Saule ar zobiem
Fotoieskats Amandas Ziemeles izstādē
Līdz 23. aprīlim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē skatāma Purvīša balvas 2021 laureātes Amandas Ziemeles personālizstāde “Saule ar zobiem”. Izstādes fokusā ir glezniecības medija daudzveidīgās iespējas un izpausmes, attiecībās ar telpu kļūstot par instalāciju, kurā ieaicināt apmeklētāja skatienu.
Amanda Ziemele neaprobežojas ar ierasto divdimensionālo taisnstūra / kvadrāta plakni, bet tiecas paplašināt izteiksmes telpu ārpus konvencionālā glezniecības rāmja. Māksliniece izkārto darbus savdabīgā puzlī, kura veselumā būtisks ir katrs krāsas gabaliņš, to savstarpējais ritms un arī attālums citam no cita.
“Joņojošās laika ritējuma ieplakās iekaisītā sarunā ar Amandu, kādā no pieturzīmēm atnāca viņas dzejolis, kas iesākās ar vieglu:
Just for fun
Kupols kā acābols
Vai tu redzi to pašu, ko es?
Viņa nepiekrīt un atstāj orbītu
Mēģinot atpīt skatiena (un arī teksta) baudas slāņus, vienlaikus izkāpjot no attēlu nemitīgā skrējiena acu priekšā, es atceros, kā retā saules staru parādīšanās brīdī Amandas darbnīcā domāju par to, ka pareizajā mirklī un noskaņojumā iespējams savas rokas audos saskatīt nervus. Šie nervi ir precīzi jāsatver, lai grozītu acābolus pa virsmām un dziļuma slāņiem starp tām, jūtot vērojuma tirpoņu, pat vieglu reibumu, jo kakla kustības šoreiz ir no svara. Nepārtraukti sekojot dažādos leņķos dejojošām līnijām, pakausis šūpojas iemītās un jau aprasot paguvušās taciņās vienā solī ar gaismas izzīmētām konstrukcijām, kas šeit iemājo.
No sirds vēloties atdzimt kā mīlētājs, baudītājs vispirms dziļi ieelpo muzeja gaisu un apjauš sevi kā klātesošu un svarīgu sastāvdaļu, bez kura mūžīgā organiskā patībā iedēstītās eļļas krāsas krunkas un rievas paliktu acu neapskatītas, izgaismotā vakuumā levitējošas, neizzinātas parādības. Telpas sabiedrībā atklājas tās sadarbība ar mākslinieci, ritmiski klauvējot, lai atrastu savienojuma punktus, kuros stari kā atbalsis skatīšanās pieredzē iemīca plakņu pakāpienus, izklupienus, aizslēpņus un sēkļus - tajos objekti sarokojas krāsu un formu kārtojumos. Allaž meklējot jaunus kairinājumus, baudītājs var novērot mainīgo ainavu, kas gluži kā aiz starppilsētu autobusa loga skrien joslās un plankumos, partitūrā iešņāpjot nošu tekstūras, kas bez skaņas krīt maņu orgānos, lai tālāk iepeldētu arī domu plūstošajā upē, šūpojoties līdzi garām slīdošiem triepieniem.
Es lasu dzejoli par oranžo krāsu un sardīnēm, mākslas piedzīvojumu kartē ievelkot neizzinātu ķeksi, kas nogulst līdzās izstādes procesa gaitā slīdējušiem vārdiem, vērojumiem un žestiem, kas brīžiem, iemērkti terpentīnā, telpiski mainīgos apstākļos izstiepjas un saraujas, bet citkārt, atbrīvoti no visa, atklājas vai piezogas, sev līdzi pusslepus stiepjot ciparnīcas korozijā salasītas lauskas, kurās zaigojas aizmetņi, durstīgas atklāsmes, iedomātas stratēģijas, kafijas putekļos zīmēti pagriezieni un kustība.
Galu galā tas vien paliek par telpas dūkoņu, kas pavada baudītāju kā mierinošs glāsts, dreifējot pa arhitektonisko zvaigznāju, kas līdz ar gaismas spīdekļiem griežas par spīti zemeslodei, mainot mūsu trajektorijas ar atpūtas brīžu intervāliem, lūkošanos apkārt, pārvietošanos starp smadzeņu ieža slāņojumiem, jaunatklātām un nosēdinātām metodēm, uzmanību absorbējošiem materiāliem un to savienojumiem. Siekalām skrienot un nepacietībā trīcot, baudītājs maina savu redzokļu diafragmas atvērumu, fokusu, slēdža ātrumu, utt., ļaujot gaismai apstarot un ieveidot tīksmi pēc iesaistīšanās sarunā, pārtverot puszilbi, lai šķetinātu savas un objektu attiecības pret karkasu, kurā iekūņojusi saule ar zobiem, atsegta savā caurspīdībā un tomēr spējīga klusi ieperināties domās kā zosāda solārā pavasara pirmajās gaitās, kad Kupola zāles gaismas pielietajā ligzdā iemīt Amandas Ziemeles personālizstāde, atvērta baudītājam, kas kāpis augstu vai paguvis pamirguļot zeltā, lai šeit nonāktu un ievilktu kondicionētu elpu - divreiz vienā un tajā pašā izstādē iekāpt ir neiespējami, pat neminot to, ka ieejas ir divas (tāpat kā izejas), tāpēc pārvietošanās ātrumam nav nozīmes, jo katrā mirklī jaunatklāsme vai atsējusies šņore, kas liek pieliekties un pamanīt citu, raupju vai graudainu, plakni, kas izkārtojusies kopējā ansamblī tieši šobrīd un šeit, viļņojot gaisu kā nedzirdamas švīkāšanas frekvence, pārvietojoties no kreisās auss uz labo, no kreisās kājas sasveroties uz labo, balansējot līdz ar objektiem un telpiskām un metafiziskām apjausmēm. Acis ir atvērtas, gaisma tajās plūst, un pat ja tās būtu aizvērtas, kaut kas būs redzams. Man atmiņā ataust Amandas Dzejoļa pārējais ķermenis:
Stari apņem objektus,
No ārpuses uz iekšpusi,
Abstrakti plankumi,
izplūdušas mušiņas, formīgi zibeņi.
Daudzi pie tiem pierod un iemācās skatīties garām.
Tikmēr vālītes un nūjiņas meklē, kā negarlaikoties,
Telpa pasmīkņā.
Milzis visdrīzāk to apēdīs.”
Kaspars Groševs, kurators.
Foto: Kristīne Madjare
