Nepieradinātības režģis
Par Nepieradinātās modes asambleju, atgūto un pazaudēto brīvību, realitāti un utopiju sarunājas modes mākslinieks Bruno Birmanis, mākslinieku duets Rolands Pēterkops un Mārīte Mastiņa-Pēterkopa (MAREUNROL’S) un kultūras žurnāliste Una Meistere.
Šī saruna, kuras saīsināta versija publicēta arī Latvijas paviljona 61. Venēcijas biennālē katalogā, notika divās daļās - laikā, kad ekspozīcija vēl bija tapšanas procesā, un neilgi pēc Latvijas paviljona atklāšanas, kad mākslinieki jau bija atgriezušies Rīgā.
Līdzīgi kā MAREUNROL’S veidotā instalācija Venēcijas biennālē, arī šī saruna veido režģi jeb puzli, kuras fragmenti pakāpeniski atklāj stāstu par pasauli, laiku un telpu, kurā dzīvojam. Tāpat kā režģis, arī tā nav lineāra, jo nav iespējami divi vienādi skatpunkti – pat ja tie šķietami līdzāspastāv vienā laikā.
Kad 1990. gadā notika pirmā Nepieradinātās modes asambleja, tev, Bruno, bija 28 gadi, man – 22, Rolandam un Mārītei – 8. Kopumā kopš asamblejas pagājuši 35 gadi. Kā jums, no laika distances raugoties, šķiet: kas padarīja Nepieradinātās modes asambleju iespējamu? Turklāt zīmīgi – gadā, kad Latvija atguva neatkarību. Un asambleja tobrīd nebūt nebija vienīgais “nepieradinātais” pasākums – kopš 1988. gada Latvijā jau notika starptautiskais kinofestivāls “Arsenāls”, vietējā kultūras vidē 1990. gadā lielu rezonansi izraisīja arī mākslinieku grupas (Ieva Iltnere, Sandra Krastiņa, Jānis Mitrēvics, Ģirts Muižnieks, Edgars Vērpe, Aija Zariņa) izstāde-akcija “Maigās svārstības”, kuras darbi tika radīti skatītāju klātbūtnē, izstādei vienā dienā piedzīvojot gan atklāšanu, gan slēgšanu. Aktīvi darbojās “Supergrafiķi” (mākslinieki Ojārs Pētersons, Juris Putrāms, Andris Breže, Kristaps Ģelzis, Indulis Gailāns, Normunds Lācis, Vilnis Putrāms), kuru 80. gadu otrajā pusē radītās lielformāta sietspiedes bija ekspansīvas laikmeta zīmes. Arī Rīgā notiekošās “Mākslas dienas” ar mākslinieku performatīvajām akcijām “Cilvēki būros” (1987, mākslinieki Oļegs Tillbergs, Sergejs Davidovs, Sarmīte Māliņa) un “Staburaga bērni” (1988, mākslinieki Sergejs Davidovs, Oļegs Tillbergs, Sarmīte Māliņa) bija izteikti provokatīvas – ne tikai tā brīža, bet arī šodienas kontekstā.
Bruno Birmanis: Manuprāt, galvenais iemesls, kas toreiz padarīja asambleju iespējamu, bija vēlme izbaudīt absolūtās brīvības sajūtu. Jebkurā jomā. Turklāt brīvība mūsu priekšstatā radikāli atšķīrās no tā, ko uzskatām par brīvību tagad. Šodien mūsos vienkārši ir pārliecība, ka esam brīvi, un tas arī veido izpratni.
Tolaik brīvības sajūta sākās vēl krietni pirms Latvijas neatkarības oficiālās pasludināšanas. 1989. gadā Tērpu teātra ietvaros, ko kā jaunu teātra formu izveidojām kopā ar modes dizaineri Uģi Rūķīti, sarīkojām grandiozu performanci “Postbanālisma balle”. Tajā darbojošās personas bija mākslinieki, cietumnieki un cietumsargi. Visi svītrainās formās. Bija vēl padomju laiks, taču impērija bruka. Latviešu teātra kritiķis Normunds Naumanis “Postbanālisma balli” nodēvēja par “dzīrēm mēra laikā”. Manuprāt, tieši šī brīvības izpratne un vēlme to konfrontēt ar apkārtējo pasauli bija tas, kas padarīja iespējamu gan kinofestivālu “Arsenāls”, kurš ar savu alternatīvo filmu programmu, manuprāt, tolaik bija jaudīgāks par Berlīni (Traibekas filmu festivāls pat vēl nebija radies), gan arī daudzas citas radošās aktivitātes. Gan kino, gan mākslā, gan modē – tie visi bija ļoti nopietni cilvēki, kas izlaida caur sevi šo brīvības sajūtu un veidoja sava veida mentālo komūnu. Un pēkšņi izrādījās, ka cilvēku, kas grib tai pievienoties, ir ļoti daudz.
Roland, kad ar tevi un Mārīti pirms šīs sarunas pārrunājām deviņdesmito gadu sākumu, jūs abi teicāt, ka jums kā bērniem tas atmiņā palicis ar pavisam citādām sajūtām un emocijām. Jūs atceraties 1991. gada janvāra barikāžu laiku, šāvienus, bailes…
Rolands Pēterkops: Bērnības atmiņas man saistās ar ko sirdī siltu un mierpilnu, taču kaut kur bija jūtamas šīs bailes, un daudz no tā mēs būvējām paši savā iztēlē. Es atceros barikāžu tiešraides, kurām sekojām līdzi. Tiešraide bija no centra, es dzīvoju Purvciemā – Rīgas mikrorajonā, līdz ar to uzreiz apzinies distanci. Iztēle un pārdzīvojumi izpaudās miniatūrā. Atminos, ka veidoju pilsētu maketus un ievietoju tajos cilvēkus. Sāku domāt par Rīgu, par vidi, par “slikto” spēku, kas atkal grib kaut ko pārņemt. Paradoksāli, bet brīvību, kas tajā laikā jau de facto bija, es izjutu caur deviņdesmito gadu bailēm, drīzāk nebrīvi.
Saprotams, ka astoņu gadu vecumā vēl netika domāts par papildu virskārtu – to, kas ir kultūra, mode vai kino. Atminos, bija video nomas, mani vecāki savās mājās organizēja slepenos kino vakarus. Un bija sajūta: Rietumos ir pasaule, kur ir cita vide, cita estētika. Līdz ar to tas errors – vēlme, lai arī mums tas viss būtu, – neapzināti sāka iesakņoties jau deviņdesmito gadu sākumā.
Mārīte Mastiņa-Pēterkopa: Es biju ļoti tālu no tā visa. Dzīvoju laukos. Vislabāk atceros tieši barikādes. Mans tēvs uz tām devās, un man bija bail. Vēl tolaik, pateicoties aizvien biežākajām emigrācijas latviešu vizītēm, sāka ienākt aizokeāna imports. Manam tēvam bija kombinezons, kuru bija atvedis onkulis no Amerikas. Rolands to pēc tam vēl ilgi nēsāja.
RP: Mans tēvs bija viens no Latvijas neatkarības cīnītājiem. Un savā ziņā arī tās bija bailes – tu apzinies, ka neesi vienkārši cilvēks starp režīmiem, bet tava ģimene ir nostājusies ļoti konkrētā pusē. Līdz ar to pretējai nometnei, kas provocēja barikāžu situāciju, mēs būtu tiešie ienaidnieki.
Domāju, daudzi joprojām atceras barikādēm veltīto leģendāro CNN materiālu – wow, CNN rāda informāciju par Latviju! Būtībā mēs no izteiktas mazvērtības situācijas nepārtraukti esam cīnījušies, lai mūs pamana. Vienlaikus mazvērtība bija tā nebrīve, kas mums tika uzspiesta. Vēlāk saproti, ka, paralēli pastāvot tādiem notikumiem kā Nepieradinātās modes asambleja un “Arsenāls”, šai mazvērtībai it kā nevajadzētu būt. Kultūras jomā viss notika. Cilvēki nebija paralizēti. Gluži pretēji.
Savā ziņā jūsu abu stāstītais ietver paradoksu. Nepieradinātās modes asambleja arī no modes aspekta neradās tukšā vietā. Rīgā tolaik bija pieci tekstila uzņēmumi un vairākas šūšanas rūpnīcas. Trīs tā dēvētie modeļu nami: “Rīgas Modes”, “Rīgas Modeļu nams” un “Baltijas Modes”. 1985. gadā “Rīgas Modēs” pat tika iedibināts eksperimentālais cehs. Spēcīga alternatīvās modes kustība bija arī Krievijā. Tallinā bija modes dienas. Tā visa bija asamblejas augsne. Domājot par to laiku no sava skatpunkta, bailes un mazvērtības sajūta ir tās, kas nāk prātā vismazāk, – drīzāk tā bija atļaušanās paplašināt robežas, izpratni par brīvību.
BB: Protams, nebija tā, ka deviņdesmitajos gados ieslēdza gaismu un viss notika. Procesi sākās jau 80. gadu otrajā pusē, un ir grūti izšķirt, kuri bija galvenie provokatori. Man ir sajūta, ka tie bija kino cilvēki. Iespējams, tālab, ka viņi bija riktīgi jaudīgi – Augusts Sukuts, Māris Gailis, Juris Podnieks. Par bailēm runājot, mans tēvs bija partijas sekretārs Leļļu teātrī, 1988. gadā viņš kopā ar pārējiem teātra ļaudīm nolika savu partijas biedra karti. Mamma tolaik strādāja Latvijas Televīzijas ziņu raidījumā “Panorāma” un vēl bažīgi teica, ka varbūt tik demonstratīvi tomēr nevajadzēja. Atceros, ka tēvs atbildēja: “Lēmums ir pieņemts, un vairs nav variantu. Vairs nav ko baidīties – esi vai nu vienā, vai otrā pusē.”
Tajā 1991. gada 20. janvāra naktī, kad OMON specvienība Rīgā nošāva kinooperatorus Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni, viņi tikai pirms īsa mirkļa bija izgājuši no mūsu biroja, jo tur turēja kameras. Man tikko bija beigusies montāžas maiņa, lejā stāvēja taksis, braucu mājās un vēl paguvu sasveicināties ar Gvido – sak’, rīt tiekamies. Kad biju uz tilta, sākās šāvieni un pēkšņi radio dzirdu, ka Basteja bulvārī sašauta filmēšanas grupa. Domāju, ko man darīt – griezties atpakaļ vai braukt pie sievas un bērna. Es aizbraucu uz mājām, un pēc tam naktī visi devāmies atpakaļ uz Basteja bulvāri. Fiziskā ziņā man baiļu nebija.
Iespējams, tieši tas, ka nebija baiļu, padarīja asambleju iespējamu – visā tās nepieradinātajā trakumā. Šodien mēs esam krietni vien bailīgāki.
BB: O, jā! Uz mani ļoti lielu iespaidu atstāja viena no lielajām britu dramaturga Toma Stoparda intervijām, kurā viņš stāstīja par lugu, kuru veltījis Prāgas disidentiem, īpaši Vāclavam Havelam. Tajā bija izcila atziņa: čekistiem bija vajadzīgi disidenti, jo tie attaisnoja viņu esamību. Čekisti faktiski kultivēja disidentus; viņi provocēja, lai šādi cilvēki rastos, un vienlaikus turēja viņus “rāmīšos”. Taču bez disidentiem vēl bija marginālie ekstremāļi; Stoparda luga saucās “Rock'n’Roll” (2006) un bija par mūziķiem, rokenrola pasauli, kuriem vienkārši viss bija vienalga – viņi strādāja un taisīja mūziku.
Pārceļot šo līdzību uz mūsdienām – tāpat pastāv oficiālais un kaut kādi alternatīvie viedokļi, kuri tiek pa bišķītim piebaroti, lai nenomirtu badā un turpinātu eksistēt. Kā teica Stopards, kapitālistiskā pasaule faktiski uzkonstruē brīvības feiku, kurā visi jūtas brīvi, bet īstenībā neviens tāds nav.
Pirms gadiem sešiem ar Artēmiju Troicki (mūzikas kritiķis, viena no spilgtākajām perestroikas laika kultūras personībām bijušajā Padomju Savienībā, joprojām aktīvs Putina režīma kritiķis – U. M.) runājām, ka visbriesmīgākā pieradināšana ir caur Maslova piramīdas bāzes laukumu, jo tu pat nevari pretoties – rēķini tev ir jāmaksā. Tu vienkārši esi spiests pieņemt, ka tā sistēma ir pareiza. Jo līdzko to nepieņem, sistēma tevi momentā izspļauj, un tu pat negribi domāt, kur atradīsies. Tas ir īsts, dziļš Orvels. Tad, kad ir vienkārši labie un sliktie, tad patiesībā ir ļoti vienkārši.
RP: Jūtot brīvībā nebrīvi, rodas aizvien lielāka frustrācija – kā vispār par to runāt. Šobrīd tepat mums blakus notiek karš Ukrainā, ir konkrēts tā iniciators – Krievija, bet pasaule ir nonākusi līdz tam, ka šis ļaundaris gandrīz tiek attaisnots. Kuriem starptautiskajiem drošības parametriem varam uzticēties? Cik lielā mērā? Mani allaž ir biedējusi patētiska brīvība, brīvība komūnās, uzskatos, rīcībās – nevis tāpēc, ka es apšaubītu brīvību kā misiju, bet drīzāk tāpēc, ka cilvēkam ir tieksme ar brīvību manipulēt. Pasaule vienmēr atduras pret to, ka visas brīvības ir balstītas tieksmē pēc vēl lielākām nebrīvībām, taču tad, kad esam kļuvuši patiesi brīvi, šādu tēmu pat neapspriežam, jo tā mūs vairs nenomoka.
BB: Manuprāt, mēs ļoti ilgi esam dzīvojuši aizmālētā realitātē. Un jūsu paaudze, savukārt, acīs to īsti negrib teikt, bet iekšēji izjūt aizvainojumu. Esmu par to daudz runājis ar savu dēlu. Vieni ir kaut kādā eiforijā; otri – vēlmē sagrābt vairāk un līdzināties Rietumiem. Šajos gados pēc neatkarības atgūšanas mēs vienkārši pārāk daudz domājām par sevi un pārāk maz par šo te mazo valsti. Tā ir lielā atšķirība no asamblejas un “Arsenāla” laika. Varbūt tāpēc arī šie abi pasākumi nomira, viens ātrāk, otrs vēlāk. Protams, nevar teikt, ka mēs tolaik būtu izteikti domājuši par valsti – nē, mēs vienkārši darījām lietas, kas šo valsti būtu padarījušas labāku. Interesantāku, piesaistošāku, un visticamāk tad arī industrija būtu attīstījusies, jo visam ir jānotiek secīgi.
Kas man joprojām šķiet interesanti: asambleja piedzima Rīgā, nevis, piemēram, Tallinā, kur astoņdesmito gadu beigās jau bija ļoti spēcīga modes nedēļa un arī dizaineri. Un patiesībā, Bruno, tieši tur 1987. gadā jūs abi ar modes dizaineru Uģi Rūķīti tikāt ievēroti. Zināmā mērā var teikt, ka asamblejas sēkla izdīga Tallinā, un tieši no jūsu abu savienības, kas, tiesa, līdz ar asambleju arī beidzās. Par to, kā Uģis Rūķītis Kino dienās “stādīja rekordus” un 45 minūtēs Pēterbaznīcā šuva bikses, vēl tagad stāsta leģendas. Savā ziņā viņš tolaik bija visnepieradinātākais no visiem. Neprātīgi harizmātisks un vienlaikus nelabojams pesimists.
BB: Uzreiz piebildīšu, ka Uģis Rūķītis ir vistalantīgākais modes dizainers, kāds Latvijā jebkad ir dzīvojis. Īsts rokenrola džeks ar radikālu, izteikti alternatīvu domāšanas veidu, zelta rokām un pilnīgi atvērtu prātu. Viņš lielākoties strādāja ar mūziķiem, būtībā progresīvāko un dullāko tā laika daļu. Rūķītis bija dizainers šī vārda augstākajā nozīmē, kamēr es vienmēr esmu uzsvēris, ka tāds neesmu. Pat lāga šūt nemāku; mana lieta ir saturs, forma. Tā mēs sanācām kopā un viens otru lieliski papildinājām, kaut vienlaikus arī bijām strikti novilkuši savas sadarbības robežas.
Reiz biju liecinieks, ka Rūķim astoņos no rīta zvanīja kāda sieviete un teica, ka pusdienlaikā ienāks pēc kāzu kleitas. Tikko bijām pamodušies, kā tolaik ierasts – pohaini, kleita pat nebija vēl sākta. Atceros, Rūķis teica – paturi to balto drēbi, es tūlīt uzšūšu. Pulksten 08.00 viņš sāka, un 11.30 kleita bija gatava. Trīsarpus stundās!
Deviņdesmitie bija traks laiks. Mums bija jādomā arī par izdzīvošanu. Ģimenes juka. Bohēma bija neprātīga. 1989. gadā kļuva skaidrs, ka Tallinas modes dienas beidz savu pastāvēšanu, jo igauņiem mainījās prioritātes – viņus interesēja industrija un ražošana. Pēdējā Tallinas modes nedēļā arī radās ideja par asambleju. Teicu Rūķim, ka bāze varētu būt mūsu kopā izveidotais Tērpu teātris. Viņu tas īsti neinteresēja. Pirmajā asamblejā vēl ievilku viņu žūrijā, taču pēc tās viņš paziņoja, ka pilnībā aiziet no modes, jo tajā visā jūtas svešs. Arī Rietumi viņu neinteresēja. Es nezinu, kas ar viņu bija noticis – neviens nezina.
Interesanti, ka vārds “nepieradināts” asamblejas nosaukumā vispirms radās tā angliskajā versijā “untamed”, kas lielākoties tiek izmantota, runājot par dzīvniekiem vai dabu, teritoriju. Mežonīgu, brīvu un ārēju spēku neierobežotu.
RP: Šobrīd tas šķiet vēsturiski ļoti precīzs apzīmējums, bet man ir aizdomas, ka toreiz tas nebija apzināti. Proti, vēl nebija apjausmas, kā būs, kad, Rietumiem satiekoties ar Austrumiem, mēs apjēgsim, ka esam pilnīgi nepieradināti Rietumu sistēmai, kas primāri darbojas kā bizness. Pat vēl vairāk: kā intelektuāla formula, kas nepārtraukti stimulē mūsos tieksmi pēc kaut kā jauna.
Bija sajūta, ka tajā laikā mode nozīmēja kaut ko pilnīgi citu nekā to, kas mode reāli ir vai kā to saprot Rietumos, kur tā jau bija pašsaprotama kultūras sastāvdaļa. No ļoti racionāla viedokļa raugoties, mode ir shēma – kādu notikumu rezonanse, kas tajā laikā tā noteikti nebija.
MMP: Manuprāt, mode kā intuitīva māksla vispirms ir nepieradināta; tikai vēlāk tā kļūst saprotama un spēj ietekmēt plašākas masas, kļūstot utilitāra un pielietojama. Līdzīgi ir ar inovatīvu mūziku, kas sākas kā nepieradināts vēstījums, iedvesmo un atdzīvina, un caur savu patiesumu spēj virzīt klausītāju, ļaujot tam sajust pašam sevi. Tā attīstās modes intelekts, process, domāšana un temps, kas ir kā saruna, kurā cits caur citu cenšas nonākt pie jaunām inovācijām un atklājumiem, turklāt nonākt tur pirmajiem.
Pārskatot pirmo divu asambleju arhīvus, ir skaidri redzams, ka tā nav vienkārši mode, bet patiešām nepieradināta mode, kas savā būtībā ir vizuāla komunikācija, kas cenšas rezonēt ar to, kas notiek Rietumos, un to, kas rosās mākslinieku sapņos un apziņā.
BB: Jāatceras, ka tas bija deviņdesmito gadu vidus, un nav tā, ka lūzums būtu noticis tikai šeit. Mode, kas septiņdesmitajos sākās kā jaunais vilnis, jau bija sevi izdzīvojusi. Tad parādījās japāņi – Comme des Garçons un Yohji Yamamoto, kuru kolekcijas bija absolūts pretmets astoņdesmito gadu “zelta laikmetam”. Īpaši Rejas Kavakubo neprātīgā 1997. gada kolekcija “Body Meets Dress, Dress Meets Body”, kas izaicināja visus iepriekšējos priekšstatus par sievietes ķermeņa tēlu un tā reprezentāciju apģērbā. Kad Kavakubo jautāja, kas šos tērpus pirks, viņa atbildēja – man ir vienalga. Tad parādījās Huseins Čalajans, Tjerī Muglērs, kurš radīja tērpus Deividam Bovijam, Greisai Džounsai un ikonisko Demijas Mūras kleitu filmā “Nepiedienīgais piedāvājums” (1993). Martēns Maržela un Antverpenes sešinieks. Protams, viņi visi bija kaut ko darījuši arī iepriekš, bet tajā brīdī tas vienkārši “uzsprāga”. Kā alternatīva sistēmai un struktūrai, kas valdīja Senlorāna un citos leģendāros namos.
Līdz ar to vide jau bija ļoti daudzveidīga, taču iemesls, kāpēc asambleja spēja ieinteresēt cilvēkus, manuprāt, bija fakts, ka mēs vienojāmies nefokusēties uz kaut kādu vienu konkrētu domāšanas veidu vai stilistiku. Mēs pieļāvām absolūtu demokrātiju šī vārda vistiešākajā nozīmē. Mēs vienā tusiņā kopā sapulcējām zvaigznes, pieredzējušus dizainerus, studentus, cilvēkus no radikāli atšķirīgām sfērām. Protams, ienāca arī diezgan daudz apšaubāma satura, bet, kā es saku saviem studentiem: lai jūs būtu pirmie, vienmēr ir vajadzīga arī otrā, trešā un ceturtā vieta. Ja esat viens, jūs nebūsiet pirmajā vietā. Jūs vienkārši būsiet vienīgais.
Būtiski arī atcerēties, ka astoņdesmito gadu beigas un deviņdesmito sākums bija periods, kad modes industrijā aizsākās lielo luksusa konglomerātu laiks. LVMH bija tikko izveidojies un pamazām uzņēma haizivs apetīti, pārņemot Givenchy, Kenzo un citus. 1986. gadā spāņu kompānija Puig pārņēma Paco Rabanne, tiesa, pats Rabans vēl turpināja būt radošais direktors. Īvs Senlorāns vēl turpināja radīt kolekcijas, bet no kādreizējās leģendas bija palikusi vairs tikai čaula. Atceros tos mazliet līdzjūtīgos skatienus, kad viņš visai neredzošām acīm, acīmredzami paguris, skates nobeigumā iznāca uz modes mēles. Kā jauna modes žurnāliste tikko biju sākusi braukt uz Parīzi un, sēžot zeltītā krēslā Hotel Intercontinental salonā, mēģināju sevī savienot pietāti un apbrīnu pret leģendu un cilvēcisku žēlumu, neērtumu.
BB: Bizness, protams, Senlorānam joprojām bija, taču dzirksteles vairs ne. No šī viedokļa asambleja bija tīrradnis. Atceros, kad 1994. gadā atbrauca Pako Rabans, viņš to salīdzināja ar svaigu gaisu. “Tas ir mūsu sapnis tā strādāt,” viņš teica, neslēpjot, ka mūs apskauž.
RP: Protams, ka viņiem bija iespēja “izšaut šovu”, bet realitātē to spēja tikai retais, jo kapitālisma racionalitāte neparedz šķērdēt naudu tāpēc vien, lai radītu ažiotāžu un notikumu bez konkrētas stratēģijas vai komerciālas vīzijas. Diemžēl pēc tam arī asambleja to vairs nevarēja atļauties.
BB: Pēc tam mēs tikām akurāti un smuki pieradināti.
RP: Pieradināti pie tā, ka lokāli šāda vēriena notikumi vairs nav racionāli. Pieradināti neriskēt; pieradināti un izglītoti, ka lietas darbojas citādi un arī mūsu domāšana jāpieskaņo dinamiskajai pasaules virzībai. Domāšana, kas lika apzināties esamību, lokāciju, visu, kas mums ir un ko ar to varam darīt. Bija jāmeklē citas iespējas.
Pārlasot tā laika asamblejas recenzijas, man iekrita acīs kāda ļoti zīmīga frāze, kuru izteica toreizējais Latvijas kultūras ministrs Jānis Dripe. Proti, asamblejas nepieradinātība būtu jāizmanto, lai Latvijai pieradinātu pasauli un Eiropu. Vai nav tā, ka mēs vienā mirklī pazaudējām ļoti daudz no sevis un savas identitātes, mēģinot sevi pieradināt Rietumiem?
RP: Mēs to ļoti labi izjutām arī ar saviem darbiem, un nevis tāpēc, ka būtu skatījušies, kā Rietumos darbojas zīmoli un kā mums šai sistēmai pielāgoties. Mums tas nekad nav bijis interesanti. Drīzāk vienmēr ir bijis žēl to līdzgaitnieku, kas ar mums kopā ir kaut ko darījuši un pazaudējuši savas identitātes tieši tāpēc, ka ir mēģinājuši pielāgoties Rietumiem, pelnīt naudu. Tas nav nekas slikts, vien lielākā daļa no viņiem neizdzīvoja. Esmu redzējis, kā daudzi skaisti asni, kas Latvijā varētu izaugt par notikumiem, tiek saknē pieslīpēti, tāpēc ka ir šie Rietumu eksperti, kas zina, kā vajag un kur naudu tērēt labāk. Tik daudzas lietas ir tikušas pakļautas mūsu ekonomiskajai situācijai, pazaudējot unikalitāti tā vietā, lai radītu jaunu ekonomiku. “Dizains” vai “produkts” skan garlaicīgi, jo ietver sajūtu par drošu, paredzamu, pieklājīgu “neīsto” inovāciju, kas ir iemācīta, taču emocionāli mūs aizskart vai pacilāt nespēj. Līdzīgi kā MI.
MMP: Ne jau Rietumi mūs sabojāja, mēs paši pazaudējām savu identitāti, neticot sev, un ar “mēs” es domāju tos, kuri neizmantoja šīs iespējas būt patiesiem pašiem pret sevi, kuri klausīja Rietumu ”padomdevējiem” un ieplūda pielāgošanās masā. Bet tajā pašā laikā citu variantu nebija. Divtūkstošie gadi bija pilni ar wannabe rietumnieciski kopētiem zīmoliem, un tikai pēdējā desmitgadē ir aktivizējušies tie, kas beidzot sāka izprast, kas viņi ir, un sev ticēt. Mūsu dīvainība, nepareizība, atdalītā autsaidera sajūta, brīvība un pašpārliecinātība var kļūt par magnētu, par jaunu šķautni, ar ko komunicēt plašos mērogos. Esot līdzsvarā ar visu piedzīvoto, spēju būt pašiem un uzdrīkstēšanos iet savu ceļu, mēs kļūstam daudz spēcīgāki.
BB: Kultūra kā tāda sākotnēji nekādas materiālās vērtības radīt nevar; uz kultūru ir jāraugās kā uz zemi, kas ir jāmēslo, jākopj, un tad tu tajā vari sēt sēklas, un tās augs. Un tad būs labs, veselīgs un savdabīgs produkts. Līdzko tu to visu satilpini mazos podiņos un “uzpotē”, sanāk vien klons. Var tā dzīvot, un skaidrs, ka tā tas tagad arī notiek.
RP: Vienlaikus ir iedvesmojoši redzēt tos, kas apzinās realitāti, kāda tā ir, un mēģina kaut ko radīt un mainīt. Jo pasaulē visu laiku kaut kas ir radies. Japāņu mode arī pirms tam bija pilnīgi citāda. Ir noteiktas situācijas, kas to ir veicinājušas. Tāpēc, manuprāt, Nepieradinātās modes asamblejas nosaukums tajā laikā bija ārkārtīgi spēcīgs. Tika pateikts, kas mēs esam – “nepieradināti”. Tika pateikts, ka mēs zinām, kas ir mode, un mēs apzināmies teritoriju, valodu; mums ir sava kultūra. Mēs bijām daļa Eiropas, vien tikām paralizēti ar 50 gadus ilgu vakuumu, kurš, par laimi, nebija gana spēcīgs un noturīgs, ļaujot daudzām lietām tomēr notikt un mums savu kultūru saglabāt.
Mode vairāk ir valodas lauks, savukārt asambleja – strukturālais režģis. Šie apzīmējumi, kas veido asamblejas kodolu, mums kalpoja arī kā izejas punkts Venēcijas paviljona vīzijas attīstībai. Kā atkal atrast šo režģi, kurš palīdz rast izeju no situācijas un konstrukta, kādā šobrīd eksistējam? Paviljonā to simboliski iemieso hromētie drēbju pakaramie – vienotas valodas zīme. Struktūra, kas pārtop cilvēku attiecībās, kas cenšas no visiem ģeopolitiskajiem kontekstiem uzbūvēt utopiju, kas, iespējams, tajā mirklī nav utopija, bet gan sapnis, mērķis un drosme. Vēlme eksistēt. Būt, darīt.
Sākotnēji, uzsākot domāt par paviljonu, mums šķita interesanti paraudzīties uz asambleju caur trendīgi paredzamās merch modes prizmu un ironiski rotaļāties ar nepieradinātību. Paskatīties uz divām galējībām: kapitālistisko darījumu pasauli un tolaik gaisā virmojošo izteikto emocionalitāti. Manuprāt, mūsdienu mode reti kad ir emocionāli pacilājoša vai ļauj sajust: wow, kāds šajā pasaulē savu darbu dara pareizi. To attiecinu gan uz dizainu, gan modi, gan mākslu. Jo, tiklīdz kaut kas ir skaists vai perfekts, mēs tam pat vairs neticam. Skaistums šajā kontekstā iegūst pavisam citu nozīmi – to vairs nenosaka vizuālais, bet gan kultūras, dvēseliskais, iekšējais aspekts.
Zināmā mērā mūsdienu pasaule ir nonākusi līdzvērtīgi radikālā punktā kā toreiz, kad bija iespējama asambleja. Nesen pārlasīju Normunda Naumaņa interviju ar Pako Rabanu, kad viņš 1994. gadā viesojās Rīgā. Mani pārsteidza Rabana spiritualitāte, iespējams, tolaik mēs to pat nepamanījām. Viņš teica: “Mēs eksistējam Zivju ēras beigās. Pēc 10 gadiem Saule ieies Ūdensvīra zīmē, dzims jaunas politiskas, sociālas un morālas koncepcijas. Tagad mēs vērojam destrukcijas kustību, un vairākums tajā piedalās. Viss, ko mēs redzam šeit, modes festivālā, ir vecās, barokālās vērtību sistēmas destrukcija. [..] Pēdējā zīme, kas tika Zemei dota, bija 1986. gads, kad nomainījās visas kosmosa enerģijas. Aprīlī uzsprāga Černobiļa. Mums palikuši desmit gadi, un, šķiet, mūs sagaida situācija, kad cilvēku ar 120 vatu spriegumu pieslēgtu 220 vatiem. Viņi sadegs, un ir briesmīgi to zināt. Pamostieties, jo ir maz laika paaugstināt savas iekšējās vibrācijas, citādi mēs būsim pretējā fāzē kosmiskajām vibrācijām. Jābūt vienā ritmā ar kosmiskajiem kanoniem.” Kopš šīs intervijas ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi, bet Rabana vārdi zināmā mērā ir izrādījušies pravietiski. Iespējams, fakts, ka šajā Venēcijas biennālē Latvijas paviljona fokusā ir Nepieradinātās modes asambleja, nosacīti sens, komētai līdzīgs notikums – kā utopija un realitāte vienlaikus –, ir daļa no lielāka pasaulē notiekoša procesa.
RP: Kad mūs uzrunāja šim projektam, būtiski šķita divi aspekti. Personiskais: mēs paši ar savu traumēto šī reģiona bagāžu esam devušies uz Rietumiem un kaut ko darījuši. Otrs: par asambleju un tās nospiedumu atbilstošā līmenī īsti nav runāts. Skolu izglītības sistēmā tā neeksistē, jaunie dizaineri Latvijā un Baltijā tikpat kā neko par to nezina. Mums šķita svarīgi izstāstīt asamblejas stāstu tā, lai jaunajai paaudzei rodas pašapziņa, lai viņi apzinās, cik jaudīgi tas bija.
Manuprāt, ir ļoti svarīgi atrast īsto veidu, kā niansēti runāt par savu pagātni, savas kultūras bagātību. Un šajā ziņā mode kā valoda ir ārkārtīgi interesanta, jo tā būvējas intuīcijā, sajūtās. Tādēļ šis projekts šķita ārkārtīgi nozīmīgs arī kā komunikācijas instruments, īpaši ņemot vērā laika kontekstu un ģeopolitisko situāciju, kurā asambleja norisinājās. Viena bloka jeb režģa sabrukšana, kas ļāva uzsākt cita veida komunikāciju, vienlaikus apzinoties, ka attiecības veidot ir ārkārtīgi grūti, jo ir bijis ilgstošs pārrāvums un nav šīs kopējās augsnes, kodu. Savukārt tagad jau ir izveidojusies paaudze, kas ir uzaugusi kopā ar Rietumiem, mācās vienās skolās, līdz ar to vairs nepastāv tik izteiktu domāšanas atšķirību. Vienlaikus ir pazudusi atbildība un pat identitāte.
Manuprāt, lielākais tās paaudzes “handikaps”, kas piedzīvoja asambleju tīrradņa formā, bija iespēja tajā ļoti īsajā vēstures mirklī savu radošo brīvību izpaust simtprocentīgi. Pašrealizēties jeb piepildīt kādu ļoti būtisku cilvēcisku aspektu, kas pilnvērtīgai dzīvei ir ārkārtīgi svarīgs. Tajā mirklī mēs apzinājāmies, ka mums ir šī brīvās izpausmes iespēja un nekas traks nenotiks, ja tai ļausimies; ierobežojumi ir konstrukts, kurus vēlāk uzbūvējām paši savos prātos.
BB: To man daudzi cilvēki ir atzinuši – asambleja ir bijusi pamatīgs fundaments noteiktā viņu attīstības posmā. Jo viņi ir pēkšņi sajutuši, ka šajā vidē jūtas labi – neatkarīgi no profesijas. Kā viena liela ģimene.
Kad man reiz jautāja, kas ir labākā sajūta, taisot šādus pasākumus, atbildēju, ka foršākais ir tas, ka, ja jūs mēģināsiet izskriet sienai cauri viens, visticamāk, pārsitīsiet pieri un nokritīsiet ar smadzeņu satricinājumu. Taču, ja kopā skries simts cilvēku, tā siena sabruks. Tā bija asamblejas sajūta.
RP: Te arī iezīmējas modes rāmis. Tas ir vizuālo kodu kopums, kas nesastāv tikai no viena žanra vai virziena. Jūs kā cilvēki skrējāt tajā virzienā un sapratāt, ka tam ir garša, attiecības, to veido daudz un dažādu lietu.
Mode ir domāšana un vizuālā komunikācija, un ir triviāli nonivelēt to tikai līdz apģērbam. Pirmkārt, tās ir attiecības starp lietām, kas rezonē vai nerezonē. Otrkārt, tas ir veids, kā mēs provocējam interesi. Tikai tad seko arods un prasmes. Arī domājot par asambleju, mana pirmā sajūta bija – ārprāts, kā tur tas viss notika! Man bija otršķirīgi, kas tika rādīts uz skatuves. Skaidrs, ka tās bija interesantas pasaules, ļoti daudz kolorīta un arī lielu vārdu, bet primārā jebkurā gadījumā ir situācija, kurā tas notika, un attiecības starp cilvēkiem.
Aizkulises, fons jeb beksteidžs būtībā ir desmitkārt nozīmīgāks par pašu skatuvi.
BB: Jā, jo tas ir gara nesējs.
MMP: Tā arī radās beksteidža ideja, tas bija izaicinājums – kā vienā mazā paviljonā runāt par šo ārkārtīgi bagātīgo satura dažādību. Līdz sapratu, ka mums par to visu jārunā pilnīgi no citas puses. Un, jāatzīst, no visiem asamblejas materiāliem tieši aizkulises mani interesē visvairāk. Aizkulises ir arī bezrobežu formāts. Latvijas kontekstā modi kā intelektuālu mākslas formu ilgstoši neuztvēra nopietni. Tā bieži asociējās ar ballītēm, izklaidi, komerciju un ārišķību. Atšķirībā no Rietumiem, kur mode ir viena no izcilības formām, kas virza kultūras inovāciju un vienlaikus pamatos ietver biznesa stratēģijas. Tāpēc šī tēma mums ir interesanta, jo tās ietvarā vispārīgi un caur aizkulišu estētiku varam pastāstīt ļoti daudz.
Tas ir arī tā laika nepieradinātības un neprāta beksteidžs. Visticamāk, arī tas, ko mēs katrs savā laika posmā un ar savu pieredzi uztveram kā neprātīgu, ir atšķirīgs. Kas tev, Bruno, un arī jums abiem šķiet visneprātīgākais asamblejas kontekstā?
BB: No šī brīža skatpunkta, manuprāt, tie ir asamblejas skaitliskie rezultāti. Ceturtās asamblejas auditorija bija 330 miljoni. Bez interneta! Manuprāt, tā ir viena pilnīgi neiespējama lieta, kas tika paveikta četru gadu laikā. No otras puses, tas gars visu laiku paģērēja arvien lielāku nepieradinātību. Visas performances, sabraukušie dīvaiņi – kaut kādā mistiskā veidā mums izdevās viņus uz šejieni dabūt, un faktiski mēs pat nepieļāvām domu, ka viņu varētu nebūt. Vienkārši darījām visu, lai tas notiktu. Tiesa, miljons lietu jau arī neizdevās.
RP: Skaidrs, ka Rietumos notika ne tas vien, nebija tā, ka pēkšņi šeit būtu tas ģēniju saiets. Taču īpašais ir, ka tas notika tieši Rīgā, tādos apstākļos un apjomā.
MMP: Piemēram, modes skate Doma laukumā ar barikāžu traktoriem fonā un zem traktora gulošs modelis, kam traktors pārbrauc pāri. Tu saproti, ka tas ir ārprāts. Tā bija brīvība, ko mēs pat gribēdami šodien nespētu realizēt. Šī epizode, mūsuprāt, ir viens no performatīvākajiem artefaktiem, ko asociējam ar asambleju. Tur ir tik daudz konceptuālu vēstījumu, ko analizēt, interpretēt un vienkārši baudīt.
BB: Principā pēc šodienas rāmējuma un noteikumiem neko no tā, ko mēs darījām, nedrīkstētu.
MMP: Kaut vai stāsts, ka Doma laukumā Radio mājā iesit sienā āķus, lai lietus gadījumā varētu izvilkt izpletņus. Viena vakara pasākumam.
BB: Mēs brīvību uztvērām kā absolūtu. Nevis kā vārda, juridisko vai ekonomisko brīvību, bet brīvību kā esenci. Tagad atskatoties, faktiski tā bija milzīga izrāde četrās daļās.
Manuprāt, viena ļoti būtiska tā laika zīme bija, ka asambleja, neraugoties uz pasākuma vērienu, būtībā tapa procesā, kas nemitīgi attīstījās un mainījās. Tā nebija izkalkulēta, bet gan gigantiska performance šī vārda vistiešākajā nozīmē. Taču šādu intensitāti nav iespējams izturēt ilgi. Iespējams, asamblejai bija nepieciešams “mentālās higiēnas” posms, kas ļautu saprast, kāda būtu tās pārmantojamība. Kas īsti ir asamblejas esence un tās vēstījums plašākā mērogā. Taču tolaik mēs neviens īsti tādās kategorijās nedomājām; mēs mācījāmies pieaugot.
BB: Atceros, ka atrados pastāvīgā emocionālā pārslodzē – starp atbildību pret asamblejas komandu un iekšēju prasību radīt ko pilnīgi jaunu, atbilstošu asamblejas nākotnes statusam. Tas pieradināja provocēt iztēli līdz absolūtas abstrahēšanās līmenim (joprojām tā strādāju), taču vienlaikus arī totāli izsmēla. Jo katrai asamblejas atklāšanas performancei tika rakstītas koncepcijas, scenāriji un zīmēts kaudzēm skiču. Šūšana notika pēdējā brīdī... Piemēram, performances, kas notika Rīgas Motormuzejā un kam rotas taisīja Endrjū Logans, fināla (kāzu) tērpus es pilnīgi gatavā veidā ieraudzīju tikai šova laikā, jo tos atveda uz beksteidžu, kad šovs jau bija sācies…
Manuprāt, arī asamblejas nomiršana jeb izbeigšanās bija pilnīgi dabiska un organiska. Mēs nezinājām, kā tālāk rīkoties. Kad kaut kas izaug līdz zināmam apjomam, pēkšņi parādās dažādi faktori, kas sāk vilkt to vai citu lietu uz savu pusi. Tad ir jautājums – vai tu gribi, lai tas tā notiek, vai negribi. Un tu it kā pakļaujies vai pakļaujies daļēji un redzi, ka tava iecere kaut kur pazūd. Izšķīst. Tas ir arī stāsts par ģenētisko prasmi aizsargāties. Un tas neattiecas tikai uz šo reģionu. Paskaties, cik daudz ļoti talantīgu cilvēku šajos gados ir izgājuši no modes biznesa dažādu iemeslu dēļ. Martins Maržela, Aleksandrs Makvīns, Rafs Simons...
RP: Ir cilvēki, kas nemitīgi atrodas attīstībā, un vienā nozarē viņiem ar laiku kļūst par šauru, tādēļ viņi meklē jaunus ceļus. Es to varu attiecināt arī uz mums abiem. Un ir cilvēki, kas vienkārši izdeg.
Kad mācījos Antverpenes modes skolā, pirmais, ko mums, studentiem, teica – netaisiet kostīmus. Es tajā brīdī to ļoti labi sapratu – kostīms ir atdalīta realitāte mazā mikrorealitātē. Turpretim mode ir globāla valoda, kur tev ir jārēķinās, kādā pasaulē tu dzīvo, kādas ir politiskās, sociālās un ekonomiskās aktivitātes, zinātnes attīstības fakti, tehnoloģijas un intelektuālā kapacitāte, kāda ir pievienotā vērtība, ko tu šajā kontekstā radi. Tajā pašā laikā, skatoties asamblejas arhīvu, es redzu, cik daudz ir skašu un šovu, kur dominējošais ir tieši kostīms. Atšķirība ir tajā, ka šī reģiona māksliniekiem vienmēr bijis izteikts naratīvs, zemteksts, ko viņi vēlas pateikt. Līdz ar to tas pārtop labā vai ne tik labā mākslas darbā, sasaistītā ar konkrēto reģionu un situāciju. Rietumi, kuriem dominējošais ilgstoši ir bijis produkts, iespējams, sākotnēji to nesaprata. Taču tagad tas ir mainījies. Pareiza komunikācija spēj par produktu padarīt gandrīz jebko, arī ar šodienas acīm saprotamu avangardu.
BB: Tāpēc, ka pietiekami daudz radošu cilvēku ir pierādījuši savu taisnību.
RP: Divtūkstošo gadu sākumā industrijā ienāca pirmie austrumeiropieši. Piemēram, Demna Gvasalija. Šobrīd daudzi no šī reģiona, arī daži no maniem Tallinā skolotajiem studentiem, strādā lielajā industrijā.
BB: Un nu jau šī valoda ir iekarojusi stabilu vietu.
Interesanti, ja paraugāmies uz tā dēvētajiem asamblejas “veterāniem” – modes dizaineri Zandru Roudsu un rotu mākslinieku Endrjū Loganu –, kad Zandrai bija skate Rīgā, viņa nosacīti vairs nebija savas karjeras augstākajā punktā, bet šobrīd tajā atkal atgriezusies. Endrjū Loganam ir pāri astoņdesmit, un gan viņa jauda, gan nepieradinātība tikai pieaug. Var pat teikt, ka tā ir institucionalizējusies, īpaši, kad viņa radītās rotas savā skatē izmantoja Stella Makartnija.
RP: Bija periods, kad paši industrijas zīmolu standartizētāji vērsās pret šiem nepieradinātajiem, jo ērtāk ir sadarboties ar prognozējamiem dizaineriem. Bija attieksme, ka nepieradinātie ir autsaideri un ar tiem ir grūti rēķināties – viss taču ir bizness.
BB: Tāpēc, ka šādi cilvēki traucē sistēmai. Viņi ir tie, kas nekad nemainīs savu rokenrola būtību. Kā Ozijs Osborns. Dažas nedēļas pirms nāves viņš tika uzvests uz skatuves un sniedza koncertu, sēžot tronī.
Kā jums šķiet, vai mūsdienu realitātes kontekstā tik utopiska ideja kā Nepieradinātās modes asambleja būtu iespējama un arī nepieciešama?
RP: Man šķiet, ka tā šobrīd jau notiek – pēdējos trīs, četrus gadus visu laiku globāli ir nepieradinātās modes asambleja. Inovācija ir atslēgas vārds. Sentmārtina mākslas un dizaina koledžas studentu skatēs nemitīgi tiek uguņots. Mūsdienu izkliedētajā sociālo mediju vidē ir jāspēj izdarīt ko neprātīgi avangardisku, lai tevi vispār pamanītu. Tāpēc visi ārkārtīgi cenšas. Arī mākslīgais intelekts dara savu. Man šķiet, ka vārda “nepieradināts” nozīme šobrīd jāliek pavisam citā izpratnes kontekstā, nekā mēs to sapratām toreiz. Šobrīd uzvar tie, kas spēj atrast jaunas saiknes un emocionāli visdziļāk uzrunāt vērotāju, nevis ārišķība vai atļaušanās radīt avangardisku kontrastu esošajam.
Zināmā mērā tas attiecas arī uz Venēcijas mākslas biennāli, ne velti mākslas vides slengā to dēvē par olimpiādi. Kā nodot savu vēstījumu tā, lai to ne tikai pamanītu, bet arī izprastu?
RP: Mūsu gadījumā būtiski ir ne tikai atrast asociatīvus rīkus, ar kuru starpniecību iespējami objektīvi runāt par tā laika vērtībām un notikumiem, bet jāņem vērā arī šodienas reālā politiskā situācija. Manuprāt, ir svarīgi apzināties, cik cilvēki toreiz ir bijuši drosmīgi un kā mēs kā sabiedrība šodien nemitīgi pieļaujam dažādas nežēlības un ļaujam neskaitāmām institūcijām diktēt mūsu rīcību. Brīžam jūtu, ka mani kontrolē jebkas un, lai es nākotnē mazāk ciestu, man vajadzētu klusēt. Kā sabiedrība mēs esam kļuvuši ļoti vāji. Nedod Dievs, nonākt situācijā, kāda bija Berlīnē pirms Hitlera nākšanas pie varas. Šāda sajūta ik pa mirklim piezogas – ka Eiropa šodien ir tā Veimāras republika un pavisam drīzā nākotnē var notikt kas radikāli slikts. Un mums vairs pat nebūs iespējas runāt par asambleju.
MMP: Atceries, vienā no arhīva videoierakstiem kāda britu žurnāliste izteicās, ka viņai asambleja asociējas ar Pandoras lādi. Tikai tagad saprotu, cik tas bija trāpīgi, un tas mums ir ļoti palīdzējis veidot paviljona vizualitāti. Iespēja ieskatīties materiālos, kurus neviens nav pat īsti redzējis, ir kā pavērt dzelzs priekškaru – tu it kā no aizkulisēm nokļūsti uz skatuves.
RP: Šajā Pandoras lādē ir noslēptas tik daudzas mūsu identitātei un pašapziņai būtiskas lietas, kas ilgstoši kaut kāda spiediena dēļ ir bijušas apslāpētas. Šajā gadījumā paviljons nav tikai tunelis, kas ieved cilvēkus konkrētā teritorijā; mēs esam šim stāstam pievienojuši arī savu pieredzi un nākotnes redzējumu.
MMP: Līdzīgi, kā tas šobrīd notiek šajā sarunā. Kā jau minēju, tālajā divtūkstošo gadu pirmajā desmitgadē, sākot savus ceļus uz Rietumiem, bieži bijām nesaprasti, un ne jau mēs vien. Nesaprasti nevis par to, ko darām vai kā tas izskatās, bet par to, kāpēc un kā to darām.
Dziļākajā būtībā jau mums katram ir jāatrauj tā sava Pandoras lāde, lai vispār būtu iespējama attīstība. Un šis ir viens no veidiem, kā to izdarīt. Apzinoties, ka neesam pabērni, kas nemitīgi mēģina pielāgoties un iekļauties. Mums ir sava spēcīga, gadsimtos veidojusies identitāte.
RP: Mums ir jāatgūst pašapziņa. Visvairāk man sāp sirds par lētticīgu muļķību, kad redzu, ka kāds var manipulēt pat ar tiem cilvēkiem, kas no visas sirds vēlas būt patiesi, taisnīgi, godīgi. Un, jā, tas būtu nejēdzīgi – nesabrukt padomju laikos, bet pārtapt par biomasu demokrātijas apstākļos. It īpaši tagad, kad it kā ir brīvība un vienlaikus ik pa laikam notiek vēršanās pret nepieradinātajiem. Biomasas jēdziens man reizēm asociējas ar modi patērējošo sabiedrību, kuru modes industrija nepārtraukti stimulē, tāpēc vārda “mode” konotācija mums vienmēr ir šķitusi negatīva. Trendu paredzamība un garlaicība, cilvēku pieradums pie tiem padara viņus līdzīgus robotizētai sabiedrībai. Šādi vienādošanās procesi ļauj izvairīties no būtiskiem jautājumiem un izpratnēm, kas savukārt nodrošina virspusīgu un “vieglu” dzīvi.
Viena no asamblejas lielākajām vērtībām bija, ka tā jau no pašiem pirmsākumiem bija ārkārtīgi iekļaujoša – pret visu un visiem. Asamblejai nebija citādo.
BB: Es uzskatu, ka tā ir viena no manas dzīves vērtīgākajām bagāžām. Atceros, kad pirmoreiz aizbraucu uz Londonu un pēc “Alternative Miss World” kopā ar Endrjū Loganu sēdējām Temzas krastā. Tur bija arī Braiens Īno, mēs pīpējām zāli, biju jau diezgan sareibis un domāju, cik gan dīvainā sabiedrībā es sēžu, bet man visi šie cilvēki ārkārtīgi patīk. Viņu vidū es jutos ļoti komfortabli un dabiski. Un šie mirkļi man vēlāk dzīvē ir ārkārtīgi palīdzējuši.
Manuprāt, šī brīža lielākā problēma ir tā, ka pieradinātības un visu to daudzo sociālo filtru dēļ mēs vairs neprotam sadarboties. Mums ir milzīgs paaudžu dalījums, mēs baidāmies viens no otra, jo tas maizes kancītis ir tik mazs.
RP: Reizēm ir labi sarežģītas lietas attiecināt uz ko pilnīgi vienkāršu. Teiksim, modes industriju salīdzināt ar basketbola spēli. Tā ir konkrēta sistēma, kurā mērķis ir viens – iemest bumbu grozā un sasniegt rezultātu. Kas būtu nepieradinātība jeb avangards basketbolā? Skaidrs, ka vispirms mēs iemācāmies noteikumus un tad iesaistāmies spēlē, un pamazām to attīstām citā līmenī, ja kustība (mode) to stimulē, un tādējādi ar laiku parādās jauni sporta veidi jeb jaunas prasmes, spējas, kā trāpīt to bumbu grozā.
BB: Turpinot tavu analoģiju, es teiktu, ka svarīgs ir rezultāts, kuru vēlamies sasniegt. Un absolūti nesvarīga ir metode, kā līdz tam nokļūstam. Faktiski arī asambleja savā visdziļākajā būtībā bija spēle. Neba mums bija kāda ārprāta stratēģija, mēs vienkārši darījām lietas. Impulsīvi.
RP: Manuprāt, tieši vieglums, prieks ir tas, kā šobrīd ļoti pietrūkst. Asambleja nepauda politisku vai kādu citu manifestu, tā vienkārši bija rotaļa par brīvību, prieku, bohēmu. Tostarp iespēja sarunāties gan ar augsta ranga politiķi, gan mafijas čali, kuru savukārt interesēja iespēja sarunāties ar modeli, un līdz ar to viņi radīja iespēju, ka modele var atbraukt un izrādīt avangardisku tērpu. Vai ārlietu ministrs, kas izkārtoja atļauju, lai ārpus jebkāda laika rāmja varētu ielidot lidmašīna ar delegāciju no Parīzes. Vai Endrjū Logans ar kuģi no Londonas atveda kolekciju. Situācijas un attiecības, kas šobrīd liekas neiespējamas starp institūcijām, birokrātiskām struktūrām, radošiem virzieniem, toreiz šķita dabiskas.
BB: Man joprojām acu priekšā ir bilde, kur es stāvu ar Pako Rabani, blakus ir kultūras ministrs un es runāju pa rāciju. Iedomājieties tādu skatu šodien, pilnīgs neprāts!
Asambleja būtībā bija telpa, kurā satikās dažādi domāšanas veidi, un kopā tie veidoja līdz tam nebijušas sinerģijas. Kaut no visiem viedokļiem tā bija utopiska ideja, tā tika iemiesota.
BB: Tāpēc man aizvien vairāk patīk šie divi vārdi: “aizkulises” un “utopija”.
RP: Pētot asamblejas arhīvus, jutu milzīgu prieku, ka tā notika Rīgā. Tas bija sava veida apliecinājums, ka esam sabiedrība, kas nebaidās no nesaprotamā, vēl nezināmā, bet spēj analizēt, novērtēt, motivēt, atbalstīt, ļauties. Šobrīd Asamblejas stāsts liek domāt arī par atmiņām – kā mūsdienu vizuāli blīvajā laikmetā tām piešķiram vērtību un kā tās kopjam. Par trauslo robežu starp atmiņu pielūgsmi un atmiņām kā mācību materiālu.
Vēl tagad atceros, kā ik nakti veidojām leģendāro Nepieradinātās modes asamblejas avīzi un es tev, Bruno, katru vakaru pulksten 22.30 vaicāju: “Kā tu jūties?” 1991. gada 2. augustā tu teici: “Man ir kolosāls garastāvoklis. Šodien divreiz paēdu un izdzēru 50 g konjaka. Manī nav nekāda stresa.” Atbildi, lūdzu, uz šo jautājumu tagad – pēc Venēcijas.
BB: Braucu uz Rīgu pēc divām dienām Liepājā – pasniedzu mākslas skolā uzreiz pēc Venēcijas biennāles atklāšanas. Tagad beidzot ir laiks padomāt un sakārtot iespaidus.
Pirms diviem gadiem Solvitai (Kresei) bija precīza nojauta: Asamblejas brīdis Venēcijā būs tieši tagad. Pirmajā darba sesijā Liepājā Mare, Rolands un kuratori atvēra arhīvu – desmit gadu attēli, video, stāsti.
Viņi nepētīja arhīvu kā vēsturi. Ievilka elpu, pārvarēja bailes un ienira. Un atskārta – arī tā var. Izrādās, arhīva materiāla plūdos var pilnīgi brīvi elpot zem ūdens pat tad, ja esi putns. Un nevienam nav jāprasa atļauja. Tā tapa ekspozīcija ar pašu rokrakstu – Asamblejas aizkulises tad un ar šodienas acīm.
Venēcijā jutos kā pirms 30 gadiem – tikai mierīgāk. Lieta vairs nav manās rokās vien. Mārīte un Rolands to nes savā veidā – neatvainojoties, neimitējot. Radot daudzslāņainu jaundarbu, saglabājot savu rokrakstu un, galvenais, sniedzot labi artikulētu atbildi Asamblejai no šodienas skatpunkta.
Vēlme pēc brīvas pašizpausmes un degsmes ir dzīva – pārlaicīga vērtība, jo svarīgāka tagad, kad radošums kļuvis prognozējams. Pat vadāms. Pat ieprogrammēts. Tas ir nepieradinātā antipods. Un pasaules kārtība atkal jūk un brūk – šoreiz globāli. Ieejam turbulencē, kur trūks miera un prognozējamības, pie kā esam pieradināti šajās trīs desmitgadēs. Un, iespējams, Nepieradinātā asambleja atkal ir īstajā laikā un vietā.
Līdzdarbojoties un līdzpārdzīvojot, manī atmodās piemirstā brīvības eiforijas garša – komandas biedru nesavtīgais gara pienesums. Asamblejas mantojuma ogles vēl kvēlo utopijas aizkulisēs.
Šķiet, ir laiks priekškaru atkal pacelt.
Ekspozīcijas centrālais elements – metāla “puzle”, kuru veido izlocītu kronšteinu režģis, simboliski ietiecas, izlaužas vertikālē. Ārpus rāmējuma.
R.P. Mūsu uzdevums bija veidot dialogu starp pagātni un tagadni, visu laiku domājot par to, kur ir šī tagadne un kādu mēs to vēlamies redzēt. Tagadnes sajūta instalācijā ir iekodēta caur aizkulišu estētiku. No vienas puses, aizkulises simbolizē industriju, struktūru, mehānismu un Rietumu pasauli, no otras – tās ir arī emocijas. Metāla puzle/režģis iemieso nemitīgu tiekšanos pēc kaut kā – mūsu psihes labirintus, kuros tiek šķetinātas sociālas, ekonomiskas un personiskas problēmas.
Režģis simboliski stāsta par brīvību, prieku un enerģiju, kas, skatoties Asamblejas arhīvus, mums saistījās ar deviņdesmitajiem gadiem. Vienlaikus prieks ir tas, kā šodien ļoti pietrūkst. Ir sajūta, ka daudzie izaicinājumi pastāv tālab, lai mēs iemācītos būt klātesoši un izbaudīt procesu.
Instalācijā svarīgs ir arī ritms – diena, nakts, diena, nakts. To iemieso gan gaisma, gan skaņa, tai kļūstot par ikdienas spriedzes un nepārtrauktas sadursmes simbolu. Savukārt spoguļi un hromētās virsmas rada atspulgus, kuros iespējams pazaudēt realitāti vai pēkšņi ieraudzīt pašam sevi. Mums bija svarīgi ielikt arī pārpratuma sajūtu – ka viss ir atkarīgs no perspektīvas un skatpunkta. Metāls raisa asociācijas ar dzelzs priekškaru, kas ilgstoši mūs šķīra no Rietumiem un radīja veselu paaudzi ar kolektīvas traumas un kompleksu sajūtu. Un tad parādās putni – kā mēģinājums šīs atmiņas izcelt, romantizēt un vienlaikus dziedēt. Nevis noliegt pagātni, bet atrast tajā patiesumu. Putni kļūst par pāreju starp pārdabisko un realitāti, starp smagumu un draiskumu. Tas viss kopā veido brīvības un prieka manifestu, kā arī zināmu tiekšanos uz utopisko.
Visa šī puzle ir arī veltījums mūsu vecāku paaudzei – cilvēkiem, kuri šo pārmaiņu eksploziju piedzīvoja vistiešāk. Tas ir arī stāsts par paaudžu sarunu. Mums ir sajūta, ka šobrīd sabiedrība arvien vairāk sarunājas ar subtitriem. Mēs ļoti bieži viens otru uztveram caur tulkojumu un interpretāciju. Arī vēsturi mēs lasām caur “subtitriem”, un visu laiku paliek jautājums – vai šis tulkojums vispār ir pareizs? Jo katrā tulkojumā vienmēr pastāv arī manipulācijas iespēja.
No tā rodas konflikti un pārpratumi – gan starp cilvēkiem, gan lielākās kopienās. Arī pats režģis savā ziņā simbolizē daudzu cilvēku kopdarbu ap kādu utopisku ideju – vai tā būtu Venēcijas biennāle vai Asambleja. Jebkurš liels notikums sevī nes daudz emociju, un tās var tikt pārprastas. Tāpēc svarīgākā ir pati saruna. Godīga, patiesa saruna, kuras mūsdienās, manuprāt, ļoti pietrūkst.
Arī par pieradināto un nepieradināto. No vienas puses, ir industrija un tirgus, kas pieprasa paredzamību, sistēmu un pieradinātību, taču putni savā ziņā dod mājienu, ka jāmeklē savs ceļš un sava brīvība. Mums vienmēr šķitis, ka vēsturi vislabāk iespējams saprast caur tagadnes pieredzi un personiskām sajūtām, atrodot līdzības starp dažādiem laikiem. Tāpēc bija svarīgi par Asambleju runāt nevis kā par nostalģisku arhīvu, bet kā par dzīvu materiālu, kas joprojām rezonē ar šodienu.
Varbūt tieši tāpēc nepieradinātības aspekts arī šobrīd šķiet tik aktuāls. Tas runā par spēju nezaudēt savu identitāti un saglabāt drosmi domāt citādi. Jo nepieradinātība šajā gadījumā nav protests vai poza – tā ir spēja palikt patiesam pret sevi, savu valodu, intuīciju un vidi, kurā dzīvojam.
Foto: Ralfs Cimmermanis
Vai brīvība ir utopija?
R.P. Iespējams, tas ir viens no galvenajiem jautājumiem, kuru ietver šī puzle – tā visu laiku vijas starp brīvību un utopiju. Jo utopija savā ziņā nozīmē nepārtrauktu tieksmi pēc kaut kā, un tajā brīdī tu vairs nejūties līdz galam brīvs. Savukārt brīvība, iespējams, ir stāvoklis, kurā tev šī utopija vairs nav nepieciešama.
Un tad paliek jautājums – cik brīvi mēs šodien vispār jūtamies? Varbūt daudz mazāk, nekā mums šķiet. Bet mākslas darbam jau nav jāsniedz atbildes; tas drīzāk uzdod jautājumus. Cik brīvi mēs esam šodien salīdzinājumā ar deviņdesmitajiem? Vieni cilvēki šo puzli liek mehāniski un pareizi, citi mēģina atrast kaut ko jaunu un tiecas uz radošu brīvību. Varbūt brīvība arī sākas tieši tajā brīdī, kad cilvēks spēj ieklausīties sevī un nebaidās iet savu ceļu.
***
Latvijas Paviljons Venēcijas biennālē apskatāms no 9. maija līdz 22. novembrim, 2026
Mākslinieki: MAREUNROL’S (Mārīte Mastiņa-Pēterkopa un Rolands Pēterkops) – jaundarbs
Bruno Birmanis – Nepieradinātās modes asamblejas autors, arhīvs (1990–1999)
Kuratori: Inga Lāce, Adoms Narkevičs
Komisāre: Solvita Krese, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC)
***
Latvijas paviljona ekspozīcija Venēcijas biennāles 61. starptautiskajā mākslas izstādē – “Nepieradināta asambleja: Utopijas aizkulises” būs skatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā no 2027. gada 26. marta
Titulbilde: MAREUNROL’S (Mārīte Mastiņa-Pēterkopa un Rolands Pēterkops) un Bruno Birmanis, 2025. Latvijas paviljona mākslinieki. Foto: Ralfs Cimmermanis
