Decentralizēta sadarbība
Saruna ar Latvijas Mākslas akadēmijas rektoru Kristapu Zariņu un Latvijas Kultūras akadēmijas rektori Rūtu Muktupāvelu
16/10/2019
Sākoties jaunajam mācību gadam skolās un augstskolās, īpaša publikas uzmanība tika vērsta uz Latvijas Mākslas akadēmiju, kura šogad atzīmē savu simtgadi. Cita valsts nozīmes humanitārā augstskola – Latvijas Kultūras akadēmija – nākamgad atzīmēs savu trīsdesmitgadi. Šo gadadienu pievārtē Arterritory.com uzaicināja ciemos abu augstskolu rektorus – Kristapu Zariņu un Rūtu Muktupāvelu – lai parunātu par kultūras un mākslas izglītību Latvijā, par sasniegto, izaicinājumiem, problēmām un nākotni. Jautājumus uzdeva Helmuts Caune.
Jūs abi vadāt mākslas un kultūras augstskolas, kurām ap šo laiku aprit apaļas jubilejas: Latvijas Mākslas akadēmijai šogad paliek 100 gadu, bet Latvijas Kultūras akadēmijai nākamgad paliek 30. Vai jums kaut ko nozīmē tas, ka tieši jums šajā laikā ir gadījies būt šo augstskolu vadītājiem?
Rūta Muktupāvela: Lai arī es saprotu, ka 30 gadi salīdzinājumā ar 100 ir naivi un maziņi, tomēr tas man liek aizdomāties. Mums, svinot jubilejas, vienmēr nāk prātā tas barikāžu un Atmodas konteksts; mēs kā augstskola esam veidota un dibināta, lai aizpildītu zināmu vakuumu, kas bija izveidojies pārmaiņu laikos. Mēs esam barikāžu bērni, un profesora Pētera Laķa un domubiedru ideja bija dibināt jaunu humanitārās un mākslinieciskās ievirzes augstskolu, lai aizpildītu to tukšumu, kas veidojās postpadomju – vai pat vēl padomju – telpā, kad bija ļoti liels uzsvars uz “ideoloģiski pareizu” humanitāro izglītību, piesārņotu ar visādām ideoloģiskajām klišejām, marksisma-ļeņinisma ideoloģiju. Vajadzēja jaunas asinis humanitārajā pieejā, un uzstādījums bija – mainīt programmu tā, lai tā ir pievilcīga, ar zināšanām piesātināta, un lai tā ir tīra no ideoloģiskiem uzslāņojumiem. Lielākoties tas arī izdevās. Specialitāte un platforma, uz kuras mūsu augstskola tika dibināta, ir kultūras teorija, kas, protams, ir starpdisciplināra zinātne, kurā ļoti spēcīga ir gan humanitāro, gan sociālo zinātņu komponente. Tālāk mūsu profilam pievienojās teātra māksla, audiovizuālā māksla, parādījās tādas lietas kā filozofijas antropoloģija, psihoanalīze, semiotika… Visas tās lietas, kas pirms tam humanitārajā izglītībā bija ārkārtīgi marginalizētas – bezmaz vai nevēlamas. Tas bija tāds jauns pagrieziens, un te nu mēs esam. 30 gadu laikā mēs, protams, esam arī ļoti mainījušies, bet galvenokārt, manuprāt, auguši – gan nacionālā, gan arī starptautiskā līmenī.
Latvijas Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela
Kāpēc bija jādibina jauna augstskola, ja Mākslas akadēmija jau eksistēja?
R.M.: Tas drīzāk būtu jāprasa dibinātājiem, bet acīmredzot LMA bija pārāk izteikts profils. Augstskola ar klasisku mākslas izglītību, netālu no tās – augstskola ar klasisku mūzikas izglītību, bet kur paliek tas, kas pa vidu? Piemēram, tādas lietas kā kultūras politikas veidošana bija īpaši nepieciešamas tieši tajā laikā.
Kristaps Zariņš: Es varu piemetināt, ka Pēteris Laķis bieži viesojās LMA un runājās ar manu tēvu. Bet tā bija arī ideja, kurai laimējās gūt atbalstu. Toreiz Raimonds Pauls bija kultūras ministrs – viņš likvidēja opereti, bet arī palīdzēja uzbūvēt LKA. Vispārcilvēciskā ziņā, manuprāt, jo vairāk šādas iestādes, kas domā par kultūru, jo Latvijai un pasaulei ir labāk. Bet, atbildot uz pirmo jautājumu, ko jūs uzdevāt – kad bija rektora vēlēšanas, es nedomāju par simtgadi. Bet, kad mani ievēlēja, es apzinājos, ka tā simtgade būs un ka tas jāizmanto, lai akadēmija iezīmētos visās jomās – kultūras, mākslas, politikas, sociālajā.
Ja jums būtu jānosauc viena labākā lieta, kas ar jūsu institūcijām notikusi pēdējā gada laikā, bet kas neiekļaujas ikgadējā plāna izpildē un vienkārši veiksmīgā procesa realizācijā, kas tā būtu? Varbūt kāds atmaksājies ieguldījums, kāda jauna struktūra vai institūcija, kas ilgtermiņā nozīmē augstskolas attīstību un progresu?
K.Z.: Man ir ļoti vienkārša atbilde. Nupat atgriezos no Budapeštas, kur pārstāvēju LMA projektā EU4ART (Alliance for Common Fine Arts Curriculum), kas ir pēc Emanuela Makrona iniciatīvas izstrādāta pilotprogramma vienotam Eiropas diplomam mākslās. Pirmajā aliansē pašlaik esam mēs un akadēmijas no Drēzdenes, Romas un Budapeštas. Konkurence bija milzīga, un tas, ka LMA tur iekļuva kā vienīgā no Baltijas, man liekas, ir kaut kas, par ko politiķi var dauzīt kulakus pret galdu. Interesanti, ka runa ir tieši par fine art jeb tēlotājmākslu. Citos Eiropas projektos parasti runā par dizainu, socioloģiju utt., bet nerunā par gleznošanu, zīmēšanu, tēlniecību, kas ir visa pamats.
R.M.: Nezinu, vienu lietu nosaukt man sarežģīti, jo esam starpdisciplināra augstskola ar ļoti izteiktu gan zinātniski pētniecisko, gan mākslinieciskās jaunrades virzienu. Ja runājam par zinātnisko, tad man tiešām būtu jāpiesauc tas, ka mēs šogad veiksmīgi nobeidzām Eiropas Komisijas finansēto starptautisko projektu Horizon 2020, kur bijām viena no 12 partneraugstskolām, kas no visas Eiropas piedalījās programmā CoHERE. Tikko arī parādījās apgādā Routledge izdota jauna monogrāfija par kultūras mantojumu un festivāliem[1] – kā tie ietekmē mūsu eiropeisko identitāti kā tādu. Monogrāfijā ir trīs LKA pētnieču raksti, tostarp manējais. Tātad mēs esam līdzvērtīgi partneri un godam nobeidzam šo projektu, kas ilga trīs gadus, un esam lepni, ka izturējām konkursu, dabūjām finansējumu. Otra lieta, kas attiecas uz māksliniecisko jaunradi – man ļoti liels prieks, ka esam palaiduši Nacionālo Filmu skolu. Tā ir jaundibinātā audiovizuālās mākslas struktūra, ko vada prominentais dokumentālists Jānis Putniņš, un šī struktūra pilnvērtīgi funkcionē un studējošie ir ļoti apmierināti, piedalās dažādos konkursos. Tas bija baigais izaicinājums – mūsdienās, galēja finansējuma trūkuma apstākļos mēģināt dibināt jaunu struktūru. Un mēs to izdarījām. Par to man ir liels prieks. Bet tagad, protams, priekšā ir citi darbi – gan stiprināt skatuves mākslas, gan laikmetīgās dejas virzienu…
K.Z.: Bet vēl mums ir arī kopējais jaunums – praktiskās doktorantūras, ko veidojam kopā ar JVLMA.
R.M.: Jā, tā vēl ir veidošanas stadijā. Visas trīs mākslas augstskolas kopīgi veidos profesionālā doktora grāda programmu.
Kā sauksies tas grāds?
R.M.: Tas būs grāds mākslās. Pašlaik tie, kas ir mākslas doktori, to grādu ir ieguvuši kā humanitāro zinātņu doktora grādu. Bet šis profesionālais doktors būs par sasniegumiem tieši profesionālajā darbībā – vai nu tā būtu māksla, glezniecība, tēlniecība, dizains vai mūzika, vai arī audiovizuālajā mākslā, laikmetīgā dejā, skatuves mākslā. Tas ir jauns pavērsiens, kas līdz šim Latvijā nav bijis. Līdz šim cilvēkiem, kas ir izcili savā profesionālajā darbībā, bet kam nav šīs teorētiskās, zinātniskās izpētes aspekta, jo trūkst vai nu vajadzības, vai prasmju, vai tas vienkārši neinteresē, faktiski nācās apstāties pie maģistra grāda. Jo maģistru par profesionāliem sasniegumiem vēl varēja dabūt, bet doktori bija diskriminēti. Tagad tā situācija ir tāda, ka arī viņi var virzīties uz priekšu un par saviem profesionālajiem sasniegumiem iegūt doktora grādu.
Tas ir jau apstiprināts projekts?
R.M.: Jau ir izstrādāti Ministru Kabineta noteiktumi un ir piesaistīts ES finansējums.
No kura gada varēs sākt iestāties?
R.M.: Mēs bijām plānojuši no 2020. gada, pašlaik tas mazliet ir piebremzējies…
K.Z.: Tās ir ļoti dažādas lietas. Lai saliktu tās kopā, tomēr jāievēro, ka katrā nozarē ir sava specifika, bet vienlaikus ir daudz saskares punktu. Piemēram, Rūta runā par laikmetīgo deju. Bet laikmetīgā deja no sākuma bija balets un daiļslidošana, un tikai tad laikmetīgā deja, bet tagad tā jau ir arī performances mākslas sastāvdaļa. Arvien biežāk ir šī sasaiste. Man bija skolniece Anda Lāce, kura glezno un arī taisa performances. Kad viņa mācījās glezniecību maģistrantūras 2. kursā, man prātā nenāca, ka viņa tur ņemsies kā performances māksliniece. Bet tie saskarsmes punkti jau ir daudzi. Mums ir scenogrāfija, piemēram. Mūsu studenti bieži taisa scenogrāfijas LKA režijas studentu darbiem. Un līdz ar digitālām izpausmēm šī satuvināšanās notiek vēl vairāk. Un tas ir apsveicami. Un arī manis minētais projekts – EU4ART – kāpēc tas viss notiek? Jo jauniešus reizēm garlaiko ilgstoši nodarboties ar vienas acs gleznošanu un viņi daudz labprātāk aizbrauc uz Romu vai Budapeštu, kur to aci glezno savādāk. Tagad ir tādas iespējas. Agrāk Leonardo ar trim gleznām padusē rāpās pāri Alpiem, lai tiktu uz Franciju. Tagad iekāp lidmašīnā, nodod bagāžā tās gleznas, un viss.
Jūs teicāt, ka – jo vairāk šādu institūciju, jo labāk, bet vienlaikus jūs stāstāt arī par to, cik ļoti labi, ka arvien ciešāk sadarbojaties. Tas tomēr aktualizē jautājumu par to, kāpēc šīs augstskolas ir divas un atsevišķas, nevis viena mākslu augstskola. Acīmredzami nozares tomēr pārklājas. Piemēram, diezgan viegli argumentēt, ka topošajiem māksliniekiem un kultūras darboņiem būtu labāk, ja tie, kas mācās kultūras menedžmentu, un tie, kas ir “tīri” mākslinieki, būtu satuvinātāki jau no studiju laikiem. Vai vizuālā komunikācija un kino. Vai teātris un scenogrāfija, kas pašlaik ir sadalīti.
R.M.: Bet tā komunikācija jau tāpat notiek. Arī Eiropā un pasaulē tendence augstākajā izglītībā ir specializācija. Mēs esam nišas augstskolas. Manuprāt, mēs vēl neesam izslimojuši to centralizācijas tieksmi. Mēs pagaidām savā mentalitātē un lēmumu pieņemšanas procesā tiecamies uz to centralizāciju. Bet faktiski mēs abas esam nišas augstskolas, un katrai ir savs uzdevums. Mēs esam nacionālas augstskolas, kas arī ir ļoti svarīgi. Un mēs esam arī valsts dibinātas augstskolas. Tātad mēs izpildām vietējo nacionālo pasūtījumu. Un es uzskatu, ka mazas augstskolas ir daudz dinamiskākas, mēs varam daudz vienkāršāk un efektīvāk risināt dažādus birokrātiskus jautājumus, un trešā lieta, protams, ir šī personiskā pieeja, ar ko mēs izceļamies – gan LMA, gan LKA – mums ir pieeja katram studentam, mēs neredzam studentus kā masu. No kā sastāv augstskola? Ir administratīvais personāls, studējošie un akadēmiskais personāls. Mūsu skatījums ir specializēts un personalizēts. Ja jūs vedināt uz to, cik noderīga būtu konsolidācija, tad, jā, nevar teikt, ka tur absolūti nav nekāda racionālā grauda, bet vienlaikus ļoti svarīgi, lai tas nekļūst par pašmērķi, un jādomā, ko mēs iegūsim un ko mēs zaudēsim. Somijā viņi to izdarīja, bet tur tika iemesti ārkārtīgi lieli līdzekļi. Cik viņiem tas budžets bija…
K.Z.: 700 miljoni, ja nemaldos.
R.M.: Nu ja. Tādas naudas mums pat sapņos nerādās. Bet tajā pašā laikā, piemēram, šīs konsolidētās universitātes gadījumā negatīvā puse ir identitātes zaudēšana. Vinnēt varbūt var rektora algu – nu un? Kādam taču tur ir jāpārvalda tās struktūrvienības.
Vai konsolidācijas gadījumā kopējais birokrātiskais aparāts tomēr nesamazinātos?
K.Z.: Nē, viņš palielinātos. Tagad ir trīs rektori trim augstskolām. Tad būtu viens rektors, citi paliktu par dīniem, katrai būtu tā sauktais prezidents ar saviem viceprezidentiem… Nekāda ietaupījuma tur nav. Bet ko es gribēju teikt – tad, kad 2009. gadā studentiem bija jāiet cīnīties visu studējošo vārdā par MK noteikumiem nr. 994, tur plašākajā sastāvā gāja tieši mākslu augstskolas un tikai daži no citām augstskolām. Tika protestēts par budžeta vietām. Un valsts joprojām nepilda savu solījumu – Latvija ir parakstījusi Boloņas vienošanos, kas paredz, ka valstij ir jāfinansē augstākā izglītība 2% ietvaros no IKP, bet Latvijā tie joprojām ir 0.36%. Mēs esam vienā no zemākajām vietām Eiropā. Bet ko es gribēju teikt – studentu izteiktā vēlēšanās atrasties sava profila augstskolā parāda patriotismu pret savu Alma Mater. Bet neesmu pārliecināts, vai lielo monstru audzēkņi ir patrioti, jo viņi dzīvo milzīgā teritorijā.
Un ļoti daudzās augstskolās, piemēram, muzeji ir savienoti ar augstskolām. Teātri ir savienoti ar augstskolām. Ir tās nišas, kuras… Tā ir cita domāšana. Tā ir domāšana, ko var iegūt ilgstošas demokrātijas ceļā. Īslaicīgas demokrātijas apstākļos cilvēki ir spiesti iet politikā, lai kļūtu materiāli veiksmīgi. Ilgstošas demokrātijas apstākļos politikā bieži iet cilvēki, kuri ir sevi jau īstenojuši mantiski, un viņus interesē augstāki ideāli, valsts attīstība. Viņi ir izgājuši sevis attīstību, viņi ir izdevušies sev un viņi sāk domāt makroekonomikas lielumos.
Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Kristaps Zariņš
Bet vienlaikus, piemēram, ir tāda spoža jaunā māksliniece kā Vika Eksta. Viņa izmācījās gan LKA, gan LMA. Varbūt viņai varētu būtu ietaupījies laiks, ja viņai nebūtu bijis jāizvēlas. Ir cilvēki, kas skaidri zina, ko viņi grib, un var izvēlēties savu profilu, iestāties augstskolā un attīstīt savu talantu. Bet ir arī tādi talanti, kas vēl nav tik droši un kuriem grūti izvēlēties, kurā programmā, kurā profilā, kurā augstskolā viņi gribētu iestāties. Jo tomēr tādas lietas kā režija, aktiermāksla un scenogrāfija divās dažādās augstskolās, vai video māksla, vizkoms un kino, kas tomēr saplūst arvien vairāk... Jautājums ir – kādi ir labākie argumenti augstskolu šķirtībai no daudzpusīgi talantīgu studentu viedokļa? Kuriem varbūt būtu daudz izdevīgāk augt un attīstīties daudzveidīgākā vidē, kur viņiem jau studiju laikā būtu tiešāka pieeja saviem topošajiem kolēģiem. Tieši no studentu viedokļa.
R.M.: Varbūt tas būtu jāvaicā viņiem pašiem. Bet otra lieta – ir tomēr studiju programmas, programmu saraksts, no kā sastāv augstskolas piedāvājums, un tu nevari vienlaikus… Kā tad tas izpaustos – izmācās vienu programmu un tad iet citu?
K.Z.: Rūta, bet atbilde taču ir vienkārša. Pie mums var ņemt C priekšmetus un iet pie jums, tāpat var iet uz JVLMA…
R.M.: Un viņi to arī dara! Svarīgi ir ne tikai C daļas kursi. Ja gadījumā studējošais tiešām ir apguvis vienas augstskolas programmu un iestājas citā, tad priekšmeti, kas pārklājas, tiek vienkārši automātiski ieskaitīti, un kredītpunktus, kas attiecas kaut vai uz A daļu, mēs, protams, arī ieskaitām. Bet pašu programmu ir jāizvēlas un jāiziet. Vienlaikus nevar būt gan laikmetīgās dejas speciālists, gan scenogrāfs. Lai cik talantīgs tu nebūtu, tev jāizvēlas.
Jā, bet šobrīd jaunie režisori un scenogrāfi ir divās dažādās mājās. Viņiem nākotnē būs jāsadarbojas.
R.M.: Viņi jau sadarbojas. Bet scenogrāfs ir scenogrāfs, viņš nav režisors. Un studijas ir tik intensīvas, ka apgūt vēl kaut ko citu fiziski nav iespējams. Tās ir dažādas programmas, un tas ir jāsaprot, ka tu nevari vienlaikus apgūt trīs specialitātes.
Runa ir ne tik daudz par paralēlām studijām, cik par iespēju jau studiju laikā sākt savā starpā sadarboties.
R.M.: Tas jau tiek darīts.
K.Z.: Tāpēc mums ir triju augstskolu līgums, kas paredz visplašāko sadarbību.
R.M.: Mēs pielīdzinām kredītus, apmaināmies ar pasniedzējiem… Mums tā sadarbība ir visaugstākajā līmenī. Bet, kur ir katram savs profils, tas otrs tur vienkārši nevar iesprausties tīri fiziskā ķermeņa pēc.
Cik šobrīd LMA ir studentu?
K.Z.: 750, plus mīnus.
Kāpēc nav 1000?
K.Z.: 1000 nav tāpēc, ka mums, pirmkārt ,nav vietas, nav fiziskas vietas. Arī ja būtu nauda, mēs fiziski nevaram tik daudz sabāzt akadēmijā.
R.M.: Mums ir līdzīgi. Mums ir pie 600, bet mūsu struktūrā vēl ietilpst arī Kultūras koledža. Kopā ar koledžu savs 1000 sanāk. Bet tieši tas pats, ko profesors Zariņš saka, – ir vienkārši telpiskais ierobežojums un resursu ierobežojums. Mēs ļoti labprāt veidotu papildus budžeta vietas, mums taču veidojas konkursi uz visām programmām. Jūs neesat redzējis, kā raud tie, kas netiek iekšā! Kā raud aktieros, radošajās industrijās, kur ir 14 uz vienu vietu! Mums uz praktiski visām programmām ir konkursi. Ja salīdzina ar lielajām universitātēm un augstskolām, kas nespēj piepildīt savas budžeta vietas, mēs konkurējam. Mums tā nav problēma. Tā ka, ja mums atļautu finansējums, mēs tik vālētu…
Es vienkārši ieskatījos stratēģiskajos plānos, kas LMA bija uzrakstīts 2012. gadā, bet LKA – 2015. gadā. Tur bija minēti tie skaitļi. Tur bija minēts, ka uz 2020. gadu LMA jābūt 1000 studentiem, bet LKA uz 2020. gadu jābūt virs 600. Ja to ir tik nereāli sasniegt, kāpēc tādi mērķi tiek izvirzīti?
R.M.: Nē, tie mērķi ir reāli, bet vienkārši ir dažādi finanšu instrumenti… Mēs paralēli arī cīnāmies, lai mums beidzot iedotu pilnu finansējuma bāzi. Kā zināms, 2009., 2010. gadā nogrieza tos 30%, mēs eksistējam uz 70% bāzes. Un tagad mums ir mērķis iet un atkal atgādināt par sevi visai mākslas augstskolu asociācijai, lai mums beidzot atdod pilno bāzi, kas mums ir nelikumīgi atņemta. Atņemt bija ļoti vienkārši, bet pielikt pēc tam neviens vairs nesteidzas.
K.Z.: Runājot par mērķiem, vienmēr jādomā pozitīvi un ideālistiski. Ja bija domāts, ka būs 1000, tad droši vien tika cerēts, ka valsts attīstīsies, būs treknie gadi, uzcels vēl vienu akadēmijas korpusu, uzcels Laikmetīgās mākslas muzeju… Muzejs, koncertzāle, bibliotēka – trīs brāļi, kas jau sen ir iecerēti, bet tikai viens ir realizēts, un arī daļēji.
R.M.: Krīze ieviesa savas korekcijas. Bet tā ir taisnība, es uzskatu, ka tie ir reāli skaitļi, vienīgi stratēģija vienmēr ir vērsta uz ideālu.
K.Z.: Bet vēl jau jāatceras laikmeta dinamika kopumā: agrāk grieza aklo zarnu pilnā narkozē, tagad griež daļējā narkozē. Viss mainās, mēs jau nezinām, kas būs pēc 10 gadiem.
Vēl jums LMA bija plānots, ka uz 2020. gadu 25% pasniedzēju būs doktora grāds.
K.Z.: Tas bija tāpēc, ka, kā zināms, izglītības ministri mainās un katrs nāk ar savu gaišo vīziju. Tajā mirklī laikam bija Šadurskis, kuram bija šāds uzstādījums visām augstskolām. Tāpēc arī mēs, konkrēti Andris Teikmanis, cīnījās par šo praktisko doktorantūru – apzinoties, ka uzrakstīt teorētiskos doktora darbus tikai teorētiskās doktorantūras ietvaros ir viena lieta, bet kādam ir jāmāca arī gleznot, nevar visi palikt par teorētiķiem. Tāpēc mēs bijām cīnītāji par šo praktisko doktorantūru, lai tad arī būtu tie, kas māca praktiskās lietas un lai viņi arī ir doktori. Tāpēc jau Rietumos tas tā ir.
Un cik šobrīd ir ārvalstu mācībspēki? Plānā bija teikts, ka vajadzētu būt 6%.
K.Z.: Tā kā mums nav 4000 eiro mēnesī algas, ko samaksāt ārvalstu mācībspēkiem, tad mēs izmantojam Erasmus kadrus. Konkrēti šogad gleznošanas apakšnozarē ir plānoti pieci viespasniedzēji, grafiķiem arī kādi pieci, respektīvi, viņi strādā pa moduļiem. Vismaz 20–30 pa gadu apmaļas caur Erasmus. Bet viņi nav ievēlēti, tas nav tik vienkārši, jo tad viņiem ir jāzina latviešu valoda, turklāt, kā jau es teicu, – vai jūs ietu strādāt Rimi kasē par uz pusi mazāku algu nekā maksā normālam cilvēkam? Taču nē! Ja ārzemnieks savā valstī kā jaunākais pasniedzējs saņem četrus tūkstošus (Bavārijā un Somijā profesora alga ir 9000 mēnesī, Vācijā vidējā 6000…) mēnesī, tad uz kāda pamata viņš nāks šeit strādāt un saņemt 10 reizes mazāk?
Kopējais secinājums varētu būt, ka tie 2012. un 2015. gadā sarakstītie plāni ir tādas ideālistiskas vīzijas, kas var izpildīties tikai pie nevainojamiem...
R.M.: Tie nav nepamatoti, tie nav gluži gaisā pakārti. Tie ir tapuši izpētes rezultātā, bija pieaicināti speciālisti, kas intervēja visas struktūrvienības, to vadītājus, runāja ar studentiem un administrāciju, vadību, tāpēc tas, protams, nav tāds ideāls, kas būtu atrauts no realitātes. Turklāt, arī apgūstot ES finansējumu, mums bija jābalstās stratēģijā. Un to var izdarīt, tikai izvērtējot to, cik tā stratēģija ir reāla un izpildāma. Mēs, pierādot un analizējot izdarīto, iegūstam papildus finansējumu.
K.Z.: Mēs, piemēram, tagad piedalāmies Eiropas projektā par Brasas rajona revitalizāciju, kurā sasniedzamie rezultāti ir 200 vai 300 jaunas kompānijas gadā, kas nesīs iedzīvotājiem darba vietas… Jūs taču saprotiet, kā raksta lielos projektus! Tas viss balstās uz pieļaujamībām. Uz laika ritumu, kurš tajā mirklī tāds var likties. Paiet desmit gadi, un izrādās, ka viss ir mazliet citādāk.
R.M.: Tieši tāpat ir arī ar Nacionālās attīstības plānu – visi tie attīstības dokumenti ir jāskatās uz priekšu. [..] Savā ziņā tie ir vizionāri, stratēģijai ir jākalpo šādai virzīšanai uz priekšu, bet, protams, realitāte ievieš savas korekcijas. Lai gan nav tā, ka šī stratēģija būtu neizpildāma, noteikti nē.
Kā tiek aprēķināts studentu apmierinātības indekss? Jums tas bija paredzēts 50% augsts vai vēl vairāk.
R.M.: Galvenais datu avots, protams, ir pašnovērtējums, ko raksta docētāji, bet otrs ir studentu aptaujas – anonīmas aptaujas.
Kuras nav visiem obligāti jāpilda.
R.M.: Mums ir tāda situācija, ka teorētiski būtu obligāti, bet vēl nav izstrādāts digitālais instruments, ar kura palīdzību tas būtu iespējams. Kādreiz pie papīra formāta tas bija ļoti vienkārši. Tagad, kad tas ir datubāzē un tu vienkārši liec studentam aizpildīt, tas ir sarežģīti. Tas ir atkarīgs arī no pasniedzēja. Tagad mēs arī optimizējam, domājam, kā labāk sasniegt katru studentu, kā piespiest katru aizpildīt tās aptaujas. Šobrīd tendence ir, ka aizpilda tikai tie, kas ir ļoti neapmierināti, un tie, kas ir totālā sajūsmā. Un tas segments, kas ir pa vidu, krīt ārā. Mēs domājam, kā to attīstīt, jo bez tā nedarbojas kvalitātes novērtēšanas sistēma. Jo galvenā kvalitātes novērtēšanas sistēmas balss ir tieši studējošo viedoklis, jo mēs kalpojam viņiem, ne jau viņi mums. Mēs pie tā intensīvi strādājam, un es ļoti ceru, ka tieši pēc šīs sesijas būs arī redzams rezultāts. Mēs attīstām dažādus digitālos rīkus, mēģināsim viņus piespiest, lai arī tas normālais vidējais students kaut ko pasaka.
K.Z.: Mana atbilde ir, ka – ja es redzu apmierinātu studentu sejas, nevis krekšķinātājus pēc labas pusdienu maltītes un ja viņi ir ieinteresēti tajā, ko viņi dara, ja viņi nāk un uzdod jautājumus, kas attiecas uz viņu izaugsmi, kaut vai pakritizē… Tā ir vienīgā mēraukla. Vai jūs ticat SKDS aptaujai, kura pasaka, ka uzvarēs viena partija, bet uzvar pilnīgi pretēja? Ja jūs visu dzīvi vadīsities pēc tām aptaujām, jūs nonāksit nepareizā vietā. Jādomā loģiski un nav jāvadās pēc kaut kādiem cipariem, kas zināmā mērā ir domāti, lai atrakstītos, kad nāk akreditācija un viss pārējais. Jo jebkurā gadījumā students ir subjektīvs, un – jo subjektīvāks viņš būs ar savu interesi mākslās, jo viņam ir lielāka un dziļāka interese par to, ko viņš dara. Tā taču ir.
Bet skatīšanās sejās arī ir subjektīva. Kaut kā to tomēr jāmēģina mērīt, nevar vadīties tikai pēc pasniedzēja sajūtas...
K.Z.: Tas taču ir elementāri – ja tu ieej kursā un uz tevi skatās spožas acis un ar interesi klausās, par ko tu runā, tā ir vislabākā sajūta. Un tikai tāpēc tu esi pedagogs. Tāpat kā aktieris – ja viņš runā no skatuves, viņš pēc tam jūt šo atdevi, un varat to mērīt kaut ar pieciem instrumentiem. Ja viņš nebūs labs pedagogs vai aktieris, tā atbilde tak jau ir acīmredzama. Tev atliek pavērt durvis, un tu zini, kurš ir studentu iecienīts un kurš nav. Protams, var uz to arī vēl spēlēt – ja tu esi labs pedagogs un vēl aktieris, tad tu spēlē uz to, jo var skandināt vienu un to pašu mantru no dažādām skatu pozīcijām.
Un jūs to savu spēju sajust atmosfēru lekcijā tā augstu vērtējat?
K.Z.: To man precīzi pateica kāds viesprofesors no Maiami: laikmetīgā auditorijā tu neesi viens. Tev jākonkurē ar telefoniem un planšetēm. Es vienmēr saku, ka pasniedzējam ir jāstāv studentam uz galvas. Tu vari stāstīt visgudrākās lietas, bet, ja tās nebūs atraktīvas, ja tu pirms tam nebūsi izlasījis to, kas pašlaik notiek pasaulē diezgan plašā spektrā… Es, piemēram, stāstot par to krūzi, kas studentiem jāglezno, izstāstu ne tikai par krūzi, bet par to, kas viņā iekšā, ko viņi no tās krūzes vakar ir dzēruši, kāds bija rezultāts – runa ir par visplašākajām dzīves sfērām! Un tu ar studentiem nonāc ļoti personiskā saskarsmē. Jo sevišķi mūsu mazajās auditorijās, kur mēs esam tikpat tuvu kā tagad šeit.
R.M.: Protams, emocionālais aspekts arī man ir kā papildus instruments, jo var just, cik lekcija ir izdevusies. Tomēr izglītības politikas veidotāji diemžēl balstās tajos kvantitatīvajos rādītājos, un, kad programmas tiek izvērtētas, tiem ir jābūt.
Jūs abi esat pasniedzēji, turklāt ar diezgan lielu slodzi. Ko jūs domājat šobrīd par jaunākajiem bakalauru iesaukumiem? Kāda ir vidusskolu absolventu sagatavotība?
K.Z.: Kādu laiku atpakaļ es apzināti sešus gadus pēc kārtas pasniedzu pirmajam kursam, jo man tas bija interesanti. Tur nav runa par profesionālo sagatavotību, bet gan par studentu apziņas stāvokli. Ir sajūta, ka gadu no gada viņi ir pilnīgi citādi, un katru nākamo gadu vairs nevar uzdot tos pašus uzdevumus, ko iepriekš.
R.M.: Vispārējais vidusskolu beidzēju zināšanu līmenis krītas. Tas ir normāli, jo ir vēl viena tendence – reflektanti vienlaikus iesniedz dokumentus vairākās augstskolās un tad iet tur, kur tiek. Par laimi, pie mums ir diezgan augsts tādu studentu procents, kam LKA ir bijusi vienīgā izvēle. Bet šīs interneta paaudzes mentalitāte pret augstskolām izturas līdzīgi kā pret mājaslapām un aplikācijām – pamēģina, ņem nākamo. Bet, manuprāt, mēs viņus neizmācīsim un mums ir jāpielāgojas tai situācijai. Kā to izdarīt? Manuprāt, mums vajadzētu vairāk sadarboties ar vidusskolām. Lai mēs jau dotu kaut kādu mācību vielas handikapu, lai tie skolotāji attiecīgi sagatavo gribētājus kultūras studijām un mums bakalaura līmenī nevajadzētu tērēt laiku elementārām lietām. Man šķiet, ka mums ir jāiet pie skolām un vairāk jākomunicē. Pašlaik vidusskolu un augstskolu sistēmas tomēr ir diezgan nodalītas.
K.Z.: Es saku, ka vienkārši ir dinamisks laikmets. Kad es mācījos skolā, burtnīcām otrā pusē bija reizrēķina tabulas. Tagad burtnīcu nav vispār. Jūs kā pasniedzēju varbūt interesē Platons, un jaunieši par Platonu neko nezina, taču zina daudz citu lietu, kas viņam ir aktuālas. Laikmets izsijā un parāda ceļu. Vecumā var konstatēt un saprast, ka ir savādāk, bet nedrīkst tiesāt – to es esmu sapratis.
Muktupāvelas kundzei jāskrien, tāpēc pēdējais jautājums jums abiem – speciāli Arterritory kā viena no nedaudzajiem medijiem, kas mēģina kopt kritikas lauciņu Latvijā. Šķiet, ka visi, kas pie mums nodarbojas vai mēģina nodarboties ar kritiku dažādās kultūras jomās, nāk vai nu no kultūras teorijas, vai no mākslas zinātnes, vai no filozofiem, vai LU Humanitāro zinātņu fakultātes... Bet katrs no šiem variantiem nozīmē, ka kaut kas izpaliek un kaut kāda komponente un izglītotības daļa vienmēr pietrūkst. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc tas kritikas lauciņš joprojām ir tik nīkuļojošs. Kāds būtu jūsu ierosinājums, kā to varētu labot ar izglītības palīdzību? Kur audzēt jaunos kritiķus?
R.M.: Viena lieta būtu – tiešām jāveic tā kartēšana un skaidri jāsaprot, kura no jomām ir atdalīta, un tad jāpiedāvā tā kā brīvā niša. Vēl, piemēram, es zinu, ka Latvijā ir ārkārtīgi nabadzīga kritika attiecībā uz laikmetīgo deju. Nabadzīga tādā ziņā, ka tā “kritika” lielākoties paliek deskriptīvā līmenī. Un tas ir tāpēc, ka cilvēki, kas ir aktīvi laikmetīgajā dejā, kas kaut ko jēdz, – viņi pagaidām vēl dejo. Es šaubos, vai tad, kad viņi pārstās dejot, viņi vēl spēs pilnvērtīgi komunicēt laikmetīgās dejas diskursu kritikā. Lūk, kur mēs esam – tie praktiķi, kas vēl spēj praktizēt, to aktīvi dara. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc tas ir ļoti bīstami – tāpēc, ka laikmetīgās dejas diskurss neattīstās. Es vienmēr studentiem saku – rakstiet! Jo mums ļoti gudri bērni ir iestājušies laikmetīgajā dejā. Bet viņus diemžēl neinteresē rakstīšana.
K.Z.: Bet tāpēc jau tā praktiskā doktorantūra būs!
R.M.: Jā, es tieši pie tā gribēju aizvest. Ieviešoties šai profesionālajai doktorantūrai, es domāju, ka tas būtu ļoti lietderīgi arī citos līmeņos, jo doktorants būtu spiests veidot šo savu analīzes daļu, kas būtu pašrefleksijā balstītas, jaunas zināšanas par savu lomu savā nozarē un savu radīto mākslas produktu. Tur tad veidojas gan tā loģika, gan tā rakstītprasme, gan tā argumentācijas prasme un izpratne par savu nozari tādā akadēmiskā līmenī. Tajā pašā laikā viņš joprojām ir praktizējošs mākslinieks, un tas ir ļoti svarīgi, manuprāt. Liels un svarīgs izaicinājums ir tieši profesionāļiem dot arī runas un rakstīšanas prasmes.
K.Z.: Mana atbilde ir pavisam vienkārša – tāpat kā ar ārzemju pasniedzējiem. Es neprasīšu, cik jums ir alga, bet, ja algas kritikas laukā būtu kaut cik stimulējošas, es domāju, ka rakstītu vairāk. Otrkārt, kad mēs pērn uzstādījām jauno mājaslapu, mans uzstādījums bija, ka LMA mājaslapai jālīdzinās Arterritory – tai ir jābūt arī lapai, kuru apmeklē mākslas interesenti, jo tur ir kaut kas interesants priekš viņiem uzrakstīts. Bet ir vajadzīga sabiedrība, kuru interesē māksla, un ir vajadzīgs finansējums. Manuprāt, izglītībai nav ne vainas. Mans bijušais students Ancāns tagad ņemas pa Londonu, vai tā pati Mētra Saberova – viņa taču rakstītu, ja būtu tāda iespēja un finansējums. Es, piemēram, vienmēr, kad gribu uzzināt, kas notiek, paralēli visiem citiem portāliem ar lielu kāri lasu Arterritory, jo mani tas interesē. Un mans brālis lasa vēl vairāk. Skaidrs, ka ja jums būtu tik daudz klikšķu, ka portāls uzkaras, jūs uztaisītu vēl vienu.
Vēl pēdējai jautājums tieši jums. Kā tur ar to LMA dzejas katedru?
K.Z.: Es jau reiz teicu – vajag uz akadēmiju nākt ieinteresētām personām un par to runāt! Dzeja ir vajadzīga. Lai arī kā šī ideja būtu sākusies un cik nopietni domāta, es esmu pilnīgi par. Mums akadēmijā tagad pasniedz valodas, pasniedz estētiku un ētiku, ir Rītups un Taurens, un kāpēc lai tur neierakstītos arī dzejnieki? Kāpēc ne? Man būtu tikai lepnums, ja tas būtu! Vēl viena katedra blakus jaunajai arhitektūras katedrai, kuru jau šobrīd cep augšā Austris Mailītis. Arhitektūrai arī dzeja ir vajadzīga, un, ja vien būs finansējums, pie mums tam var atrast vietu.
[1] Heritage and Festivals in Europe: Performing Identities. Routledge, 2019.
