Pārmaiņu un satricinājumu pieraksts

22.04.2022

59. Venēcijas mākslas biennāle

Pēc trīs gadu pārtraukuma Venēcijā atkal notiek mākslas biennāle – vēsturiski senākā un joprojām prestižākā mākslas izstāde. Tās struktūras viens no diviem balstiem ir valstu paviljoni, kuros attiecīgi tiek reprezentēta nacionālā māksla, – šis fokuss jau vismaz desmitgadi raisījis diskusiju par savu atbilstību laikam un to, cik jēgpilni ir mēģinājumi mākslā vilkt teritoriālas robežas. Šībrīža ģeopolitiskajā situācijā tas tikai vēl vairāk saasinājies. Zīmīgajā 1914. gadā uzbūvētais Krievijas Federācijas paviljons vienā no divām centrālajām biennāles norises vietām – Venēcijas Dārzos – šogad palika tukšs pēc tam, kad gan kurators – lietuvietis Roberts Malašauks, gan abi mākslinieki Aleksandra Sukhareva (Alexandra Sukhareva) un Kirils Savčenko (Kirill Savchenkov) atteicās piedalīties biennālē, tādējādi protestējot pret Krievijas iebrukumu Ukainā. Tā tuvumā (iespējams, tā ir tikai laika uzkūdīta iztēle) atklāšanas dienās visbiežāk ir klātesoši karabinieri, kas uzrauga kārtību kopumā. Un vien pāris simtu metru attālumā – pašā Giardini centrā – pēdējā mirklī tapusi Piazza Ucraina, kuru iniciējuši Ukrainas paviljona kuratori Boriss Filonenko (Borys Filonenko), Lizaveta Germana (Lizaveta German) un Marija Lanko (Maria Lanko). Šis ar mulču (koka skaidām) blīvi noklātais laukums, kur starp atpūtas soliņiem slejas apkvēpušas/apdegušas koka konstrukcijas, pie kurām izstādīti dažādu Ukrainas mākslinieku plakāti, bet vidū paceļas apjomīga smilšu maisu piramīda, ir nepārprotams rimeiks tam, kas pēdējos divos mēnešos redzēts ziņu portālos – rādot ainas, kur Ukrainas iedzīvotāji ar smilšu maisiem cenšas pasargāt savus kultūras un arhitektūras pieminekļus.

"Piazza Ucraina", kuru iniciējuši Ukrainas paviljona kuratori Boriss Filonenko, Lizaveta Germana un Marija Lanko

Arsenālā, – Ukrainas paviljonā, par spīti karam skatāma krievu izcelsmes ukraiņu mākslinieka Pavlo Markova instalācija The Fountain of Exhaustion. Acqua Alta, kuras klātbūtne te kļuva iespējama, pateicoties daudzu mākslas institūciju un cilvēku solidaritātei.

Pavlo Markovs. Instalācija "The Fountain of Exhaustion. Acqua Alta"

Kopumā gan Eiropā notiekošais karš Venēcijas fonā nav jūtams - līdzās minētajam par to atgādina vien dzeltenais džemperis ar zilu piespraudi Ungārijas paviljona atklāšanā vai Ukrainas karogs pie Latvijas paviljona Arsenālā, kas izkārts līdzās savas valsts karogam. Tomēr pandēmijas nospiedums un tās uzjundītais eksistenciālisms gan jaušams. Gan milzu pūlī, kas atklāšanas dienās izbauda fiziskas satikšanās prieku (ar cilvēkiem un ar mākslu), gan valstu paviljonos, gan 59. Venēcijas mākslas izstādes galvenās kuratores Sesīlijas Alemanis izstādē “Sapņu piens” (The Milk of Dreams). Atklāsmes par sevi nevis kā Visuma centru, bet vien kā tomēr niecību izplatījumā, savulaik neizrunātais, pagultē paslaucītais te ir klātesošāks kā jebkad agrāk. Tāpat kā pašas mākslas fiziskums, materialitāte – atšķirībā no daudzām iepriekšējām izstādēm Alemani “Sapņu piens” ir ļoti “taustāms” – te ir salīdzinoši maz jauno tehnoloģiju un arī videodarbu. Dominē tēlniecība, instalācijas, gobelēni – viss tas, ko angliski dēvē par craft.

Katharina Fritsch. Elephant.

“Sapņu pienu” abās to norises vietās ievada lielformāta tēlniecības darbi, kurus radījušas sievietes (no kopumā 213 māksliniekiem 80 procenti izstādes dalībnieku ir sievietes un nebinārie (gender non-conforming) mākslinieki) – vācu mākslinieces Katharina Fritsch hiperreālistiskais “Zilonis” Centrālajā paviljonā Giardini un ameriānietes Simone Leigh masīvā bronzas skulptīras sievietes torss (Brick House) Arsenālā.

Simone Leigh. Brick House.

Katharina Fritsch šogad saņem arī Venēcijas biennāles “Zelta lauvu” par mūžā ieguldījumu, kas tiks pasniegta 23. aprīlī. Tāpat kā māksliniece un dzejniece Cecilia Vicuña, kas veltījusi savu mūžu Čīles un Latīņamerikas dzejnieku darbu tulkošanai (tādājādi pasargājot no zudības), kā arī cīņai par Latīņamerikas pirmiedzīvotāju tiesībām. Šī biennāle ir kā seismogrāfa lente, kur pierakstītas iepriekšējo gadu pārmaiņas un grūdieni, kas mainījuši un joprojām maina pasauli. Gan ASV, gan Lielbritāniju reprezentē melnādainās mākslinieces – jau pieminētā Simone Leigh (ASV) un Sonia Boyce (Lielbritānija); Francijas māksliniece šogad ir alžīriešu izcelsmes Parīzē dzimusī un šobrīd Londonā dzīvojošā fotogrāfe un videomāksliniece Zineb Sedira; Ziemeļvalstu paviljonu aizņēmis Sāmu paviljons (Pauliina Feodoroff, Máret Ánne Sara un Anders Sunna); Polijas paviljonā skatāma romu tautības mākslinieces un aktīvistes Małgorzata Mirga-Tas veidotā ekspozīcija; savukārt Igaunijas paviljons šoreiz atrodams Giardini – Nīderlandes paviljonā, kamēr tas izvietojies pilsētvidē utt.

Giulia Cenci. Dead dance.

Šī Venēcijas biennāle ir uzskatāma liecība tam, ka “kā agrāk”, šķiet, tomēr nebūs vairs nekad. Kā teica kāda man tuva draudzene: “Viss tas, par ko gadsimtiem runājuši indiāņi, te iztulkots Rietumiem saprotamā mākslas valodā.” Kad pēc Arsenāla apskates dodaties ārā pa ēkai piegulošo garumgaro celiņu, kādu mirkli jāsoļo zem Giulia Cenci sirreālās instalācijas dead dance. Sirreālisms ir vēl viens šai biennālei izteikti klātesošs jēdziens.

Fotoieskats / 59. Venēcijas mākslas izstādes galvenās kuratores Sesīlijas Alemanis izstāde “Sapņu piens” (The Milk of Dreams)

Gabriel Chaile. Ekspozīcijas skats

Kapwani Kiwanga. Sunset Horizon.

Emma Talbot. Where do we come from. What are we. Where are we going.

Emma Talbot. Where do we come from. What are we. Where are we going. Fragments

Barbara Kruger. Untitled.

Ekspozīcijas skats. Seduction of the Cyborg. Vena no piecām tematiskajām laika kapsulām.

Marguerite Humeau. Migrations.

Niki de Saint Phalle. Gwendolyn.

Pinaree Sanpitak. Gleznu cikls

Precious Okoyomon. To See the Earth Before the End of the World.

Tau Lewis. Sol Niger (With my fire, I may destroy everything, by my breath, sould are lifted from putrified earth)

Tetsumi Kudo. Flowers.

Fotoieskats / Valstu paviljoni

Francijas paviljons: māksliniece Zineb Sedira,
kuratori: Yasmina Reggad un artReoriented (Sam Bardaouil un Till Fellrath)

Sāmu (Ziemeļvalstu) paviljons: mākslinieces Pauliina Feodoroff, Máret Ánne Sara un Anders Sunna,
līdzkuratore Katya García-Antón

Spānijas paviljons: mākslinieks Ignasi Aballí,
kurators Ignasi Aballí

Šveices paviljons: mākslinieks Latifa Echakhch,
kurators Francesco Stocchi

ASV paviljons: māksliniece Simone Leigh,
kuratori: Jill Medvedow un Eva Respini

Igaunijas paviljons (Nīderlandes paviljona ēkā): mākslinieces Kristina Norman un Bita Razavi,
balstoties uz Emilie Rosalie Saal stāstu un darbiem