Venēcijas biennālē atklāts Amandas Ziemeles veidotais Latvijas paviljons
Vakar, 18. aprīlī tika atklāts Latvijas paviljons Venēcijas biennāles 60. starptautiskajā mākslas izstādē. Tā māksliniece Amanda Ziemele ar ekspozīciju “O day and night, but this is wondrous strange... and therefore as a stranger give it welcome*” aicina izstādes apmeklētājus ieņemt atvērtu un pieņemošu nostāju, lai pēc iespējas labāk sajustu viņas izvēlēto glezniecības oriģinālvalodu.
Centrā: Latvijas kultūras ministre Agnese Logina. Foto: Līga Spunde
No kreisās: kurators Adams Budaks, māksliniece Amanda Ziemele, komisāre Daiga Rudzate, Latvijas kultūras ministre Agnese Logina, "Tet" komercdirektors Edgards Grandāns
It kā dramatiski nokritis mākonis, pārmērīgu ambīciju upuris gluži kā traģiskais Ikars (viņa spārni ir prustiskās atmiņu ainavas drupas); telpas stūrī nomaldījusies ziedlapiņa, kas kļūst par patvērumu satricinājumu un nenoteiktības laikos; jūtas, kas nekad neaizmirstas; svešinieks, drīzumā – mīļākais; tik ļoti ilgota atdzimšana vai netīra sakāve, zaudējuma vilinājums... Tā ir Amandas Ziemeles no jauna definētā glezniecība kā krāšņa neregulāras ģeometrijas un organisku apjomu telpiska ekstravagance. Iztēlotu tikšanos un salauztu atmiņu telpa, kas aktīvi attīstās un atklājas nekontrolētā ritmā un spriedzē, tā orķestrē formas tapšanas rituālu, kosmiskās daudzdimensionalitātes svētkus, iestudētus vēsturiskā mantojuma šaurajās četrās sienās.
Smalkā, bet vienlaikus arī drosmīgā subversijas aktā Amanda Ziemele (1990) pārvērš paviljona interjeru par dzīvu organismu, piejaucējot telpu, atdzīvinot dimensijas, ļaujot mums, skatītājiem, attīstīt savu polifoniskas telpas romantiku. Paviljona (klusais) centrālais naratīvs ir angļu skolotāja un teologa Edvīna Abota novele “Plakanzeme. Tas ir izdomāts stāsts vairākās dimensijās” (Flatland. A Romance of Many Dimensions), ko rakstnieks publicējis 1884. gadā ar pseidonīmu Kvadrāts. Abota klasiskais zinātniskās fantastikas darbs tiecas paplašināt savu lasītāju iztēli ārpus katra “dimensionālo aizspriedumu” nospraustajām robežām un ir iecerēts kā Viktorijas laika sabiedrības parodija, slavas dziesma zināšanām un iztēlei, bez kuras cilvēce nevarētu pastāvēt, asprātīgs pētījums, kas pievēršas uztveres spējai un absolūtas patiesības pieejamībai. Sekojot pavedienam, ko Abots patapinājis no Šekspīra (“O day and night, but this is wondrous strange... And therefore as a stranger give it welcome”), Amanda Ziemele rada apdraudētu mikrokosmu, kas mūs ieskauj savā bezierunu viesmīlībā.
Māksliniece Amanda Ziemele
Latvijas paviljona kurators ir Adams Budaks un komisāre ir Daiga Rudzāte.
“Astoņas figūras ar sakāpinātu identitāti un monohromām virsmām/sejām – objektilu armija ķermeniska mise-en-abîme virpulī – stoiskā mierā, tomēr kaismīgi iestudē ainu grupas portreta žanrā, aplaimotas ar “Plakanzemes” pieticības tikumu un tās ticību iztēles spēkam un nesatricināmai cilvēcībai: pacieties, jo pasaule ir plaša un plata; tā ir māksla nezaudēt līdzsvaru. Amandas Ziemeles projekts ir atbrīvojošs: izraujoties no aizspriedumainu priekšstatu uzspiestās telpiskās disciplīnas, skatītājs nonāk iluzorā hibrīdzonā, kur valda dāsnums un mierinājums, saudzība un ievainojamība – un ko veido izkaisītas, brūkošās struktūrās sakārtotas haptiskās formas. Čaulas un ligzdas, ēnas un atbalsis, neauglīgos dialogos sapinušās balsta struktūras – cildenuma divdomība, starp skaistumu un briesmām; noslēpumains pārdabiskums, reizē abstrakts un tik pazīstams. Pārkāpumi ir uzskatāmi: pretojoties gravitācijai, formas levitē – vienlaikus ar prieku un bezcerībā. Viesmīlība ir būtisks akts viņpus iespējamības sliekšņa – paradokss. Saplūstot prombūtnei un klātbūtnei, dienasgaisma ir instruments, kas skatītāju aicina doties ceļojumā pa pasauli, kurā valda sajukums, kurā nekam nav mēra – pa nobīdītu savstarpējās viesmīlības universu, pa greizi samežģītu telpu, kurā citādais ir dārga velte. Tā ir Amandas Ziemeles versija par nobriedušu telpu – kontrafantasmagorija, pretošanās izsīkumam un pagurumam, telpa ar attieksmi, gatava domāt un uzņemt mūsdienu sabiedrības neparasto pasauli. Galu galā tas, ko mums piedāvā Amandas Ziemeles projekts, ir dziedināšana – dziedināšanas nepieciešamība,” tā par Latvijas paviljona ekspozīciju sacīja kurators Adams Budaks.
Kurators Adams Budaks
Savukārt, kā pastāstīja paviljona komisāre Daiga Rudzāte: “Amandas žestiem raksturīga negaidītība un izaicinājums – taču ne šokējošs, drīzāk tāds, kas spēj savu skatītāju, pašam negaidot, katapultēt kaut kur, no kurienes paveras no ierastās atšķirīga aina. Un no šī skatu punkta raugoties, tiek dota iespēja saprast, ka dzīvot palīdz spēja pieņemt, priecāties un akceptēt.”
Māksliniece Amanda Ziemele un arhitekts Niklāvs Paegle
Amandas Ziemeles projekts Latvijas paviljonā tapis, sadarbojoties ar arhitektu Niklāvu Paegli (“Ēter”) un rakstnieci Agnesi Krivadi, kuras veidotais izdevums papildina Amandas Ziemeles ekspozīciju, sarunu un eseju formātā izvēršot ekspozīcijas idejisko ieceri.
Raksturojot ekspozīciju, arhitekts Niklāvs Paegle saka: “Astoņas figūras notvertas telpā. Jaunpienācējas šajā pasaulē, tās dara visu iespējamo, lai eksistētu; neveikli, noguruši, ziņkārīgi milži. Gravitācija ir vēl nezināms koncepts – tās izmanto visu, kas ir pa rokai. To skeleti ir no koka un torsi – pārvilkti ar audeklu, ieķērušās Arsenāla sijās, ar pleciem tās balstās pret sienām un tiecas pretim gaismai. Uz pirkstu galiem stāvoši eļļainas radības ar neizbalansētu smaguma centru. Te tās ir, izaicinot šo mūru robežas. Varbūt tikko kā svinēta enerģijas pārpilna bēgšana no plaknes, apbrīnots mūžīgais saullēkts vai vienkārši meklēts veids, kā pastāvēt šajā pasaulē, šajā telpā, kopā. Izstiepušās, saliekušās un savērptas ap sevi – dažas to paveikušas izcili, citas pārgurušas un retā tikai ar lielām pūlēm vēl turas. Tagad – brīdis atelpai,” viņš sacīja.
“Venēcijas mākslas biennāle, kas notiek reizi divos gados un ir viena no prestižākajiem kultūras notikumiem pasaulē un piedalīšanās šajā vērienīgajā notikumā, ir viens no lielākajiem sasniegumiem, ko mūsdienu mākslinieks varētu vēlēties. Latviju šogad reprezentē māksliniece Amanda Ziemele, kas rada telpu nepieradinātām idejām un asociācijām. “Tet” priecājas, ka var būt daļa no šī notikuma, kļūstot par tehnoloģiju partneri un atstājot zīmola nospiedumu arī Venēcijā – Latvija var!” saka Uldis Tatarčuks, “Tet” valdes priekšsēdētājs.
Latvijas paviljona norisi nodrošina Kultūras ministrija, un to organizē “INDIE Kultūras projektu aģentūra”. Atbalstītāji un partneri: Jānis Zuzāns (SIA “Alfor”), Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, Latvijas vēstniecība Itālijā, Rīgas Investīciju un tūrisma aģentūra, tehnoloģiju partneris “Tet”, VV fonds, uzņēmumi “Latvijas Finieris”, “Antalis” un “ArcticPaper”.
Venēcijas biennāles 60. Starptautiskā mākslas izstāde ar nosaukumu “Foreigners Everywhere”” (izstādes kurators: Adriano Pedrosa) būs atvērta apmeklētājiem no 2024. gada 20. aprīļa līdz 24. novembrim.
www.latvianpavilion.lv
