Oranžā pils
Sešas spilgtas personības Latvijas Mākslas akadēmijā
27/08/2019
“Mākslinieks un mākslas pedagogs ir īpaša profesija. Tie ir cilvēki, kuri piešķir dzīvei krāsu, skaņu, smaržu un garu. Katrs, kurš sevi ziedojis citu attīstībai, ir strādājis pagājības nezūdamībai un nākamības iespējamībai vienlaikus,” tā, aicināta padalīties atmiņās par dažiem Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējiem, saka LMA Informācijas centra vadītāja un mākslas zinātniece Ingrīda Burāne.
Boriss Bērziņš. Mākslinieks un modelis. 1985
Šī gada 20. augustā ar iespaidīgām svinībām tika aizvadīta Latvijas Mākslas akadēmijas simtgade – suminot gan akadēmijas institūciju, gan pasniedzējus, studentus un darbiniekus. Par īpašu notikumu kļuva arī nupat izdotās LMA simtgades grāmatas prezentācija. Šai izdevumā 100 autori radījuši savas interpretācijas par kādu no akadēmijas dzīves gadiem. Tie, kuri jebkad mācījušies vai nonākuši akadēmijā, noteikti zina, ka šī ir ne tikai izglītības iestāde, bet gan vieta, kur satiekas un rodas personības. “Kad Latvijas Mākslas akadēmijas simtgadē palaižu skatu un domas aizvadītajās desmitgadēs, tad jāatzīst, ka tā ir manas dzīves nozīmīgākā daļa. Pirmais karnevāls 1966. gadā, kad kā vidusskolniece iekļuvu raibajā ņudzeklī, pateicoties māksliniekam Rūsiņam Rozītem. Imatrikulācija 1971. gada 1. oktobrī, kļūstot par Mākslas vēstures un teorijas dienas nodaļas studenti ar apliecību, kuru greznoja rektora Leo Svempa paraksts, un absolvēšanas diploms jau ar rektora Edgara Iltnera parakstu pēc diplomdarba “Dažas domas par gleznotāju Induli Zariņu un viņa daiļradi” aizstāvēšanas. Un 40 darba gadi – no 1979. gada 1. septembra, uzņemoties Informācijas centra (tolaik – Latviešu mākslas vēstures mācību laboratorija) vadītājas pienākumus un paralēli lasot lekcijas, konsultējot, vadot seminārus, diplomdarbus, darot visu, ko uzskatīju par nepieciešamu pilnvērtīgam pedagoģiskam darbam augstākajā mākslas izglītības iestādē,” atminas Ingrīda Burāne. Savam stāstījumam par akadēmiju viņa dod nosaukumu “Mana oranžā pils”, tādējādi atsaucoties uz Marisa Vētras atceri par viņa darba gadiem Latvijas operā – “Mans baltais nams” – un apspēlējot akadēmijas ēkas patosu: “Jā, kaut arī viena no skaistākajām Rīgas ēkām, tā tomēr būtu nedzīvi klusējoša, ja tajā nemācītos, nestrādātu, nepilnveidotos, nepriecātos, nesaķīvētos, nemīlētu, netenkotu, nedzīvotu savu vienīgo un neatkārtojamo ikdienu un svētkus visi, kas pieder Latvijas mākslai, tās pagātnei, šodienai un nākamībai. Kad agros rītos eju pa tukšo otrā stāva gleznotāju gaiteni, tad uzlecošās saules slīpajā ņirboņā saredzu, sajūtu, sastopos ar visiem, kuri devuši padomus, uzmundrinājuši, sajūsminājuši ar mākslinieciskā un pedagoģiskā darba prasmēm, iešķīluši kādu negaidītību vai reizēm sāpinājuši – Konrāds Ubāns un Eduards Kalniņš, Emīls Melderis un Pēteris Upītis, Roberts Muzis un Uno Daņiļevskis, Rūdolfs Heimrāts un Alnis Mitris, Alberts Terpilovskis un Sarmīte Ozoliņa, Gunārs Zemgals un Pēteris Martinsons, Voldemārs Šusts un Georgs Smelters... Koleģiālās vienotības un spēka avoti visi nav pat še pieminami. Tāpēc tikai daži puzles krikumi, kuri kā personības bijuši tuvāki, saprotamāki, darījuši ikdienu piesātināti mirdzošu.”
Indulis Zariņš
Viens no izcilākajiem 20. gadsimta latviešu gleznotājiem, kuru laikabiedri mēdza saukt par “zelta meklētāju”, bija Indulis Zariņš. Iedvesmojoties no Rietumeiropas modernisma, viņš attīstīja profesionalitāti un māksliniecisko brīvību, ko centās iemācīt saviem studentiem. “Draudzība ar Induli Zariņu iesākās mana diplomdarba tapšanas laikā un saglabājās līdz viņa ieiešanai Aīda valstībā 1997. gada 13. aprīlī. Neklātienē tā turpinās joprojām. Spontāns un apdomīgs vienlaikus, asprātīgs un dzēlīgs, skaistuma pielūdzējs, kurš varēja brevi manu doties uz smalku suareju vai teātra pirmizrādi, ja nācās pārtraukt darbu pie molberta,” stāsta Ingrīda Burāne. Ilgus gadus Indulis Zariņš bijis pasniedzējs un Monumentālās glezniecības meistardarbnīcas vadītājs, no 1988. gadam līdz pat sava mūža izskaņai bija LMA rektors. “Kā Monumentālās glezniecības meistardarbnīcas vadītājs veidojis un atraisījis visus talantus, kuri šobrīd nosaka latviešu glezniecības virsotnes. Kā rektors – viens no nozīmīgākajiem vīriem līdzšinējo desmit akadēmijas vadītāju pulkā. Īpaši jaudīgi, kad pēc Atmodas izvirzījām mērķus, kalām plānus (tolaik pildīju Rektora padomnieku konventa locekles pienākumus), kā atjaunot vērtīgāko 20.–30. gadu profesionālajā stabilitātē un spodrināt Latvijas Mākslas akadēmiju par greznu pērli Eiropas mākslas skolu vainagā. Ar kolēģu ieinteresētību un atbalstu Indulim Zariņam tas izdevās teicami, tāpat kā otas skrējiens pār viņa daudzajiem audekliem, kartoniem, akvareļpapīriem.”
Tatjana Kačalova
Par profesori Tatjanu Kačalovu Ingrīda Burāne atminas, ka viņa bijusi kā “apjomīgi kopoti raksti, kurus nav iespējams izlasīt vienā paņēmienā”. Viena no sava laika spilgtākajām personībām un autoritātēm mākslas zinātnē, kas faktiski likusi pamatus tālākai šīs nozares attīstībai Latvijā. “Sevī Tatjana Kačalova glabāja nodaļas par bērnības gadiem Pēterburgā plašā aristokrātiskā ģimenē un glezniecības studijas pie akadēmiķa Vilhelma Purvīša. Jau mūža otrajā pusē viņa izveidoja latviešu mākslas literatūrā nozīmīgāko monogrāfiju par ainavu glezniecības ikonu Purvīti. Tur slēpās līdzdalība pirmskara Rēriha biedrībā, izsūtījuma gadi Tomskas apgabala Kolpaševas sādžā (1949–1955) un vairāk nekā 40 darba gadi, izglītojot Mākslas akadēmijas visu nodaļu studentus aizrobežu mākslas vēsturē.” Savās nodarbībās viņa runājusi par to, ko pati tika redzējusi – atšķirībā no citiem Kačalova mākslu savā dzīvē bija skatījusi tuvplānā, ne tikai no melnbaltām sliktas kvalitātes reprodukcijām. “Ne velti, kad profesore aizgāja pelnītajā atpūtā, uz 24. auditorijas (kas tradicionāli bija viņas lekciju telpa un tagad pievienota bibliotēkai) durvīm kāda roka bija iegravējusi – “Klonēt Kačiņu!”. Viņa bija stingra, reizēm nepiekāpīga, bet aizvien ap viņu virmoja smalkjūtīga tolerance. Kā jau īsteni radoša personība, viņa ne vienmēr pievērsa uzmanību savam ārējam veidolam, bet redzes atmiņā man palicis, kā Vilhelma Purvīša kārtējās lieljubilejas svinībās profesore ietipināja akadēmijas aulā: sirmā galva eleganti frizēta un ap pleciem tādas pat nokrāsas sermuļādas manto. Pēc aiziešanas no akadēmijas profesore no sirsnīgas kolēģes tapa par gudru, ieinteresētu sarunu partneri, kad bieži vien viesojos viņas Krišjāņa Valdemāra un vēlāk Jāņa Asara ielas dzīvoklī. Atziņa un padomi, kuri joprojām derīgi un dzīvīgi, kaut neklātienes sarunas tagad jādodas risināt uz mājīgo Juglas kapsētiņu.”
Romis Bēms
Runājot par gleznotāju un mākslas zinātnieku Romi Bēmu, Ingrīda Burāne atceras, ka viņš vienmēr pārvietojies lēnā, nedaudz šļūcošā gaitā, “it kā uz kamiešiem uzkrauts viss atbildības smagums par Latvijas akvareļglezniecības gaitu un to, kā topošajiem ģēnijiem darīt zināmus kaut vai dažus Latvijas mākslas vēstures faktus.” Līdzās viņam vienmēr bijis uzticams draugs, pūdelītis Žeriko, kurš bieži vien piedalījies saviesīgajās pasēdēšanās: “Reiz, kāpjot viņam [Žeriko] pāri, Vilis Ozols norūca: “Ko tu te guli, izlaidies kā Pinnis latviešu glezniecībā!” Aiz muguras Bēmam bija vētrainie jaunības gadi, kuru atmiņās viņš labprāt kavējās, bet domas spontanitāte asa un profesijas izpratne teicama. Vārdus Romis izvēlējās apdomīgi un izteica klusināti, taču tiem bija vērtības un nezūdamības svars.” Atmiņās saglabājies, ka bijuši studenti, kurus nav apmierinājusi Bēma brīvdomība attiecībā pret pasniegšanas formu – brīvi stāstot par mākslas vērtībām visa gadsimta garumā, viņš nereti nokaitinājis kādu topošo mākslas zinātnieku. “Viņi alka pēc lekciju materiāla grodākas sistematizēšanas, kanonizēšanas, pareizību aksiomām un neapgāžamajām patiesībām, kādas šajā zinātnes nozarē nemaz nav iespējamas. Bēma spēks ir interešu dziļurbumos, neordinārajā parādību un norišu traktējumā, profesionālajā valodas blīvumā un izteiksmē. Derīgi, neaizmirstami, tālāk attīstāmi un kopjami viņa redzējumi rakstos, katalogos, grāmatās iestrādātais. Īpaši Romis atraisījās, kad pēc lekciju stundām uzkāpa manā kabinetā vai abi mērojam kopīgo ceļu cauri Esplanādei, pa Brīvības ielu, lai nogrieztos uz Blaumaņa ielas. Tur pirms Roma dzīvokļa ir nams, kurā dzīvojis Boriss Vipers un pagrabstāvā atradās veldzējošā “Kristīne”. Tajā uzzinu tās Latvijas mākslas vēstures fineses, par kurām okupācijas gadu oficiozi klusē.”
Boriss Bērziņš
Mākslinieks Boriss Bērziņš neapšaubāmi ir viens no ievērojamākajiem “skarbā stila” pārstāvjiem un arī liela personība Latvijas Mākslas akadēmijas dzīvē. “Par Borisu Bērziņu jau ir pateikts un sarakstīts tik daudz patiesību un aplamību, ka būtu lieki ko piebilst,” saka Ingrīda Burāne. Bērziņš strādājis dažādās tehnikās, radot formālu risinājumu pārpilnu mākslu. “Divi mazi smaidi. Satiekamies pēc vasaras atvaļinājuma, lai dotos uz tradicionālo akadēmijas pedagogu un darbinieku kopsapulci, kurā tiks pārrunāti nākamā mācību gada uzdevumi, darba gaita un budžeta iespējas. Abi esam gana apaļīgi, un Boriss sveicinājuma vietā vaicā: “Vai tu kurpes vēl vari aizsiet? Es – ne”. Vēlākajos gados, kad jau viņš slimoja, reizēm uz nodarbībām neatnāca. Tā arī vienā mācību gada sākumā uz pirmajām nodarbībām Meistara nav. Tekstila nodaļas pirmā kursa studentes pašas uzlikušas klusās dabas uzstādījumu gleznošanai un sākušas strādāt. Atnāk Meistars, paskatās uzstādījumu un sāk kaut ko pārkārtot. Jaunās censones izbrīnītas: “Kas jūs tāds būtu?” – “Bērziņš”. Darbnīca piešalc ar smiekliem: “Jā, jā... Varbūt pat Boriss?!”.”
Valdis Villerušs
Ivars Heinrihsons
Divi vienas paaudzes pasniedzēji – Ivars Heinrihsons un Valdis Villerušs – savu profesionālo karjeru LMA uzsāka 70. gados. “Abi vēl šobrīd aktīvi atklāj jaunas zināšanas un prasmes studentiem: Ivars – Glezniecības katedrā, Valdis – Grafikas katedrā. Abi teicami aroda meistari, ar plašām zināšanām, profesionalitāti radošajā jomā: Ivars – glezniecībā un grafikā, Valdis – grāmatu mākslā un mākslas zinātnē. Erudīti metodiķi un iedvesmojoši ceļu atklājēji tiem, kuri grib daudz un nopietni strādāt,” tā abus māksliniekus un pasniedzējus raksturo Ingrīda Burāne. Ciešā sadarbībā ar Sagatavošanas kursu vadītāju Dagmāru Villerušu un citiem kolēģiem abi mākslinieki ir iedvesmojuši un izglītojuši daudzus desmitus jaunu cilvēku, principā liekot pamatus nākamajām paaudzēm. “Kā jau pie māksliniekiem, akadēmijā daudzas lietas un norises ir pretējas ierastajam. Gadu gadiem Sagatavošanas kursu telpas un darbnīcas ir ēkas jumta izbūvē, kaut tieši še visiem mācekļiem tiek iedoti pirmie pamatīgie pamati aroda apguvē. Nav pat saskatāms, cik pretendentiem Ivara un Valda darbs devis iespēju saņemt Mākslas akadēmijas studenta apliecību. Un iespējams, ka vēl nozīmīgāka ir tā artava, kuru viņi no sava radošā darba atrāvuši, ilgstoši strādājot Pedagoģijas katedrā, pirms tā tika slēgta. Tas bija ļoti neapdomīgs un netālredzīgs solis Latvijas māksla izglītības kopainā. Katrā ziņā uzmanība, pacietība, ieinteresētība, kuru Ivars un Valdis veltīja saviem studentiem grūtajā neklātienes mācību ciklā, atklājās kā praktiskajos, tā teorētiskajos diplomdarbos. Un, uzskatu, arī izpratnes blīvumā, kuru akadēmijas absolventi paņēma līdzi patstāvīgajās darba gaitās. Katrā ziņā var pavisam droši apgalvot, ka Latvijas bērnu mākslas skolu vadītāju, pedagogu, novada muzeju darbinieku, vispārizglītojošo skolu skolotāju sagatavotības līmenis ilgstoši nebūtu tik augsts, ja pie tā sākotnes savus prāta un jūtu nospiedumus nebūtu pievienojuši Ivars Heinrihsons un Valdis Villerušs.”
Ivars Heinrihsons. Līniju zirgi
