59. Starptautiskā Venēcijas mākslas biennāle: hailaiti
23. aprīlis–27. novembris
23. aprīlī publikai tiks atklāta 59. Starptautiskā mākslas biennāle Venēcijā, kas norisināsies līdz 27. novembrim. Šī gada biennāles kuratore ir itāliete Sesīlija Alemani (Cecilia Alemani, 1977), kuras biennālei izvēlētais nosaukums “Sapņu piens” (“The Milk of Dreams”) aizgūts no sirreālisma mākslinieces Leonoras Keringtones grāmatas. Līdzīgi Keringtonei arī Alemani aicina iztēloties pasauli, kurā mierpilni līdzāspastāv etniska, ķermeniska, dzimumu dažādība. Šādā pasaulē katram ir tiesības, izvēle un iespējas būt, kļūt, transformēties vai morfēties neierobežotā trajektorijā, atsakoties no domas par cilvēku kā Visuma centru, no rasu un dzimuma pārākuma idejas.
Pandēmijas ierobežojošo apstākļu dēļ 59. Venēcijas mākslas biennāle tika pārcelta par gadu. Izstādes 127 gadu vēsturē šāds precedents piedzīvots tikai abu pasaules karu laikā. Šogad tā piedzīvo 80 nacionālās prezentācijas, tostarp Kamerūnas Republikas, Namībijas, Nepālas, Omānas Sultanāta un Ugandas ekspozīcijas.
Krievijas Federācijas paviljons, kur bija plānota lietuviešu izcelsmes kuratora Raimunda Malašauska un mākslinieku Kirila Savčenkova un Aleksandras Suharevas veidota izstāde, paliks slēgts – dalība tika atsaukta, izstādes veidotājiem protestējot pret Krievijas izraisīto karu Ukrainā. Savukārt, mākslas pasaulei vienojoties kopīgā atbalstā Ukrainas paviljonam, mākslinieka Pavlo Makova darbs “Izsīkuma strūklaka, Acqua Alta (1995-2022)” būs skatāms Venēcijā.
Zīmīgi piebilst, ka līdzās ierastajām mākslas biennāles norises vietām Venēcijas Dārzos (Giardini) un Arsenālā (Arsenale), mākslas izstādes atrodamas neskaitāmos Venēcijas namos un institūcijās – gan oficiālie nacionālie paviljoni, gan vesela plejāde spilgtu mākslas notikumu.
Arterritory.com piedāvā savu izlasi.
Sapņu piens
59. Starptautiskās Venēcijas mākslas izstādes centrālā izstāde
Kuratore Sesīlija Alemani
Galvenās kuratores Sesīlijas Alemani veidotā izstāde “Sapņu piens” (“The Milk of Dreams”) skatāma Venēcijas Dārzos un Arsenālā. Kā jau ierasts, galvenā kuratora veidotā ekspozīcija ir biennāles centrs. Nosaukums “Sapņu piens” aizgūts no pasaku grāmatas, kuras tekstu un ilustrāciju autore ir viena no 20. gadsimta 30. gadu sirreālisma kustības pārstāvēm – gleznotāja Leonora Keringtone (Leonora Carrington, 1917-2011). Pasaku grāmatā tēlotā fantasmagorisko hibrīdradību pasaule nemitīgi tiek pārskatīta caur iztēles prizmu. Tajā katrai radībai ir neierobežotas iespējas mainīties, pārveidoties, kļūt par kādu vai kaut ko citu.
Biennāles prezidents Roberto Čikuto (Roberto Cicutto) izceļ Alemani izstādē ieskicēto jaunu harmoniju veidošanos un līdzāspastāvēšanu, kas iespējama tikai un vienīgi, atsakoties no antropocentrisma. Čikuto izstādi raksturo kā “ceļojumu, kura beigās nav zaudētāju, – tā vietā veidojas jaunas alianses, jauni dialogi starp atšķirīgām būtnēm”.
Arī šī ceļojuma pavadoņi, proti, mākslinieki katrs nāk no atšķirīgām pasaulēm. Izstādē piedalīsies 213 mākslinieki (180 no tiem Venēcijas biennālē pirmo reizi) no 58 valstīm, tostarp ievērojams skaitu sieviešu, kā arī nebināro (gender non-conforming) mākslinieku. Šāds mākslinieku sastāvs aicina pārskatīt ideju par vīrieti kā “mākslas Visuma” centru, vienlaikus atklājot mūslaiku radošo spēku dažādību un līdz ar to – bagātību. Tāpat arī mākslinieku apskatītās tēmas izaicina fiksēto ideju par balto rietumu cilvēku kā visu lietu mēru.
Izstādes priekšplānā Sesīlija Alemani izvirza jautājumus – Kā mainās cilvēciskas būtnes un to definīcija? Kādi ir mūsu pienākumi pret planētu, pret citiem cilvēkiem un dzīvības formām? Un kā pasaule izskatītos bez mums? Lai sniegtu atbildes, ekspozīcijā tiek aplūkotas trīs tēmas – ķermeņa reprezentācija un tā metamorfozes; attiecības starp indivīdiem un tehnoloģijām; attiecības starp cilvēku un planētu Zemi.
Līdzās divām biennāles galvenajām izstāžu vietām Dārzos un Arsenālā, pilsētā skatāmas sava veida “laika kapsulu” ekspozīcijas. Tās piedāvā papildu izpētes un introspekcijas materiālu, kurā meklējamas tēmas atsauces pagātnes mākslas naratīvā. Starp citu, daudzi šo “kapsulu” stāsti aizvien nav iekļauti oficiālajā mākslas kanonā un jau pārlieku ilgu tikuši uzskatīti par maznozīmīgiem.
Baltijas valstu paviljoni
Foto: Kristīne Madjare
Latvijas nacionālā ekspozīcija “Selling Water by the River” (“Tirgot ūdeni upes malā”)
Mākslinieču duets: Skuja Braden
Latviju pasaules mākslas notikumā pārstāvēs mākslinieču duets Skuja Braden, kuru veido Ingūna Skuja (LV) un Melisa Breidena (ASV). Dueta mākslinieciskā prakse balstīta darbā ar porcelānu, un to raksturo dekoratīvu stilu saplūsme un Edo perioda japāņu grafikas ietekme. Skuja Braden darbi izvērš literāras un mākslas vēstures tēmas, kas balstītas mākslinieču mūsdienu politisko un sociālo norišu pieredzē.
Izstādē, kas reflektē par sadzīvošanas iespējām domstarpību plosītajā pasaulē, reprezentēti gan vairāk nekā 20 gadu laikā kopradīti objekti, gan iespaidīgi lielformāta jaundarbi. Paviljona vērienīgā multimediju instalācija apvieno vairāk nekā 300 porcelāna darbu, no kuriem mazākais ir acs ābola izmērā, bet lielākais sver tonnu.
Ekspozīcijas pamatvēstījums: viss, kas mums nepieciešams, mums jau ir dots. Šajā dzenbudisma iedvesmotajā atziņā mākslinieces saskata iekļaujošas, dažādībai atvērtas sabiedrības iespēju, par kuras simbolu kļūst paviljona nosaukumā pieteiktais ūdens – elements, kas vieno visas dzīvās būtnes un ir sākotne dzīvībai kā tādai.
Komisāre: Solvita Krese (Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs). Kuratores: Solvita Krese, Andra Silapētere
Norises vieta: Arsenāls
Lietuvas nacionālā ekspozīcija “Gut Feeling”
Mākslinieks: Roberts Narkuss
Dalība Venēcijas biennālē veidota kā site-specific instalācija, ko mākslinieks Roberts Narkuss (Robertas Narkus) īstenojis sadarbībā ar zinātniekiem un vietējiem Venēcijas iedzīvotājiem un mazajiem uzņēmumiem. Darbs tapis vienā no pēdējiem Venēcijas Kastello rajona laukumiem (piazza), kuru nav skārusi ģentrifikācija. Šo sociālās tēlniecības* projektu mākslinieks veidojis kā kapitālistiskās ražošanas struktūru atdarinājumu un apzināti hiperbolisku mūsu laika atspoguļojumu.
Instalācija radīta no īpašām jūras aļģēm, kas savāktas vietējos lagūnas ūdeņos. Aļģu suga Undaria pinnatifida ir invazīvs augs, kas globalizācijas rezultātā izplatījies no Āzijas – rietumu virzienā, līdz pat Adrijas jūrai. Tas ir viens no barojošākajiem un ātrāk atjaunojamajiem pārtikas avotiem, un tam piemīt potenciāls atrisināt nenovēršamo pārtikas trūkumu Zemes strauji augošajam iedzīvotāju skaitam.
* jēdzienu “sociālā tēlniecība” mākslinieks, teorētiķis Jozefs Boiss attiecināja uz mākslas iespējām ar starpdisciplināra dialoga palīdzību pārveidot sabiedrību – ed.
Komisārs: Kęstutis Kuizinas. Kuratore: Neringa Bumblienė
Norises vietas: Castello 3200; 3206, Campo de le Gate
Igaunijas nacionālā ekspozīcija “Orchidelirium: An Appetite for Abundance” (“Orhideju delīrijs: alkas pēc pārpilnības”)
Mākslinieces: Kristina Normana, Bita Razavi
Igauniju Venēcijas mākslas biennālē pārstāv mākslinieces Kristina Normana (Kristina Norman) un Bita Razavi ar kopdarbu, kas tapis igauņu mākslinieces Emīlijas Rosālijas Sālas (Emily Rosaly Saal, 1871–1954) tropisko augu akvareļu iespaidā. Izstādē mākslinieces veidojušas sinerģiju starp jaundarbiem un mākslas vēstures mantojumu, lai sniegtu daudzšķautņainu ieskatu koloniālajā vēsturē un tās problemātikā.
Kā izejmateriāls māksliniecēm kalpojusi Sālas Nīderlandes Austrumindijas, vēlāk Nīderlandes Karalistes nostūru augu attēlojumu kolekcija, kurā kopumā ir aptuveni 300 tropisko ziedu, augļu un dārzeņu attēlu.
“Emīlijas Sālas darbi, kuros redzamas allaž ziedošas puķes un lieliski nogatavojušies tropiskie augļi, drīzāk ir nevis reālu augu attēli, bet gan idealizēti to gleznojumi. Viņa izmantoja tolaik Eiropā pastāvošu standarta ikonogrāfiju, lai vienuviet apkopotu daudzējādus augus, ietverot attēlos botāniķiem vēlamo informāciju. Arī šis projekts rosina rīkoties līdzīgi, lai komplicētu vēstures gaitā izveidojušās koloniālās ekspluatācijas tautības, eksotikas un piederības definīcijas”, atklāj ekspozīcijas kuratore Korina L. Apostola. Savukārt māksliniece Kristina Normana uzsver, ka projekts ir gana kritisks attiecībā pret unikalitātes jēdzienu: “Unikālu dabas objektu un “eksotiskā” meklējumi ir veicinājuši kapitālisma alkatību gadsimtiem ilgi. Ieradums vākt neparasto kolonijās un pēc tam izstādīt to impērisko metropoļu zoodārzos un botāniskajos dārzos ir sugu izzušanas pamatā.”
Komisāre: Maria Arusoo (Estonian Centre for Contemporary Art). Kuratore: Corina L Apostol
Norises vieta: Giardini
Sigurður Guðjónsson, Perpetual Motion (still), 2022. Courtesy of the artist and BERG Contemporary
Islandes nacionālā ekspozīcija “Perpetual Motion”
Mākslinieks: Sigurður Guðjónsson
Islandes ekspozīcijas paviljons šogad pirmo reizi atrodas Arsenālā. Tajā mākslinieks Sigurður Guðjonsson prezentē multisensoru skulptūru, kas, izaicinot uztveres mehānismus, aktivizē telpu un rada apmeklētājiem aizraujošu, meditatīvu pieredzi.
“Perpetual Motion” – dalītā ekrāna (split-screen) instalācija ir sešus metrus augsts vertikāls ekrāns, kas saplūst ar lielformāta grīdas projekciju. Ekrānā tiek straumēta palielināta nepārtraukta metāla putekļu plūsma, kas ļauj apmeklētājiem iegremdēties abstraktā materiāla kustībā. Palielinātā attēla deformācijas savukārt ierosina jaunas formas un attēlus, ļaujot vaļu neierobežotai asociāciju plūsmai.
Komisāre: Auður Jörundsdóttir (Icelandic Art Center).
Kuratore: Mónica Bello
Norises vieta: Arsenāls
A photo render of the Ukrainian Pavilion project at the 59th Venice Art Biennale. The main exhibit is Pavlo Makov’s “Fountain of Exhaustion. Acqua Alta” on the right. (Forma)
Ukrainas nacionālā ekspozīcija “The Fountain of Exhaustion. Acqua alta” (“Izsīkuma strūklaka, Acqua Alta”)
Mākslinieks: Pavlo Makov
Dienu pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Kijevā dzīvojošā kuratore Marija Lanko savas automašīnas bagāžas nodalījumā ievietoja trīs kastes ar vara piltuvēm un devās uz rietumiem. Milāna bija galamērķis kuratores misijā – drošībā nogādāt mākslinieka Pavlo Makova darbu “Izsīkuma strūklaka, Acqua Alta (1995-2022)”, lai īstenotu valsts dalību Venēcijas mākslas biennālē. Ukrainas izstādes veidotājiem tas izdevās – apmeklētāji varēs apskatīt šo strūklaku – 12 līmeņu tērauda piltuvju piramīdu, ko veido 78 piltuves.
Darbs sākotnēji tapis kā mākslinieka reakcija uz kļūdaino ūdens apsaimniekošanas vadību, kas viņa pilsētā notika 1995. gadā, bet laika gaitā konceptuāli paplašināts līdz globālajai klimata pārmaiņu tēmai, kas jo skaudri jaušama Venēcijā, kas regulāri piedzīvo plūdmaiņas maksimumu jeb aqua alta.
Komisāre: Kateryna Chuyeva (Deputy Minister for European Integration of the Ministry of Culture and Information Policy of Ukraine).
Kuratori: Lizaveta German, Maria Lanko, Borys Filonenko
Norises vieta: Arsenāls
Francijas nacionālā ekspozīcija “Les rêves n’ont pas de titre / Dreams have no titles”
Māksliniece: Zineb Sedira
Franciju šogad pārstāv Parīzē dzimusī alžīriete Zineba Sedira (Zineb Sedira). Sedirai bijusi nozīmīga loma laikmetīgās mākslas diskursa paplašināšanā, kas attiecināms uz strīdīgu vēstures naratīvu izpēti un dažādām koloniālisma stāstu alternatīvām. Sākotnējo iedvesmu māksliniece guvusi savas identitātes meklējumos, savukārt vēlāk šīs autobiogrāfiskās pārdomas pamazām novirzījusi uz universālākām mobilitātes un atmiņu pārneses idejām.
Ekspozīcijas centrālais darbs ir 16 mm filma “Les rêves n’ont pas de titre”, kas pēta Trešās pasaules (Third Worldist) kino – kareivīgas antikoloniālas, antikapitālistiskas filmas, kas tika uzņemtas Alžīrijā sadarbībā ar starptautiskiem filmu veidotājiem laikā pēc neatkarības iegūšanas 1962. gadā. Sedira savā jaundarbā galvenokārt koncentrējas uz Alžīrijas kopražojumiem ar Franciju un Itāliju. Māksliniece no filmu fragmentiem veidojusi rimeikus, un būtībā radījusi filmu par filmu veidošanu. Tā kā autore galvenokārt rada autobiogrāfiskus darbus, filmā iekļauti arī viņas draugi, ģimene un kolēģi, tostarp izstādes kuratori – Sam Bardaouil un Till Fellrath. Darbs veltīts itāļu režisora Džillo Pontekorvo (Gillo Pontecorvo) darbam “Alžīras kauja” (1966), kas ieguva Zelta lauvu tā paša gada Venēcijas kinofestivālā.
Curtain The Artpool Magazine publicētajā sarunā ar Francijas ekspozīcijas kuratoriem Sam Bardaouil un Till Fellrath alžīriešu vecākiem Parīzē dzimusī māksliniece, kas šobrīd dzīvo Londonā, trāpīgi izsakās: “Jautājums, vai esmu pelnījusi pārstāvēt Franciju, ir ļoti vietā. Jo tieši tas ir jādara – ir nepieciešams parādīt, ka Francijas paviljons tikpat labi var būt arī Alžīrijas vai Lielbritānijas paviljons. Es esmu francūziete, es esmu britiete un esmu arī alžīriete!”
Komisārs: Institut Francais.
Kuratori: Yasmina Reggad, Sam Bardaouil, Till Fellrath
Norises vieta: Venēcijas Dārzi
Izstādes Venēcijas pilsētā
Marlene Dumas, Losing (Her Meaning), 1988. Pinault Collection. Paris, France. Photo: Peter Cox, Eindhoven
Marlene Dumas: Open End
Palazzo Grassi, 27. marts–8. janvāris, 2023
Keiptaunā dzimusī Marlēna Dimā uzskatāma par vienu no pazīstamākajām un ietekmīgākajām rietumu pasaules gleznotājām. Dimā uzmanības centrā ir portrets – universāls ciešanu, ekstāzes, baiļu, izmisuma attēlojums. Savā mākslā viņa nereti pievēršas eksistenciāliem tematiem un tajos neiztrūkstoša ir vēsturisku motīvu un aktuālo politisko notikumu atblāzma. Būtisks aspekts viņas darbā ir nejaušu attēlu izmantojums – vai tie būtu attēli avīžu lapās un žurnālos, TV hronikas, kino kadri, vai fiksēti mirkļi pašas uzņemtos polaroīdos.
Monogrāfiskajā izstādē Palazzo Grassi apkopoti vairāk nekā simts Dimā darbi, galveno uzmanību pievēršot viņas glezniecībai un zīmējumiem, kas radīti laikā no 1984. gada līdz mūsdienām. To vidū ir arī līdz šim neizstādīti darbi, kas tapuši dažos pēdējos gados.
Izstāde veidota kā daļa no Palazzo Grassi īstenotā mūsdienu māksliniekiem veltīto monogrāfisko izstāžu cikla, kas tika uzsākts 2012. gadā.
Izstādes kuratore: Caroline Bourgeois
Anish Kapoor, Dark Brother, 2005. Mixed media and pigment / Museo d’Arte Contemporanea Donna Regina, Naples / ©Anish Kapoor. All rights reserved DACS, 2021
Anish Kapoor
Gallerie dell’Accademia un Palazzo Manfrin, 20. aprīlis–9. oktobris
Indiešu izcelsmes Londonā dzīvojošais Anišs Kapūrs ir viens no spilgtākajiem savas paaudzes tēlniekiem, kura rokraksta zīme vienmēr bijusi objektu gigantiskais apjoms un minimālistiskā vienkāršība, kas nojauc teju visus iespējamos uztveres priekšstatus.
Ekspozīcija izvietojusies Akadēmijas galerijā un prestižajā Palazzo Manfrin Venēcijas Kanaredžio rajonā, izstādot gan senus, gan arī jaunus darbus, tostarp šī ir arī ilgi gaidītā Kapūra supermelno – Ventablack darbu pirmizrāde (pirmā reize, kad auditorijai ir iespēja skatīt 99,96% gaismu aizturošā Vantablack S-VIS materiāla izmantojumu mākslā). Materiāla izmantojamu tiesības ekskluzīvi ir piešķirtas tikai Kapūram, un mākslas pasaulē aizvien tiek vērtētas strīdīgi.
Izstādē iekļautas arī mākslinieka zilajā un sarkanajā pigmentā veidotās “Void” sērijas skulptūras, kas 1990. gada tika izstādītas Lielbritānijas paviljonā Venēcijas mākslas biennālē un 1991. gadā viņam atnesa Tērnera balvu.
Kurators: Taco Dibbits
Anselm Kiefer
Palazzo Ducale, 26. marts–29. oktobris
Vācu mākslinieks Anselms Kīfers radījis vērienīgu site-specific gleznu instalāciju Dodžu pils vienā no ļoti bagāti dekorētajām zālēm – Sala dello Scrutinio. Tās sienas ir teju vesela Venēcijas uzplaukuma un ziedu laiku hronika, – tāpēc ne velti instalācijas atklāšana iezīmēja daļu no Venēcijas dibināšanas 1600. gadadienas svinībām. Kīfera 2020/21. gadā radītās gleznu sērijas telpā veido dialogu ar trīsdesmit trīs monumentālajiem griestu gleznojumiem, ko radījuši tādi sava laika meistari kā Tintoreto, Palma Džovani un Andrea Vičento. Izstāde akcentē laikmetīgās mākslas lomu universālu tēmu atspoguļojumā un aktuālu filozofisku perspektīvu ierosināšanā.
Kuratori: Gabriella Belli, Janne Sirén
www.palazzoducale.visitmuve.it
Ugo Rondinone: burn shine fly
Scuola Grande di San Giovanni Evangelista, 20. aprīlis–17. septembris
Šveiciešu izcelsmes mākslinieks Ugo Rondinone, kura rokraksta tipiskākie elementi ir psihodēlijas, reklāmas un ikdienas dzīves apvienojums, radījis skulptūras, kas veido dialogu ar vienu no vecākajām un nozīmīgākajām Venēcijas ēkām – 13. gadsimta Scuola Grande di San Giovanni Evangelista.
Izstādes nosaukums burn shine fly ir atvasināts no mākslinieka mūžībā aizgājušā partnera – amerikāņu dzejnieka Džona Džorno (John Giorno, 1936-2019) dzejoļu grāmatas ar nosaukumu you got to burn to shine (1994).
Darbus, kuri kontrastē ar arhitektonisko telpu, Rondione radījis jau iepriekš - tostarp Versaļas pilī un Rokfellera centrā Ņujorkā.
Kurators: Javier Molins
Joseph Beuys. Backrest for a fine-limbed person (hare-type) of the 20th Century AD, 1972-1982 / Photo Farbanalyse.de
Joseph Beuys. Finamente Articolato
Palazzo Cini, 20. aprīlis–2. oktobris
Palazzo Cini piedāvā ietekmīgākā vācu 20. gadsimta otrās puses mākslinieka Jozefa Boisa (1921–1986) retrospektīvo izstādi. Viņa dzīves gājums un pasaules redzējums vienmēr gājis roku rokā ar viņa darbiem. Boiss uztvēra mākslu kā spēku, kas spēj modināt gan katra individuālo radošumu, gan aktivizēt politisko apziņu un stimulēt sociālās pārmaiņas.
Izstādē skatāma aptuveni četrdesmit mākslinieka darbu izlase, kas fokusēta uz divām nozīmīgām viņa izpētes tēmām – cilvēks un ķermenis, kā arī dzīvnieka tēla simboliskā loma Boisa vizuālajā un konceptuālajā pasaulē.
Kurators: Luca Massimo Barbero
Bruce Nauman: Contrapposto Studies
Punta Della Dogana, līdz 27. novembrim
Amerikāņu mākslinieks Brūss Naumans nekad nav ierobežojis sevi kādā vienā mākslas izpausmē. Vairāk nekā 50 gadus ilgajā darbībā viņš, šķiet, aptvēris, visus iespējamos mākslas medijus, sapludinot un paplašinot dažādus žanrus, un izgudrojot jaunus. Izstāde piedāvā ieskatu gan senākā, gan pavisam nesenajā Naumana veikumā, kas līdz šim nav ticis izstādīts Eiropā.
Izstādes centrālais darbs ir mākslinieka jaunāko video instalāciju sērija, kurā viņš pārskata savu agrāko darbu – viena kanāla video (siengle-chanel video) “Walk with Contrapposto”, kas tapis 1968. gadā (izmantojot tā laika tehnoloģiskajām iespējas).
Izstādes priekšplānā izvirzīti trīs Naumana daiļrades fundamentāli aspekti: mākslinieka studija kā jaunrades telpa, ķermenis kā performanču instruments un skaņas izpēte.
Kuratori: Carlos Basualdo, Caroline Bourgeois
Lucio Fontana / Antony Gormley
Negozio Olivetti, 20. aprīls–27. novembris
Divu izcilu tēlniecības meistaru – Argentīnā dzimušā itāliešu mākslinieka Lučio Fontana (1899–1968) un britu mākslinieka sera Entonija Gormlija (1950) darbu izstāde.
Mākslas vēsturnieka Luka Masimo Barbero kūrētā ekspozīcija iecerēta neparastā telpā, proti, Negozio Olivetti – 20. gadsimta slavenākajā flagman store, kas atrodas Svētā Marka laukumā un kuru projektējis itāļu arhitekts Karlo Skarpa. Vieta ir lieliska diviem formas māksliniekiem, kuru darbā lielu lomu spēlē gaisma un telpa. Izstādes fokusā ir abu mākslinieku zīmējumu un grafikas darbu kolekcija.
Kurators: Luca Massimo Barbero
Human Brains
Fondazione Prada, 23. aprīlis–27. novembris
Vācu kuratora Udo Kitelmana veidotās izstādes uzmanības centrā ir cilvēka smadzeņu pētījumi. Iekļaujošas ekspozīcijas formā tā centīsies iztulkot cilvēka domas izpētes vēsturi un pašreizējos neirozinātnes pētījumus.
