Kur manas kārtis kritušas. No austrumiem uz rietumiem.
Saruna ar mākslinieci Ievu Krauli-Kūnu
14. oktobrī Kim? Laikmetīgās mākslas centrā tika atklāta mākslinieces Ievas Kraules-Kūnas personālizstāde “Kur manas kārtis kritušas”. Personālizstāde-instalācija veidota, autorei atskatoties uz personisko pieredzi, (uz)augot 20. gadsimta 90. gadu Rīgā. Atmiņās un emocijās balstītais kultūrvēsturisku un sociālpolitisku liecību kārtojums pievēršas pieredzētajam, pārprastajam un iztēlotajam. Katrai no Kim? četrām izstāžu telpām piešķirta vienas Taro kārts nozīme, kas vienlaicīgi iezīmē kādu mākslinieces subjektīvās pieredzes ainu, caur kuru savukārt tālāk tiek atsegta visai sabiedrībai nozīmīga 90. gadu Rīgas realitāte. Šo atmiņu scenogrāfiju papildina tā laika kultūras telpai zīmīgi mākslas darbi, kurus, atsaucoties Ievas Kraules-Kūnas ielūgumam, no jauna interpretējuši to autori: Ēriks Božis, Andris Breže, Ieva Iltnere, Sarmīte Māliņa un Ojārs Pētersons.
Novembrī izstādes ietvaros Latvijas Mākslas akadēmijas jaunajā korpusā norisināsies arī konference par 90. gadu tēmu, savukārt decembrī gaidāms izstādes katalogs/publikācija ar izstādes dokumentāciju un pavadošajiem tekstiem, kā arī konferences dalībnieku sagatavoto materiālu.
Arterritory.com ar Ievu Krauli-Kūnu tiekas laikā, kad vēl noris aktīvs darbs pie izstādes iekārtošanas un māksliniece vēl ar zināmu atklājēja prieku meklē un apkopo atsevišķus izstādes dokumentālos materiālus. Sarunā tiek atvērti daži 90. gadu atmiņu apcirkņi un raisīta doma par to, kur šobrīd atrodamies un kurp dodamies.
Tavas izstādes kontekstā aizdomājos par kādas mākslinieku paaudzes centieniem runāt par laiku, kurā viņi vēl bija bērni. Par vidi un notikumiem, kurus viņi ne līdz galam atkoda, – iespējams, tikai bērnišķi pārprata vai izprata pa savam...
Jā, turklāt es arī atzīstu, ka neesmu kompetenta spriest par šo laiku kopumā. Izstāde ir veidota kā subjektīvu atmiņu ainas, kurās reālās pieredzes mijas ar fikciju un piemirsto. Ir svarīgi saprast, ka tās ir manas personīgās piezīmes par bērnību 90. gadu Rīgā – par laiku, kas ietekmējis to, par kādu cilvēku un mākslinieci esmu kļuvusi un kā redzu pasauli ap sevi. Tas ir mēģinājums caur manu personīgo pieredzi atklāt, iespējams, mums visiem kā kolektīvam nozīmīgo – to, kas veidojis sabiedrību, kurā šodien dzīvojam.
Ieva Kraule-Kūna izstādes atklāšanā. Foto: Kristīne Madjare
Ja dažkārt, nievājoši norādot uz kādu indivīdu, tiek pielietots teiciens: “Tas jau ir padomju produkts”, tad sava veida produkti ir arī tie no 90. gadiem?
Tas man šķiet visinteresantākais, jo cilvēki, kas 90. gados bija bērni vai pavisam jauni cilvēki, ir tieši tie, kuri šobrīd veido mūsu dzīves vidi. Un šai sabiedrības daļai piemīt virkne kopīgu problemātisku iezīmju, kas veidojušās līdz ar tā laika nesakārtotību un mazliet sašķobīto vērtību sistēmu. Gribam to atzīt vai nē, bet tas atstājis iespaidu un radījis arī mūsu šī brīža problēmas. Jo, ja bērns uzaug vidē, kurā no vienas puses viņam skandē: “tēvzeme, tēvzeme..”, bet no otras – “mums vajag sapirkt jaunākās Nike botas, ēst picu un makdonaldu…”, tad tā disonanse šobrīd atspoguļojas, piemēram, tajā, ka cilvēki fotografējas rapšu laukā, uzvilkuši T-kreklā ar uzrakstu “latvietis”, un skandē, ka Latvija ir vislabākā, bet jau pēc mirkļa sašutumā kliedz par veloceliņu izbūvi, jo “tie taču apgrūtinās braukšanu ar mūsu jaudīgajām, videi nebūt ne draudzīgajām automašīnām”. Tolaik ienākušās neoliberālās vērtības, kuru centrā ir nauda un kapitāls, pēc būtības nav labs fundaments, uz kura būvēt personību. Tas patērētājkults un kapitālisms, kas bijis līdztekus nacionālajam lepnumam, pretmets komunismam un vecajiem ideāliem, kas tika atmesti un noliegti, ir tās lietas, par kurām ir svarīgi runāt. Tās daudz ko par mums pasaka.
Skats no izstādes “Kur manas kārtis kritušas”. Foto: Kristīne Madjare
Lūgšu tevi ieskicēt kādu subjektīvās pieredzes ainu, kādu spilgtu tā laika atmiņu, kas, iespējams, cieši saistāma ar šodienas reālijām.
Kā daudzām kārtīgām padomju ģimenēm, arī mums mājās bija dažādu lietu krājumi. Vieni no tādiem bija slepeni rotaļlietu krājumi, no kuriem svētku reizēs kaut kas tika vilkts ārā, lai bērniem vienmēr būtu dāvanas. Es nebiju ļoti rafinēts bērns, tāpēc pieņemu, ka visiem jau sen bija skaidrs, ka zinu par to mantu maisu. Visām tām rotaļlietām biju iedevusi vārdus. Tās nebija ne pārāk aizraujošas, ne pārāk skaistas.
Tad pienāca 90. gadi. Man, kā bērnam, milzīgs satricinājums bija rotaļlietu veikals, kur pie sienas piekārtas kādas astoņas rozā panteras. Rindā! Sakārtotas pēc auguma! Tās visas, izņemot lielāko, bija no tādas nepatīkamas fuksiju rozā sintētikas. Lielā, pūkainā bija maigi rozā. Tuvojoties astotajai dzimšanas dienai, es visiem saviem radiem liku noprast, ka gribu tieši lielo rozā panteru. Pienākot lielajai dienai, saņēmu divas identiskas vidējā izmēra rozā panteras. Acīmredzot radi nebija pratušies savstarpēji apmainīties ar informāciju, un pieņemu, ka tā vidējā pantera vienkārši bija saprātīgā cenu kategorijā – jeb lielākajā, ko varēja atļauties. Tas mans sarūgtinājums bija..! Tieši šodien atradu fotogrāfijas no šīs dzimšanas dienas – tajās redzams, ka, pūšot svecītes uz tortes, abas rotaļlietas jau nosviestas kaut kur fonā.
Vēl ir tāds aspekts, ka 90. gadu dzīve Rīgā un mazpilsētās bija krietni atšķirīga, un šī laika uztvērums pat vienaudžu starpā var ļoti atšķirties.
Es teiktu, ka ļoti atšķirīgas realitātes tās bija arī bērniem, kas uzauga politiski aktīvās ģimenēs, un tiem, kas auga mazāk iesaistītās ģimenēs. Ir taču stāsti – “atceros, kā mēs dzīvojām barikādēs, un es, kā divgadīgs bērns, pienesu termosu šim svarīgajam žurnālistam…” Man nekā tāda nav. Mana ģimene… mēs vienkārši dzīvojām. Līdz ar to mans redzējums par šo laiku, iespējams, ir ļoti attālināts no tā laika politiskās realitātes, ko atspoguļoja ziņu sižetos.
Skats no izstādes “Kur manas kārtis kritušas”. Foto: Kristīne Madjare
Katrai no izstādes četrām sekcijām ir piešķirta vienas Taro kārts nozīme un attiecīgi nosaukumi. Kādēļ tā?
Jau 80. gados ļoti populāra kļuva ezotērika. Manās mājās tā ienāca 90. gados. Interesanti, ka ezotērika un reliģija gāja roku rokā. Tas nāca no Krievijas, kur līdzās aizdegtai pareizticīgo svecītei notiek arī kaut kāda buršanās, un tad vēl kaut kas ar krītu uz durvīm tiek uztriepts... Lai dubults neplīst! Tagad skatoties uz savu mammu, nevaru iedomāties, ka viņa 30 gadu vecumā būtu skraidījusi pie kādiem pesteļotājiem. Bet tā bija. Iespējams, tas arī veicinājis to, ka cilvēki šobrīd tic visam, kas pagadās, pat viszilākajiem brīnumiem. Man jau bērnībā tas viss šķita savādi – šī virzīšanās cauri dažādām, bieži pretrunīgām garīgajām praksēm; kā tāda sekošana modes tendencēm. Šodien saprotu, kā dažādas ezotērās prakses un rituāli palīdz cilvēkiem pārvarēt grūtības un mainīgos laikos sniedz drošības sajūtu. Tās ir simbolu un rituālu darbību sistēmas, kas ir savstarpēji saistītas un kāpj pāri atšķirīgu valodu nospraustajām robežām. Tās vairāk pastāsta nevis par kādu ārēju maģisku realitāti, bet gan par cilvēka prāta darbības un uztveres īpatnībām. Tādēļ arī šis kāršu piešķīrums.
Starp citu, tikko saņēmu ziņu, ka ir atradusies audiokasete, kur 90. gados manai mātei astrologs ierakstījis manu horoskops. Ļoti priecājos! Ceru, ka tā darbosies un to varēs atskaņot izstādē.
Veidojot izstādes saturu, esi pieaicinājusi māksliniekus, kas bija īsteni tā laika mākslas vides spēlētāji. Pastāsti par šo izvēli.
Vēlējos pieaicināt tā laika aktīvākos māksliniekus, lai vēl vairāk uzsvērtu šīs izstādes subjektivitāti. Tie ir mākslinieki, kas tiešām ir pieredzējuši 90. gadus un tiesīgi runāt par šo laiku. Un tad esmu es, kura kā pieaudzis cilvēks šo periodu nav pieredzējusi. Tā kā es nenāku no mākslinieku vides, mana bērnības izpratne par laikmetīgo mākslu veidojusies no kultūras sižetiem Latvijas televīzijā un varbūt pa retam kādai izstādei, kas apmeklēta kopā ar vecākiem. Attiecīgi – arī mākslinieki, kurus no tā perioda atceros un kuri uz mani atstājuši iespaidu, ir tikai daži. Tas, ka tie ir lielie mākslinieki, ir tieši šīs ierobežotās saskares dēļ, – tie lielie vārdi ir vienīgie, kurus zināju (smejas).
Kādā veidā šie mākslinieki piedalās izstādē?
Mākslinieki tika aicināti pārinterpretēt kādu tā laika darbu, taču visnotaļ brīvi. Kādam tā ir interpretācija par to laiku no šī laika skatpunkta, kāds savukārt visam vecajam ir atmetis ar roku, vēl citā gadījumā tā ir paša mākslinieka veidota, identiska tā laika darba replika. Izstāde ir tieši par subjektīvo konkrētā perioda vērtējumu, un tas labi sader ar šādu mazliet haotisku rezultātu.
Tātad tas nudien nav atmiņu rekonstruēšanas process, bet gan konstruēšanas process. Konstrukcija jau pati par sevi ir kaut kā jauna būvniecība, kas var ietvert gan vecu, gan jaunu materiālu.
Tieši tā. Esmu iecerējusi izveidot arī nelielu kolāžu ar reālajiem videomateriāliem. Plānoju doties uz Latvijas televīziju, lai arhīvā atrastu kādu frāzi, ko saka ziņu diktors. Tā man ir ļoti spilgta atmiņa no barikāžu laika, taču, gadiem ejot, man sāk šķist, ka varbūt esmu to tikai izdomājusi. “Neejiet pārāk tuvu logiem, uz ielām notiek apšaudes…” Atmiņa ir izvērstāka: līdzās lielajam televizoram istabā atrodas arī mazais pārnēsājamais televizoriņš, ko vectētiņš ir nolicis uz galda pie loga. Mani kā bērnu tas ļoti satrauc.
Skats no izstādes “Kur manas kārtis kritušas”. Foto: Kristīne Madjare
Vēl saistībā ar izstādi es vēlētos parunāt par tavu veikumu telpveidē, kuru šoreiz esi īstenojusi četru Kim? izstāžu telpu mērogā.
Manas darbības kontekstā tas nav nekas pārsteidzošs. Man patīk izstādes veidot kā sava veida noslēgtu scenogrāfiju, taču šajā gadījumā mērogs ir pilnīgi cits.
Četras izstādes telpas veltītas atmiņām. Pirmajā telpā veikta pārbūve tipiskā eiroremonta garā ar nodalošu starpsienu, kurā iebūvēts akvārijs. Pa labi no tās veidots tāds kā improvizēts atmiņu muzejs, kura koši rozā podestu sistēma atgādina bērnībā no dīvāna spilveniem un ačgārni apgriezta galda darinātu cietoksni. Lielākajā telpā skatāmi 90. gadu autoru darbi. Tā veidota kā labirints ar tumšiem stūriem un kaktiem, kas telpiski iezīmē atmiņu nostūrus. Savukārt piektajā telpā ar nosaukumu “Zemsvītras piezīmes” iekārtots tāds kā šīs izstādes rašanās procesa arhīvs, tostarp dažādi 90. gadu izstāžu ielūgumi un katalogi, kā arī personīgi tā laikmeta un mākslas darbu radīšanas procesa artefakti. Skatītājam būs jāprot tos atrast labirintveida iekārtojumā.
Savukārt pievēršoties kultūras videi šodien, kad no 90. gadiem mūs šķir jau vairāk nekā 20 gadi, vēlos lūgt tavu redzējumu uz šobrīd notiekošo – skandāli, pārpratumi, pārrāvums starp sabiedrību un mākslas vidi...
Manuprāt, Kristiana Brektes gadījums ir tikai simptoms problēmai, kas skar laikmetīgās mākslas uztveri kopumā. Kaut kādu iemeslu dēļ māksla tiek uzlūkota kā ļoti elitāra, tikai šaurai (un nebūt tai sabiedrības mīlētākajai) grupai svarīga parādība. Skumji skatīties, cik dziļa ir sabiedrības neizpratne. Ja līdz šim varbūt šķita, ka tā ir tikai kāda ļoti margināla grupa, tad šobrīd ir skaidrs, ka tā tiešām ir reāla problēma.
Viena lieta ir neieinteresētība un nevēlēšanās saprast vai pieņemt laikmetīgo mākslu, bet tas, kas situāciju izvērtis tik pompozu, saistīts ar vispārējo valstī valdošo klimatu. Ar ļoti labējām, gandrīz jau radikālām idejām, ar nacionālismu un tagad arī kristīgo vilni. Kā zināms, ļoti konservatīvas vērtības kultūrai tomēr nav īpaši draudzīgas.
Lai gan, ja godīgi, tomēr nesaprotu, kāpēc šis gadījums ir tik ļoti skaļš. Grūti aptvert, ka kaut kas tik naivs var izraisīt tādu pretestību. Šķiet, tā apelēšana pie bērniem tomēr ir saistīta ar tīri politiskiem, pirmsvēlēšanu perioda aktualizētiem apsvērumiem. Bērnībā burtnīcās esmu trakākas lietas zīmējusi – un es pat nebiju tas ekstravagantākais bērns, klasesbiedriem bija daudz sliktāki zīmējumi (smejas).
Skats no izstādes “Kur manas kārtis kritušas”. Foto: Kim? Laikmetīgās mākslas centrs
Kāpēc tā ir noticis? Vai ne daļēji tāpēc, ka kopš šiem pašiem 90. gadiem mums tā arī nav spēcīgas platformas, kur runāt par laikmetīgās kultūras un mākslas procesiem? Sabiedrība nav trenēta.
Jā, un man personīgi tajā visā smieklīgākais šķiet tas, ka šis visnotaļ miermīlīgais sienas gleznojums izraisījis šo milzu skandālu, bet cilvēki taču nezina, ko mākslinieks ir radījis agrāk. Savas nezināšanas dēļ viņi pat nenojauš, ko ir palaiduši garām.
Nu jau veselas paaudzes ir uzaugušas vispār bez zināšanām par laikmetīgās mākslas procesiem. Turklāt ja visu laiku laikmetīgās mākslas muzejs tiek atbīdīts malā kā kaut kas triviāls un nevajadzīgs, tad sabiedrībai tiek sūtīti spēcīgi, kaut netieši signāli par laikmetīgās mākslas nevērtīgumu.
Kāds, tavuprāt, bija 90. gadu mākslas krīzes raksturs?
Manuprāt, māksliniekiem, tāpat kā visiem pārējiem, 90. gadi bija ļoti atšķirīgi. Jāatceras, ka tās bija dažādas paaudzes – vecajiem, padomju režīma atzītajiem māksliniekiem tajā brīdī pazuda pamats zem kājām. Priekšplānā iznāca radikālas un brīvākas mākslas izpausmes. Esmu dzirdējusi, ka bija daļa mākslinieku, kas nonāca spēcīgā kuratoru un galeristu aizgādībā. Viņiem tas bijis ļoti labs laiks. Naudas bijis tik daudz, kā nekad! Un varbūt tieši šeit sakņojas tā sabiedrības nepatika. Ja mākslinieks saka, ka viņam naudu met koferiem pakaļ, bet strādnieku šķiras inteliģentam cilvēkam pieliekamajā stāv vien kartupeļu maiss un bērni jāsūta pie vecvecākiem, jo mājās nav, ko ēst; ja izstāžu atklāšanas tiek svinētas ar ikru maizēm, bet tu nevari sev bikses nopirkt – tad rūgtums ir neizbēgams.
Bet šodien sabiedrība ir paēdušāka, vai nebūtu laiks pabarot un iedot enerģijas lādiņu arī prāta un uztveres mehānismiem?
Man gribas ticēt, ka arī mēs, lai arī varbūt lēnāk nekā kaimiņvalstīs, dodamies pretī tām Rietumu vērtībām, pēc kurām sabiedrība tik ļoti alka 90. gadu sākumā. Proti, dzīves līmenim ceļoties, sabiedrības vairums ieraudzīs, ka “Rietumi” ir nevis patēriņa preces, bet gan vērtības, sociālās garantijas un sakārtota vide cilvēkiem. Tādas īstas pārmaiņas sabiedrības attiecībās ar mākslu neradīsies kādu izolētu pasākumu rezultātā, bet gan mainoties sabiedrības izpratnei par to, kas dzīvē ir svarīgākais.
---
Ieva Kraule-Kūna (1987) dzimusi Rīgā. Studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā un Sandberg Instituut Amsterdamā. Izmantojot dažādus materiālus, galvenokārt veido skulpturālus objektus, ko papildina ar īsiem stāstiem – absurdi fiktīvu tēlu piedzīvojumi tajos mijas ar ačgārni interpretētiem vēstures faktiem. Savos darbos māksliniece atsaucas uz padomju laika estētiku, amatniecību un fetišismu. Ievas pēdējo izstāžu tēmas saistītas ar sieviešu attēlojuma stereotipiem un klišejām populārajā kultūrā.
Māksliniece ir “Kim? Rezidences balvas 2017” ieguvēja; 2017. gadā pavadījusi trīs mēnešus Gasworks rezidencē Londonā, kā arī ir viena no Purvīša balvas 2021 finālistēm.
Vairāk par mākslinieces darbu: www.ievakraule.com
