šī pasaule un citas pasaules arī
Fotoieskats Amandas Ziemeles personālizstādē / Izstāde VV Foundation PAiR rezidencē skatāma līdz 7. augustam
Izstāde “šī pasaule un citas pasaules arī”, kas vēl līdz 7. augustam skatāma PAiR galerijā Pāvilostā, ir fragments no Amandas Ziemeles (1990) veidotās Latvijas paviljona ekspozīcijas O day and night, but this is wondrous strange…and therefore as a stranger give it welcome Venēcijas biennāles 60. Starptautiskajā mākslas izstādē 2024. gadā.
Objekti, kas sākotnēji radīti industriālajam Arsenālam, no Venēcijas lagūnas atceļojuši uz Baltijas jūras piekrasti. To neparastajās formās un virsmās, kas glabā otas sajūsmināto triepienu nospiedumus un precīzos žestus, atspīd saules ceļš. Amandas darbs ir gan šaubu, gan drosmes akts, reflektējot par mūsdienu pasaules daudzveidību un nenoteiktības klātbūtni. Šī un cita arī saplūsme.
Izstādes “Amanda Ziemele: šī pasaule un citas pasaules arī” ietvaros sastopamas divas no astoņām būtnēm, kas bija eksponētas Latvijas Paviljonā 60. Starptautiskajā mākslas izstādē La Biennale di Venezia: Cool as a Cucumber un Close Your Eyes.
Foto: Sintija Gādiga
Foto: Sintija Gādiga
Foto: Arterritory.com
Foto: Sintija Gādiga
Foto: Sintija Gādiga
Foto: Sintija Gādiga
Foto: Sintija Gādiga
Foto: Sintija Gādiga
Tekstuālais ceļvedis izstādes apmeklētājiem
aizmirstais saullēkts. iezīmējas pirmā formu kontūra. pasaule dzimst.*
virs horizonta slēpjas gaidīšanas alkas. pasaules izrunā vārdus aiz valodas; pirmsrunas pamošanās un tūlītējas saziņas mirklis. apturēta, migrējošas formas virpulī iesprostota semantika, emancipācijas robežstāvoklis. teikums, sveša struktūra, izgudro nozīmi, visu gaidas – sava veida atklāsme, galīga vilšanās. kādēļ šī pasaule?
šī pasaule, bērnības sapnis, formu matrica pusaudzības mēģinājumu telpā. nesniedzot glābiņu, rītausmas un krēslas neskaidrība, solījums, tā nevainības aizsargzona, ir ceļš uz fantastisko "es" pasauli, nākotnes žanra embrionālu formu. dienu no dienas, aizvērtām acīm, ievainotiem plakstiņiem, tukšuma palīgi, lūpas pieskaras planētas dārznieku lūpām. pasaules plaukstošā stigma. par spīti.
un citi. citi? noliegts, citas pasaules pārkāpj izslēgšanas īpatnības; sazvērējušies viņi vienojas par savām īpašumtiesībām un piederību. nepārtraukta apjukuma sajūta: viens un otrs, milzuma gramatika, singularitātes izaicinājums. ieelpo dziļi, ieelpo vēlreiz… mēs ceļam gaisa pili, no tava gaisa. un citi. mēs lūdzamies (par tevi). izmantošana, nebeidzama atvainošanās, izdzīvojot šo pasauli, mīlot tās visu iekļaujošo pilnību un plakanumu…
ja nu? ja nu mēs būtu dārzs, vienalga kādas revolūcijas apdāvināto eņģeļu kopts, dumpīgs gars per se? vai tu esi vientuļš augs, pamests mūsdienu pasaules dārzkopībā, vai arī tevi pievelk citu pasauļu veģetācijas daudzveidība? acīmredzama identitātes krīze, jūras straumju performativitāte, un sēklas, ko ieelpo dabas ritms, mātes instinkts, kas ilgojas pēc gara kolektīvisma.
viscerālas fantāzijas, to rēgi un ēnas. pagarināts apskāviens. sargājot formu, tās stingrību un disonansi, amanda konstruē gleznu kā dialoģiska spēka darbu, kur krāsa – hromatiska prieka dzīvotne – svin savu epifānisko dabu. krāsa ir materiāls, ar kuru es domāju; katrs pigments un katrs tonis ir kognitīvā procesa daļiņas starp patiesības paušanu un maldināšanu. krāsa ir smadzeņu darbības somatiska sastāvdaļa; tās viskozitāte un grēcīgais biezums, tekstūras sajūta un jaundzimušas ādas trīsas, ko glāsta otas tecējums. virsma ir klajš lauks, ainava ar ceļiem, kas atspoguļo mākslinieka rokas horeogrāfiju. amandas figūras mīl dejot; viņu izstāde – brīvā stila kompozīcija brīvdabā – ir baleta nodarbība, kas iemūžināta sastingušā bērnības atmiņu fotogrāfijā. dejotāju ķermeņi kontrolē savu ātrumu un kustības, izaicinot savas prasmes riskantā, bieži vien vardarbīgā akrobātikā, kas paceļ lidmašīnas kā citplanētiešu propellera lāpstiņas no šīs pasaules un arī citām pasaulēm. vējš svilpo unisonā, membrānām saplūstot aerodinamiskā virpulī. mākslinieks atklāj miesiskās struktūras fizikalitāti; mugurkaula skriemeļi, izliekti un salocīti, vienlaikus ievainojami un stingri, noķerti ekshibicionistiskā apvērstas sagaidīšanas žestā, projām vērsta skatiena pārveidotā sveicienā, uz vuārisma robežas. katrai būtnei ir savs raksturs, uzstāj mākslinieks, attēlojot iekšēju dumpinieku apturētas noslēgtības un pazemības stāvoklī (it kā īslaicīga apņemšanās). kas viņi vispār ir? hamlets un horācijs zem burleskas vārdu maskas? vecmodīgi šekspīriski nesapņotāji vai drīzāk beketiski antivaroņi laika, kas izgāzies no eņģēm, krustcelēs? varbūt mūsdienu algoritmiskā režīma un tā ornamentālās dziņas aģenti? vai izgāšanās (mācies izgāzties labāk!) var stāties pretī iedomātas nodevības morālajam imperatīvam? kā ar pavedināšanu uz līdzdalību? tik daudz ko iegūt neskaidrības un šaubu žēlastībā. iesim kopā, apburts čukst apreibušais hamlets, iedomīgās žēlastības princis, iesim kopā, kā atbalso viņa spoks (un joprojām tavi pirksti tev uz lūpām). šajā augstās drāmas garā amanda izstrādā nejaušas kopā būšanas, tuvuma piedāvājuma un dāsnas rīcības gramatiku, jo gleznot nozīmē gaidīt ziedojumu, kā apgalvo fenomenologs, lai atklātu neredzamo, dāvanu un brīnumu. kopā būšana ir vissvarīgākā.
amandas glezniecība, pašas mākslinieces vārdiem runājot, ir glezniecība bez robežām. tā nepiespiesti izjauc robežas; tā sniedzas tālāk un augstāk, pieskaroties zemei un vienlaikus levitējot, šķērsojot formas un ieraduma robežas. apvienojot kontūru un ēnas mirdzumu, tās polimorfā daba pāraug laiku un pārsniedz tradīciju. tā ir atbrīvojoša prakse, šī un cita atkalapvienošanās, paplašināta telpa, daudzskaitlīga savā būtībā un starojoša. krāsu lauka glezna un pazīstamas melodijas toņa gabals iet pāri viens otram šķietamā beznosacījumu sapīšanās romantikā. ai diena un nakts, no pussalas, pār brāzmainiem vējiem, līdz jūras krastam, saules ceļojums seko svešinieku daudzajiem ceļiem, svešiniekiem visur, šīs pasaules un arī citu pasauļu r-evolucionāriem, tālu prom tik tuvu, gleznaina kritiena izpildītājiem un novērotājiem.
tomēr un par spīti visam: pagarināts, sirsnīgs apskāviens. mierīgs krasts, nepārtraukts vilnis, pārējais ir klusums, apvārsnis neizteiktiem vārdiem, gaisa šalkoņa.
starp mūsu atvērtajiem ķermeņiem debesis bija mirdzošs mākonis.*
adams budaks, kurators
* luce irigaray, elemental passions, routledge new york 1992
