Ar vieglu ādas apdegumu
58. starptautiskās Venēcijas mākslas biennāles apskats
14/05/2019
“Zelta lauvas” nonākšana Lietuvas paviljona autoru Rugiles Barzdžukaites, Līnas Lapelītes un Vaivas Grainītes rokās ir gan visai pasaulei, gan mūsu reģionam laba ziņa: tik laba, ka sākumā likās pat neticama. Izrādās, arī mazai valstij, kurai pat nav sava paviljona oficiālajās Venēcijas biennāles norises vietās – Arsenālā un Dārzos, ir iespēja ne tikai iesaistīties cīņā par ievērību (jau pirms balvu paziņošanas cilvēki bariem plūda uz nomaļo kara ostas rajoniņu, un pie tās veidojās garas rindas), bet arī uzvarēt. Ja vien mākslinieku rīcībā ir spoža, ambicioza ideja un pa spēkam nevainojams izpildījums. Dzīvā instalācija jeb performance, jeb teatrālais uzvedums tiešām atstāja iespaidu: no augšas apskatāma pludmale ar dīkiem atpūtnieku ķermeņiem, mūzikas sintētiskais ritms un daiļi skanošās melodijas profesionāli skolotās balsīs radīja pilnīgu bezrūpības atmosfēru. Lūk, sunītis nepacietīgi ierejas, bērni rušinās smiltiņās, kāda dāma Žaklīnas Kenedijas stila saulesbrillēs ieziež ciskas ar krēmu…
.jpg)
Lietuvas paviljons
Protams, atmosfēra ir ar oderīti: darbs veltīts klimata pārmaiņām – ārējais laiskums un labskanība slēpj biedējošus zemtekstus par pasaules drīzo galu pārkaršanas rezultātā. Nevaru nepiekrist artnet.com recenzentei Džūlijai Halprinai, kas norāda, ka par šo pieprasīto un Eiropas institūciju dāsni atbalstīto tēmu ir sasodīti grūti izveidot labu mākslas darbu, jo tā ir tik “sprediķojoša, literāra un neiedvesmojoša”, tomēr Lietuvas paviljons ir izņēmums (recenzija šeit). Protams, tāda mēroga pasākumā kā Venēcijas biennāle nekas nenotiek tāpat vien: katrs žūrijas lēmums ir zīme, kas tiks šifrēta un tulkota vēl vismaz divas nākamos gadus. Tai noteikti ir pravietiska nozīme ne tikai attiecībā uz tematiku, bet arī citiem aspektiem: dzimumu līdztiesību (šajā ziņā gan visas trīs Baltijas valstis, izvēloties par savām pārstāvēm sievietes, nebūt nav revolucionāras, drīzāk iekļaujas vispārējā tendencē: sieviešu daļa biennālē pārsniegusi pusi), formālajiem robežām, vai, pareizāk, to neesamību (jau pagājušajā biennālē “Zelta lauvu” saņēma vācu performances māksliniece Anne Imhofa par instalāciju “Fausts”), jaunrades veidu (performance ir sadarbības projekts un tajā aicināti iesaistīties brīvprātīgie). Mazliet slikta ziņa Baltijai vai Austrumeiropai kopumā ir, ka šogad, izskatās, pilnīgi no dienaskārtības pazudušas atsauces uz kādu īpašu reģiona identitāti vai Eiropas sadalītās pagātnes liecībām. Šī tēma parādās pavisam margināli un acīmredzami nav interesējusi biennāles kuratoru Ralfu Ragofu. Tā vietā stājusies mākslinieku dziļa integrācija Rietumeiropas mākslas dzīves centros un saistība ar ietekmīgām institūcijām. Piemēram, uzvarējušā Lietuvas paviljona māksliniece Līna Lapelīte jau iepriekš veidojusi darbu pēc Londonas Serpentine galerijas pasūtījuma, kurā ekoloģijas programmu veido Lietuvas paviljona kuratore Lučija Pjetrojusti. Savukārt viņas māte, kā uzskata par vajadzīgu atzīmēt theartnewspaper.com, ir Karolīna Kristova–Bakardžijeva, kas pati par sevi jau mākslas pasaulē uzskatāma par ietekmīgu institūciju.
.jpg)
Latvijas paviljons
Man personīgi Lietuvas paviljona vēstījumā visinteresantākais likās metaforiskais slānis, performances dalībnieku dažāda vecuma un formu puskailos ķermeņu salīdzinot ar planētas pārkaršanai lemto “ķermeni”. Patiesi, cilvēku kopa, kas atpūtas vārdā sevi pakļauj viegla apdeguma riskam (tieši tā mūsdienās mediķi traktē kādreiz par seksīgu uzskatīto ādas iedegumu), izsauc gan empātiju, gan bažas. Pievienojot unikālo cilvēka balss skanējumu, darbs izskan kā rekviēms aizejošu priekšstatu un paradumu pasaulei. Kur gan citur, ja ne Venēcijas biennālē būtu īstā vieta šādam ambivalentam baudas un izklaides attēlojumam – klimata pārmaiņu aspektā viss pasākums šķiet zaudējam kādreizējo nevainību: uz šo pilsētu, jādomā, neviens mākslas mīļotājs nav nācis kājām – to nemaz nebūtu tik viegli izdarīt, un “mākslas pasaules” augošās pārvietoties kāres vārdā ir sadedzināts tonnu tonnām lidmašīnu degvielas. Nemaz nerunājot par to, ka luksusa dzīves stila atribūtiem, kas tik pašsaprotami iederas Venēcijas biennālē, pievienojas arvien jauni gadžeti, lai padarītu to acumirklī redzamu un iekārojamu mediju telpā. Bez šaubām, skatoties vides aktīvista acīm, biennāle kopumā ir viena vienīga resursu ietilpīga antitēze zaļam dzīvesveidam.
Igaunijas paviljons
Biennāles dominējošo tēmu katrs apmeklētājs, jādomā, formulēs citādi: kuratora Ralfa Rugofa nosaukumam izvēlētais vēlējums “Kaut jūs dzīvotu interesantos laikos!” ir gana daudznozīmīgs. Jāatzīmē, ka latviešu filozofu tradīcijā šo Konfūcijam piedēvēto izteikumu pieņemts tulkot kā “Nedod, dievs, dzīvot pārmaiņu laikos” (piemēram, šeit).
Jau daudz vārdu ir veltīts šī it kā “senā ķīniešu sakāmvārda” kā viltojuma atmaskošanai un no jauna pielaikošanai postpatiesības laikmetā, bet noteiktā veidā tas der biennāles ekspozīcijai kā uzliets: robeža starp tostu kāzu svinībās un lāstu ir šaura, kas vienam interesants, citam var šķist šausmīgs. Izstādes idejiskais patoss, izceļot rasu un dzimumu problemātiku, politiskas tēmas un ekoloģiskas rūpes, atkāpjas aizraujošu vizuālu atrakciju valdzinājuma priekšā. Protams, vispārējā apokalipses noskaņa, ka nekas labs nav gaidāms, ir viscaur klātesoša abās kuratora veidotajās izstādēs – Arsenālā un biennāles centrālajā paviljonā Dārzos (kur izstādīti vienu un to pašu mākslinieku darbi), bet to tekstuālais izklāsts varētu būt arī mānīgs. To acīgi pamanījis artnet.com kritiķis Bens Deiviss: “Kad es mēģināju visu izstādē redzamo mākslu kategorizēt atbilstoši tēmai, sapratu, ka kopējais iespaids ir maldinošs. Tajā daudz vairāk ir “funky formālisma” un “mīklainas tēlainības” nekā mākslas, kas tieši sasauktos ar “eko katastrofu” vai “tehnoloģisko distopiju”.”
Haris Epaminonda
Es to nebūt neuzskatītu par sliktu ziņu: aizmiguša saprāta dzemdēti briesmoņi (atsaucoties uz Fransisko Goijas jau 1799. gadā radītu grafikas darbu, kas, starp citu, atrodama Rīgas Biržas krājumā) noteikti ir uzmanības vērti bez kādiem attaisnojumiem kā cilvēka prāta un iztēles spējas apliecinošs fenomens. Patiesi, abas izstādes ir pilnas ar pārsteidzošiem, neizskaidrojamiem vizuāliem tēliem par spīti laikmetīgās mākslas ieilgušajai nepatikai pret attēlojumu vispār un jo sevišķi – pret dzīvu vai izdomātu būtņu attēlojumu. Mākslinieku fantāzijas, fobijas vai pat apsēstības, iemiesotas visdažādākajās tehnikās, pastāsta par savu laiku ne mazāk kā klasiski konceptuāli, tekstuāli, pētnieciski vai citējoši darbi, kas katru iztēles īssavienojumu cenšas iestūķēt kādā no pazīstamajiem aktuālās mākslas kritikas diskursiem. Turklāt tie šķiet godīgāki un, ko tur slēpt, uzreiz nozog skatītāju uzmanību.
Terēze Margolesa. Foto: Haupt & Binder
Par to es pārliecinājos, vērojot ne tikai mākslas darbus, bet arī skatītāju reakcijas. Piemēram, šaubos, vai daudzi izstādes apmeklētāji spēja pienācīgi iedziļināties ar žūrijas speciālbalvu pagodinātās Meksikas mākslinieces Terēzes Margolesas darbu izstādē centrālajā paviljonā – betona bluķu siena, virs kuras piestiprinātas no Mehiko atvestas dzeloņstieples, liecināja par šaušalīgo vardarbību šai pilsētā. Iemesls – turpat blakus plosījās Suna Juaņa un Penga Jū (ASV) asins krāsas šķidrumu šļakstošais robots–vienrocis (darbs “Nevaru palīdzēt pats sev” radīts pēc Gugenheima muzejā pasūtījuma). Šeit simboliski sadūrās divas laikmetīgās mākslas pieejas – viena ir dokumentāli statiska, kuras spēks slēpjas skaidrojuma informācijā (līdzīgu iespaidu varētu radīt, piemēram, uz Venēciju transportēta siena no Stūra mājas) ar nekonkrētu, taču jutekļus kairinošu, nepārprotami dzīvu, kaut arī mākslīgu būtni. Vienai no tām kritusi fona loma, pilnīgi pretēji žūrijas vērtējumam (jāatzīstas, ka otru Margolesas darbu – Arsenālā izstādītās stikla plāksnes ar pazudušu sieviešu attēliem – es pat nepamanīju). Turpat Dārzu paviljonā es pavadīju krietnu laika sprīdi, vērojot, kā milzu ekrānā kustas kāds Jana Čena animēts radījums – lai arī ko tas liecinātu par manu gaumi. Skatiens aizķērās arī aiz kanādieša Džona Rafmana digitālajiem tēliem, lai gan nespēju pateikt, kas tur notika, un esmu dzimis laikmetā pirms datorspēlēm. Arsenālā, kur izstādi ievadīja samērā neitrāli Zaneles Muholi milzu fotoportreti (kas, tāpat kā citi tradicionāli cilvēku portreti, kuru nebija pārāk daudz, galvenokārt saistījās ar rasu līdztiesības tematiku), nenācās ilgi iet līdz pirmajam skatītāju sablīvējumam. Visus traki interesēja stends, kurā bija izstādīti Eda Atkinsa videodarbi no sērijas Old Food (Vecais ēdiens, 2017) – jaunās digitālās gotikas un melna humora kvintesence. Spriežot pēc skatītāju reakcijas, tie patiešām iedarbojas maģiski – mani priekšstati, kam pienāktos aizraut un kam ne, piedzīvoja īstu sagrāvi, tāpat kā ticība visam labajam un piedienīgajam. Jauneklis un mūks, kas raud milzīgas plastmasas asaras, fantāzijas žanra ainiņas, kustīgas sendviča pagatavošanas receptes, kārtās sametot zīdaiņus, vīrus uzvalkos, gurķu šķēles un Lielbritānijas karogu un visu dāsni pārlejot ar majonēzi – tas viss nekādus paskaidrojumus ne sniedza, ne prasīja. Vienlaikus tie patiesi iedvesmoja ar mākslinieka spēju joprojām radīt oriģinālus tēlus, par spīti visiem jau saražotajiem.
Suns Juaņs un Pengs Jū
Salīdzinājumam – kaut kur tālāk bija atrodams laikmetīgās mākslas klasiķes Rozmarijas Trokeles stends, kurā kombinēti gatavi attēli jaunās sakarībās, bet vismaz laikā, kad to apskatīju es, neviens cits nevēlējās to atklāt. Nav runa tikai par kustīgām bildītēm un efektīgiem ekrāniem (lai gan – arī par tiem), bet arī par pārbaudītiem paņēmieniem un skatītāja vēlmi lēkt nezināmajā. No Atkinsa nebija tālu līdz Martinas Gutjeresas fotogrāfijām, kas iztālēm atgādināja reklāmas foto. Attēli ar abu dzimumu modeļiem, kuru ķermeņa formas ir nepārprotami uzlabotas, bet vietām pāršķeltas kā manekeniem un neveikli sastiķētas atpakaļ, apliecināja, ka ar ķermeni ir problēmas. Vismaz laikmetīgajā mākslā.
.jpg)
Martina Gutjeresa
Lieta tāda, ka cilvēka ķermeņa izmantojumam avangarda mākslā ir sena tradīcija, kur tas vienmēr uzlūkots kā ciešanām pakļauta personas daļa – vienalga, Hermana Niča, Marinas Abramovičas vai Orlānas amatierķirurģiskajos eksperimentos. Tie vismaz uzskatīja ķermeni par vārīgu materiālu, bet šis laiks ir beidzies. Izstādē ir bezkaislīgi analītiskā tradīcijā veidoti darbi – piemēram, Frīdas Orupabo pētījumi par melnādaino sieviešu attēlojuma tradīcijām, bet arī tie vairs nespēj izraisīt spēcīgas reakciju. Jo, no otras puses, – ķermeņa pārveide kļuvusi par standarta procedūru, un laikmetīgā māksla ir nonākusi līdz pilnīgai egodistonijai, ja izvēlamies freidiskus terminus. Ķermenis, kurš neatbilst cilvēka vēlmēm, nav mīlēts un pieņemts, nepavisam nav “dvēseles mājoklis” – lūk, aktuālā koncepcija! Cilvēkam ir ķermenis kā vaina – viņa vai kāda cita, mūsdienīgā versijā tas ir nebeidzams vardarbības, traumu, diskriminācijas un visu citu veidu uzbrukumu kaujaslauks.
Zanele Muholi
Ekstrēmākais tā piemērs biennāles izstādē ir japāņu mākslinieces ar invaliditāti Mari Katajamas krāsainie pašportreti – tie ir kā zaudētas cīņas hronika, cenšoties pielāgot savu ķermeni pieņemtiem skaistuma standartiem. Taču nav jābūt bez kājām, lai izturētos pret savu ķermeni autoagresīvi – vismaz mākslas darbā. Kāri Apsones (ASV) uzbūvēto milzu leļļu māju (kas esot konkrētas leļļu mājas milzu kopija), kā noprotams, apdzīvo divas sievietes, kuru sejas ir ar grima, pēcapstrādes vai kādiem citiem paņēmieniem pārvērstas salipušos, atbaidošos viepļos. Tā ir īsta šausmu māja, un nosaukums liecina, ka “nav tādas lietas kā ārpasule”. Tomēr ir citi mākslinieki, kas to piedāvā – digitāli pārveidotā pasaulē, animācijā, antirealitātē. Alekss Da Korte piedāvā visās varavīksnes krāsās zaigojošu, digitāli rediģētu popkultūras ikonu, kas ir visnotaļ izklaidējoša, bet vairs tikai attāli līdzinās cilvēciskai būtnei.
Alekss Da Korte
Lielbritānijas paviljonā, kurā eksponētas Ketijas Vilksas skulptūras, gleznojumi un vides instalācijas, šķiet, valda mierpilna un nostalģiska atmosfēra. Tomēr sieviešu un bērnu tēlos ir zināma trauksme – noteikta deformācija, attālumi starp priekšmetiem piešķir šai mājai spokainumu. Tomēr tā nav tikai noskaņa – lūk, kā ekspozīciju apraksta The Guadian kritiķe Ariana Sērla: “Citu cilvēku dzīves bieži liekas biedējošas un dīvainas, ja jums nav atslēgas, ar ko atvērt viņu noteiktos rituālus un paradumus, viņu ikdienas koordinātas. Mājas vide var būt šausminoša, un mūs var terorizēt tās klusums.” Un tālāk: “Es gribu kliegt vai bēgt prom, vai saukt palīgā sociālos dienestus.”
Lielbritānijas paviljons
Lūk, lūk: ķermeņa koncepcija ir saistīta ar cilvēka dzīves koncepciju. Parastu cilvēku parastā dzīve, kur tik daudz kā cienījama un interesanta atrada gan itāļu neoreālisti, gan rakstnieki Hanss Fallada un Vasilijs Šukšins, ir īstā elle laikmetīgās mākslas faniem. Te arī atšķirība – vai dzīve pārmaiņu laikos ir svētība vai posts? Vienmēr kustībā esošajiem, pārmaiņas alkstošajiem, ar sava organisma kontroli apsēstajiem nelaimes ir interesantas, kamēr tās var vērot no malas. Lai tā būtu kaut globālā sasilšana, tikai ne pārāk tuvu. Tikai ar vieglu ādas apdegumu.
