Skaista ir jaunība, vai ne?
Par jaunāko mākslinieku paaudzi un izstādi “Rezonanse” Cēsu koncertzāles galerijā
Savu pirmo romānu “Mākslinieka portrets jaunībā” (A Portrait of the Artist as a Young Man, 1916) Džeimss Džoiss iesāk ar atsauci uz Ovīdija “Metamorfozēm”, ievadvārdiem aizņemoties daļu no frāzes latīņu valodā: Dixit et ignotas animum dimittit in artes naturamque novat jeb “Viņš teica un uz jaunradi vērsa savas domas, lai pārveidotu dabas kārtību”. Vienkāršiem vārdiem sakot, norādot gan uz sevi, gan arī uz daļēji autobiogrāfiskā darba galveno varoni Stīvenu Dedalu, Džoiss ar šīs atsauces palīdzību izceļ cīņu starp pieredzes un ambīciju samērību, ar kuru itin bieži nākas saskarties jauniem māksliniekiem.
Jēdziens “jaunais mākslinieks” pēdējā laikā ticis ievērojami stiepts un piemērots autoriem pēc viņu vecuma vai individuālo sasniegumu skalas, tādējādi būtiski ietekmējot apzīmējuma interpretācijas iespējas. Džoisa gadījumā ir vairāk nekā skaidrs, ka runa ir par jaunu cilvēku, kurš tiecas sevi realizēt mākslinieciskā ievirzē. Taču, sašaurinot domāšanas amplitūdu un skatot šo jautājumu Latvijas mākslas procesu kontekstā, jāsecina, ka nozīmju slāņi nebūt nav tik vienkārši atšķetināmi, kā sākumā varētu likties. Proti, uzdodot šo samērā triviālo, taču vienlīdz būtisko jautājumu: “Kas raksturo jaunu mākslinieku?”, nākas tikpat ātri atdurties ar pieri pret sienu, kā vaicājot: “Kas vispār ir māksla?” Atbilžu iespējas ir bezgalīgas, turklāt iespējami subjektīvas un lielākoties tāpat tiek būvētas ap vecuma un pieredzes svaru kausiem. Un tomēr es nebaidītos apgalvot, ka Latvijas mākslas vide ir īpaša. Visnotaļ jautājumos, kuri attiecas uz paaudžu dažādību un to saistību ar valsts politisko un sociālo vēsturi. Iemesls, protams, slēpjas varas modeļa izmaiņās, kas 20. gadsimta 80. gadu beigās radīja augsni gan Latvijas neatkarības atjaunošanai, gan jaunas, no pagātnes (padomju) rēgiem neatkarīgas paaudzes tapšanai. Jaunie mākslinieki, kuri dzimuši 90. gados, nu aktīvi un arī ambiciozi būvē savu karjeru, rīkojot izstādes, kuras ne vien apliecina šo jauniešu vispāresamību, bet arī pierāda viņu individuālās spējas un ļauj apjaust tā sauktās “paaudzes mākslinieku īpatnības” jeb aktuālās tēmas.
Pēdējos gados fonds “Mākslai vajag telpu” ir aicinājis jaunos talantus atklāt šīs idejiskās vadlīnijas un savos vasaras projektos iesaistījis gan Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) pēdējo kursu studentus, gan nesenos absolventus. Pētot pagājušā gadsimta latviešu mākslas meistaru veikumu un sadarbojoties ar pašlaik aktīviem vidējās paaudzes māksliniekiem, “Vasaras mājā” bija skatāmas ekspozīcijas, kas veltītas interpretāciju tematikai. Šīs izstādes plašākai sabiedrībai ļāva iepazīt tādus jaunos talantus kā Jāni Kraukli, Krišjāni Elviku, Madaru Kvēpu un Anci Vilnīti, kuri pašlaik sevi pārliecinoši turpina pierādīt citos projektos. Arī Kim? laikmetīgās mākslas centrs vairākas reizes skatītājiem piedāvājis apskatīt LMA Vizuālās komunikācijas nodaļas diplomdarbus kopīgā izstādē. Lielu pateicību jaunie mākslinieki ir parādā galerijai LOOK, kas savas durvis vēra vaļā pagājušā gada maijā, izrādot latviešu tēlnieka Mark Sun Roz veikumu. Kopš tā brīža galerija apmeklētājiem kopumā piedāvājusi deviņas izstādes, lielākoties fokusējoties tieši uz jauno mākslinieku reprezentāciju, un par tās nenoliedzami veiksmīgāko projektu pērn kļuva Jāņa Šneidera personālizstāde “Vieta”, par kuru gleznotājs nominēts Purvīša balvai 2021. Pieļauju, ka šāda atzinība daudziem kultūras kritiķiem un sekotājiem bija pārsteidzoša tieši Šneidera iepriekšējās pieredzes dēļ, taču trāpīgi apliecināja mākslas spēku, kas pārliecina neatkarīgi no vecuma vai mākslinieka “koeficienta”.
Foto: Inese Baranovska
Atgriežoties pie idejas par paaudžu atšķirībām Latvijā, tomēr gribas uzsvērt, ka jaunāko mākslinieku paaudzi (proti, to, kas dzimusi deviņdesmitajos) ir praktiski neiespējami salīdzināt ar iepriekšējo jau minētā vēsturiskā konteksta dēļ. Šie cilvēki, kas dzimuši uzreiz pēc Padomju Savienības sabrukuma, vienlaikus ir arī pēdējā pagājušā gadsimta paaudze, turklāt ir gandrīz pilnvērtīgi iefiltrējusies un par savu sauc mūsdienu tehnoloģiju laiku. Šo piederību dažādiem laika modeļiem varētu raksturot kā atrašanos starpstāvoklī – vienlaicīgu manipulēšanu ar nepiedzīvoto, taču neizbēgamo pagātni un potenciālajiem nākotnes scenārijiem. Tas šiem māksliniekiem dod iespēju citādi uzlūkot arī mūsdienu procesus, sevi asociējot vairs ne tik daudz ar noteiktu reģionālu piederību, cik pašizpausmi kā vērtību. Kolektīvais domāšanas veids, kas zināmu apstākļu dēļ ilgi izpaudies arī vizuālajā mākslā, šīs paaudzes pārstāvjiem vairs nešķiet raksturīgs. Turpretī spēcīgi izpaužas subjekta nozīme un tā attiecības ar mākslu, kas nereti noved līdz dziļi personisku tēmu atklāšanai vizuālā formā. Šo paaudzi raksturo brīvība – gan pētnieciskā, gan tehniskā rakursā, un to lieliski iespējams novērtēt piecu jauno autoru – Agates Bernānes, Kristīnes Upītes, Madaras Kvēpas, Gitas Sprinces un Jāņa Šneidera – grupas izstādē “Rezonanse”, kas līdz 12. aprīlim skatāma koncertzāles “Cēsis” mākslas galerijā.
Madara Kvēpa, Kristīne Upīte, Jānis Šneiders, Gita Sprince, Agate Bernāne, Inese Baranovska, Andris Vītoliņš. Foto: Mārtiņš Kreilis
Kaut arī šis nebūt nav pirmais gana ietilpīgais jauno mākslinieku grupas projekts, tas raisa plašu interesi, jo piedāvā ieskatīties atšķirīgās glezniecības praksēs. Par izejas punktu šo mākslinieku daiļrades savienošanai vienā kopīgā projektā izstādes kuratore Inese Baranovska izvēlējusies spēli ap tēmu “rezonanse”. Mākslinieciskās jaunrades process un rezultāts ir atkarīgs no brīvām vai ietekmējamām svārstībām, kas, uzlūkotas paaudžu piederības kontekstā, tulkojamas kā laikmeta liecības vai mākslu organizējoši apstākļi. Attiecīgi izstāde, kas pirmajā acu mirklī šķiet drīzāk reprezentējoša nekā analītiska, paver jaunu skatījuma plakni un liek uzdot vairākus jautājumus. Piemēram, kādus konceptuālus signālus nākotnei atstās jaunākās paaudzes gleznotāji un kādu rezonansi izsauks viņu darbība kopumā.
Vērtējot katra jaunā autora daiļradi atsevišķi, var viegli nolasīt viņu neatkarīgās intereses un iedvesmas avotus. Piemēram, Madaras Kvēpas abstrakto glezniecību raksturo refleksijas par attēlu un krāsu mijiedarbību, personisku nepieciešamību to atklāt caur atmiņu. Izstādē ietverti darbi no sērijas “Krāsu atmiņa”, kurus māksliniece radījusi, dzīvodama Itālijā, un veidojusi kā savu emociju un iekšējo pārdzīvojumu dienasgrāmatu. Papildus aplūkojami arī objekti, kuriem dots nosaukums “Baltā gaisma”. Tajos Madara Kvēpa, glezniecības jautājumus skatot no tehniskās kapacitātes viedokļa, manipulējusi ar šīs mākslas formas robežām un pārvērtusi to trīsdimensiju gaismas objektos.
Madaras Kvēpas darbi. Foto: Mārtiņš Kreilis
Ideju par vizuālo atmiņu ietver arī trīs Jāņa Šneidera darbi. Būdami krietni atšķirīgi no iepriekš izstādītajiem, tie tik un tā apliecina viņa gleznotāja talanta amplitūdu un interesi par niansēm. Attēlotajās sienu virsmās parādās teksti, skrāpējumi, faktūru uzslāņojumi, kas atgādina par neizbēgamo laika plūdumu kā ikdienā, tā arī vizuālajā mākslā.
Jāņa Šenidera darbi. Foto: Mārtiņš Kreilis
Tehniskās variācijas savā daiļradē izmanto Gita Sprince, darbos miksējot glezniecības paņēmienus ar manuālās iespiedgrafikas tehniku. Abstrakcijas nolasās kā nejauši nospiedumu pietuvinājumi, dabas novērojumi konkrētā mērogā un rakursā.
Gitas Sprinces darbi. Foto: Mārtiņš Kreilis
Savukārt Kristīne Upīte par galveno izteiksmes līdzekli izmantojusi ūdenskrāsu, ar to tverot un attēlojot pavisam ikdienišķu priekšmetu – matu sprādzi. Apcerīgi spriežot par to, kādēļ gan kādam matos būtu jāsprauž šis piņķerīgās formas aksesuārs, māksliniece veiksmīgi izvairījusies no beznozīmīga dekoratīvisma, skatītājam parādot vienkāršo lietu simboliku.
Kristīnes Upītes darbi. Foto: Mārtiņš Kreilis
Nedaudz atstatus no pārējiem, otrā stāva zālē, apskatāmi Agates Bernānes darbi, kuru centrā ir studiju laika ceļojumu iedvesmoti stāsti. Romantiskie gleznojumi atklāj jaunās mākslinieces jūtu pasauli un tehnisko meistarību, kaut arī sižetu izvēle un to atveidojumu paņēmiens vēl šķiet drīzāk jauki naivs nekā konceptuāls.
Agates Bernānes darbi. Foto: Mārtiņš Kreilis
Lai gan pazīmes par līdzīgu domu gājienu samanāmas vairāku šo jauno autoru idejās, izpildījums ir krietni atšķirīgs un parāda jau minēto individualitātes spēku. Jaunos gleznotājus, šķiet, neinteresē meklēt kopsaucējus citu daiļradē vai skaļi paust savu nostāju par attiecīgām tēmām. Darbi ir pieklusināti un pat skaisti, taču pēc būtības attāli no asociācijām, ar kurām saistās ietilpīgais vārds “rezonanse”.
Pēc izstādes apskatīšanas prātā nāk vēl kāds jautājums. Proti, kādēļ gan iespējams tik droši apgalvot, ka par šīs mākslinieku paaudzes raksturlielumu varētu uzskatīt brīvību? Iespējams tādēļ, ka viņi neizjūt teju obligātu nepieciešamību reflektēt par politiskām un sociāli aktuālām tēmām. Atslēga slēpjas iekšējās pasaules atklāšanā un mākā to vairāk vai mazāk smalki pārvērst vizuālās mākslas darbā. Atbrīvošanās no “nepieciešamībām” kā tādām salauž vienlīdzību starp iepriekšējo un nākamo paaudzi, ļaujot brīvībai izpausties atšķirīgi. Taču iespējams, ka brīvība – kaut dziļi personiska un subjektīva – laika gaitā vienkārši kļuvusi par jaunības simbolu, tāpat kā pieredzes trūkums, lielās ambīcijas un vēlme skaisto lietās atrast biežāk, nekā tas tur patiesībā ir.
