Preses konference savai patībai
Rolands Pēterkops
Rolanda Pēterkopa eseja par MAREUNROL’S darbu “Neredzamās skaņas, iedomātās ainas”, laiku un mūsu esības izaicinājumiem
6. septembrī Rīgas Mākslas telpas “Baltās nakts” programmas ietvaros Rīgas domes vestibilā būs skatāms MAREUNROL’S skaņas objekts, kas ir daļa no izstādes “Neredzamās skaņas, iedomātās ainavas” (06/06/25 – 14/06/25, galerija Asni) un pirmoreiz ticis eksponēts Mūzikas, mākslas un vietējās ražas festivālā ZEMLIKA (2024).
Katrs laikmets paredz sava veida izaicinājumus, kas ir kā iespēja iezīmēt kādu kvalitatīvi jaunu posmu pasaules attīstībā. Šobrīd par nopietnu izaicinājumu cilvēka psihei ir kļuvusi mediju radītā trauksmainā kakofoniskā trokšņa realitāte, kad savas unikalitātes atklāšana un piedzīvošana ir kļuvusi par gandrīz pārcilvēciski revolucionāru varoņdarbu. Runājot par šo mediju fenomenu, ir tuvredzīgi pie visa vainot kādu ārpus cilvēka ietekmes esošu spēku, kas manipulē ar mūsu apziņu un dzīvi, radot arvien nekontrolētāku entropiska informatīvā lauka virpuli, un tas, savukārt, cilvēkam liek uz esošajiem procesiem raudzīties daudz vērīgāk, apzinātāk, atbildīgāk un vienlaikus vienkāršāk, ar ironiju paskatoties pašam uz savu pašsvarīgumu.
Analītiskās psiholoģijas skolas dibinātāja Karla Gustava Junga ceļa turpinātājs psihoanalītiķis Džeims Holiss (James Holiss) ir teicis, “Mēs nereti katru dienu savus dārgos resursus, savu dvēseles enerģiju ieguldām mirušās vietās un brīnāmies, kāpēc neizjūtam to gandarījuma sajūtu, kurai vajadzētu rasties.”/Holiss, Džeimss. Dzīvot starp pasaulēm. Personīgās noturības meklējumi pārmaiņu laikos. Zvaigzne ABC, 2020/
Medijs kā komunikācijas rīks mani ir saistījis jau no bērnības, kad ģimenes izbraucienos uz ārzemēm mašīnā klausījos radio pārraides, ko piedāvāja katras valsts vietējā raidtelpa. Klausīšanās procesā aizdomājos, piemēram, par to, kādi cilvēki tur dzīvo, kāda katrā valstī ir procentuālā proporcija tam, kas ir alternatīvs vai “popsīgs”. Jau toreiz apzinājos, ka pastāv kāds līdz galam neapzināts rīks, kas ietekmē to, kādā vidē dzīvojam - kā visiem pieejamā radio, klausoties augstvērtīgu saturu, tas atstāj iespaidu uz vidi, un kur klausītājs atkal un atkal sagaida augstvērtīgu saturu, vai arī kā domāšanu un uztveri notrulinošs saturs uzbur daudz skumjāku ainu par konkrēto sabiedrību, tās domāšanu un kultūru, nekā tā ir patiesībā.
Kā vēl vienu būtisku atmiņu no agras bērnības atceros laiku, kad mājā tika pieslēgta satelīttelevīzija ar vairākiem desmitiem televīzijas kanālu, kuriem katru dienu rotēju cauri, lai atklātu ko jaunu mūzikā, popkultūrā, kino, ziņās. Šajos arvien jaunu vizuālo un skaņas vēstījumu meklējumos nereti aizmigu pie ieslēgta televizora ar pārdozēšanas un nozombētības tukšuma sajūtu. Nonākot viesnīcās, kur kanālu skaits sasniedza pat 300 kanālus, mana psihe vienlaikus piedzīvoja gan patīkamu satraukumu par jaunas, vēl nedzirdētas informācijas apsolījumu, gan vēl lielāku iztukšotības sajūtu, jo pieaugušais informācijas apjoms realitātē nozīmēja nevis būtiskas kvalitātes un satura nianses, bet vienas un tās pašas informācijas rotāciju apziņu apdullinošā vienveidībā.
Agrīnā pieredze ir savijusies ar pēdējo gadu atmiņām, kad Instagram vietnē atkal un atkal piedzīvoju absurdus, paredzamus algoritmiskus lokus, kas bezgalīgi rotē starp “privāto mediju” – draugu, paziņu, slavenību kontiem, apgādājot mani ar fasādiski vizuālu informāciju, kas apvieno skaistinātu svinīguma naivumu ar acīmredzamu sadzīvisku, ikdienišķu reālismu, un kādā brīdī šī rotējošā vienveidība ir manī radījusi pārdozēšanas efektu un apziņas pretestību.
Arī savā radošajā darbībā vienmēr esmu vērojis, kādu rezonansi cilvēka individuālajā un cilvēces kolektīvajā apziņā ienes masu saziņas līdzekļi, cik vienkārši cilvēku ir iespējams iemanipulēt kādā identitātes, domāšanas, vērtību, piederības vai rīcības rāmī, tāpēc 2015. gadā ar domubiedriem radījām starpdisciplināru laikmetīgās kultūras platformu Tīrkultūra, kas ir kā mēģinājums pašam dot kādu vērā ņemamu pienesumu vietējā informatīvā lauka dažādošanā. Šī iniciatīva gan vairāk ir saucama par aktīvu vērojumu darbībā, jo “parasti ir diezgan grūti vai gandrīz neiespējami atkāpties un reflektēt par procesiem, kuros dzīvojam un elpojam.” /Hassan, Robert and Sutherland, Thomas. Philosophy of Media. Routledge, 2017/
Taču radio ir tikai viens no manā ikdienā novērotajiem mediju rīkiem, tāpēc tika radīts darbs “Neredzamās skaņas, iedomātās ainas”, kas par mediju acīmredzamo vai nemanāmi manipulatīvo varu un par to ietekmi uz cilvēka psihi un ikdienu reflektē holistiski.
Foto: Kristīne Madjare
Vienmēr esmu meklējis veidus, kā savos darbos rezonēt ar laikmeta realitātes sarežģītajiem aspektiem, vienlaikus izceļot skaisto, pārdabisko, sirreālo, kas palīdz saredzēt iespēju sapiņķerēto atšķetināt. Jau iepriekš mūsu radošā tandēma (MAREUNROL’S) radošajā izpausmē esam integrējuši putnu simboliku kā mums saprotamu dabas elementu, kas cilvēku apziņā jau vēsturiski robežojas ar pārdabisko. Pirmais darbs, kurā tika integrēts putns kā simbols, ir “EPIZODE” (2010), kas bija kā atbildes reakcija uz 2008.–2009. gada ASV finanšu krīzi, kas krīzes realitātē ierāva arī Eiropu, tai skaitā Latviju. Šajā kolekcijā tika apspēlēts 21. gadsimta urbāno džungļu Pelnrušķītes veidols, kura alkst ne tikai izdzīvot, bet atrast sevi no jauna, vienlaikus sevi nepazaudējot. /Meistere, Una, MAREUNROL’S. MAREUNROL’S grāmata, Arterritory.com, 2019/
Otrā reize, kad savā darbā atgriezāmies pie dabas kā pārdabiski palīdzoša spēka, ir izstāde “Izpētes darbs: Neredzamie vingrinājumi” (2023) kur izstādes ietvaros tika radīts diptihs “Naivā cerība”, darbs “Sagurušais skaistums” un darbs “Madonnas kronis”(skatīt pielikumu nr. 1), kas ir bijuši kā priekšvēstneši sajūtai par to, ka ir pienācis laiks par dabu ar tās pārdabiskajiem elementiem reflektēt jau citā rakursā – kā par antidotu mediju radītajam entropiskajam troksnim.
Darbs “Neredzamās skaņas, iedomātās ainas” ir radīts kā vizuāli skulpturāls objekts un skaņu instalācija, kas tēlainā veidā koķetē ar šā brīža mediju radītās realitātes smagnējumu un sadrumstalotību, tajā pašā laikā tas parāda, cik ļoti viss, ko mēs uztveram un kas mūs saista, ir saistīts. Tas aicina apzināties jēdziena “medijs”, kas ir cēlies no latīņu valodas vārda medius, teju vienmēr esošo klātbūtni, jo ietver “dažādas nozīmes, kur šo nozīmju centrā ir ideja par būšanu kā vidutājam.
Sākot ar gaisu, kas pārraida signālu [..] medijs nozīmē kaut ko, kas atrodas starp diviem citiem punktiem, cilvēkiem vai līmeņiem.” /www.vocabulary.com/
Caur mūsu darbu aicinu skatītāju aizdomāties par to, kā mēs paši, kļūstot par medijiem, veicinām pasaules informatīvā blīvuma vienveidību vai dažādību, vairojam troksni vai atstājam telpu klusumam, mieram. Vai mēs kultivējam polarizēšanos vai vienotību, radām pieņēmumus un pārpratumus vai izpratni, kā paužam viedokļus, dažādos redzējumus, interpretācijas, kā piedzīvojam sagurumu, bezcerību, bailes, frustrāciju un kā pārdzīvojam par fragmentāro uztveri, kas dominē pār iedziļināšanās spēju. Šis darbs ir kā monumentāls monuments, kas ļauj aizdomāties par paradoksu, kur vienā brīdī no it kā plašā demokrātiskā skatījuma esam attapušies vienveidībā un, atrodoties pārblīvēta informatīvā lauka epicentrā, kur viss ir šķietami pieejams, apzināmies, ka tā ir tikai ilūzija par visa pieejamību.
Mediju varas aktualitāte vienmēr ir bijusi klātesoša, taču šis ir laiks, kas šo aktualitāti liek apzināties vēl skaudrāk, jo tieši līdz šim nepieredzētajā informatīvajā pārblīvētībā visspilgtāk ir ieraugāma biedējošā vienveidība un sabiedrības pūļa lētticība, paredzamība, iemidzinātājefekts. Ir būtiski runāt par aktīva medijvides dalībnieka kritisko domāšanu un par to, cik ļoti pārliecinātība par kādu patiesību vai lētu triku pieņemšana spēj sabiedrību polarizēt, estētikas virziena manipulācijā būvējot vienotu biomasu, kur jebkāda atšķirība vai novirze no “normas” tiek uztverta ar skepsi – tiek radīta pašapmierināta, nepārbaudītu viedokļu, vienveidīgas standartdomāšanas, vienveidīgas informācijas, mūzikas un vizuālo lauku apdzīvojoša biomasa. Apzināti vai neapzināti tiek ignorēts būtiskais, jēgpilnais, vērtīgais, patiesais, iedziļināšanā sevī un citādā izzināšana. Medija mehānikas procesos radīto standartpieņēmumu apšaubīšana ir nevis norma, bet rets, drosmīgs izņēmums.
Mani biedē vienveidīga sabiedrība, kur nejūtu indivīdu unikālo identitāti un vērtības, jo ar vienveidīgu domāšanu ir vieglāk manipulēt, padarot to par masu kādas sistēmas vajadzībām. Tāpēc meklēju vizuālās formas un valodas rīkus, simbolus, kodus, pētu matērijas un to savstarpējās attiecības, lai reflektētu par šo tēmu caur savu spēju darbībām, apvienojot savus medijus.
Darba centrālais objekts ir preses konferences pults, kas ir kā baznīcas kancele – metaforisks simbols tam, ka medija būtība un izpausme gadsimtu laikā nav mainījusies. Šī objektu un skaņu instalācija ir kā tēlaina preses konference pārdabiskajam; preses konference, kurā tiek uzdoti neskaitāmi jautājumi par to, kamdēļ un kāpēc pasaulē ir tik daudz neskaidrā, nepatiesības, netaisnības, necilvēcības. Jautājumu ir daudz, taču preses konferencei ir atvēlētas tikai dažas minūtes.
Izstādes nosaukuma naratīvs
Darba nosaukumā ietvertā nenoteiktība piedāvā reflektēt par daudzlīmeņu procesiem, kas apzināti vai neapzināti notiek indivīda iekšpasaulē, un šajā nenoteiktībā cilvēkam rodas telpa, kur apstāties un aizdomāties par iespējamā neiespējamību un neiespējamā iespējamību, par viņa paša patiesību starp daudzajām iespējamajām patiesībām, uzdodot jautājumus, kuri ir neērti vai nekad nav izcēlušies apziņas telpā.
“Neredzamās skaņas, iztēlotās ainas” ir kā ironisks aicinājums aizdomāties par to, ka nekas nav viennozīmīgs. Filmā “Konklāvs” (Conclave, 2024) Ralfa Fainsa attēlotais galvenais varonis kardināls Lorenss saka, “[..] ir kāds grēks, no kura es esmu sācis baidīties vairāk par visiem citiem – pārliecība. Pārliecība ir vienotības lielākais ienaidnieks. Pārliecība ir iecietības nāvējošākais ienaidnieks.”
Ar mūsu darbu mēs nevis dogmatiski kritizējam ar cilvēka un sabiedrības zemapziņu un apziņu manipulējošos medijus, bet reflektējam par cilvēka psihes variatīvajām atbildes reakcijām uz entropiskās vides troksni, vienlaikus ļaujot aizdomāties par to, kas liek indivīdam būt kādas pārliecības ietekmē, kas rada arvien lielāku atsvešinātību, neiedziļināšanos. Taču atsvešinātības jēdziens šeit ir skatāms daudz plašāk – kā atsvešinātība ne tikai no otra, cita, citādā, bet arī no sevis paša, no dabas, no ticības un no kādas augstākas patiesības, kas stāv pāri katra individuālajai pārliecībai un ierobežotajai uztverei. Cilvēka ego ne vienmēr grib dzirdēt, ka viņa uztvere ir ierobežota, ka viņš ir iestidzis kādos ierobežojošos stereotipos, pārliecībās, tāpēc darba nosaukumā piedāvātais nenoteiktības, neskaidrības aspekts ir ārpus moralizēšanas par pareizo un nepareizo, kas, savukārt, ļauj apstāties un aizdomāties, vai viss patiešām ir tā, kā esmu iedomājies?
Neredzamās skaņas
Skaņa ir viens no spēcīgākajiem, piesātinātākajiem informatīvā blīvuma radītājiem. Lai arī šķiet, ka savā būtībā skaņa ir tikai fons vai fona troksnis mūsu dzīvēm, tai ir milzīga ietekme uz cilvēka psihi, apziņu. Mūsu darbā ietveru skaņas holistisko aspektu, kur fizikā par skaņu sauc “mehāniskas svārstības, kas elastīgu viļņu veidā izplatās cietā, šķidrā vai gāzveida vidē; šādas svārstības, kas rada dzirdes sajūtas,” valodniecības jomā tā ir “skaņu valodas vismazākā akustiski artikulārā vienība ar valodas tradīcijas noteiktām fizikālajām īpašībām,” /www.tezaurs.lv/
savukārt troksnis ir “skaņa, ko rada neperiodiskas svārstības; šāda skaņa, kas izraisa noteiktu efektu maņu orgānos, uztverē.” /www.tezaurs.lv /
Mediju vides translētie skaņu elementi ikdienā ietver neskaitāmus kodus, kas rada dažāda veida asociācijas, piemēram, tāda ikdienišķa, sadzīviska nianse kā McBook datora miskastes iztīrīšana, kur dokumenti tiek “izmesti” atkritumu tvertnē skaņas pavadībā.
Mūsu psihe uztver dažādos kodus un pievieno kopējai trokšņa pieredzei, kur prāts iemācās sarunāties skaņas kodu valodā. Tādējādi par skaņu var runāt kā par vienu no spēcīgākajiem manipulācijas rīkiem. Tās ietekmi uz smadzeņu darbību pēta gan neirozinātnieki, gan muzikologi, “Pretēji vecajam, vienkāršotajam priekšstatam, ka māksla un mūzika tiek apstrādāta mūsu smadzeņu labajā puslodē, bet kreisajā pusē – valoda un matemātika, manas un manu kolēģu laboratorijas jaunākie atklājumi liecina, ka mūzika tiek uztverta visās smadzenēs. Mūzikas klausīšanās, izpildījums un kompozīcija iesaista gandrīz visas smadzeņu zonas, kuras līdz šim ir apzinātas, un iekļauj gandrīz visas neironu apakšsistēmas. [..] Mūzikas spēku izraisīt emocijas izmanto reklāmu un filmu veidotāji, militārās autoritātes un mātes. [..] Filmu režisori izmanto mūziku, lai pateiktu, kā mums justies par ainām, kas citādi varētu būt neskaidras, vai lai kāpinātu mūsu sajūtas īpaši dramatiskos brīžos. [..] Mūzika tiek izmantota, lai manipulētu ar mūsu emocijām, un mums ir tendence to pieņemt – ja ne tieši izbaudot, tad ļaujoties mūzikas spēkam, kas liek izjust šīs dažādās sajūtas.” /Levitin, Daniel. This is Your Brain on Music. Understanding a Human Obsession. Penguin Books/
Arī mākslā skaņa nereti tiek izmantota kā sava veida manipulācijas rīks. Mākslinieks Krišs Salmanis ir teicis, “Darbos patiešām aizvien biežāk pievēršos mūzikai kā izejmateriālam. Savu lomu droši vien spēlē nepārejošā vizuālo mākslu skaudība par mūzikas tiešo iedarbību uz klausītāju. Ir darbi, kuros negribas atstāt izstādes apmeklētājiem izvēli – skatīties vai ne. Ja ir atnākuši uz izstādi, tad vairs no darba nevar izsprukt, tas pats lien ausīs.”
Mūsu darba nosaukumā ietvertais “neredzamās skaņas” jēdziens ir apzināti ironisks cilvēka viszinīgajam prātam veltīts uzmanības un apziņas paplašināšanas vingrinājums, kur prātam ir skaidrs, “loģiski, ka skaņa ir neredzama!”. Tas ir arī dziļāks skaņas kā trokšņa rašanās avota vēstījums, kas ir saistīts ar “akusmātiskās” skaņas jēdzienu, ko praksē aizsāka sengrieķu filozofs Pitagors. Viņš saviem mācekļiem lasīja lekcijas aizslēpies aiz aizslietņa, lai viņi varētu dzirdēt balsi, bet neredzētu viņa seju.
Pitagora audzēkņus dēvēja par akousmatikoi– “tie, kuri dzird”. Cilvēks ikdienā ir radis redzēt skaņas avotu – ja ir dzirdama, piemēram, helikoptera skaņa, tad cilvēka prāts, sasaistījis to ar lidojošo helikopteru, atslābst – ir skaņa un ir avots. Taču, piemēram, klātienē piedzīvoti reaktīvo lidmašīnu vai boeingu lidojumi cilvēka psihei ir jau daudz lielāks izaicinājums – ir skaņa, taču bilde nenāk no vietas, kur rodas skaņa – tās avots ir meklējams citur. Šādā gadījumā tūlītējs atslābums nav tik vienkārši sasniedzams, “Akusmātiska klausīšanās ir nedabīga, jo reālajā pasaulē dzirde ietilpst vairāku maņu kopumā (līdz ar redzi, ožu, tausti un citām), kuru uzdevums ir uztvert informāciju par apkārtējo vidi.” Akusmātiskā klausīšanās pamatā tiek attiecināta uz veidu, kā pasaulē tiek praktizēta apzināta mūzikas klausīšanās, kad “pēc 1800. gada publika iemācījās akceptēt mūziku kā autonomu struktūru, pat ja tā neko “neglezno” vai “neizsaka” [..] Mūzikas skaņdarbs drīkstēja lepni pastāvēt gluži tāpat kā fizisks objekts, lai gan nenoliedzami bija mazāk fizisks nekā skulptūra vai glezna, pat mazāk par dzejoli, kura vārdi vismaz attiecās uz reālām lietām [..] Mūzika neatiecas uz konkrētu objektu tāpat kā Hamlets nebija reāla persona.” /Spicers, Maikls. HOMO MUSICUS. Dzīvības vēsture uz Zemes./
Pastāv arī pētījumi, kuros tiek balstīts apgalvojums, ka mūzikas ietekme var būt arī nedzirdama, “Tam, kāpēc skaņas parasti rosina kustību, ir arī neiroloģisks pamatojums. Mūsu dzirde ir cieši saistīta ar vestibulāro sistēmu, kas ejot mums palīdz noturēt līdzsvaru. Mūzikas klausīšanās aktivizē preomotoro garozu, bazālos ganglijus un smadzenītes – motoro aktivitāšu zonu, kas saistīta ar kustībām. Patiešām – cilvēkiem mūzika tikai jāiztēlojas – to nevajag pat dzirdēt – , lai aktivizētos šie smadzeņu apvidi.” /Spicers, Maikls. HOMO MUSICUS. Dzīvības vēsture uz Zemes./
Skaņas ietekmes uz cilvēka psihi un apziņu pētījumi vēlreiz pierāda to, ko nojautu jau bērnībā – skaņa ir līdz galam neapzināts, ietekmīgs, nozīmīgs rīks cilvēka uztveres, vērtību, vides veidošanā.
Turklāt nozīme ir ne tikai tam, ko dzirdam, nozīme ir arī skaņas neredzamajai daļai. “Skaņu veidošana ietver vērtību veidošanu. Šī konteksta ietvaros sociālās un kultūras mijiedarbības iezīmes, kas ietekmē muzikālo uzvedību, ir tikpat nozīmīga diskusijas sastāvdaļa kā dzirdamie un redzamie mūzikas parametri.” /Ahmedaja, Aridan, ed. Shaping Sounds and Values. Multipart Music as Means of Social and Cultural Interaction. Jāzeps Vītols Latvian Academy of Music. Musica Baltica, 2021/
Darba “Neredzamās skaņas, iztēlotās ainas” audiālā jeb dzirdamā un vienlaikus neredzamā daļa ir dzejnieces Marijas Luīzes Meļķes īpaši šim darbam sacerētā dzejoļa fragmentārisma stilistikā veidota skaņu kolāža, kas atspoguļo šodien tik ļoti pārspīlēto pašsvarīgumu, kur teju ikkatrs kaut kādā veidā attaisno savu esību un ir kļuvis par mediju. Vienlaikus, patērējot arvien lielāku informācijas blīvumu, fragmentēta, virspusēja, neapzināta klausīšanās ir kļuvusi par normu. Neapzināti klausoties apziņas laukā ienākošajos skaņu celiņos, mūsu smadzenes uztver visu – troksni, intonāciju, balss tembru, vārdus, viedokli, un šādi “skaņu celiņi” nomaina cits citu, cilvēkam dažkārt pat neapjaušot, ka katra dzirdētā nianse apzināti vai neapzināti iedarbojas uz psihi un zemapziņā rada bezgalīgu skaņu kakofoniju.
Kādā brīdī skaņa ir kļuvusi par paradoksu apli, kur cilvēks it kā tiek intervēts, taču vēlamā atbilde visbiežāk nāk no intervētāja jautājumā ietvertās atbildes, kur medijs nemeklē iespējas pasacīt ko jaunu, bet labi zina, kas ir pasakāms, lai cilvēku noturētu tur, kur viss ir iepriekš paredzams un tādējādi “drošs”.
Iztēlotās ainas
Darba “Neredzamās skaņas, iztēlotās ainas” naratīvā jēdziens “iztēlošanās” ir skatīts caur ironiski reālistisku prizmu, kas ietiecas cilvēka psihes dzīlēs, meklējot pirmcēloņus un kādu augstāku patiesību tam, kāpēc mediju kultivētais atšķirību un atšķirtības fenomens ir veicinājis izpratnes un empātijas trūkumu, kad cilvēks kaut ko virspusēji ieraugot mediju telpā, “zina”, kā ir otram, citam, citādākajam. Iedziļināšanās trūkums un fragmentāra, virspusēja uztvere ir tas, ko sabiedrība arvien vairāk pieredz un savstarpēji cits citam pārmet. Teju katrs ir pieredzējis situācijas ar iztēlotām ainām, kuru patiesībā nav, vai notikumu dramatizēšanu iztēlē, sakāpinot to līdz absurdam. Mums ir labi zināma pārpratumu domino efekta klasika – ko viens saka, un ko otrs dzird.
Nenoliedzami medijam ir liela ietekme, tas ir rīks, kas spēj manipulēt ar cilvēka prātiem, taču caur savu darbu drīzāk aicinu aizdomāties par to, ka mediju platformas zināmā mērā ir kā atspulgs katra paša iekšējiem procesiem. Kad vēršamies iekšpusē, izrādās, ka vispārējam kakofoniskajam troksnim sākuma impulss ir meklējams indivīda psihes dziļākajos slāņos. Tur sākas īstā saruna par virspusējību, izpratnes un empātijas trūkumu, par atsvešināšanos. Mediji ir tikai rīks, kas mūsu iekšējos procesus paliek zem milzu mikroskopa, kur ir iespējams veikt pētījumu pašam ar sevi, sevī – vai esmu bezpalīdzīgs mediju radītās entropijas upuris vai arī veicu apzinātas, ar savu zemapziņu un apziņu saskaņotas izvēles.
Kā būtisku jēdzienu un saistvielu darba nosaukuma padziļinošajam, pētnieciskajam aspektam, izceļu vārda “projekcija” psiholoģisko šķautni, ko ir pētījis psihoterapeits K. G. Jungs un ko kaut kādā mērā ir turpinājis viņa skolas sekotājs psihoanalītiķis Dž. Holiss. Psiholoģijas kontekstā vārds “projekcija” tiek skaidrots kā “Psiholoģiskais aizsargmehānisms, ko raksturo neapzināta savu īpašību, motīvu piedēvēšana citiem cilvēkiem, tā likvidējot iekšējos konfliktus.” /www.tezaurs.lv / Ja šis aspekts ir neapzināts, tas ir spēcīgs virspusējības, neiedziļināšanās, neizpratnes, pārpratumu, nesaprašanās un atsvešinātības, līdz ar to arī apjukuma, frustrācijas un stresa izsaucējs, “Ja jūs dzirdat kādu kaut ko runājam par kultūras vai cilvēces problēmu, jums vienmēr jāapvaicājas, kas ir pats runātājs, tāpēc ka, jo vispārīgāka ir problēma, jo vairāk tās risinājumā viņš “ieslēpj” paša personisko psiholoģiju. Tas, bez šaubām, var radīt neciešamus kropļojumus un tālejoši kļūdainus slēdzienus, taču, no otras puses, tieši tas, ka vispārīgā problēma ir aptvērusi un ieņēmusi sevī visu personību, ir droša garantija: runātājs to ir patiesi pieredzējis un varbūt pat pārcietis. Tas atspoguļo mums problēmu tieši caur viņa personību un līdz ar to rāda patiesību, kamēr pirmais, izrīkojoties ar personiskajām tendencēm un aizbildinoties, tā izkropļo problēmas objektīvo veidolu, ka veidojas nevis patiesa aina, bet gan māņu tēls.” /Jungs, Karls Gustavs. Dvēseles dzīve. Spektrs, 1994/
Neapzināta savas iepriekšējās pieredzes projicēšana ir cēlonis tam, ka katra nākamā situācija netiek uztverta kā jauna, autentiska pieredze, bet psihe vecajos arhīvos piemeklē līdzības un tad cilvēka prāts un tā radītās reakcijas, darbības jau vadās pēc šiem arhīvu materiāliem, neļaujot jaunajai pieredzei izpaust savu unikālo potenciālu, “Lielu daļu mūsu dzīves nosaka tas, ko loģikas speciālisti dēvē par “pārmērīgas vispārināšanas kļūdu” jeb “maldiem”. Tas, kas agrāk šķita patiess, atkal un atkal tiek uzspiests citām situācijām, radot sākotnējā interpretatīvā izdomājuma pagaidu apstiprinājumu jeb verifikāciju. Lai gan dažkārt mēs no šiem stāstiem izaugam, mūsu dzīvē saglabājas lielākā daļa no tiem, jo īpaši stāsti, kas saistīti ar fenomenoloģiskiem saskarsmes gadījumiem starp sevi un citiem.” /Jungs, Karls Gustavs. Dvēseles dzīve. Spektrs, 1994/
Laikmetā, kad virtuālajā pasaulē notiekošā virspusējā, fragmentārā informācija ir pārpludinājusi cilvēka apziņas lauku, ir viegli aizmirst vai negribēt atcerēties, ka zināt visu nav iespējams, ja vien patiešām neesi uzdevis visus iespējamos jautājumus, uzņēmies atbildību apzināti iedziļināties un izprast situāciju, nevis garāmejot izmanto aizsargmehānismu un īsākā ceļa rīku – projekciju.
Vēl viens būtisks jēdziens darba nosaukuma interpretēšanā ir “izšķirtspēja”. Latviešu valodas skaidrojošajā vārdnīcā tam ir tehniska ievirze, kur pirmā nozīme ir “Mērs, kas raksturo mikroskopa, teleskopa vai citas optiskas sistēmas spēju veidot atdalītus attēlus objektiem, kuri atrodas tuvu cits pie cita,” /www.tezaurs.lv / otrā nozīme ir “Spektrālaparātu spēja izšķirt divus spektrā tuvu esošus viļņa garumus” /www.tezaurs.lv/ un trešā – “Lielums, kas raksturo radara spēju atšķirt divus tuvu lidojošus gaisakuģus.” /www.tezaurs.lv/ Kad izšķirtspēja tiek iedzīvināta cilvēka apziņas laukā, tā kļūst par vienu no būtiskākajām superspējām cilvēka autentiskas dzīves realizēšanā – tas, cik lielā mērā ir attīstīta katra indivīda izšķirtspēja un cik patiesi viņš rīkojas, balstoties uz to, ko šī spēja atklāj, ir izšķirošs faktors tajā, vai ar šo cilvēku ir iespējams manipulēt.
Apvienojot šīs komponentes – iztēlošanos, projekcijas un izšķirtspēju, ir iespējams pietuvināties interpretācijas esencei par darba iztēlotajām ainām, kur reflektēju par pārspīlēto interesi un domāšanu par citu dzīvēm, kas ir šodienas indivīda un sabiedrības nerealizētības sekas, kur prāta un apziņas nodarbinātība ar to, kas tiešā veidā neattiecas uz paša dzīvi, psihē tiek pamatota ar nākotnes plānošanu, paredzēšanu, uzticamību, kontroli, drošības sajūtu, kur sevis attaisnošana robežojas ar “policista efektu”, kad citu dzīves kontrolējot, nav jādomā par savējo. Iztēlotās ainas sniedzas tālu aiz indivīda nerealizētā pašsvarīguma vai unikalitātes robežām – darbs reflektē par informācijas kara aspektu, par skaļo balsi kā apzināti provokatīvu rīku, kas polarizē, māna ar nepatiesību un ir netaisnības epicentrs, kas ir klātesošs globāli ģeopolitiskajos konfliktos, melīgos līderos, kur pasaules sabiedrībās notiek cīņa par to, vai uzvarēs taisnīgums un cilvēciskas vērtības vai arī manipulatīvas varas un ietekmes spējas izmantot jebkādus medijus apzinātām informatīvajām aktiermākslas performancēm un “nejaušībām”, aiz kurām maskējas stratēģiskas likumsakarības.
Simbolika un materialitāte
Savos darbos kā būtisku naratīva nesējspēku vienmēr esam izmantojuši simboliku. Darbā “Neredzamās skaņas, iztēlotās ainas” simbolikai ir piešķirta īpaša nozīme, kur katrs objekts ir kā daudzlīmeņu pavediens, caur kuru cilvēkam ir iespēja paplašināt un vienlaikus padziļināt savu vērīgumu, spēju pamanīt, sajust, aizdomāties, izprast. Dž. Holiss par cilvēka psihi un mūsu prāta spēju vai nespēju izprast simboliku runā ar zināmu ironiju, “Ja jau psihe ir pašregulējoša, pašvadoša sistēma, būtu jauki, ja šī sistēma komunicētu ar mums diskursīvā valodā, piemēram, uzrakstot īsziņu vai nosūtot e-pasta pielikumus, kas mūs informē, kā rīkoties ikdienā. Patiesībā, metaforiski runājot, psihe nudien tā arī dara. Psihe vienmēr mūs uzrunā, izmantojot dažādus ceļus, kas atvērti mūsu cilvēcībā, taču tā izmanto dabas valodu. Jungam reiz jautāja, vai daba, līdzīgi kā mūsu
dīvainajos sapņos, cenšas maldināt. Viņš atbildēja, ka cilvēki mēdz maldināt, bet daba – nekad. Mums ir jāmācās simboliskās izteiksmes valoda, kā to savulaik pārzināja mūsu senči, un jābūt pazemīgiem, cenšoties pieņemt to, ko daba mums atklāj.” /Holiss, Džeimss. Dzīvot starp pasaulēm. Personīgās noturības meklējumi pārmaiņu laikos. Zvaigzne ABC, 2020/
Mūsu darbā reflektējam ne tikai par cilvēka un mediju komunikācijas horizontālo līmeni, bet rosinām aizdomāties arī par vidutājiem, kas aicina uz komunikāciju ar kādu augstāku, numinozu spēku, kurš var dot atbildes uz jautājumiem, uz kuriem cilvēka prāts nespēj atbildēt. Tāpēc simbolikas izmantošanai ir jo īpaša nozīme. “Cilvēka psihe ir piedāvājusi divus instrumentus, ar kuru palīdzību varam pietuvoties, ja ne pilnībā apgūt, iedziļināties, ja ne galīgi izprast, noslēpumos, kas mūs pie tiem virza: metafora un simbols. Abu vārdu etimoloģijas mums daudz ko atklāj. Metafora nozīmē “pārvietot” vai “pārnest pāri”, un simbols nozīmē “projicēt uz” vai arī “projicēt blakus, līdzās”. Ne viena, ne otra mūs tieši nesaista ar noslēpumaino Citu, bet abas mūs pietuvina, liekot mums just attiecības ar šo grūti tveramo Citu.” /Holiss, Džeimss. Dzīvot starp pasaulēm. Personīgās noturības meklējumi pārmaiņu laikos. Zvaigzne ABC, 2020/
Bieži vien cilvēks nav gatavs pārskatīt savu dzīvi vertikālā līmenī, jo tas ir kaut kas abstrakts, nezināms, nepierādāms. Tā kā cilvēka neapzinātajā dabā ir visu skatīt caur projekciju prizmu, simbolika ir spēcīgs rīks, kas ar šo nezināmo ļauj komunicēt pastarpināti.
Izstādes darbs aicina nokļūt ārpus demagoģiskās polemikas, mediju telpas radīto smagnējo blīvumu, sarežģītību un brīžiem pat bezcerību pašķetinot ar zīmi par kāda pārdabiska spēka klātbūtni, kas mūsu kolektīvajā apziņā atgādina par cilvēcību, ienes naivuma pilnu ticību brīnumam, sapni, prieku, tieksmi pēc patiesa piepildījuma, paceļ, uzmundrina un iedvesmo, parāda virzienu, kur atrodama gaisma, miers, labais un laimes esences avots. Tajā pašā laikā darbs rosina neaizmirst, ka viss balstās racionālā darbībā, ka gan paša, gan apkārtējo emocijas var kalpot kā lieliska ēsma un savtīgumā balstīts saturs tiem, kas ir “pielipuši” pie citu dzīvēm. Tas ir kā aicinājums noturēt balansu starp skulpturālu realitāti un tēlainu, stāstošu fantāziju, starp naivumu un starp pārpratumu pilnu prātu vai nepārprotamu tiešumu tajā.
Darba centrālais objekts ir preses konferences pults, kas ir kā baznīcas kancele – metaforisks simbols tam, ka medija būtība un izpausme gadsimtu laikā nav mainījusies. To papildina putni, kas ir atgādinājums par pirmajiem vidutājiem, kas sengrieķu pasaulē ir pildījuši Dieva vēstnešu lomu un bijuši kā savienotāji ar laicīgo un pārpasaulīgo, ar ikdienas realitāti un augstāko, garīgumu, svētumu.
Putna simboliskais aspekts
Atrodoties informatīvā blīvuma kakofoniskajā epicentrā, ir gandrīz neiespējami sadzirdēt būtisko, lai frustrēto, stresa pilno, izsmeļošo sarežģītību vienkāršotu. Cilvēka iekšējā bērna dabā ir cerēt uz brīnumu, uz kādu, kas atnāks un izglābs, tāpēc katru dienu atkal un atkal atgriežoties mediju informatīvajā laukā, cilvēks meklē kādu sinhronitāšu klikšķi, kādu pavedienu, kas viņu aizvedīs pie īstās atbildes. Realitātē īstā atbilde slēpjas paša iniciētā darbībā, taču savā pieredzē esmu novērojis, ka krīzes brīžu risinājums ir atrodams tikai izkļūstot ārpus prāta iniciētas darbības. Tā visbiežāk ir kāda nejauša sakritība, sinhronitāte, savāda dejavu sajūta, kas cilvēkam ļauj un liek apzināties, ka ir kāds augstāks spēks, kas komunicē ar viņu, un kas liek apzināties, ka viņš pareizajā laikā ir nokļuvis pareizajā vietā.
Darbā “Neredzamās skaņas, iztēlotās ainas” vēlreiz atgriežamies pie putnu simbolikas, kas palīdz risināt metaforisko sajūtu par lejupkrītošo cilvēku un kādu augstāku spēku, kas viņu paceļ. Putni jau vēsturiski dažādās kultūrās ir simbolizējuši veiksmi, veselību, bagātību, auglību, mīlestību, gudrību patiesību, kur “vairākumā gadījumu tie kalpoja kā dievu vēstneši / Ozola, Paula. “Spārnotie dievi un draugi.” Diena, 10. aprīlis, 2025/ un ir “cilvēku un kosmisko garu iemiesojumi, kur šo simboliku ir radījis putnu vieglais un straujais lidojums, pacelšanās augstu gaisā un spēja atrasties starp zemi un debesīm.” /Treisiders, Džeks. Simbolu vārdnīca. Tradicionālie un neparastie tēli un simboli. Zvaigzne ABC, 2009/ Šī vēsturiskā iestrādne rada uzticēšanos putniem kā ārējiem vēstnešiem, ļaujot cilvēkam atrast saikni ar paša iekšējiem vēstnešiem. Putns vienmēr ir bijis cilvēka tuvumā pat tik lielā mērā, ka senākos reliģiskos rituālos “cilvēki vēlējās līdzināties putniem, atdarinot to izskatu, tērpus uzvedību, kur atdarināšana ne vienmēr nozīmē vēlmi pārtapt un kļūt par putnu, arī putnu atdarināšanas rituāli nav vērsti uz mēģinājumiem dzīvot putnu dzīvi, bet gan kaut uz brīdi iegūt kādas putnu spējas. [..] vairākumā tie ir gadījumi, kas ir saistīti ar putnu spējām būt augstu debesīs, tuvāk dieviem, tātad būt labāk uzklausītiem, un varbūt tiem ir spējas uzzināt dievu domas.” /Segliņš, Valdis. Kad putni lēma par cilvēkiem. LU Akadēmiskais apgāds, 2025/
Putnu simbolikas iesaiste ir kā atgādinājums par dabisko cilvēkā pašā, “Mūsu attiecību ar dabu “dabiskošana” ir līdzīgs aicinājums uz spēli, kas ļauj mums pastāvēt attiecībās ar to, kas, izmantojot konvencionālās formas, atrodas ārpus mūsu sapratnes spējām.” /Holiss, Džeimss. Dzīvot starp pasaulēm. Personīgās noturības meklējumi pārmaiņu laikos. Zvaigzne ABC, 2020/
Paļaušanās tikai uz sevi, savu prātu, ir lepnības un augstprātības forma, kas sabiedrību ir novedusi pie atklāsmes, ka materiālā pasaule spēj nodrošināt tikai iluzoru drošību, ka patiesā drošība ir meklējama kur citur – ārpus mūsu prāta viszinīgās tuneļpieredzes, “Mums ir zudušas visas viduslaiku cilvēka metafiziskās garantijas, mēs esam tās apmainījuši pret materiālās nodrošinātības, vispārējās labklājības un humanitātes ideālu. Ikvienam, kam tagad šis ideāls vēl nav satricināts, nepieciešama vairāk nekā viena parastā optimisma deva. Arī šī drošība ir zudusi, jo mūsdienu cilvēks ir ieraudzījis, ka ikviens progress ārpasaulē rada arī vēl lielākas katastrofas nemitīgi pieaugošu iespējamību. Cerības un fantāzijas izbīlī atkāpjas no šādas ainas.” /Jungs, Karls Gustavs. Dvēseles dzīve. Spektrs, 1994/ Taču visvienkāršākajā nozīmē, kas ir balstīta manā līdzšinējā personiskajā pieredzē, putni ir kā simbols cilvēcības un labestības vēstījumam, kuras mūsdienu pasaulē ļoti pietrūkst. Tādā vienkāršā ikdienā putni ir kā prieka, dzīvesprieka, enerģijas nesēji un paudēji, pretēji tam nospiedošajam informatīvajam laukam, kas šo prieku un enerģiju atņem.
Preses konferences pults kā mācītāja kancele
Darba vienojošais, centrālais objekts ir preses konferences pults ar koka mikrofona statīviem, ko esam realizējuši kā mācītāja kanceli baznīcā. Šis simboliskais elements ietver vairāku līmeņu naratīvu.
Savā pamatnozīmē mācītāja kancele ir kā cilvēka vidutājs sarunai ar Dievu vai ar to augstāko, pārdabisko aspektu, kam cilvēks tic. Dž. Holisa ironiskais izteikums ir kā psihoanalītisks pamatojums tam, kas cilvēka iekšpasaules kontekstā ir izstādes centrālā elementa esence, “Ja pasaule vai mani kompleksi mudina ievērot kādu dienaskārtību un es tai kalpoju, cik vien spēju, un esmu atalgots ar pozitīvu sajūtu zudumu attiecībā uz šo mērķu kopumu, tad esmu saņēmis nepārprotamu uzaicinājumu augstākā līmeņa apspriedei ar sevi pašu.” /Holiss, Džeimss. Dzīvot starp pasaulēm. Personīgās noturības meklējumi pārmaiņu laikos. Zvaigzne ABC, 2020/
Kad notiek dzīves kritieni, rodas lielie, eksistenciālie jautājumi kādam, visticamāk, pašam sev. Varbūt šis objekts ir simboliska preses konference mums pašiem, savai dziļākajai būtībai – kā domāšanas, progresa un risinājuma monuments. Tas ir kā simbols cilvēcīgai interesei – interesei, attīstībai, kas mūs visiem dod stimulu dzīvot, kas dod enerģiju. Tajā pašā laikā tas atgādina, ka reizēm visu zināt uzreiz var būt psihei neharmoniski.
Cilvēka kā medija kontekstā šis objekts ir kā nepieciešamība, vēlme vai pašsvarīgums pašam kļūt par mediju, pievienojot savu skaņu kopējā trokšņa virpulī. Kopējās mediju teorijas kontekstā šī kancele jeb preses konferences pults ir kā sistēma, kas uztver un piefiksē laukā virmojošās emocijas, lai pēc tam tās pārraidītu tālāk. Šīs instalācijas metaforiskā misija ir salīdzināma ar mediju vidē ierastu fenomenu – preses konferenci, taču, pārvērsta mācītāja kancelē, tā ir kā baznīcā sarīkota preses konference, kur cilvēki ir sanākuši ar saviem jautājumiem numinozajam, pārdabiskajam spēkam. Šeit neviens jautājums nav muļķīgs jeb, kā ir izteicies Krišs Salmanis, “Uzdodot naivus jautājumu, var gadīties saņemt vērtīgas atbildes.”
Cilvēkiem ir sapņi, ir apjukums, un viņiem ir jautājumi kādam, kurš spēj dot atbildes. Mediju manipulatīvais lauks preses konferenču pieredzē līdzinās baznīcu dogmatiskajiem aizsargmūriem – jautājumu, kas prasa godīgas atbildes, ir daudz, taču šķietamais laika rāmis ir kā aizsargmehānisms tam, lai no patiesas atbildes izvairītos. Nereti šīs atbildes ir vien gudru, diplomātisku frāžu izmantošana, nepasakot neko, tādējādi šis darbs ir kā neliela refleksija par šobrīd pasaulē esošo nespēju strikti un asi reaģēt uz notiekošajām necilvēcībām.
Mūsu darba mērķis nav dot viszinīgas vai izvairīgas “pareizās” vai faktoloģiskās atbildes, bet uzdot jautājumus, uz kuriem neesam varējuši saņemt atbildes informatīvi pārblīvētajā mediju telpā.
Filmas “Konklāvs” galvenais varonis kardināls Lorenss saka, “Mūsu ticība ir dzīva tieši tāpēc, ka tā iet roku rokā ar šaubām. Ja pastāvētu tikai pārliecība un nebūtu šaubu, tad nebūtu arī noslēpuma un līdz ar to arī nebūtu vajadzīga ticība. Lūgsim, lai Dievs mums dod pāvestu, kurš šaubās.” /Dir. Berger, Edward, Auth. Harris, Robert. Conclave, 2024/ Šāda pieeja ir kā iekšējais apvērsums – uzdodot jautājumus, apšaubīt, apstrīdēt mediju kultivēto priekšstatu, pārliecību, dogmu un normu atbilstību katra paša unikālajai izpausmei.
Kā praktisku un naivu, taču patiesu piemēru varu piedāvāt ieskatu pašam savā iekšējā preses konferencē. Es savā, mileniāļu, paaudzē un savos vērojumos uzdodu jautājumus nevis apgalvoju.
Kādā publiskā diskusijā dzirdēju, ka alfa paaudzes bērni vairs Disneja animācijas filmas neskatās, līdz ar to nākamās paaudzes būšot reālistiskākas, apzināšoties reālās iespējas – ko var un kas ir sapnis par brīnumu.
Mana paaudze ir Disneja paaudze, kas tic putniņam, tāpēc turpina sapņot, ticēt. Mans jautājums kā alfas paaudzes bērnu tēvam, kam ir svarīgi aizdomāties par to, kādā pasaulē dzīvos mani bērni – vai tiešām būs tā, ka nākamās paaudzes nemācēs sapņot, līdz ar to būs depresīvāki, vai arī tas ir tikai vienpusējas pieredzes viedoklis, kas piepildīsies tikai daļā sabiedrības?
Vēl vienu preses konferences diskursu piedāvā grāmatas “Letters to Gorbachev: Life in Russia Through the Postbag of Argumenty/Fakty” skatījums, kur centrā izvirzās mediji kā sabiedrības ietekmētāji un pārveidotāji. Lasītāju vēstulēs ietvertais vispārējais noskaņojums pauž neapmierinātību ar gadu desmitiem ilgušo cenzūru un propagandu, vēlmi pēc pārredzamības un patiesības medijos, kas pārskatītu gan korupciju, gan vēsturi. Šajā gadījumā preses konference reflektē par mediju kā par platformu dažādām balsīm, atspoguļojot sabiedrību pārejas posmā un mediju izšķirošo lomu publiskās diskusijas veidošanā. Grāmatā apkopotās vēstules ir kā apliecinājums mediju mainīgajai lomai Padomju Krievijā, kas uzrunā cilvēkus, kuri vēlas iepazīties ar necenzētu informāciju un piedalīties pārmaiņās. Šeit vēstules ir kā neskaitāmi jautājumi kādam lielākam spēkam, kas dotu cerību pārmaiņām. Taču būtiskākā līdzība vai paralēles preses konferences objektam ir naivā būtība, cilvēka cerība gūt atbildi – ticība kam tādam, kas varētu dot atbildi pat tad, ja atbilde nekad netiks sniegta – vēstules krājas kaudzēs bieži vien tā arī neatvērtas.
Preses konferenču jautājumi bieži vien pēc būtības tā arī netiek atbildēti. Ar ironiju nākas secināt, ka mediju pasaulē ir ienācis kāds, kurš ir atvērts ikkatram jautājumam un ar vēl nepieredzētu cītību ir gatavs atbildēt – mākslīgā intelekta lietotne ChatGPT. Šis rīks ir gatavs iesaistīties preses konferencē, atbildēt uz visām vēstulēm, taču jautājumu par uzticamību un galīgo patiesību tas neatceļ.
Mikrofoni un vadi
Mikrofoni un vadi ir kā konferences pults jeb mācītāja kanceles papildelementi, kas vairāk simbolizē mūs visus, kas esam kā medijs, kā satura redaktors, unikums, speciālists, komunikators, cita redzējuma attēlotājs, unikālais žurnālists vai blogeris, kopējās masas pārzinis, eksperts, mārketinga speciālists, vēstnesis, patērētājs un vienlaikus kopējās masas ietekmētājs. Vadu simbolikas pamatā ir informācijas ceļš un tās pārstrāde, virziens un mērķis, kur viss nereti nonāk vienuviet vai no konkrēta punkta izplatās visos virzienos. Šie mediju rīki simboliski reflektē arī par to, kas tiek cenzēts – nepieslēgts, pārrauts, ielikts neatbilstošā rozetē vai ieslēgts neatbilstošā sistēmā.
Vads ir arī kā grafiska sasaiste starp punktiem.
Estētiskie simboli.
Šobrīd vizuāli pieblīvētajā pasaulē cilvēka lielākā vēlme ir atrast patiesumu un vieglumu, kas dod atelpu no neskaitāmajām estētiskajām sarežģītībām, vienlaikus tiecoties pēc apzināti saprotamiem skaistuma vēstnešiem, trendiem, absorbējot un rezonējot ar visu, kas notiek. Tas rada nevis cerību par skaistuma perspektīvu, bet drīzāk sagurumu, tamdēļ estētiskie simboli ir liels izaicinājums un vienlaikus arī mierpilna saruna pašam ar sevi.
Darba pamatā kā materiāls tiek izmantots koks, kas pilda arī estētiskā simbola lomu – tas runā par gotiskā un baroka baznīcu kokgriezumu estētiskajiem pirmavotiem, baznīcām, senajiem altāriem, amatniecības mākslu, un ir bijis viens no cilvēka pirmajiem apgūstamajiem materiāliem sava medija nodošanai citiem. Šī estētiskā simbola uzsvars ir uz godīgu materiālu izmantošanu un godīgu amatniecību, kurā ir minimāla apdare un pastāv roku darba kā vērtības cildināšana. Tādējādi koks ļauj sajust pārdabiskā spēka klātbūtni, kas bieži raksturīga senās baznīcās, ikonās, skulptūrās, mēbelēs un to apdarē.
Koks kā materiāls ir raupjš, tajā pašā laikā tas ir naivs un skaistināts estētiskās klātbūtnes efekts ar savu naratīvu – kā dekors, kā sakrāls reliģisko kultu un tiem raksturīgo elementu kods.
Kā ierasta, pieņemta mediju standarta estētika ir mikrofoni ar logo kubu jeb identifikatoriem, kas ir spilgts mūsdienu simbols mediju vizuālajā kodu pasaulē, kas savu pirmsākumu piedzīvoja 20. gadsimta vidū. Šie logo kubi ir kā kompānijas pašapliecināšanās vizītkarte, tajā pašā laikā arī kāda informatīva virziena kultivētāji. Šis simbols atgādina, ka zīmola zīmogu blīvums pastāv it visur.
Atbilstoši vadu un dažādu skaņu sistēmu estētikai, vadi, pārveidotāji, pagarinātāji, gaismas objekti ir sadzīviskā reālisma estētikas klātbūtne.
Mūsu darbā esmu pievērsies tiem dažādajiem aspektiem, kas ir pamatā tai entropiskajai informatīvā lauka pārblīvētībai, ko šobrīd pieredzam, uzsverot šā brīža mediju fenomena visaptverošo, daudzšķautņaino dabu. Tā kā jau sākotnēji apzinājāmies, ka mūsu mērķis nav meklēt konkrētas atbildes, bet dot impulsu un vietu iekšējai sarunai, refleksijai, dažādās materialitātes vēstījumi atbalstīja mūsu centienus šo konceptu izteikt vizuālā valodā. Līdzās savā ziņā abstraktajām, taču stāstošajām dažādu materiālu skulptūrām, teorētiskā prakse palīdz noturēt balansu. Tādējādi arī putnu balsta konstrukcijas apzināti tika atstātas redzamas – lai darba iedvesma nebalstītos vien kādā netveramā gara spēka piedāvājumā, bet dzīves realitātē, dažādos pētījumos. Vienlaikus mūsu rotaļīgā rotaļāšanās telpā ar koka putniem, mikrofoniem, skaņu sistēmām ir kā tāda leiputrisku iespējamību tveršana, kur ir viss no visa – kā mūsdienu mediju pasaule, kurā sastopami gan pārpratumi, neveiklības, nejaušības, gan kontrole un apzinātība.
