Skatlogi un baltais kubs
Pastaiga pa atkal atvērtajām galerijām
Kad pandēmija sita augstu vilni, gandrīz vai tādā pašā tempā kā vīruss Latvijas kultūras medijos izplatījās jauns literārais žanrs ar nosaukumu “pandēmijas dienasgrāmatas”. Savu karantīnas laikā piedzīvoto sajūtu apcere bija patiesi pieprasīta. Pandēmijas dienasgrāmatas aizpildīja ne tikai periodiku, bet arī radio ēteru. Lai arī dienasgrāmatu daudzums bija liels, kopumā to saturs šķita samērā vienveidīgs. Lielākoties tajās autori runāja vai nu par grūtībām, ar kurām saskārušies mājas sadzīvē, vai nu viņi pozicionēja globālo krīzi kā cerības pilnu brīdi pārdomām. Vienā mirklī gan tas viss, proti, situācija un reakcija uz to no mediju puses, sāka krist uz nerviem — gluži tāpat kā virtuālās tūres, kuras piedāvāja vairums pasaules muzeju, aizslēdzot durvis apmeklētājiem un vienlaikus cenšoties sadzīvot ar notiekošo pasaulē. Kaut kādā mērā tas viss ir apsveicami. Krīzes situācijās nepieciešams vairot mākslīgo mieru ar dažādu iniciatīvu un aktivitāšu palīdzību. Tagad gan vairums muzeju un galeriju atkal pieņem apmeklētājus savās telpās un, šķiet, pandēmija man personīgi ir tikai vēlreiz apstiprinājusi to, ka mākslu ir nepieciešams vai vismaz vēlams skatīt klātienē, bez virtuālās telpas radītiem pastarpinājumiem. Tagad to ir iespējams darīt, un šobrīd Rīgā redzamas vairākas, lielākoties nelielas formas, laikmetīgās mākslas izstādes.
Jāņa Šneidera darbs “Y” galerijas LOOK! skatlogā. Foto: Kārlis Didrihsons
To starpā bija Jāņa Šneidera darbs “Y”, kurš aptuveni nedēļu tika eksponēts Look! galerijas skatlogā Ģertrūdes ielā 62. Vecmodīga televizora ekrānā bija redzams 57 sekundes garš video darbs, kurā puisis dejo ap sveci perpendikulārā alā. Darbs ir melnbalts un manierīgs. Tas atgādina videomontāžu, kas radīta ar mobilās aplikācijas palīdzību. Izvēle to atskaņot novecojušā televizora iekārtā liek domāt, ka mākslinieks vai nu ir retro estētikas entuziasts, vai nu vienkārši iedomājies, ka tas kaut kā pasvītros auru, kuru rada tajā atskaņotais video. Atliktu tam vēl pievienot ambientu troksni vai kādu varporwave skaņdarbu. Taču Jānis Šneiders ir viens no talantīgākajiem jaunajiem latviešu māksliniekiem, kurš uzmanību izpelnījies ar savu glezniecību. Es negribētu teikt, ka viņam būtu jāturas pie viena medija, proti, konstanti jāglezno, nepieļaujot sānsoļus multimediju vai instalāciju mākslā, bet Šneiders atdzīvina glezniecību kā reti kurš Latvijā. Tieši tāpēc šis darbs radīja maznozīmīgu iespaidu. To skatoties, uzpeldēja atmiņas par Šneidera izstādi “Vieta”, kas pagājušogad notika turpat Look! galerijā, un tās bija visnotaļ pozitīvas.
Jāņa Šneidera darbs “Y” galerijas LOOK! skatlogā. Foto: Kārlis Didrihsons
Ir svarīgi piebilst, ka skatlogu kā platformu laikmetīgajai mākslai pēdējā laikā daudz veiklāk izmantojusi Rīgas Mazākā galerija. Karla fon Stricka villas logā līdz šim bijuši skatāmi, piemēram, Helēnas un Ivara Heinrihsonu, Kaspara Podnieka un Dzudzilo tandēma darbi. Veiklāk tālab, ka, atšķirībā no Look! galerijas, Rīgas Mazākās galerijas izstāžu programmu raksturo darbi, kuri uzskatāmā veidā pielāgoti skatloga formātam. Look! galerijas gadījumā eksponēts objekts, kas varētu būt izstādīts jebkur citur. Specifiskais izstāžu formāts tomēr pieprasa domāšanu par telpas mijiedarbību ar to, kas eksponēts, un skatlogs neizteiksmīgu darbu nebūt nepadara par izteiksmīgu. “Y” ir tā tiešs apliecinājums.
Toma Harjo darbs galerijā "Alma"
Savukārt galerija “Alma” funkcionē kā paplašināts skatlogs. Šī īpatnība ir viens no telpas lielākajiem trumpjiem. Tās nelielajam izmēram ir zināmas priekšrocības. Izstādes gandrīz vienmēr ir veidotas, strādājot tikai ar pašu būtiskāko, jo Almā gan fiziski, gan konceptuāli nav vietas liekvārdībai. Šobrīd tur skatāma Toma Harjo personālizstāde “Izredzes”, un galerijas iekštelpa ir nokrāsota spilgti dzeltenā krāsā. Lai arī nezinu, vai tai ir kāds konceptuāls attaisnojums, ir patīkami redzēt, ka pati galerija piedzīvo dažādas estētiskas pārmaiņas līdzās ekspozīcijas maiņai. Kopā apskatāmas piecas fotogrāfijas, kurās Harjo pievēršas dažādu psiholoģisku stāvokļu fiksēšanai. Vārdos “psiholoģiski stāvokļi” slēpjas bijība un ticība augstākiem spēkiem, par ko mākslinieks ir interesējies arī savos iepriekšējos projektos. Šajā gadījumā viņš īpašu uzmanību velta fotogrāfa skatienam un perspektīvai, kāda tiek ieņemta pret subjektu, tas ir, cilvēku vai priekšmetu. Harjo skatiens ir atsvešināts, teju vai irreāls un vuāristisks. Demonstrēdams spēju attālināties no savas reliģiskās piederības, viņš ieņem aktīva vērotāja pozīciju attiecībā pret to, kam viņš vēl tic un to, kam viņš kādreiz ir ticējis. “Izredzes”, atšķirībā no Harjo iepriekšējiem projektiem, ir ļoti ambivalents un neviennozīmīgs. Izstādes darbi pieļauj plašas interpretācijas iespējas, jo autors nepievēršas konkrētiem, bet gan vispārīgiem, filozofiskiem jautājumiem. Varētu pat teikt, ka tie ir eksistenciāli.
Toma Harjo darbs galerijā "Alma"
Tieši tāpēc teksts šīs izstādes gadījumā ir ļoti svarīgs. Darbi paši par sevi ir samērā kriptiski. Izstādes anotāciju, kas publicēta galerijas mājaslapā, rakstījusi Santa Hirša, kura nereti izceļas ar plašu erudīciju un visādā ziņā trāpīgiem novērojumiem par laikmetīgās mākslas procesiem un Latvijas laikmetīgo mākslu kopumā. Tādēļ, lasot viņas rakstīto par Tomu Harjo, pārņēma zināms mulsums. Nepamet sajūta, ka par konkrētajiem Harjo darbiem viņai bijis visai maz ko teikt. Atskaitot ideju par skatienu, putna lidojuma perspektīvu, kādu fotogrāfs ieņem pret savu fotogrāfiju subjektiem, teksts atduras pret Harjo līdzšinējo sasniegumu uzskaitījumu un tādiem vispārinātiem apgalvojumiem, kurus var izteikt par teju katru laikmetīgo fotogrāfu. Par ļoti daudzu fotogrāfu darbiem var teikt, ka “tajos skatiens atgūst savu estētisko pašvērtību”, bet tekstā netop skaidrs, kas tieši padara Tomu Harjo par īpašu personību kaut vai Latvijas laikmetīgās mākslas kontekstā. Tas, līdzīgi kā paši izstādes darbi, vairāk šķiet piezīme Harjo radošajā darbībā.
Netālu no “Almas”, Neputna galerijā Tērbatas ielā, eksponēti Andra Brežes darbi kā sava veida pielikums tikko iznākušajai mākslinieka monogrāfijai “Andris Breže. Gaismas konstruktors”, kuru arī rakstījusi Santa Hirša. Šī grāmata pati par sevi ir liels notikums. Beidzot ir pieejams izdevums, kurā apkopoti Andra Brežes darbi un profesionālie sasniegumi gan plašā reprodukciju klāstā, gan detalizētā un skrupulozā analīzē labākajās mākslas vēstures tradīcijās. Jāsaka vēlreiz, ka Breže to ir pelnījis un jāsaka, ka vienmēr ir prieks redzēt viņa darbus. Nelielajā Neputna veikalā izvietoti daži. To vidū ir grafika ar nosaukumu “Jūdasa skūpsts”, kas tapusi 1984. gadā. Tajā redzama tiekšanās uz vizuālo izteiksmes veidu, kas Latvijas laikmetīgās mākslas vēsturē raksturo Supergrafiķus 80. gadu beigās un 90. gadu pirmajā pusē. Vienlaikus tā trāpīgi iezīmē kontrastu starp Brežes jaunības dienu rokrakstu un to, ko viņš radījis pēdējo gadu laikā. Tas ir – kārbiņas.
Andra Brežes darbs Neputna galerijā
Pastāv aplams uzskats, ka jebkas, ievietots stikla kārbiņā, piepeši sāk izskatīties vērtīgs. Andra Brežes gadījumā kārbiņa tikai izceļ tajā ievietotā priekšmeta spēku un pievilcību. Neputna skatlogā novietotas divas kārbiņas viena otrai blakus. Vienā redzams sievietes torss un otrā vīrieša. Kārbiņas, protams, piesaista uzmanību, bet šarmantākais eksponāts šķiet zīmējums nelielā koka rāmītī, kas neuzkrītoši novietots pie sienas, aiz līdakastes telpas stūrī. Paviršā veikala apmeklējumā to varētu pat nepamanīt. To ieraugot, gan pārņem sajūta, ka tas ir patiesi Brežisks žests – blāvajā attēlā, rūpīgi skatoties, var salasīt uzrakstu “Mākslas grāmata”. Brežes darbi jebkuras telpas kontekstā ir asprātīgi, šarmējoši un atbruņojoši. Kā reiz mākslas grāmatu ielenkumā tie izskatās pavisam iederīgi. Tikpat iederīgi, cik tie būtu sterilā, baltā kubā vai lielā izstāžu zālē.
Skats no Romāna Korovina izstādes "Ceļš starp priedi un krūmu" galerijā "Mākslas XO"
Pēc vairāku skatlogu izpētīšanas nonākam baltā kubā, galerijā “Māksla XO”, kur līdz 27. jūnijam skatāma Romāna Korovina izstāde “Ceļš starp priedi un krūmu”. Jāteic, Korovina izstāde izraisīja patiesu prieku. Nav precīzākas emocijas, kas raksturotu to, kas notiek, skatoties uz viņa nelielajām gleznām, izkārtotām pie galerijas sienām. Lai gan tās ir ļoti pārdomātas un idejiski koncentrētas, šo gleznu koncentrētībā ir arī zināma impulsivitāte tieši formālā ziņā. Šī impulsivitāte skatīšanās laikā kā autentiskāko un svarīgāko izvirza pirmo iespaidu – efektu, kuru rada gleznu brīžam šmucīgais vai skicei raksturīgais veidols. Tieši līdzība ar skicēm liek domāt, ka Korovins operē tikai ar svarīgāko, esenciālo. Esenciālais tiek precizēts, izmantojot gleznu nosaukumus, kas pierakstīti ar roku uz sienām. Tie ir asprātīgi un liek pasmaidīt.
Romāns Korovins. Kefīra paka. 2020.
Mazliet neobligātas gan šķita uz zemes izkaisītās ogles vienā telpas pusē un otrā – saulespuķu sēklas. Turpretī pret sienu atstutētais koka dēlis, ekspozīcijas vienīgais instalatīvais elements, uztverams arī kā mazliet ķecerīgs un laikmetīgo mākslu kariķējošs žests, nevis tikai viens no darba kopuma vadmotīviem. Izstādes nosaukums adekvāti raksturo sajūtu, kas ekspozīcijā pavada skatītāju. Izstādes apmeklējums ir lēns, darbi neliek steigties, un trauksme nav klātesoša. Tā pazūd, ienākot izstāžu zālē, jo priekšā ir meditatīva pastaiga, kas līdzinās atpūtai. Tas ir kā ceļš uz mājām caur mežu pa iestaigātu taku. Ceļā pavīd dažādi iespaidi, kuri nosēžās apziņā, bet ir neuzbāzīgi. Šīs izstādes gadījumā pat gribētos, lai telpā neskanētu mūzika, kā tas vienmēr ir galerijā “Māksla XO”. Ceļš starp priedi un krūmu asociējas ar kontemplatīvu, mierpilnu klusumu.
