Vai mums vispār vajag vairāk?

Saruna ar dāņu modes dizaineru un multimediju mākslinieku Henriku Vibskovu

Dāņu dizainers un multimediju mākslinieks Henriks Vibskovs ir ieguvis starptautisku atpazīstamību mūsdienu modes un mākslas pasaulē. Būdams tā sauktās Jaunās Ziemeļvalstu kustības principu praktizētājs, mākslinieks neiet jau iemītas takas. Tieši tādēļ, neskaitot viņa zīmola panākumus, Vibskova radošo sasniegumu saraksts ir garum garš. Kā bundzinieks indie mūzikas grupā vai kā baleta iestudējumu kostīmu mākslinieks unikālais dānis savā daiļradē vienmēr pārsteidz. Šķiet, nav nekā, ko viņš nevarētu izdarīt.

Jau kādus divus gadu desmitus Vibskova gaitas tiek regulāri iemūžinātas medijos, bet dzirdēt viņa stāstu klātienē ir īpašs gods. Mākslinieks pagājušā gada novembra beigās bija ieradies uz vienu dienu Rīgā, lai līdzās latviešu modes dueta MAREUNROL’S dizaineram Rolandam Pēterkopam Latvijas Mākslas akadēmijā nolasītu lekciju “Modes nākotne”.

Henriks Vibskovs savas S/S'20 kolekcijas modes skatē "Stuck Under the Surface"

Jums ir bijis diezgan interesants radošo meklējumu ceļš, pilns dažādu projektu – pirms apsvērāt kļūt par profesionālu dizaineru, spēlējāt indie grupā un studējāt inženierzinātnes. Kā nonācāt pie modes?

Spēlēju grupā, kas bija tāda kā neliela kopiena ar nerakstītiem likumiem par to, kādas grāmatas lasīt, kas ir labas filmas un kādu mūziku klausīties. Šim grupējumam bija arī diezgan dīvains dreskods, visi ģērbās gandrīz identiski. Noteicošais bija tas, kā tu sevi identificē caur mūziku un darbošanos grupā.

Manā dzīvē viss bija pakārtots mūzikai līdz brīdim, kad es nolēmu pieteikties kādā nelielā fonda skolā. Tajā laikā bija normāli, ka cilvēki ap 20, kuri nezina, ko darīt uzreiz pēc vidusskolas, papildina zināšanas izglītības programmās, kas ilgst aptuveni pusgadu. Es pieteicos studēt arhitektūru, fotogrāfiju un grafisko dizainu, bet, tā kā šāda izvēle likās stilīga daudziem, paliku aiz svītras un man nācās gaidīt. Kad piezvanīju mammai, lai par to pastāstītu, viņa man teica, ka teātra, dramaturģijas un mūzikas programmā vēl ir brīvas vietas. Uztvēru to kā zīmi, ņemot vērā, ka ar mūziku tolaik biju nodarbojies jau 15 gadus. Sapakoju mantas un pēc divaām dienām devos ceļā uz skolu. Beidzās ar to, ka mācījos tērpu dizainu kopā ar 20 meitenēm; tur būtībā uzdevums bija veidot savu portfolio un sarīkot savu modes skati. Pēc tam viens no pasniedzējiem mani pamudināja pieteikties īstā dizaina skolā, un tā tas viss sākās.

Vai bijāt sarūgtināts, ka netikāt programmā, ko bijāt izvēlējies?

Nē, ne gluži. Uzturu kontaktus ar šo skolu, un viņi ir rīkojuši nelielus pop-up pasākumus manā studijā. Tā ir skola, kurā netiku. Un, skat, 20 gadus vēlāk mani aicina tur uzstāties ar lekciju.

Saistībā ar jums figurē amizants stāsts – ka vienā no prestižākajām modes dizaina programmām pasaulē Central Saint Martins (CSM) jūs savulaik iestājāties kādas meitenes dēļ.

Skan nedaudz kā dziesmā, bet tā ir taisnība. Pēc skolas, es nebiju plānojis pieteikties modes dizaina studijām, tāpēc pārvācos uz Kopenhāgenu, lai spēlētu grupā. Biju dziļi mūzikas pasaulē, kad satiku meiteni, kura tolaik taisījās pieteikties CSM. Mēģināju būt stilīgs, tāpēc, lai viņu iespaidotu, teicu, ka es arī stāšos. Īsumā: mēs sagājām kopā, abi iestājāmies CSM un pārcēlāmies uz Londonu.

Pirms tam man vienmēr visi teica, ka slikti runāju angliski, tāpēc, kad es tiku līdz tai uzņemšanas intervijai Londonā, vienīgais, ko es spēju pateikt, bija: Hey, umh, Henrik, umh. Denmark. Drawing. Design. (“Sveiki, hm, Henriks, hm. Dānija. Zīmēšana. Dizains.”) Tas bija vairāk vai mazāk viss, ko tajā laikā zināju, bet soli pa solim kļuva labāk. Tagad savā studijā lielākoties runāju angliski, jo mūsu komandas biedri ir sanākuši no visas pasaules – Francijas, Zviedrijas, Slovēnijas, Somijas, Itālijas, Taivānas, Korejas un Vācijas.

Atgriežoties pie mūzikas. Jūs kā mūziķi pārstāv ierakstu kompānija, un jūs spēlējat vairākās grupās. Tas ir kaut kas, ar ko sākāt un ko vēl joprojām aktīvi turpināt darīt.

Vairs nespēlēju tik daudz, cik iepriekš. Man tagad ir divi bērni, tā ka vajadzēja nedaudz piebremzēt. Pirms septiņiem gadiem lidoju visapkārt pasaulei, lai uzstātos, bet ar bērniem un visiem citiem projektiem tas sāka šķist garlaicīgi. Kopš tā laika neesmu bijis nevienā koncertturnejā. Bet savulaik tas bija gana jautri.

Ja jums vajadzētu sevi kaut kā raksturot, vai sauktu sevi par mūziķi, dizaineru vai mākslinieku?

Atkarībā no situācijas – identitāte konstanti mainās. Esmu ilgu laiku bijis dizaineris, bet pēdējo mēnesi esmu strādājis ar mākslinieciskākiem un radošākiem projektiem, kā arī atsāku spēlēt bungas. Tā ka īsti nezinu.

Tātad mūzika vēl joprojām ir neatņemama daļa no jūsu radošā procesa?

Es cenšos to praktizēt. Ja man ļoti paveicas un pēc tam, kad esmu aizvedis bērnus uz skolu, man ir aptuveni pusstunda, pirms ierodas mani darbinieki, es vienkārši skaļi spēlēju savas bungas.

Kopš absolvējāt CSM, gan modes, gan mūzikas industrija ir piedzīvojusi lielas pārmaiņas…

Daudz kas ir mainījies, kopš beidzu studēt. Kad studēju, bija stilīgi lietot maksimāli daudz visa kā, lai sasniegtu vēlamo rezultātu, tagad ir gluži pretēji – izmantot pēc iespējas minimālus līdzekļus. Agrāk būtisks bija siluets, krāsas un kombinācijas, bet tagad ‒ materiāls, funkcionalitāte un materiāla ilgtspējība. Lielu lomu spēlējusi tehnoloģija, tāpēc tagad uz mūsu pleciem ir arī jautājumi par vidi. Katru reizi, kad izmanto vairāk auduma, nekā vajadzīgs, tev jāmāk to pamatot. Mēs cenšamies izmantot videi draudzīgus risinājumus, un 86% mūsu kolekciju veidotas no ilgtspējīgiem audumiem, tādiem kā lins vai pārstrādāts poliesteris. Mēs vairs neizmantojam plastmasu – pat pogas ir veidotas no riekstiem. Bet vēl ir garš ceļš ejams.

"Stuck Under The Surface", S/S'20 kolekcija. Foto: Viktors Džonss (Victor Jones)

Kā jau minējāt – ilgtspēja modes industrijā ir svarīgākais jautājums, kam dizaineri šobrīd pievēršas un kas tiek uzsvērts. Lai gan visiem zināmas 21. gadsimta vides problēmas, šķiet, ka šajā jautājumā pastāv dubultstandarti. Kādu pienākumu jūs kā dizainers saredzat šajā jomā?

Domāju, ka mans uzdevums ir darīt tik, cik es varu. Manām rīcībām jābūt labvēlīgām, un materiāliem jābūt kvalitatīviem – tādiem, kas neatstāj paliekošas pēdas. Ja tā tomēr notiek, es vienmēr domāju, kā izdarīt kaut kā savādāk. Cenšos pēc iespējas vairāk materiālu pārstrādāt vai izmantot atkārtoti, jaunā kvalitātē. Vai mainīt sistēmu ‒ ražot visu lokāli vai tepat tuvumā Eiropā.

Patērētāju kultūra ir izgājusi no jebkādiem rāmjiem, un cilvēki pērk kā negudri. Īstā problēma ir tā, ka pasaulē ir par daudz cilvēku un skaits tikai turpina augt. Mēs visu izpostīsim – tas mani biedē.

Tas ir diezgan drūms temats.

Interesanti, ka, lai pabarotu nebeidzami augošo iedzīvotāju skaitu, mums jāizmanto vairāk pesticīdu. Augsne nav spējīga organiski pabarot un parūpēties par tik daudz cilvēkiem. Tas ir smags jautājums. Esmu daudz par to domājis un domājis par to, ko es daru. Es pats ražoju jaunas lietas. Vai man to vajadzētu darīt? Vai mums vispār vajag vairāk mantu?

Foto: Nils Emils Nailanders (Nils Emil Nylander)

Ikviens dizainers sev uzdod to pašu jautājumu.

Katrs radošās nozares pārstāvis. Es ceru, ka pastāv zinātnisks veids, kā šo atrisināt. Tehnoloģija, kas spētu pārstrādāt tādus jau eksistējošus materiālus kā poliesteris.

Domāju, ka tā ir vienīgā iespējamā pieeja ‒ neražot no jauna, bet vēlreiz izmantot visu, kas mums jau ir.

Un būtu lieliski, ja pārstrādes process neradītu jaunu piesārņojumu. Protams, var šķirot poliesteru, bet tas nav veselīgi, jo tajā ir daudz ķimikāliju. Es piedalījos programmā, kur visas pogas tika radītas no riekstiem, kas tiek uzskatīts par ilgtspējīgu un organisku materiālu. Bet, ja ņem vārā milzīgo ūdens daudzumu, kas nepieciešams, lai pagatavotu vienu pogu, tas arī nav labi planētai. Koks ar diviem galiem!

Labās ziņas ir tās, ka pēdējo triju gadu laikā daudz kas ir mainījies uz labu un ir plašs materiālu klāsts, no kā izvēlēties. Pirms septiņiem gadiem, ja vēlējies radīt kaut ko ilgtspējīgu, pieejamie audumi bija tikai vienā dabīgās krāsas nokrāsā. Tagad ir vairāk izvēles iespēju.

Esmu pasniedzējs Koldingas Dizaina skolā (Designskolen Kolding), un vienā no manām meistarklasēm ir palikuši tikai astoņi studenti. Pārējiem ir depresija, un viņi vairs nespēj ar šo nodarboties. Tas ir tiešām skumji.

Šobrīd esat viens no profesoriem Koldingas Dizaina skolā un bieži lasāt lekcijas tādās institūcijās kā Londonas Central Saint Martins, Eiropas Dizaina institūtā Madridē un Antverpenes Karaliskajā tēlotājmākslas akadēmijā. Ko jūs studentiem mācāt šajās programmās?

Mācu par to, kā radīt jaunas idejas un radīt kaut ko negaidītu. Mēs strādājam ar konceptiem un nelieliem izklāstiem, lai liktu studentiem domāt tādā veidā, kā viņi nevēlas to darīt. Mēģinu viņus provocēt, varbūt mazliet sagriezt šķērsām jau uzņemto kursu. Smadzenes darbojas taisnā virzienā, no punkta A līdz punktam B, un vairums cilvēku domā gandrīz vienu un to pašu domu. Manuprāt, jāpanāk, lai viņi iznāk no savas komforta zonas un sāk domāt drīzāk līkločiem nekā taisnā līnijā. Un varbūt, izejot no tās, viņiem izdosies radīt kaut ko, cerams, ģeniālu. Pat ja tas notiek nejauši.

Esat ne tikai mentors šiem studentiem, bet arī dāsns radošo talantu atbalstītājs. Vai nodibināt fondu PIG (Practical Intelligent Genius) jūs pamudināja pieredze pasniedzēja darbā? Kā tas darbojas?

Kad saņēmu lielu dizaina balvu, iedomājos, ka varētu to izmantot, lai izveidotu mazu fondu, kam cilvēki var pieteikties, taču mans jurists teica, ka tas nav iespējams. Taču es varēju sākt atlikt to naudu, ko nopelnu ar lekcijām vai tirgojot mākslīgu salami. Un tad gada beigās kādam ir iespēja iegūt PIG balvu: 4000 eiro.

"The Radish Arm Charm", A/W'19 kolekcija. Foto: Viktors Džonss (Victor Jones)

Kā jūs raksturotu savu lomu industrijā?

Man ir neliels zīmols, tādēļ man ir iespējas reaģēt uz izmaiņām ātrāk nekā lieliem uzņēmumiem. Mana loma ir izveidot kaut ko, kas ir nestandarta, jo pārējo var nopirkt miljonā citu modes veikalu. Es veidoju kaut ko tādu, kas, cerams, ir unikāls, bet nekļūst par haute couture. Esmu kaut kur pa vidu starp funkcionalitāti un avangardu.

Jā, tiešām šķiet, ka jūsu piedāvājums ir absolūti netradicionāls. Vai šāda unikāla pieeja jums ir tāpēc, ka jūs neierobežojat sevi tikai ar apģērba dizainu?

Šobrīd daru diezgan daudz lietu. Un tādā veidā viens projekts saplūst ar nākamo, un tā tālāk. Tas, ko daru ārpus studijas, tiek izmantots modē un otrādi. Kad esi radošā procesā, daudzas no idejām var tikt atkārtoti izmantotas, pārstrādātas.

Man nepieciešams sevi izaicināt. Ja man visu laiku jāpavada sēžot un zīmējot modes skices, kļūst garlaicīgi.

"The Onion Farm". Foto: Endijs Stegs (Andy Stagg)

Vai uzskatāt, ka dizaineram nepieciešams kaut kur “aizbēgt” laiku pa laikam, lai veicinātu produktivitāti?

Iespējams, bet tas ir vairāk tomēr garlaicības dēļ. Esmu vairākus gadus nodarbojies ar modi, tā ka man jāaktivizē smadzenes ar jauniem izaicinājumiem un domām. Vispār visiem būtu nepieciešams laiku pa laikam izmēģināt kaut ko jaunu.

Viena lieta man jāizceļ īpaši ‒ jūsu kolekciju nosaukumi ir tikpat intriģējoši kā tas, kas tajās atrodams. Tas man nedaudz atgādina televīzijas šovu epizodes, kur skatītājam ar nosaukumu tiek dots neliels ieskats sižetā.

Jā, tie ir tieši kā filmu nosaukumi! Tie sniedz priekšstatu par to, ko var sagaidīt, vienlaikus nepasakot arī pārāk daudz. Un cerams, ka, ieraugot kolekciju, nosaukums saliekas kopā ar vizualitāti, kas dod pieredzei papildu slāni. Man patīk veidot spriedumus, kas kaut ko uzsver kulturāli, reliģiozi, vai jebkādā citā svarīgā veidā.

Jūsu jaunākā 2020. gada pavasara/vasaras kolekcija Stuck under the surface bija par sajūtu, kas rodas, kad esi iestrēdzis. Vai tas iedvesmoja šos tērpu modeļus, vai arī atspēriena punkta, no kura jūs virzījāties tālāk?

Kad biju Šveicē un taisīju kostīmus baleta izrādei, es sēdēju un domāju par papīru, kas bieži iesprūst kopētājā. Tas man lika aizdomāties par visām citām lietām dzīvē, kas mēdz iesprūst, tāpēc man šis fiziskais stāvoklis likās interesants. Kad man bija jāveido izstāde Anglijā un tad teātra izrāde Šanhajā, visi mani lidojumi kavējās, biju “iesprūdis” lidostās. Četras darbinieces manā studijā bija gaidībās – arī tas mani nostādīja zināmā iestrēguma stāvoklī. Un reizēm tiešām darbojas tas fen šui princips, kad tu kaut ko nosauc vārdā ar zināmā mērā negatīvu nozīmi. Tāpēc daudz kas iestrēga arī mūsu kolekcijas šovā.

"Stuck Under The Surface", S/S'20 kolekcijas modes skate. Foto: Viktors Džonss (Victor Jones)

Vai nosaukums iespaidoja skati?

Jā, mēs studijā runājām par to, ka mums nevajadzētu izmantot nosaukumus, kas rada kādas negatīvas asociācijas. Sākotnēji es to neredzēju kā kaut ko negatīvu, bet pēc tam procesi tiešām sāka iestrēgt… Reiz manā kolekcijā bija bikses, ko nosaucām Delay Pants. Un ko mums nācās atlikt (delay)? Delay Pants, protams! (Smejas.) Tāpēc nolēmām, ka nevajadzētu izmantot vārdus, kam ir potenciāls “iesprūst”.

Vairākās intervijās esat minējis, ka jums ir žēl, ka “daži cilvēki, redzot manu modes darbu, kaut kāda iemesla dēļ domā, ka tas mazina manus pārējos radošos projektus”. Kāpēc, jūsuprāt, modē un dizainā tā vispār tā notiek un kā iespējams to mainīt?

Tas varbūt saistīts ar to, kā es nonācu modē. Man patīk darīt to, ko es daru, bet es nevaru izbēgt no aizspriedumiem, kas aptver industriju. Kad runājam par modi, tā bieži tiek uztverta kā kaut kāds luksuss ar šampanieti un blondām meitenēm. Un no tā ir pagrūti izvairīties. Cilvēki nesaprot vienu ‒ tas ir tāpat kā mūzikā. Tu vari klausīties kaut kādus dīvainus underground trokšņus, un tu vari klausīties Britniju Spīrsu. Tam, ko sauc par mūziku, ir daudz dažādu slāņu. Tā var būt gan drūma, gan dzīvespriecīga, un tas pats attiecas uz modi. Reizēm cilvēki īpaši papūlas uzsvērt, ka es neesmu mākslinieks, es esmu modes dizainers. Šis vārds kaut kādā ziņā noniecina manu darbu. Tā ir viena lieta, ar ko es nedaudz cīnos.

Tagad mani pārstāv divas mākslas galerijas. Tātad esmu modes dizainers vai mākslinieks?

Mūsu sabiedrībā vēl joprojām pastāv spēcīga nepieciešamība visam piešķirt kādu noteiktu etiķeti.

Es pats to arī daru. Nāku no mūzikas vides, un tādā ziņā kategorizēšana var kļūt nedaudz sarežģīta. Bet tas pats attiecas uz visām jomām, kas ir starpdisciplināras. Piemēram, ja esi mākslinieks, tad automātiski tiek pieņemts, ka tev nepadodas bizness.

Šogad esat veidojis kostīmus izrādēm Cow Bāzeles Baleta teātrī, Escapist Zviedrijas Karaliskajā baletā Stokholmā, Replay of State Čikāgas Laikmetīgās mākslas muzejā, un pirms tam vēl daudzām citām. Ko jūs, strādājot ar baleta, teātra un performances kostīmiem, esat uzzinājis par tērpu, apģērbu vispār?

Lielākoties esmu strādājis ar deju kostīmiem un tajā jomā viss ir par fizisko fleksibilitāti. Apģērbiem jābūt ļoti staipīgiem, tiem ir jābūt piemērotiem ekstrēmam sporta veidam. Funkcionalitāte ir svarīgāka nekā apdare, jo uz kostīmiem skatās no vismaz 10 metru attāluma. Ar to var izdarīt lietas, kas droši vien nestrādātu īstajā pasaulē ar valkājamiem apģērbiem. Balets ir ekstrēms.

"The Eskapist" Zviedrijas Karaliskajā baletā Stokholmā. Foto: Nils Emils Nailanders (Nils Emil Nylander)

Cik svarīga, jūsuprāt, ir humora izjūta, strādājot šajā industrijā?

Man humors ir ļoti svarīgs, un tam vispār vajadzētu būt vairāk. Daudz no manis radītā ir balstīts sirreālās vai smieklīgās idejās. Tam nav jābūt uzbāzīgam, bet kaut kāds dīvains humors vienmēr ir jauks.

Mode ir nopietna industrija, kur jāpārdod produkti, un lielākai daļai kompāniju, tā nav joka lieta. Protams, tas lielā mērā atkarīgs arī no priekšnieka, bet cilvēkiem vairāk jādomā par to, kā dabūt labas cenas, pelnīt pēc iespējas vairāk, un tā tālāk. Skarbi, bet tāds nu ir bizness.

The Transparent Tongue, S/S'13 kolekcijas modes skate

Bet tāds nav dizains. 

Nē, dizainā vajag vairāk humora. Protams, es nesaku, ka to vajag uztvert kā joku. Bet man pašam likās, ka manas desas ir amizantas.

Vai, jūsuprāt, cilvēku ietekmē tas, ko viņš valkā?

Noteikti. Dienvidāfrikā, kur mani aizveda apskatīt dažus mazākus ciematus, satiku sievieti, kurai nebija elektrības, tekoša ūdens un droši vien arī nebija daudz, ko ēst. Bet viņa bija tur un tīrīja savu māju visskaistākajā kleitā. Kad tev nekas daudz nepieder, lepnums par savu identitāti kalpo par sava veida izdzīvošanas līdzekli.

Atgriežoties pilsētā, kur man bija jāsniedz lekcija, visi likās tik radoši un stilīgi. Runātājs pirms manis stāstīja par to, ka viņš izgudrojis mazu pulksteni, kas varētu ziņot cilvēkiem, kad viņiem jāiet pie ārsta, kad jāpārbauda asinsspiediens vai jebkas cits. Viņš strādāja, lai glābtu pasauli un padarītu slimnīcu darbu efektīvāku, izārstētu vairāk cilvēku. Un es atceros, kā mani pieteica pēc viņa: “Nākamais ir modes dizainers Henriks Vibskovs.” Kā lai tieku tam līdzi? Tā es atcerējos par sievieti, kas dzīvo vistrūcīgākajos apstākļos, bet tērpta skaistā kleitā, kas viņai dod piederības un lepnuma sajūtu.

Jūs arī Rīgā esat ieradies, lai nolasītu lekciju ‒ “Modes nākotne”. Kādu jūs iztēlojaties modes nākotni, un kā jūs to aprakstītu?

Nākotne nozīmē tikt galā ar dažām mūsdienu problēmām. Atrast jaunus zinātniskus risinājumus un radošus risinājumus. Vienmēr būs nepieciešamība pēc funkcionāla apģērba. Droši vien radīsies vairāk dažādu tehnisku materiālu, kas būs kā otrā āda.

Runājot par ādu, kāds ārsts man vienreiz pastāstīja, ka, ja es atdotu 1 cm savas ādas, no tā laboratorijā būtu iespējams izaudzēt aptuveni kvadrātmetru audu. Viņi izmanto šo tehnoloģiju, lai izveidotu ādas transplantus un ārstētu apdeguma upurus. Tas man lika aizdomāties par to, cik interesanti būtu izmantot savu ādu kā materiālu. Tāpēc biju izdomājis, ka šim britu ārstam iedošu gabaliņu savu audu, bet viņš man neatbildēja. Bet, ak nē, tas bija slepens plāns. Būtu gan lieliski uztaisīt īstu Henrika Vibskova jaku, burtiski. Reizē arī nedaudz pretīgi.

Henrika Vibskova veikals Kopenhāgenā. Foto: Harijs Klovers (Harry Clover)

Kādu iespaidu uz modes industriju atstājis digitālais laikmets? Vai tas ir mainījies uz labu?

Nezinu, vai uz labu, iespējams, tieši otrādi. Viss šobrīd notiek ļoti ātri. Vari nopirkt visu, ko tikko redzēji kādā skatē, un no patērētāju kultūras perspektīvas tas nav nekas labs. Bet, protams, ir arī pozitīvas lietas. Piemēram, tas, ka tagad esam vairāk vienoti un cilvēki vairāk apzinās, kas notiek. Ja izdari kaut ko nepareizi, nav tā, ka tas paslīd garām nepamanīts.

Intervija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda, Dānijas Kultūras institūta un Latvijas Mākslas akadēmijas atbalstu.