Gleznoju divus zābakus, sanāca divi spaiņi
Intervija ar mākslinieku Romānu Korovinu
Galerijā “Māksla XO” skatāma Romāna Korovina personālizstāde “Ceļš starp priedi un krūmu”, kas tika atvērta 14. maijā.
Ar Romānu tikāmies galerijas telpā dienu pirms atklāšanas – viņš vēl nebija paspējis uzrakstīt uz sienas nosaukumus (Korovins to vienmēr dara ar roku un drusku šķībi), izbērt saulespuķu sēklas un melnas tabletītes. Pirms sarunas izstaigājām izstādi kopā.
“Te ir ainavas, tipa “lauki”, un te pilsēta, tipa Rīga. Zini, ir tāds dalījums. Bet tur (rāda uz blakus telpu) kaut kas cits – ne Rīga un arī ne lauki. Kaut kāds templis – grāmatas un debesis,” saka Korovins.
Kas šis koka dēlis, te atsliets pret kolonnu?
Tas ir ceļš starp egli un krūmiem (rāda uz ainavu). Skulptūra. Bet te paklājiņš pirms un pēc ķīmiskās tīrītavas – palicis mazāks, sarāvies. Te putniņš uz drāts un otrā pusē (rāda uz diptiha otru geznu) – lapiņa, kas karājas. Es vēl vienā pusē izbēršu saulespuķu sēklas, bet otrā – ogles tabletes, lai apvienotu telpu. Vispār šī izstāde ir tiem, kas atēdušies glezniecību.
Romāns Korovins. Ceļš starp priedi un krūmu. 2020.
Kā tev radās domas par šīm divām pasaulēm: laukiem un pilsētu?
Bija doma izstādīt glezniecību. Es caurskatīju visas savas skices, un izrādījās, ka tās iespējams sadalīt divās daļās. Vienā bija ainavas, līdzīgas cita citai – visas ar skatu uz horizontu, savukārt otra daļa bija dažādi priekšmeti un objekti. Telpa. Šis viss nekur nav bijis izstādīts. Bija sakrājies daudz glezniecības pēdējā gada laikā. Bez cilvēkiem.
Tavi diptihi un triptihi ir stāsts, kur kaut kas sākas un attīstās?
Katrs darbs ir stāsts ar sākumu un ar beigām. Tu it kā pārvietojies starp diviem vai trim darbiem – šurpu, turpu. Patiesībā man gribas radīt piepildītu tukšumu, kas spēj apstādināt. Taču ne formāli, bet lai kaut ko pastāstītu. Šie diptihi, kuros redzamas divas it kā gandrīz vienādas lietas, mani ļoti iedvesmoja. Bet vissvarīgākais, ka ieraugi, ka tās tomēr nav vienādas un pamani, ar ko tās atšķiras.
Kā spēlē “atrodi atšķirīgo”?
Jā.
Ainava ir viens no taviem būtiskākajiem atskaites punktiem. Fotogrāfijās arī... Vienmēr redzama ainava un vēl kaut kas drusku...
Bet, kas tad vēl cits mums apkārt ir? Te, piemēram, redzams bērzs un tā ēna. Bet tur divi zābaki. It kā drusku muļķīgi – viens zābaks, otrs zābaks.
Sēdi mājās un domā par savām lietām. Vispār tā ir diezgan riskanta padarīšana – piepeši vari arī aptvert, ka nodarbojies ne ar to, ko vajag...
Ko tu darīji visus šos divus mēnešus – ārkārtas stāvokļa laikā? Kā tu juties? Tu esi pirmais mākslinieks Rīgā, kas atklāj izstādi pēc ilgstoša pārtraukuma.
Vispār es... gleznoju. Ja ir tāds stāvoklis, ka kaut kur doties nav vēlams, darba nav, ko tad atliek darīt? Sēdēt mājās un kaut ko darīt. Var iziet un nofotografēt tās brīnišķīgās, tukšās ielas bez mašīnām. Vai arī sēdēt mājās un gleznot. Māksliniekam šis laiks bija īsta oāze. Es, protams, saprotu, cik visa šī lieta ir nopietna, bet cilvēkiem, kas nodarbojas ar daiļradi un vēlējās beidzot pabeigt rakstīt romānu vai stāstu, vai ko citu, šis bija laiks, kad to varēja izdarīt. Jo principā nekas netraucēja. Parasti ir kārdinājums, jo visi kaut ko dara, kaut kas ir jānopērk, jāsagrābj, jāpienes... Bet te... nekas nenotiek. Lūdzu, vari iedziļināties sevī...speciāli it kā radīti apstākļi, lai nekas nebūtu jādara. Pat uz ielas nav jāiet. Sēdi mājās un domā par savām lietām. Vispār tā ir diezgan riskanta padarīšana – piepeši vari arī aptvert, ka nodarbojies ne ar to, ko vajag... Bet varbūt otrādi. Atrodi kaut ko labu sevī.
Esi sevī atradis arī kaut ko tādu, ko nebija patīkami uzzināt?
(Smejas) Tu paliec viens. Pats ar sevi vai ar dažiem citiem cilvēkiem. Tas izrādās bīstami. Piepeši mainās komunikācijas ritms. Parasti ej uz darbu un atgriezies mājās... Bet te piepeši esi ar viņiem kopā visu laiku, katru dienu. Ar bērniem. It kā smieklīgi, bet esmu dzirdējis par ģimenes strīdiem. Īpaši sūri tas ir mātēm, jo no rīta līdz vakaram līdzās ir bērns, kas vēl spiests apgūt mācību vielu jaunajā sistēmā. Kā teica kāda sieviete – Marina Petrovna, bērni... viņi ir tik īsti.
Bet es gleznoju. Tā sanāca, ka nebija jau vairs nekā cita, ko darīt, kā tikai zīmēt. Nu, vēl varēja fotografēt. Iet ārā bija it kā slinkums, tā nu visu sabildēju vienā vietā. Mītne diktē savus sižetus – katra krūzīte, katrs šķīvis, apelsīns kļūst par tēlu, un gluži loģiski – rodas savveida koncepts. Varbūt kaut kas intersants būs sanācis – tā dēļ, ka visu dari vienā vietā, ka visi darbi radīti vienā telpā. Tā nu tagad domāju – izdrukāšu, apskatīšos, kas tur sanācis. Bet vispār pēdējā laikā mani interesē glezniecība. Jo tur iespējams kaut ko visai krasi mainīt. Ir tik daudz jau visa kā safotografēts, ka... gribas glezniecību. Pēc tam atkal sagribēsies fotografēt. Kā ar ēdienu, dažreiz gribas kaut ko saldu, citreiz – kaut ko sāļu. Citreiz negribas neko. Aiziet uz McDonald's.
Romāns Korovins. Kefīra paka. 2020.
Šīs izstādes pieteikumā tu raksti par to, cik tev glezniecībā svarīgs tieši formālo instrumentu kopums – krāsa, gaisma, līnija, triepiens.
Glezniecība jau ir tāda formāla lieta. Vispār man vārds "formāls" nepatīk, jo rada asociācijas ar kaut ko, kam nav dvēseles, sirds…
Es gan ar to domāju veidu, kā tu glezno, kā klāj krāsu...
Tas, protams, ir svarīgi. Kā gan citādi! Ja visu dzīvi nodarbojies ar glezniecību, tad ir grūti aizmirst visas glezniecības mācību stundas, kurās savā mūžā esi sēdējis.
Jā, es it kā nopietni izturos pret glezniecību (sāk spurgt). Vispār šai izstādē glezniecība ir tāda... it kā nekāda. Man bija svarīgi, lai tā būtu stāstoša, kaut ko vēstoša. Tas ir gandrīz vai reālisms, kas raisa asociācijas ar 40., 50. gadiem. Varbūt pat ar divdesmitajiem. Kaut kas tāds, kas nav šim laikam raksturīgs. Ne tā “Ooo!” glezniecība, kas ir par jaunajām tehnikām vai jauno domāšanu, vai, kur ir dīvainas krāsas un kompozīcija. Te ir glezniecība, kas nav avangardā. Tā te stāv pati par sevi.
Bet par ko tā ir?
Par....par to, ko grūti pateikt ar vārdiem. Par krāsu attiecībām, par formu, par to, ko nav vienkārši izskaidrot. Kas ir tai pauzē... Kāpēc vienā diptiha darbā ir bērzs, bet otrā – tā ēna? Tur jāuzraksta vesels traktāts, lai vārdos pateiktu. Par to, cik ēna ir saistīta vai nesaistīta ar priekšmetu. Mēdz būt tādi mirkļi, kad klausies mūziku vai lasi dzeju un saproti – jā, šis ir īstais! Tu neanalizē, bet vienkārši saproti – ļoti labi, ļoti labi! (Protams, ir īpaši cilvēki, kas to visu spēj analizēt.) Man šķiet, daudzi piedzīvo šādu mirkli – spēlējot, zīmējot vai darot vēl ko citu; kad saproti – tas ir satriecoši. Pēc tam jau var analizēt, kāpēc un ko tas atgādina, bet to īpašo mirkli tu vienkārši noķer, apstādini. Tas ir kā ar idejām – tās, kuras patīk, es apstādinu.
Man ir svarīgi, lai glezniecība netraucē un vienlaikus palīdz. Esmu strādājis amplitūdā no abstrakcijas līdz reālismam. Tos divus zābakus es varu uzgleznot dažādos veidos – gan tā, ka tie izskatās pēc zābakiem, gan tā, ka tie ir kā pleķi. Mani vairāk interesē gaismas/ēnas attiecības, lai zābaki vairāk līdzinātos zābakiem. Varbūt viens izskatīsies pēc zābaka, bet otrs pēc kaut kāda...pleķa. Es viņus bīdu un spēlējos (tas gan ir tāds ne visai vārds), kaut ko meklēju. Un tad, kad atrodu to, kas šķiet visai asprātīgs un it kā ne tik vulgārs, un kad Tev parādās smaidiņš ... tad rodas piepildītības sajūta.
Mēdz būt tādi mirkļi, kad klausies mūziku vai lasi dzeju un saproti – jā, šis ir īstais! Tu neanalizē, bet vienkārši saproti – ļoti labi, ļoti labi!
Pieminētais smaidiņš...tas tev vienmēr ir klātesošs.
Nu jā… smaidiņš. Bez humora nekad nevar. Pat tad, ja tā ir drāma un ja tas ir nopietni, bez tā neiztikt. Pat runāt par filozofiskiem zemapziņas dziļumiem vajag viegli. Citādi tas viss sāk darboties pretējā virzienā. Kļūst smieklīgs.
Vieglums tavā mākslā uzrodas vienkārši?
Viegli pie manis nenāk nekas. Kad gleznoju, tos zābakus reizes divdesmit pārzīmēju. Gleznoju šitā – nepatīk, tā – arī nav labi, tad ieraugu pleķi – o, tas ir vietā... Tas nav vienkāršs darbs. Fiziski nogurstu, jo patērēju daudz enerģijas. Pieceļos piepildīts, bet tie mēģinājumi atrast to, kas tevi apmierina kā mākslinieku, izsūc. Radīt ko labāku, kā šeit redzamie darbi, es šobrīd nespēju – tur it kā ir gan jēga, gan tas, ko vēlējos panākt. Pareizāk sakot, ne tas, ko gribēju, bet tas, ko atradu procesā. Tā sakot – varbūt gleznoju divus zābakus, bet beigu beigās sanāca divi spaiņi. Bet, ja gleznošanas procesā izdodas kaut ko atrast, atklāt, tas kļūst vēl jo vērtīgāks.
Skats no Romāna Korovina izstādes "Ceļš starp priedi un krūmu" galerijā "Mākslas XO"
Tev vienmēr raksturīgi pavisam nelieli, patiesībā – ļoti mazi formāti. Tāpat vienmēr nosaukumus tu raksti ar roku uz sienas un parasti – šķībi.
Bija laiks, kad gleznoju lielas bildes. Taču, manuprāt, glezniecībā ir labi, ja... Man vienmēr ļoti patikušas skices, un vēl tur ir saistība ar enerģētiku. Ja darbs ir liels, tad darbojas šādā virzienā (atpleš rokas, rādot, ka uz āru) – it kā uz āru, līdzinās sprādzienam. Bet, ja mazs, tas iet it kā dziļumā – burtiski ievelk. Man vienmēr paticis punkts, kaut kāds kvadrātiņš vai trijstūrītis, kas burtiski iesūc. Es nonācu pie mazā formāta, kas no tāluma izskatās vispār pēc nekā – kā netīrs laukums, jo... pietuvojoties aizvien tuvāk un tuvāk, manuprāt, tas sāk strādāt. Ieraugi stāstu un saproti, par ko ir runa. Man ir svarīgi, lai kāds spētu saskatīt to pleķi, kuru es esmu uzlicis ar pirkstu, saskatīt tos pirksta nospiedumus. Ka iespējams sajust cilvēcisko klātbūtni. Ja glezno divmetrīgas gleznas, vajadzīgi palīglīdzekļi, jākļūst par gigantu, tur sāk trūkt cilvēcīguma. Tas vairs nav stāsts par ievilkšanu, bet gan par šaušanu. Protams, glezniecība var būt dažāda, bet mazie formāti (it īpaši delnas lieluma) ir sirsnīgāki, dvēseliskāki. Tas pats ar tiem nosaukumiem – ar roku rakstīti tie ir tādi mājīgāki, patīkamāki. Kaut kas ļoti personisks.
Viegli pie manis nenāk nekas. Kad gleznoju, tos zābakus reizes divdesmit pārzīmēju.
Intīmāks.
Jā. Cilvēks jau ikdienā nezīmē uz pusotra metra lielas plaknes, bet gan uz A4 lapas. Ar diviem triepieniem var uztaisīt mežu, bet ar trim – ceļu. Viss notiek tepat. Bet, lai to pusotru metru apgleznotu, tad ņem bundžu un aiziet... Tas kļūst par tādu drusku mehānisku darbu – tie lielie formāti. Materiāla fiziskā pārvarēšana. Tieši tas notiek, radot skulptūras. Tev ir jāpaceļas, lai piekļūtu, un pēc tam atkal jānolaižas uz zemes... Tajā procesā ir kaut kas no sporta, tas ir darbs, amatniecība. Bet, kad audekls stāv uz galda, viss ir tepat, roka ir tepat. Patiesībā gan fotogrāfijā, gan glezniecībā es tiecos izvairīties no mākslīguma. Šie mazie audekli ir nopirkti veikalā, tāpat otiņas un krāsas, un tas viss nekādā veidā nerosina jautājumu – no kā un kādā veidā tas uztaisīts? Ir tāda māksla, kas liek uzdot šos jautājumus. Man patīk, ka viss ir skaidrs: audekls, eļļa, otiņa. Ka nav slepenu paņēmieniņu, kurus zina tikai mākslinieks; ka viss ir atklāti un pieejami.
Es zīmēju istabai – manuprāt, tās ir tādas privātas, mazas lietiņas cilvēkam, kurš dzīvo... Francijā (smejas), ne 60. gadu Amerikas lielajās mājās. To, kas man ir apkārt, to arī attēloju – lietas ap mani. Nokļūšu laukos – būs lauki (kad aizbraucām, visu ko sazīmēju – gan govis, gan visādas citas lietas), būšu virtuvē iesprostots uz mēnesi – būs visādas tējkannas... Kad mani ieliek kādā vidē, es mazliet nomierinos, un sāku nodarboties ar radīšanu.
Sāc ekspluatēt apkārtējo vidi.
Radošs parazīts. Gaisma, forma, kontrasts, ritms – mana māksla ir stāsts par šiem varoņiem. Tas ir tas, kas satriec, uzbudina un iedvesmo.
Nokļūšu laukos – būs lauki (kad aizbraucām, visu ko sazīmēju – gan govis, gan visādas citas lietas), būšu virtuvē iesprostots uz mēnesi – būs visādas tējkannas...
Bet kāpēc tādi radoši parazīti sabiedrībai nepieciešami? Kāpēc māksla būtu vajadzīga?
Nezinu, nezinu... Mākslai ir vajadzīga, lai atspoguļotu neredzamo pasauli. Lai spētu pārslēgties, savveida pāreja – uz ticību, uz apgaismību, kas sniedz iespēju ieraudzīt pasauli kādā citā veidā.
Kas, piemēram, palīdz šai galdā saskatīt... melnu kvadrātu, abstrakciju.
Māksla kā domāšanas attīstīšanas instruments?
Jā, iemācīties paskatīties uz pasauli no dažādiem skatpunktiem. Tā ir kā meditācija. Sākumā sēdi un domā – šī istaba, lūk melns galds, melns galds, melns galds.... tad tu to piepeši redzi it kā pirmo reizi mūžā (kaut kāda pirmatnēja sajūta – ak dievs, melns galds!), tad parādās vēl kaut kas... Tā vienkārši ir iespēja iekļūt citā pasaulē. Vēlāk spēsi uz pasauli paraudzīties pavisam atšķirīgi. Skaidrs, ka celtnieks, kas būvē māju, uz tuvējo bērzu raugās atsķirīgi no mākslinieka. Taču lieliski, ja uz pasauli, uz to bērzu tu spēj paraudzīties gan kā celtnieks, gan kā mākslinieks, gan kā budists, gan kā kristietis... Tā iespējams vairāk izprast citus cilvēkus. Tālab, droši vien, māksla vajadzīga. Vēl arī savstarpējai komunikācijai. Par to bērzu var aprunāties gan ar celtnieku, gan ar muzikantu. Pats skatīties uz to kā uz objektu no dažādiem rakursiem. Celtniekam tas bērzs varbūt traucē, draud uzkrist uz mājas, un viņš saprot, ka steidzīgi jānozāģē. Kas maksās, ja tas nokritīs? Un tu, kas skaties uz bērzu kā mākslinieks, brīdī, kad tas nogāzīsies, uzreiz atcerēsies, ka tev taču uz to vajadzēja skatīties kā celtniekam, nevis mēģināt uzgleznot, jo bērzs taču vecs un sapuvis.
Taču lieliski, ja uz pasauli, uz to bērzu tu spēj paraudzīties gan kā celtnieks, gan kā mākslinieks, gan kā budists, gan kā kristietis... Tā iespējams vairāk izprast citus cilvēkus.
Tu savulaik minēji, ka esi izlasījis daudzas grāmatiņas par budismu.
Jā, taču veids, kā es uztveru informāciju (nezinu, tas ir labi vai slikti)... es īpaši necenšos kaut ko atcerēties. Es stāstu uztveru ļoti vispārēji, neiedziļinoties detaļās. Man šķiet, es ienirstu un izprotu būtību, taču nespēju izstāstīt precīzi, kas un kā. Es it kā uz to visu skatos. Tāda lasīšanas maniere. Iespējams, varēšu aptuveni izstāstīt, kas ir dzen, bet ne jau tālab es lasu. Es to daru tāpēc, lai iedvesmotos... kaut kādam vieglumam?
Citai pasaules uztverei?
Jā. Man lasīšanas process ļoti patīk. Nav svarīgi, ko viņi tur dara, bet gan tas, ka var gan tā, gan tā; ka tas nav nedz labi, nedz slikti. Tas kaut kā ļoti atspoguļojās manī un manas mākslas kontekstā.
Es lasu un domāju – jā, tieši tā arī ir. Atrodos uz viļņa ar rakstīto. Vienkārši ļoti patīkams laika pavadīšanas veids. Tieši tāpat var klausīties arī mūziku. Man vienkārši patīk, kas ar mani notiek, kad es to daru. Kad lasu romānus, mani interesē pavisam citas lietas – visi tēli un smalkumi. Bet budistu grāmatiņās – mirkļa sajušana.
Tu daudz klausies arī rokmūziku.
Tas no bērnības. Mūzika ļoti iedvesmo – tur ir ritms, kontrasts, kaut kādi sociālie mirkļi. Tie brutālisma uzplaiksnījumi rokā ir teicami. Man, piemēram, šķiet, ka Pikaso nav iespējams izprast, nesajūtot šo brutālisma klātbūtni. It kā viņš ir ļoti smalks un vienlaikus ļoti brutāls. Viņam ir tāds oktāvas diapazons – no pašas zemes līdz pašai augšai. It kā kaut kas bezgala romantisks būtu savienojies ar kaut ko pilnīgi pirmatnēju. Man šķiet, raupjums mākslā ir ļoti svarīgs, lai neaizietu pilnīgā skaistumā.
Skaistums ir slikti?
Tas ir kā pārāk salds ēdiens. Kad uzliek torti, tu nokod kumosu un domā – ak dievs, cik pārsaldināta. Skaistums ir kā vieglprātība, graciozitāte, elegance. Brutalitāte ir kā āfrikāņu maskas. Kā blūzs – cilvēks atnāk no darba, iedzer un uzdzied no visas sirds par savu nelaimīgo, grūto dzīvi. Tāds zemes sāls. Taču šo dažādu lietu sajaukums arī ir tas, kas rada labu mākslu, jo paver dažādus līmeņus, kuros peldēt.
Man šķiet, raupjums mākslā ir ļoti svarīgs, lai neaizietu pilnīgā skaistumā.
Tev ir svarīgs skatītājs, būtiski kādam patikt?
Vispār mana māksla – gan glezniecība, gan fotogrāfija – ir tiem... tiem, kas atēdušies glezniecību. Tiem, kas vēlas kaut ko tādu... nu, nekādu. Tiem, kas vēlas uzelpot.
Man vienkārši gribas, kā jau māksliniekiem, kam sakrājas daudz darbu, lai tie kādam patiktu, lai viņš paņemtu un aiznestu mājās, lai būtu kustība un kontakts ar cilvēkiem. Neko labāk par mākslu es darīt neprotu. Esmu mēģinājis kaut ko citu, bet sapratu, ka šis ir mans, un ar šo arī savā dzīvē nodarbojos. Pēc četrdesmit jau tā var teikt.
Tev skaidrs, ka esi mākslinieks.
Jā, tā nu ir.
Reklāmā joprojām strādā?
Nu jā... man tur arī patīk. Tā ir tāda īpaša vide, kur mēs izlemjam, kāda izskatīsies pasaule – jautra, ļoti jautra vai briesmīga. Tur visi reāli darbojas: filmējas, kāds kavē, cits slikti spēlē savu lomu, vēl kāds aizmirst tekstu. Es tur satiekos ar cilvēkiem. Zīmējot esmu viens – it kā daru to pats sev. Bet tur ir pasūtītājs (pie tam nevis viens, bet vairāki cilvēki) un process. Mēs nododam rullīti aģentūrai, tā pasūtītājam. Tad vēl atbrauc pasūtītāja sieva no atvaļinājuma un saka: “Ko tu tur par mūsu miljoniem esi uzfilmējis?! Kaut kādu figņu” (smejas). Un pasūtītājs saka: “Viss. Pārfilmējam.” Dzīve. Tā gan nav reāla, tas viss ir fake, lai arī filmējot viss ir “pa īstam”: aukstums, prožektori utt.
Bet tava īstā dzīve ir mājās? Gleznojot?
Jā, es domāju, ka tā ir mana īstā dzīve. Tur es esmu viens un nedaru to pēc pasūtījuma. Tikai sev, pievēršoties tam, ko uzskatu par svarīgu, skaistu, nepieciešamu. Reklāma ir kādam citam, un “viņš dod uzdevumu”. Saka, ka vajag, lai meitenes ir smukas, saule spīd un uzlabojas garastāvoklis. Vai arī otrādi – lai ir baisi, parādās monstri, lai viss ir zils un slapjš. Un es saku: “Labi! Varu!” Precīzs uzdevums. Un vēl naudu maksā.
