šo gleznu arī radu.
Ir arī cits nosaukumu veids – asprātīga sižeta interpretācija. Piemēram, vecas riepas, kas ieraktas zemē uz lauka – tas ir viens attēls, bet, ja uzrakstīsi nosaukumu Used Rainbows (Lietotas varavīksnes), tas kļūs pavisam par citu attēlu.
Un par nosaukumu rakstīšanu uz sienas – parasti nosaukumi tiek eksponēti uz šiltītēm… Tā tiek radīts atsevišķs elements. Tātad ir glezna – viens elements, un vēl šiltīte – otrs elements. Tas vienmēr man traucēja. Varbūt varētu rakstīt nosaukumus tieši uz darba, bet burti un vārdi ir ļoti aktīvi. Tie kļūst par galvenajiem. Tātad – kontrasts starp burtiem un attēlu kļūst par svarīgāko. Tāpēc, lai savienotu gleznu un sienas plakni, es nosaukumu rakstu ar zīmuli līdzās gleznai. Tas ir kā tāds gaisā pakārts skanošs elements. Tas piešķir vieglumu. Vārds saplūst ar attēlu.
Tātad tev ir svarīga visas ainas vienotība? Kur katrs elements, ieskaitot konkrētās telpas vidi, stāsta vienu stāstu?
Katram elementam, sākot no rozetes līdz nokritušai fotogrāfijai, ir vienāda nozīme. Izstāde – tā ir darba vienotība, viena kompozīcija, kur gleznas ir sastāvdaļas. Tāpēc, jo vairāk rakstura telpā, jo vieglāk un interesantāk ir atrast izstādes sižetu. Tātad es redzu telpu – domāju un atrodu saturu.
Šī izstāde būs skatāma Latvijas Nacionālajā muzejā – Purvīša balvas 2025 ekspozīcijā. Citā telpā ar citām proporcijām. Vai tā būs tā pati izstāde? Vai to var uzskatīt par tās izstādes “reprezentāciju”, “atspiedumu” muzeja apstākļos?
Jā, tā jau būs cita izstāde. Var ierakstīt dziesmu uz 9 minūtēm, bet radio vari veidot versiju uz 3 minūtēm 50. Kā šajā gadījumā. Bet dziesma ir par to pašu – par mīlestību (smejas).
Kurā no pasaules muzejiem tu vēlētos izstādīt savus darbus, ja tev tiktu piedāvāta iespēja izvēlēties jebkuru no tiem?
Oi, zini, man pilnīgi pietiek ar mūsu muzeju – tur ir tik daudz skaistu telpu. Tagad es kaut kā vēlos to, ko iespējams sasniegt. Kā teica multfilmas “Astoņdesmit dienās ap zemeslodi” varonis – izmanto to, kas ir pie rokas, un neskaties pēc kā cita!
