Mākslas kritikas skola 2024
I
Mākslas kritiķa profesija šķiet visapdraudētākā kultūras ekosistēmas vienība, kuras krīzi (vai pat nāvi) jau gadiem ilgi piesauc teju jebkurā teorētiskā disputā vai ikdienišķā sarunā par šo jomu. Atšķirībā no citām kultūras nozarēm, vizuālās mākslas kritiķa identitātes krīzi stimulējušas arī pēdējo desmitgažu straujās izmaiņas gan laikmetīgās mākslas institucionālajā uzbūvē, gan mākslas valodā – (post)konceptuālās mākslas prakses pašas ir uzņēmušās kritiski analītiskas funkcijas un bieži vien nepakļaujas konstruktīvam dialogam ar skatītāju, savukārt mākslas un biznesa satuvināšanās likusi mākslas kritiķi pozicionēt kā mākslas tulkotāju, kontekstualizētāju un skaidrotāju, sliktākajā gadījumā PR aģentu, bieži vien izslēdzot vērtēšanas un analīzes funkcijas no kritiķa ieroču arsenāla. Mākslas kritika ir izplūdusi dažādu žanru polifonijā, un kļūst arvien grūtāk noteikt tās vietu kuratorcentriskajā mākslas pasaulē. Bet varbūt šis apjukums ir jāizmanto kā jauna sākuma varbūtība, kurā ir iespējams radīt jaunas attiecības starp mākslu un tekstu, mākslinieku un sabiedrību, estētisko pieredzi un tās artikulāciju?
Domājot par šiem jautājumiem, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs jau trešo reizi organizēja Mākslas kritikas skolu – starpdisciplināru un neformālu izglītības programmu, kas jaunajiem autoriem palīdz apgūt mākslas kritikas jomā nepieciešamās prasmes un aktualizē profesionālas mākslas kritikas nepieciešamību. Katru gadu eksperimentējam ar skolas norises formu, meklējot modeļus, kas jaunajiem autoriem ļaus veiksmīgāk apgūt gan laikmetīgās mākslas valodas daudzveidību, gan teksta radīšanas procesu. Mākslas kritikas izvairīgais, grūti definējamais stāvoklis, mērķi un nolūki, protams, apgrūtina arī tās sistemātisku apguvi, taču vienlaikus piedāvā arī brīvību domāt un rakstīt par mākslu no ļoti dažādiem skatpunktiem. Viens no Mākslas kritikas skolas mērķiem ir palīdzēt katram autoram ieraudzīt sevī šos “punktus”, kuros mākslas darbs rezonē visspēcīgāk, un tieši caur tiem mēģināt konstruēt tekstuālas refleksijas, kas konkrētas mākslas norises izgaismo un ieraksta plašākā mākslas ainavā.
Mākslas kritikas skolas trešā sezona notika nelielā dalībnieku lokā šī gada 5.-8. aprīlī sadarbībā ar Rotko muzeju Daugavpilī. To veidoja mākslas zinātnieces Santa Hirša un Andra Silapētere, lekciju programmā piedaloties tulkotājai Mārai Poļakovai, literatūrzinātniekam Jānim Ozoliņam un mākslas zinātniecei Stellai Pelšei. Pateicamies portālam Arterritory par iespēju publicēt dažus no skolas dalībnieku radītajiem tekstiem.
Santa Hirša
Foto: Didzis Grodzs / Rotko Muzejs
Romāna Korovina izstādes “Nomirsim kopā” recenzijas
Agnese Kurzemniece
Māksla nomirt smejoties
Pavasaris šogad ir sācies agri, un dažas dienas bijušas pat neparasti siltas. Šī siltā atmosfēra ieskauj arī Daugavpils Rotko muzeja otrā stāva mainīgo ekspozīciju zāles, kurās šī gada pavasarī izpletusies Romāna Korovina izstāde “Nomirsim kopā”. Ieejot telpā, skatītāju sagaida vasarīga noskaņa, to uzbur pretim ieejai uz tumšā fona redzamā instalācija – veļas žāvējamā redele ar diviem tikko izžautiem dvieļiem, ko apspīd silta, spilgta gaisma. Viens no tiem ir noslīdējis un nokritis uz grīdas. Šī detaļa šķietami nejauši, bet dziļi simboliski atspoguļo izstādes nosaukumā ietverto vēlmi. Būt kopā – priekos un bēdās, ikdienā un svētkos, krītot un ceļoties – līdz nāve mūs šķirs.
Romāna Korovina izteiksmes līdzekļi ir ota, eļļas krāsa, audekls un zīmulis parakstiem. Daži sadzīves priekšmeti kalpo kā papildinošas instalācijas. Darbu izvietojums sienas plaknē un ekspozīcijas izkārtojums telpā veido daudzslāņainu stāstu. Gleznu izkārtojumā nolasās dramaturģija – mierīgi tecējumi, pārtraukumi un sabiezējumi, saspringums un atslābums, pauzes laikā un telpā. Simetrija un asimetrija izstādes scenogrāfijā izceļ vēstījumu caur dualitāti un kontrastu, gluži tāpat kā mazformāta gleznu kompozīcijās, fona mūzikā un klusējošā skandā. Te nav ierastā “baltā kuba” snobisma – zāle un mākslas darbi saplūst vienotā vidē un ritmā. Redīmeida instalācijas nepastāv izolēti, bet ir kontekstā un ciešā semantiskā saistībā ar blakus esošajām gleznām. Tajās izmantotas personīgās mēbeles, sadzīves priekšmeti un skaņa, kas padara telpu intīmāku un ļoti personisku, un visa izstāde pieredzama kā nedalāms kopums.
Romāns Korovins. “Gathering of nettles / Nātru vākšana”, 2020
Romāna gleznas ir šķietami vienkāršas: reāls vai abstrahēts elements audekla centrā, gaisma, forma, kontrasts un ritms – attīrot pārējo kompozīciju no visa liekā. Lielākoties tās ir diptihi, kas veido divdaļīgus stāstus. Abas daļas atstāj vietu interpretācijai. “ (…) Patiesībā man gribas radīt piepildītu tukšumu, kas spēj apstādināt. Taču ne formāli, bet lai kaut ko pastāstītu. Šie diptihi, kuros redzamas divas it kā gandrīz vienādas lietas, mani ļoti iedvesmoja. Bet vissvarīgākais, ka ieraugi, ka tās tomēr nav vienādas un pamani, ar ko tās atšķiras.” precizē autors.1
Tēma ir pati dzīve: laiks un telpa, attiecības un atmiņas, kur nianses un akcenti maina to būtību un jēgu. Korovinam ir sava mitoloģija, sava mītu un zīmju sistēma, sava komunikācijas forma. Viss tiek pasniegts lakoniski un patiesi, sirsnīgi atbruņojoši un dziļi suģestējoši. Katra ainavu pāra mikroizmaiņas, lieliski ilustrē sīkumu būtiskumu jebkurās cilvēciskajās attiecībās vai dzīves notikumos. Jēgu un nozīmi jebkam piešķiram mēs paši. Gleznās it kā nav nekā neparasta, bet ikdienišķais ir tik pārsteidzoši trāpīgs. Viņš pamanījis un saglabājis to paralēlo vai paradoksālo vēstījumu, kas uz acumirkli izlauzies no ikdienas plūduma, garlaicīgās un nepamanāmās eksistences. Jūtama mākslinieka vēlme veidot dialogu un dalīties. Šeit skatītājs ir partneris un ir skaidri saskares punkti, ar kuriem viņš var identificēties. Abejādi un abpusēji.
“Izstādē “Nomirsim kopā” autors ar sev raksturīgo daiļrades metodi pievēršas dzīves – laika – un attiecību tēmai. Pāris. Ģimene. Divas personas, kas mūžu ir pavadījušas kopā. Kopā svinējušas svētkus un kopā iegrimušas ikdienas sīkajā rosībā. Darījušas, cerējušas, priecājušās un vīlušās. It kā viss plecu pie pleca un viens, bet – vai tomēr? Arī piedzīvojot vienas un tās pašas lietas, pieredze var būt atšķirīga. Jūtas un emocijas – katram savas. Un, pat nomirstot kopā – vienlaikus pieliekot punktu, pēc kura nevienam vairs nav priekšrocības pārskatīt kopējo pagātni – šī kopējā pagātne var būt savstarpēji nesalīdzināma: kaut kur saskarties un kaut kur tomēr nē.” Tā par izstādi raksta tās kuratore Iliana Veinberga.2
Pārdomas vai atmiņas, kas materializētas laikā un telpā – Korovins maksimāli cenšas saglabāt to autentiskumu. Šajā ziņā Romāna pieeju varētu salīdzināt ar impresionistisku plenēra glezniecību, tomēr uzdevumi un mērķi atšķiras. Impresionisti centās uztvert acumirkļa atmosfēru, savukārt Romāns Korovins tiecas atklāt šī mirkļa transcendenci. Viņš nebaidās iet tālāk par redzamo un taustāmo, meklējot veidus, kā izteikt to, kas slēpjas aiz vārdiem un tēliem. Viņš to paveic ar ironiju, humoru, līdzībām un pat pašironiju. Darbos var sajust gan bezrūpīgu prieku, gan dziļas pārdomas par dzīves īstenību un nāvi. To precīzi ataino arī izstādes nosaukums “Nomirsim kopā”. Tas sevī ietver gan dziļu mīlestību, gan skarbu realitāti, jo šādus vārdus mēs teiktu tikai kādam ko patiesi mīlam. Nošķirt smieklīgo no baisā dažbrīd nav iespējams un daudz kas atkarīgs no skatītāja uztveres. To atspoguļo arī Romāna definētais moto – “(...) No visām pasaulē un mākslā esošām lietām es izvēlos sirsnību, bērnišķīgumu, naivumu un zināmā mērā arī panku kustības skatījumu. Es izvēlos vienkāršību (...).”3 Foto vai filmu estētika nolasās gan glezniņu mazajos formātos, gan to ņirbošā plūsmā. Apzināti izvēlētais darbu izmērs, padara attēlotos sižetus it kā par sīkiem un līdzīgiem notikumiem. Viens sižets papildina citu, pievērš uzmanību detaļām un simboliskiem elementiem, radot intīmu un kontemplatīvu atmosfēru. Šī pieeja izaicina ierasto mākslas uztveri, aicinot apmeklētājus atbrīvoties no steigas un patērnieciskas domāšanas, lai pilnībā iegremdētos mākslinieka radītajā pasaulē. Romāns padara par mākslas materiālu un izejvielu pilnīgi jebko, ko vien dzīve piespēlē. Arī tādu neizbēgamu faktu kā nāvi. Viņa glezniecība balstīta uz vērojumu, attēlojot to bez pārspīlējuma, meklējot būtisko, patieso, lakoniski, bez izkaistinājuma, kā asredzīgs būtisku izmaiņu reģistrētājs. Bet tā nav arī dokumentēšana. Viņa darbi ir taktiski, intelektuāli, ironiski, mazliet huligāniski. Tajos ir klusinātas emocijas, vai arī to nav nemaz. Caur ekspresiju, vieglumu, fragmentārismu, šķietamu virspusējību uz patērnieciskuma un egoisma fona, šeit ir materializētas acumirklīgas atklāsmes. Atsevišķiem attēliem, objektiem vai instalācijām Romāna Korovina darbu izstādē nav noteicošas nozīmes. Vēstījumu veido to kombinācija – attēlu salikums noteiktā secībā kā komiksā vai filmas kadru plānā – šo praksi Romāns aizņēmies no videoklipu režisora pieredzes.
Gleznieciskajām kvalitātēm Romāna mākslā vienmēr ir liela nozīme – eļļas glezniecības meistarība, tonālais līdzsvarojums, smalkas vēsi siltās, gaismēnu un krāsu attiecības, kompozīcija. Bet tās nekad nav pašmērķis. Šeit ir maza formāta skicējumi – jūtīgi, silti un harmoniski, kā samazgāti, krītainā klusinātā kolorītā. Korovina valoda ir glezniecība, tomēr vārdam viņa mākslā ir būtiska loma. Tieši nosaukumi, vārdu spēles un ikdienišķas frāzes piešķir darbiem dziļumu un papildina stāstījumu. Tie ir tikpat lakoniski un precīzi kā pašas gleznas. ”Vārdi var uzlabot darbu. Bez vārdiem daži darbi ir bezjēdzīgi.” – ir paša Romāna viedoklis.4 Nosaukumus mākslinieks raksta ar zīmuli tieši uz sienas, piešķirot tiem pirmreizīguma, unikalitātes un personiskās klātbūtnes sajūtu. Viņa darbos nav vietas idealizācijai vai liekulībai – viss redzamais ir piesātināts ar autentiskumu un patiesību. Šī tiešā pieeja var šķist provokatīva, tomēr tā ir atslēga uz dziļāku izpratni par cilvēka eksistenci un mūsu attiecībām ar apkārtējo pasauli.
Kā precīzi atzīmē Kaspars Vanags: “Ja māksla vispār ko māca, tad Romāna Korovina darbu gadījumā tā ir pieticība un “neobligātums”: deminutīvā reducētas eļļas glezniņas, ikdienas gaitās pamanīti sadzīves absurdi, paģiru smeldzei raksturīgi joki – precīzi, bet neizvērsti (...) Tā ir radošā stratēģija, kurā saredzamas gan krievu kristīgas folkloras svētā pamuļķa pazīmes, gan rietumu komiksu kultūras stereotipiskākie tropi. Ļoti iespējams, tas ir viens no veselīgākajiem izdzīvošanas modeļiem Austrumeiropas ziemās un postpadomju domāšanas telpā”.5
Šī izstāde konsekventi turpina un paplašina Romana Korovina māksliniecisko pieeju un izteiksmes veidu Latvijas laikmetīgās mākslas ainavā. Atsperoties video klipu estētikā, glezniecība viņam kalpo kā galvenais medijs, – mazās glezniņas izvietojot telpā stopkadru tehnikā un tās virtuozi apvienojot ar reālo objektu instalācijām. Lai gan Korovina darbus varētu uztvert kā ironisku rotaļāšanos ar ikdienišķām un it kā nebūtiskām detaļām, tie patiesībā aicina sagatavotu, izglītotu un atvērtu skatītāju apstāties un iedziļināties. Ievērojot sīkumus, atklājas poēzija un dziļums, kas skar eksistenciālus jautājumus un liek ikdienas niansēs saskatīt universālas patiesības par cilvēka būtību. Tieši šis neparastais izteiksmes veids un skatījums padara Romana Korovina mākslu atšķiramu un oriģinālu Latvijas laikmetīgās mākslas kontekstā. Viņš piedāvā jaunu skatījumu uz realitāti, liekot aizdomāties par būtisko un liekot ieraudzīt neparasto parastajā.
1 arterritory.com/lv/vizuala_maksla/intervijas/24853-gleznoju_divus_zabakus_sanaca_divi_spaini/
2 rothkomuseum.com/ekspozicija/nomirsim-kopa/
3 www.romankorovin.com/pdf/roman-korovin-statement-en.pdf
4 arterritory.com/lv/vizuala_maksla/intervijas/13596-triksteris_musu_vidu_romans_korovins
5 (Vanags K. Romans Korovins // Purvīša balva = The Purvītis Prize. 2019. – Rīga: Mākslas platforma, 2019. – 54. lpp.).
***
Elīza Anna Ozola
Divi subjektīvie “es”
“Nomirsim kopā” ir izstādītas mazizmēra gleznas eļļas tehnikā un dažādi redīmeida objekti, tādi sadzīves priekšmeti kā miskaste, vīna pudele, krēsls. Gleznas uzrunā ar savu vienkāršību un gleznojuma nekonkrētību, jo bez nosaukumiem bieži nevarētu saprast, kas ir gleznā atainotie objekti. Tas uzsver nosaukumu subjektīvo skatījumu, jo kāds cits varētu darbus arī nodēvēt citādi, kas ļautu skatītājam saredzēt gleznojumā attiecīgi cita objekta raksturīgās pazīmes. Nosaukumos manāma cilvēka klātbūtne, jo tie ir rakstīti ar roku, ietverot arī rakstīšanas procesa neizbēgamu sastāvdaļu – smērējumus un kādu nepareizi uzrakstītu, pārsvītrotu burtu. Gleznotas ir sadzīviskas ainas, kas top poētiskas tieši caur to vienkāršību. Cilvēki atpūtā, dažādi nieciņi uz zemes sabiruši, pīle ūdenī, bliks uz ceļa – visas šīs situācijas ir parastas ikdienas sastāvdaļa, tādējādi akcentēta ir sadzīve, nevis kādi īpaši, neordināri vai liktenīgi notikumi, kas aizgrābtu ar to lielumu un nozīmību. Vienkāršais dzīvē atklājas kā skaists un nozīmīgs tieši caur tā nemitīgo atkārtojumu un klātesamību katru dienu, tāpēc arī kaut darbi ir toņos pelēcīgi un blāvi, redzu tos kā dzīvespriecīgus un vitālas enerģijas pilnus. Gleznās tiek fiksētas atšķirības, piemēram, kā atpūtnieki izkārtojušies zālājā dažādās kombinācijās, tiek fiksētas laika pārmaiņas – tintnīca, kas iezīmē un ieņem savu vietu uz galda gan tur atrodoties, gan arī pirms un pēc parādīšanās. Iespējams, tās nemaz nav laika pārmaiņas, bet gan atmiņu variācijas.
Cauri izstādei ved gaitenis, kas sadala katru telpas kabatu divās daļās. Šajās divās daļās atklājas savstarpēja darbu izkārtojuma simetrijas un asimetrijas saspēle. Darbu apskates process manā gadījumā ietvēra nemitīgu pārvietošanos uz priekšu un atpakaļ, no viena telpas gala uz otru, lai salīdzinātu darbus un meklētu gan darbu izkārtojuma, gan sižetiskās simetrijas un asimetrijas, mēģinot izprast, ko tās man pavēstī. Telpu pāri savstarpēji papildina viens otru, piemēram, vienā galā manāma slota, savukārt otrā miskaste. Citā gadījumā tā ir inversija – vienā pusē pie sienas piekārtas gleznas un atrodas skaņas sistēma, savukārt otrā tukšas sienas ar naglām un klusējoša tumba.
Iepriekš ar Korovina daiļradi biju sastapusies 2022. gadā, galerijā “Māksla XO” apskatot izstādi “2020.2021.” Kaut gleznas abās izstādēs vizuāli ir ļoti līdzīgas, gan tehnikas ziņā, gan izvēlēto gleznojuma objektu dēļ, jo parādās dažādas ikdienas darbības un objekti, koncepcijas akcenti izstādēm ir dažādi. “2020.2021” uzsvars bija uz atkārtojumu un regularitāti (“meitene vāc nātres zupai... katru maiju... tajā pašā naģenītē”1). Atkārtojums bija nolasāms gan diptihu, gan arī visas telpas ietvaros, kur uz dažādām telpas sienām parādījās vienu un to pašu situāciju variācijas. “2020.2021” sajutu vairāk kā vienotu, kompaktu veselumu, kamēr “Nomirsim kopā” neatstāj šādu skaidru iespaidu, jo sākotnēji tverot informāciju tikai vizuāli no pašiem darbiem, šķietami paveras ļoti ambivalents dažādu interpretācijas iespējamību lauks un konkrēts, pārliecinošs iespaids par izstādes koncepciju neizveidojas. Piemēram, redīmeida objekti kontrastē ar gleznām, jo kā īsti, praktiski pielietojami objekti nemaz nav aptuveni vai izplūduši. Tie nepakļaujas gleznām piemītošajai nedaudz mistiskajai sajūtai, ka varbūt tas, ko mēs redzam, patiesībā ir kaut kas cits. Arī izstādes apjoms ir daudz lielāks nekā “2020.2021,” telpās ir vairāk plašuma, starp darbiem lielāka distance, kas atšķirībā no Māksla XO redzētā nedaudz izkliedēja intimitātes un vienotības noskaņu.
Pavadošā izstādes teksta izlasīšana ievirza jau konkrētākas interpretācijas virzienā, norādot uz dzīves, laika un cilvēku attiecību tēmu. Uzsvērta tiek tieši partneru savstarpējā saskarsme un kā pat visciešākajā dažādu cilvēku dzīvju saplūdumā un sasaistē, tie ir divi subjektīvie “es”, kuri redz pasauli dažādi. Viena notikuma ietvaros detaļas var atšķirties, piedzīvojot dažādas emocijas un jūtas. Šādā interpretācijā kompozīcijas un sižetiskā asimetrija atklājas kā dažādu cilvēku atšķirīgās situācijas izpratnes un atmiņas. Atmiņu nesaskanība var atklāties ne tikai kā divu cilvēku atšķirīgas emocijas dotajā situācijā, bet arī kā klāt piedomāti fakti, izskaistinājumi, papildus elementi, kas tieši konkrētā indivīda acīs piešķir nozīmi konkrētajam notikumam. Realitātes pakļaušana sajūtām.
No pārējiem darbiem atšķiras gleznu pāris ar nosaukumu “krūms kustībā”, vienā darbā krūms atradās labajā ceļa malā, savukārt otrā – uz ceļa. To var traktēt kā subjektīvu pasaules lasījumu, iepludinot fantāzijas elementus. Iespējams, tā ir cilvēka prāta apzināti veidota fikcija vai varbūt donkihotīga pasaule, kas izvēlēta savu ideālu vārdā, aizstājot realitāti ar daudz interesantāku alternatīvu, kurā krūmi pārvietojas pa pasauli. Šāda interpretācija ļauj skatīt darbus kā ne tikai cilvēku dažādās pasaules būvēšanas un veidošanas stratēģijas, bet arī kā refleksiju par mākslas radīšanas motivāciju. Uz to norāda arī zem pie sienas piekārtajām gleznām noliktais galds ar gleznošanas piederumiem, kas varētu būt daļa no mākslinieka darbnīcas. Tā ir vieta, kur aktīvi norisinās pasaules izveide pēc katra paša noteikumiem. Uz galda novietotas divas gleznas ar to pašu krūmu, vienā tas atkal ceļa vidū, taču otrā – ceļa malā, tagad jau kreisajā. Divi pāri gleznu, iespējams no divu dažādu cilvēku skatpunkta, elementi tie paši, novietojums atšķirīgs, taču vidū krūmi satiekas kopīgā fantāzijā.
1 Romana Korovina personālizstāde 2020.2021. Pieejams: www.diena.lv/raksts/kd/kd-afisa/romana-korovina-personalizstade-_2020.2021_-14277206
Romāna Korovina izstāde “Nomirsim kopā” Rotko muzejā skatāma līdz 19. maijam.
