Cikls
Gada izskaņā Rīgā skatāmo Igaunijas mākslinieku:
Lauras Peldas izstādes “Viņa apcer lietu uzliesmojošo dabu” galerijā LOOK (7.–30. novembris, 2024)
Andželas Māsalu, Mariannas Metsisas, Kati Sāritsu un Ingmāra Jerves izstādes “Plūstošās smiltis” galerijā ASNI (8. novembris–7. decembris, 2024)
Eike Eplika, Anna Mari Līvranda un Kristi Kongi izstādes “Baltie punduri un visi šie skaistie miglāji” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (28. novembris, 2024–26.janvāris, 2025)
apskats
Saskaņā ar iesaistīto personu teikto, vienā laikā notiekošas izstādes ir nejauša sakritība, lai gan divos gadījumos institucionālais pavediens ved uz nelielo, bet pamanāmo Tartu mākslas galeriju Kogo un tās pārstāvi, igauņu laikmetīgās mākslas vēstnieci Latvijā Šeldu Puķīti. Neviena no izstādēm nepretendē pārstāvēt vai izcelt kaut ko “igaunisku”. Drīzāk, skatoties no Latvijas puses, manāmas tematiskas, formālas un materialitātē balstītas radniecības saites, kas iekļaujas plašākā veselumā – aktuālajos diskursos, jautājumos un dzīves izjūtā. Tā aptver šķietami galējus punktus: personīgas atmiņas, pieredzes un asociācijas un kosmiska mēroga procesus, kur zibošas bērnības ainas ir dziļā laika pulksteņa smilšu graudi.
Skats no Lauras Peldas izstādes “Viņa apcer lietu uzliesmojošo dabu” galerijā LOOK. Foto: Kristīne Madjare
Dzīves līnija
Uzliesmojoši ir ne tikai šķidrumi ar zemu degšanas temperatūru, putekļi un gāzes. Lauras Peldas izstādē tāda ir lietu daba, viens no esamības pamatprincipiem, kas nosaka, ka sīkai dzirkstelei vai kļūdai var būt neatgriezeniskas, potenciāli graujošas sekas. Trauslums kļūst par eksistenciālu pamatstāvokli – šajā ziņā Peldas darbi, kuros amatniecības prakses saplūst ar padomju un postpadomju pieredzēm, konceptuāli rezonē ar Latvijas laikmetīgās mākslas ainu, atsaucot atmiņā, piemēram, Karlīnas Mežeckas darbus. Tomēr trauslumu, ko izstādē materializē izšuvumi, tekstila elementi un keramika, līdzsvaro tērauda konstrukcijas ar zāģa izrobotām, asimetriskām malām un piestiprinātiem cilindriskiem objektiem, kas atgādina ūdens pudeli vai lādiņus.
Skats no Lauras Peldas izstādes “Viņa apcer lietu uzliesmojošo dabu” galerijā LOOK. Foto: Kristīne Madjare
Izstādē manāma arī autobiogrāfiska ievirze jeb, kā to dēvē kuratore, “sentiments”. Refleksija par “pusmūža krīzi”, tās personīgajiem un mākslinieciskajiem aspektiem darbiem piešķir rūgti skumju jutīgumu un reizē paškritisku distanci, aicinot Peldas “Viņa apcer lietu uzliesmojošo dabu” skatīt kā feministiskās neveiksmes mākslas stratēģiju. Filozofe Eva Majevska to apraksta kā estētisku un filozofisku izvēli kultivēt neveiklību, neprecizitāti un neizdošanos,[1] lai apšaubītu veiksmes un panākumu kritērijus, reizē saldsērīgi reflektējot par to neaizsniedzamību.
Skats no Lauras Peldas izstādes “Viņa apcer lietu uzliesmojošo dabu” galerijā LOOK. Foto: Kristīne Madjare
Peldai šī pieeja ļauj ironiski un reizē nopietni pievērsties sievietes mākslinieces daudzslāņainajai identitātei, tajā ieaustajiem viesmīlības žestiem un cietsirdīgajiem laimes solījumiem.[2] Mākslinieces neiederības formula atklāj tumšus noslēpumus par ceļā sastaptajiem citu sieviešu kauliem un ādām, ietiecoties vēl senākos pagātnes uzliesmojumu un pelnu slāņos. Dzīves līnija met līkumus nepabeigtā izšuvumā, lai turpinātos nevienmērīgi nostrādātajā, bārkstīm rotātajā paklājā, kura virsmas daudzkāršība un sabiezējumi atgādina rētaudus, līdz beidzot pakāpjas uz tērauda balstu atliektajiem, it kā atirušajiem galiem. Tur tā apvijas kā vīnogas stīga un reizē kā plīvojoša, nevienam nevajadzīga lupata.
Skats no Andželas Māsalu, Mariannas Metsisas, Kati Sāritsu un Ingmāra Jerves izstādes “Plūstošās smiltis” galerijā ASNI. Foto: Kristīne Madjare
Atstarotājs
Galerijā “Asni” valda sēru un zaudējuma noskaņojums, kam reizē piešķirts grods mājīgums un sirreāls vieglums. Afekti ir pazīstami, saprotami un tuvi, lai arī parādības, ko tie apzīmē, var šķist jaunas. Tā, piemēram, Andželas Māsalu Wintersickness (2023) ir neliela formāta glezna, kurā uz ziemas ainavas fona attēlota figūra. Tās miesu sedz aļģēm vai sūnām līdzīgs kažoks, turklāt veidojums uz kreisā pleca atgādina izstīdzējušu roku. Darbu var interpretēt gan kā ilgas pēc ziemas, gan tās izraisītu nelabumu. Šīs sajūtas tikai šķietami ir pretrunā, jo, kā raksta teorētiķe Svetlana Boima, pēc mājām var ilgoties un reizē no tām nogurt vai vēlēties pamest.[3] Boimas nošķīrums starp reflektīvo un restaurējošo nostaļģiju ir arī izstādes koncepcijas pamatā.[4] Nošķīrums izsaka divējādu attieksmi pret pagātni: ja restaurējošā nostalģija zaudētās mājas tiecas atjaunot, meklējot oriģinālu, pirmavotu vai autentisku sākotni, tad reflektīvā nostalģija pieņem, ka atgriezties nav iespējams un cilvēku atmiņas ir pretrunu pilnas, fragmentāras un nepabeigtas. Atcerēties vienmēr nozīmē arī izdomāt no jauna, ilgām mijoties ar atsvešinājumu un iztēli – atmiņa nav gaismas stars tumsā, bet šī stara uztvērējs un atstarotājs.
Skats no Andželas Māsalu, Mariannas Metsisas, Kati Sāritsu un Ingmāra Jerves izstādes “Plūstošās smiltis” galerijā ASNI. Foto: Kristīne Madjare
Arī šajā izstādē sastopam tekstilu, tēraudu un keramiku, kā arī glezniecību. Darbos jūtama pagātnes ainu nenoteiktība, izplūdušais raksturs, kas to rekonstrukcijai piešķir neizbēgamu nedabiskumu un teatralitāti. Ingmāra Jarves tērauda kalumā spīd pazīstamā padomju saulīte, āmura un naglu motīvi atkārtojas arī linogriezumā “Mantojums”, kur aizgājējs palicējiem atstājis sauju deformētu naglu.
Skats no Andželas Māsalu, Mariannas Metsisas, Kati Sāritsu un Ingmāra Jerves izstādes “Plūstošās smiltis” galerijā ASNI. Foto: Kristīne Madjare
Mariannas Metsisas izstieptajās gleznās spokojas dzīvnieki un sievietes kā mēmi atgādinājumi par traumu un tās raisītu vientulību, savukārt patverties pazīstamo ikdienas priekšmetu etnogrāfiskajās atsaucēs aicina Kati Sāritsu. Vaskadrānas, puķu podi, aizkaru riņķi, kafijas krūzīte un kniepadatas ar filigrānām, krāsainām galviņām ir saspraustas pedantiskā kārtībā, kas ļauj sadiegt pasauli no jauna arī pēc tās bojāejas.
Skats no izstādes “Baltie punduri un visi šie skaistie miglāji” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Ansis Starks
Atpakaļ dārzā
No klusinātām intonācijām un sērīgi melanholiskajām noskaņām izstāde “Baltie punduri un visi šie skaistie miglāji” ir dzīvīguma, krāsu un enerģijas sprādziens. Kristi Kongi liesmojošie darbi veido dinamisku, blīvu telpu, kas apņem un sasilda jau no pirmā mirkļa. Saullēkta gaismas šaltīs izstādes sienā atveras portāls, kas aicina dziļāk dārzā, kurā skatītājā veras nezināmu būtņu acis un slīd miklas ēnas. Dāsni pret skatītāju un atvērti interpretācijām, Kongi gleznojumi ir jauna sākuma pieteikums, kosmiskās kompostēšanas un dīgšanas procesa izteiksme, kas reģistrē izstādes afektīvo, pāri malām plūstošo intonāciju. Ne Visuma grandiozitātes pielūgsme vai zinātniska apmātība, bet gan eksperimentālas pārdomas par dzīvības rašanos un kosmisko procesu cikliskumu ir izstādes vadmotīvs. Spoki, drupas un atmiņas šeit iegūst dzīvi apliecinošu, optimistisku ietvaru jeb, kuratores vārdiem runājot, tiem piemīt “skaists, miglājam līdzīgs mirdzums”. No vecās pasaules pārpalikumiem var rasties kaut kas jauns: iznīcības vietā izstāde sola atdzimšanu.
Skats no izstādes “Baltie punduri un visi šie skaistie miglāji” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Ansis Starks
Interese par dzīvību mikro un makro mērogā ir viena no mūsdienu mākslas iezīmēm, kas saistās ar posthumānisma ēras iestāšanos, kā arī tāda domāšanas un pasaules redzējuma nostiprināšanos, kas balstās jaunā materiālisma premisās. Tam labi atbilst laikmetīgajai mākslai piemītošā eksperimentālā attieksme pret materialitāti, kā arī dažādu kultūras nosprausto robežu un kategoriju pārbaudīšana un sašūpošana. Eikes Eplikas filigrānās skulpturālās kompozīcijas sniedz niansētu skatījumu uz vairāk kā cilvēka ķermenisko daudzveidību un vārdā nenosauktu sugu attiecībām. Dzīvības formu inkubatori, kā tos dēvē kuratore, rada fantastiskas un monstrozas būtnes viņpus klasifikācijas sistēmas. Alveolu saišķis, bišu kāres, bārkšsakne, lapotne – šiem tēliem atbilst rizomas jēdziens, kas Eplikas darbos parādās vairākkārt kā tieša un pārnesta atsauce uz ekoloģiskos asinsriti, kur materialitāte, nevis apziņa ir dzīvības noteicošā pazīme. Instalāciju akustisko atmosfēru nostiprina skaņu celiņš ar smalku, dzirdu skaņu, it kā diviem trausliem objektiem nejauši saskaroties, paslīdot viens otram garām vai iznirstot no dzelmes.
Skats no izstādes “Baltie punduri un visi šie skaistie miglāji” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Ansis Starks
Skats no izstādes “Baltie punduri un visi šie skaistie miglāji” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Ansis Starks
Atdzimšana ietver arī reciklēšanu, ko redzam Annas Mari Līvrandas darbos. Telpā dominējošās tērauda vertikāles aizgūtas no sakrālās arhitektūras – kapsētu žogiem un relikvārijiem, kā arī atgādina krāns kruķus, drēbju pakaramos, bultas vai vēja rādītājus. Līdzīgu metālu stieņu aizkustinošu tiekšanos pretī debesīm redzējām Evitas Vasiļjevas vai Luīzes Nežbertes darbos, taču Līvrandai tie nosveras zemes virzienā. Uz atskabargaino žebērkļu zariem izvietoti sīki rotājumi, tās ir mākslinieces atrastās stikla pērlītes, ķēdītes, lentītes, monētas un citi priekšmeti, kas metālkalumu labirintā netieši iezīmē sievišķās atmiņas klātbūtni. Pie sienām izvietotas heterogēnas kompozīcijas no vitrāžu lauskām, kā arī blāviem, nolietotiem vai izbrāķētiem stikla gabaliem, vienā virsmā sakausējot ikdienišķo un pārpasaulīgo.
Skats no izstādes “Baltie punduri un visi šie skaistie miglāji” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Ansis Starks
Interese par kosmosu Latvijā ir noturīga. Šo tēmu pārstāv Zentas Loginas, Dainas Taimiņas, Miķeļa Fišera, Voldemāra Johansona, Ata Jākobsona u.c. darbi. Plašāku ieskatu Latvijas kosmosa mākslā sniedza 2014. gada Elitas Ansones kūrētā izstāde “Saules sistēmas perspektīva” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls”. “Baltie punduri un visi šie skaistie miglāji” iekļaujas un reizē no šīs tradīcijas novirzās, piedāvājot pilnīgi atšķirīgu tēlu sistēmu un kosmosa izjūtu. Sarežģīti tehnoloģiski risinājumi, kas ļauj vākt un interpretēt kosmosa datus, izstādē nav pārstāvēti, jo autores netiecas Visumu izskaidrot. Tāpat viņas novēršas no izplatījuma kā cildenā pieredzes avota, kura priekšā cilvēks jūtas mazs un neaizsargāts. Veidojot konceptuālu saķeri ar kuratores vēstījumu, ko nostiprina un izvērš katras autores atšķirīgais rokraksts un izvēlētie paņēmieni, mākslinieces drīzāk atklāj un ļauj piedzīvot kosmiskās saikņotības pakāpi, kuras veidošanā un uzturēšanā zemes būtnes ir līdzdalīgas. Izstāde izvairās arī no citām žanra klišejām (fantāzijas par citplanētiešiem, enerģijām un rotējošām lodēm), lai izceltu kosmisko un ikdienas dzīves ciklu sinhronitāti. Kosmoss nav kaut kas tāls, pārpasaulīgs, mūžīgs un salts, bet tuvs un miesisks. Veidojot neskaitāmus tiltus ar mums pazīstamām zemes dzīves ainām, varam ieraudzīt Visuma atblāzmu nejaušā uz ielas atrastā auskarā vai noklīdušā matu šķipsnā.
[1] Majewska, Ewa (2016). Feminist Art of Failure, Ewa Partum and the Avant-garde of the Weak. View. Theories and Practices of Visual Culture 16: https://pismowidok.org/index.php/one/article/view/370/918/
[2] Berlant, Lauren (2011). Cruel Optimism. Durham: Duke University Press
[3] Boym, Svetlana (2001). The Future of Nostaliga. Basic Books, p. xix.
[4] Zīmīgi, ka vienlaicīgi Rīgā TUR telpā notiek vēl viena nostalģijai veltīta laikmetīgās mākslas izstāde Liminal Limbo.
Titulbilde: Skats no izstādes “Baltie punduri un visi šie skaistie miglāji” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Foto: Ansis Starks
