Sarunas ķermeņa valodā
Intervija ar mākslinieci Sabīni Verneri / Sabīnes Verneres izstāde “SIEVIETES MONSTRI” skatāma galerijā ASNI līdz 26. aprīlim
Kopš marta beigām galerijas ASNI telpa ir pakļauta fundamentālām transformācijām, tās centrā nonākot apjomīgai sienu struktūrai, kuru balsta dažādu formu marmora atlūzas un viens pamatīgs Latvijas laukakmens. Sienu (gan burtiski, gan emocionāli) iekļauj mākslinieces Sabīnes Verneres jaunāko darbu sērija “SIEVIETES MONSTRI”, kas tapusi trīs gadu garumā, Latvijas Mākslas akadēmijas Profesionālās doktorantūras programmā studējot un pētot sievietes seksualitāti sengrieķu mitoloģijas kontekstā (darba vadītāji: Dr. phil. Jānis Taurens, Prof. Gļebs Panteļejevs). Izveidotā struktūra ļauj galerijas telpu asociēt ar tradicionālām arheoloģijas muzeju ekspozīcijām, kur aptumšotās telpās un koridoros izvietoti pagātnes artefakti – tiešā saikne un portāls uz pasaules kultūras sākumu. Savukārt Verneres gleznotās antropomorfās un seksuālās enerģijas piesātinātās formas levitē, izliecas un izrullējas cauri galerijas telpai, atgādinot par to, ka “sen senos laikos” radušies mīti turpinās arī šodien – baltajā kubā – un apstiprina, ka laiku nepieciešams uztvert kā procesu.
Sabīnes Verneres smalkā un ķermeniskā tušas glezniecība ir kļuvusi par mākslinieces atpazīstamības zīmi gan Latvijā, gan arī ārpus tās (kopš 2024. gada viņa sadarbojas ar galeriju Kogo Igaunijā). Viņa vairākkārt nominēta Purvīša balvai, vadījusi LMA eksperimentālo galeriju Pilot, kā arī piedalījusies nozīmīgās Eiropas mākslinieku rezidencēs, tādējādi savu mākslas pieredzi izvēršot uz āru un iemācoties personīgo (jūtīgo) novietot publiskas kritikas krustugunīs. Šķiet, ka Vernerei tas ir ļāvis apbruņoties ar pašpārliecinātību un māksliniecēm/-kiem bieži tik nepieciešamo bez-kaunību.
Mūsu sarunu, kas risinās galerijā, Sabīnes darbu ieskāvumā, caurvij interese par materialitāti, pārdomas par feminismu un abu personīgā pieredze saskarsmē ar šiem jautājumiem.
Skats no izstādes "SIEVIETES MONSTRI". Foto: Reinis Hofmanis
Man ir ļoti spilgti palikusi atmiņā viena no mūsu pirmajām tikšanās reizēm, un tu toreiz teici, ka ar papīru un tušu strādā gandrīz tēlnieciski.
Jā, tādā sajūtu līmenī. Īstenībā es sapņoju par tēlniecību un mēģinu pievērsties formai. Šķiet, Frānsiss Bēkons teica, ka gribētu taisīt skulptūras, bet dienas beigās pietiek vien ar to, ka viņš par tēlniecību domā. Es jūtos līdzīgi. Piemēram, visus savus darbus redzu trīsdimensionāli – savā iztēlē es tiem visiem varu apiet apkārt, man ir pilnīgi skaidrs, kā tie izskatās telpiski. Tomēr arī pats gleznošanas process ir ļoti tēlniecisks, jo brīdī, kad es tai ūdens peļķītei pievienoju pigmentu, man ir jāveido forma. Tradicionāli glezniecībā forma veidojas no krāsu attiecībām un visādām smalkām niansēm, bet, strādājot ar pigmentu, ir tikai viens tonis, no kura tu veido formu, līdz ar to tas ir tāds diezgan tēlniecisks process.
Šādā procesā tu arī neko nevari mainīt.
Nē, nevari. Viss, ko es esmu uzgleznojusi, ir veikts vienā piegājienā. Tas viss ir tāds... vai nu ir, vai nu nav! (Smejas) Tu neko nevari paņemt atpakaļ. Un papīrs ir trausls materiāls, tas muļļāšanos nepiedod – ir jābūt ļoti pārliecinātam un ātram savās darbībās – un tas man ļoti patīk tušas glezniecībā. Man patīk, ka process ir ātrs, ka uz notiekošo ir jāreaģē ķermeniski. To, kā pigments aizplūdīs, to nevar paredzēt nekad, pilnīgi nekad. Ir jāmāk izdarīt ātras izvēles, vai es tam ļauju plūst, vai arī to formēju. Vai forma ir pilna, bieza, dabiski izplūdusi; vai plāna, viegla, gandrīz caurspīdīga.
Sanāk, ka tu sadarbojies ar izvēlēto materialitāti.
Jā, ļoti tiešā veidā. Tā ir totāla sadarbība, un, jo ilgāk es ar kādu materiālu strādāju, jo ciešāka šī sadarbība kļūst. Jo niansētāka un smalkāka ir tā saruna. Jā, tur veidojas draudzīgas attiecības, un es pigmentam arī varu kaut ko palūgt procesā. Piemēram – esi ciska, lūdzu! Tušas glezniecība ir brīnums, jo formas atklājas ļoti ātri – tikko vēl nebija, un tagad ir. Tas ir kaut kas ļoti tuvs maģijai.
Skats no izstādes "SIEVIETES MONSTRI". Foto: Reinis Hofmanis
Tu jau minēji tēlniecību. Izstādē “SIEVIETES MONSTRI” esi mēģinājusi darboties ar keramiku, mālu. Vai vari iztēloties, ka pilnīgi maini virzienu un strādā ar citu materialitāti, nevis tušu un pigmentu?
Jā, es visu laiku kaut ko tādu iztēlojos. Un arī lēnām speru tos soļus. Mākslā viss – izņemot pašu gleznošanu – notiek ļoti lēni. Attīstība, pārmaiņas vizuālajā valodā, arī profesionālas veiksmes un karjeras panākumi, bet atskatoties šīs izmaiņas var redzēt. Man ir dažādas idejas un vēlmes, kurās piedalās pavisam citi materiāli.
Foto: Reinis Hofmanis
Kas, tavuprāt, vispār ir materialitāte? Līdz šim, sarunājoties ar dažādiem māksliniekiem, esmu dzirdējusi krasi atšķirīgus viedokļus par šo tēmu.
Tas ir dažādu daļiņu kopums. Piemēram, mēs varam skatīties uz šiem darbiem un apzināties, ka papīrs un koks patiesībā ir viens un tas pats. Tās ir tikai dažādi saformētas daļiņas ar atšķirīgu cilvēka amata prasmju pieskārienu.
Un kas būtu materialitāte glezniecībā?
Nu, tas jau ir sarežģītāk... Es domāju, ka ir virsmas materialitāte, kuras centrā ir tas, ar ko tu glezno – materiāla īpašības, ar kādu attieksmi krāsa vai pigments ir uzlikts, vai tas ir viegls un plūstošs, vai biezs, vai ciets. Un tad vēl ir attēlotā objekta materialitāte. Un tas ir kaut kāds magic.
Afektīvais.
Brīnums – to ir daudz grūtāk izskaidrot. Tieši šodien saņēmu ziņu no Agneses Krivades – viņa man palīdzēja izstādes pavadošā teksta veidošanā un bija atnākusi apskatīt rezultātu. Agnese komplimentēja materialitāti manā izstādē, uzsverot materiālu kvalitātes enerģiju. Man tā kļūst aizvien svarīgāka. Piemēram, man ir nenormāli svarīgi, ka materiāli, kurus es izmantoju, ir dabīgi – īsti. Šausmīgi svarīgi ir uzturēt tieši to materiālu kvalitāti, man vairs neliekas interesanti ar kaut kādām sintētiskām tušiņām strādāt, man jau ir izveidojusies kaut kāda attieksme pret to. (smejas) Tāpēc, ka īstām lietām ir tā enerģija.
Tad var sajust materiālu darbībā.
Es to ļoti jūtu. Un man gribas to kultivēt un arī veidot sadarbību ar materiāliem, ļaut tiem izpausties.
Foto: Reinis Hofmanis
Tas redzams arī šajā izstādē – rāmjiem tu izmanto gan marmoru, gan ozolkoku. Vai sākums tam bija izstāde “Aklā zona” Latvijas Mākslinieku savienībā (LMS)?
Nē, kā atsauce no LMS nāk bērza finieris. “Aklā zona” bija daļa no pētniecības procesa un daļa no ceļa uz šo izstādi, kas turpinās jau trīs gadus. Tajā brīdī, kad sāku nodarboties ar māksliniecisko pētniecību, man (kā sievietei - māksliniecei šajā valstī) ap sevi kopumā vajadzēja sajust kaut kādu lielāku kontekstu. Un man gribējās kādu atsauci no tās izstādes ienest arī šeit – gan kontekstuālā, gan materiālu taupīšanas nolūkā daļa no tās ekspozīcijas materiāliem tika pārvērsta brīvi stāvošajā sienā, kas ir redzama ASNOS. Izmantojot to pašu beici, es pasūtīju galdniekam ozolkoka rāmjus – tas viss sasaucas un veido savveida kopumu. Arī tā garā papīra loksne, kas aptinas ap šo koka struktūru, zināmā mērā ir atsauce uz izstādi LMS. Tur man bija divi šādi darbi, kas reprezentē to, kā vēsture atritinās līdz mūsdienām. Man likās forši papīru izmantot kā alegoriju – tas ir abās pusēs sarullēts, un tu nezini, kas atrodas tur iekšā, tev ir pieejama tikai šī telpa starp abiem ruļļiem.
Runājot par marmora rāmjiem, man ļoti interesanta šķita doma, ka tu radi mākslas darbu konkrētajam rāmim.
Jā. Pirms pāris gadiem pievērsos marmoram, jo mani fascinē šis materiāls. Liekas neticami, ka daba spēj kaut ko tādu izveidot, savukārt cilvēks prot no šī materiāla radīt neticamu formu. Uzsākot strādāt ar marmoru, secināju, ka pie marmora darbnīcām līdzās atrodas izgāztuves ar atlūzām, kaut kādiem neveiksmīgiem gabaliem, kurus tajā brīdī vairs nevar izmantot. Kaut kas cēls, svarīgs un dārgs, mirklī, kad cilvēks vairs to nespēj izmantot, kļūst par nevajadzīgu atlieku. Un mani fascinē tieši šīs atliekas – tajās var redzēt rētas no to iepriekšējās dzīves. Tur ir mehānisku robotroku iegriezumi vai kaut kādi nodauzīti stūri, vai brutālas zāģa atstātas pēdas. Braucot uz tām atlieku čupām, es meklēju gabaliņus, kuri ar mani sarunājas. Pēc tam es tos aizvedu pie akmeņkaļa Gunta Pandara, kurš, savukārt, ar cilvēcisku pieskārienu izgrebj rāmi. Un pēc tam, kā teici, es veidoju tušas gleznojumu konkrētajam marmoram. Tādu kā tušas gleznojuma sarunu ar rāmi.
Foto: Reinis Hofmanis
Vai ir bijis tā, ka rāmis pretojas darbam?
Jā. Patiesībā tieši šim ovālajam darbam “Dunamis”, uz kuru tagad skatāmies, es ilgstoši nevarēju uztaisīt gleznojumu, man nekas nelikās iederīgs. Mēs ar akmeņkali pamainījām rāmja formu, un tad, faktiski ar pirmo reizi, jau tapa šis attēls.
Tu minēji, ka šo dabas veidoto materiālu cilvēks pievāc savām vajadzībām un izmanto tik ilgi, līdz tam beidzas lietderība. Liekas, tas saskan ar ideju, par kuru lasīju saistībā ar Dišānu un objektu mākslu – tiklīdz kādai lietai tiek atņemts tās funkcionālais konteksts, tai jēgu spēj piešķirt tikai māksla.
Ļoti precīzi, es tieši tā arī jūtos. Arī caput mortuum pigments, kuru izmantoju, ir pārpalikums no kaut kāda mehāniska procesa. Tam pigmentam vispār ir interesanta vēsture – sajaucot ar olu un etiķi, tas iesākumā ir vienā krāsā, bet, ilgāk nostāvoties, tumšākā krāsa nosēžas un augšpuse paliek tāda siltāk brūna. Ar pigmentiem strādāt ir tik nenormāli interesanti, jo trīs dienas, izmantojot vienu un to pašu trauciņu, var iegūt trīs pilnīgi dažādus efektus. Un tas ir tik forši!
Foto: Reinis Hofmanis
Tavos jaunajos lielajos darbos (īpaši “Omplhalos”, kuru raksturoji it kā uz iekšu vērstu), mani pārsteidz, cik fundamentāla nozīme ir fonam.
Es vispār pirmo reizi šādā veidā noklāju visu plakni, parasti manas figūras levitē kaut kādā izplatījumā, gaisā. Un šoreiz tā ir tāda levitācija tumsā, un tas man ir kaut kas jauns. Tas bija pirmais lielo formātu darbs, ko uztaisīju. Un patiesībā nemaz nebiju plānojusi to izstādīt. Man tas drīzāk likās tāds ieskrējiena darbs, kur ļāvos sajūtai, ka man ir tik daudz ko teikt, ka es esmu pilna un nezinu, ar ko sākt. Un ir tāda uz iekšu vērsta sajūta – tu it kā esi gatavs izritināt ārā tos trīs studiju gadus, kuru laikā esi saelpojies.
Tādā kontekstā šī sajūta arī “saslēdzas” ar to saritinātā papīra loksni.
Vispār – jā, nebiju pat iedomājusies. Man liekas, ka ir vairākas enerģijas, ar ko mākslas darbi var būt piesātināti - tā var būt kaut kāda emocionāla sakāpinājuma enerģija, kur tu sevi izliec ļoti personīgi, un tad ir tādi darbi, kurus radot esi intelektuāli ļoti nospriegots un pilns ar visādām lietām, ko esi sevī uzsūcis un pieredzējis intelektuāli. Mani fascinē mākslas darbi, kas ir piesātināti ar šādu intelektuālo enerģiju, tajos parādās tādas neplānotas atsauces. Studiju laikā es devos braucienā uz Krētu, lai pētītu Mīnotaura mītu un labirintus. Krētiešiem labirints vispār ir nozīmīgs simbols, tas sākotnēji saistās ar zīlēšanu pēc zarnām. (smejas)
Ak dievs...
Jā, tas bija tāds sakrāls rituāls, kad dzīvniekam tiek pārgriezts... Labi, es neizplūdīšu detaļās. Katrā ziņā viņi zīlēja pēc zarnām, un no tā ir radies labirinta simbols. Un šajā kontekstā es domāju par to gut feeling jeb iekšējo sajūtu – ka vari intuitīvi radīt un izdomāt kaut kādas lietas un, pārvērstas mākslas darbā, tās atklāj to intelektuālo pusi, kas ir nemanot iesūkusies procesā.
Skats no izstādes "SIEVIETES MONSTRI". Foto: Reinis Hofmanis
Tavos darbos izteikti klātesošas ir atsauces uz sievišķo ķermeni, orgāniem. Es tagad lasu Janas Kukaines jaunāko grāmatu, tādēļ man iepaticies termins viscerāls...
Man ļoti patika tā grāmata!
Jā, man arī ļoti patīk. (smejas) Kā tev šķiet, vai tu attēlo ķermeņa iekšējo vai ārējo izjūtu?
Noteikti iekšējo. Pirmais impulss darbam vai darbu sērijai vienmēr ir ķermeniska sajūta. Kad es vizualizēju… Nē – sajūtu ķermenisko un to ietērpju cilvēkveidīgos ķermeņos. Es primāri komunicēju ķermeņa valodā. Pilnīgi visos manos darbos ir atsauces uz ķermeni – tās ir rokas, kājas, vagīnas, ciskas, dibeni. Viss ir ķermenis. Ir kaut kādi darbi, kuros es reflektēju par dabu, bet arī to es tomēr pieskaitu pie ķermeniskā.
Skats no izstādes "SIEVIETES MONSTRI". Foto: Reinis Hofmanis
Tas ir tavs ideālais iztēlotais vai reāli noskatītais ķermenis?
Nekad neesmu par to domājusi. Man nav modeļu, es neskatos spogulī, bet visu gleznoju no galvas.
Es drīzāk domāju mītu kontekstā. Kā ķermeniskot mītu? Vai caur to parādās arī ideāla meklējumi?
Man vispār neliekas sarežģīti ķermeniskot mītu! Ir tāda sajūta, ka es jebko varu izrenderēt caur ķermeni. Arī trolejbusu varētu parādīt ķermeniski! Tādā veidā es tulkoju pasauli. Un otrādi – kad identificēju ķermeniskas sajūtas, es aizdomājos, kāpēc tā jūtos. Tam, ko es daru, nav nekādu vizuālu atsauču. Tā pilnīgi un absolūti ir kaut kāda mana izelpa.
Skats no izstādes "SIEVIETES MONSTRI". Foto: Reinis Hofmanis
Vienlaikus darbos, kuros ķermenis ir atpazīstams, tas ir saprotams un atpazīstams visiem.
Nu jā, es tagad tā domāju... ka ķermenis ir labs instruments, jo mums visiem tas ir. Jebkurš var rezonēt ar ķermenisku sajūtu vai pozu. Ķermeņa valoda ir universālākā, un mēs tajā runājam pat nedomājot. Un tā arī to var lasīt – ar perifēro redzi mēģināt salasīt, ko tā izsaka.
Šīs izstādes nosaukums ir “SIEVIETES MONSTRI” – tas sanāk tāds kā apgalvojums. Lai arī starp šiem diviem vārdiem tu neesi ielikusi vienādības zīmi.
Es izvēlējos vārdu “monstrs”, jo tā etimoloģija saistās ar kaut ko nedabīgu. Tātad, tas ir baiss, tātad monstrs. Tas ir tāds antiapgalvojums – uzaicinājums par to padomāt. Manas mākslinieciskās prakses pamatā jau vairākus gadus ir interese par sievietes seksualitāti, kas izriet no tā, ko novēroju sev apkārt, un tā, ko es pieredzu arī savās izstādēs, kur atsauces uz seksualitāti cilvēkiem aizvien liekas pretīgas.
Paskaidro nedaudz vairāk, jo izpratnes jau var būt dažādas. Kas ir sievietes seksualitāte?
Nu, labs jautājums, Auguste. (smejas)
Gan jau mums katram ir kaut kāda sava nojausma par to, kas tas ir. Tā, lai iezīmētu robežas – seksualitāte jau nenozīmē tikai seksu, tā ir arī dzimte, vai ne?
Tieši tā. Un, kad manos darbos parādās vagīnas simbols, cilvēkiem pret to ir iebildumi. Pret to bija iebildumi manā pirmajā personālizstādē, kur kāda ienākuši sieviete paziņoja: “Nu re, pretīgākā sievietes daļa, un mums tagad ir uz to jāskatās!” Rasa Jansone par to ir uzrakstījusi lielisku recenziju. Teiksim tā, krāniņi ir sazīmēti uz katras otrās mājas sienas, un tas ir fine, bet tad, kad kaut kur tiek attēlota sievietes vagīna (par kuru vispār ir neērti runāt), parādās pretestība un nosodījums. Runājot par sievietes seksualitāti, būtiski ir jautājumi par to, kam tā pieder, kas vispār veido tās būtības noteikumus, kādam ir jābūt sievietes tēlam…
Skats no izstādes "SIEVIETES MONSTRI". Foto: Reinis Hofmanis
... ko drīkst rādīt.
Jā – ko drīkst rādīt, kā drīkst uzvesties. Tas, ka kaut kādu vīriešu reperu videoklipos sievietes kailas flekso, ir okei, bet pašām savos videoklipos atkailināties – tas ir nepieņemami. Visādi šādi absurdi novērojumi, nosodījums un pārmetumi iniciēja manu interesi par tēmu. Tas, savukārt, pārklājas ar manu interesi par sengrieķu mitoloģiju, kur es novēroju netaisnību pret sieviešu tēliem. Arī mītos ir noteiktas uzvedības un dzīvošanas formas, kas tiek uzspiestas sievietei – viņa nav persona, bet gan noteikts tēls, kaut kāds “cits”. Tas man lika domāt par to, ka šajos mītos, jau kopš senās Grieķijas kultūras pirmsākumiem, ir iekodēts nosodījums pret sievietes seksualitāti.
Tu atsaucies uz šo monstra etimoloģiju un, patiesībā, arī feminisms Latvijā joprojām ir tas baisais, svešais, nezināmais. Domājot par to postsociālisma kontekstā, šķiet, dominē neziņas radīta aizsargreakcija. Es uzreiz iedomājos par Helēnu Heinrihsoni, kura pilnībā noliedz savas mākslas piederību feminismam.
Viens no mītiem, kuru es kā instrumentu izmantoju savā mākslinieciskajā pētniecībā, ir mīts par Medūzu. Ar viņu notiek visāda veida netaisnības – viņa tiek izvarota, sodīta par to un tad nogalināta – un, kad viņa iziet šo loku, par spīti visam, viņas nocirstā galva kļūst par aizsardzības zīmi. Tā ir zīme, kas izdzīvojusi līdz pat mūsdienām. Grieķu valodā to sauc par apotropu, un tas nozīmē – paņemt rokās savas bailes, ieskatīties tām acīs, pārvarēt tās un pagriezt pret saviem ienaidniekiem.
Nu, to arī sievietes dara ikdienā. (smejas)
Uzaugot postsociālisma sabiedrībā, kurā par seksualitāti cilvēki vairās runāt, saskarsme ar nosodījumu un neizpratni man ir devusi spēku šo seksualitāti izmantot kā aizsardzības zīmi pašai sev. Saskaroties ar pretestību studiju laikā, pēc tam savās izstādēs un ikdienā, sapratu, ka tā ir baisa, par to neviens nerunā un, tātad, tieši tā man ir jāņem rokās un jāizmanto savā mākslinieciskajā praksē. Es gribu iet dziļumā, kur seksualitāte kļūst par vairogu, ar kuru kustināt neizpratni un izaicināt. Veidot sarunu.
Šķiet, ka kaut kas ir mainījies sabiedrības attieksmē pret sievietes ķermeni un seksualitāti. Vai arī es maldos?
Es nezinu. Man nav atbildes. Visu laiku secinu, ka dzīvoju kaut kādā limitētā vidē, un patiesībā nemaz nezinu, kas ir “vidējais aritmētiskais”. Man ir paveicies, jo ap mani ir ļoti pieņemoši un atvērti cilvēki, kuri ir ieinteresēti pārskatīt robežas un stereotipus, atveroties arī jaunām interpretācijām par vēsturi. Bet tas kopējais kolektīvais prāts, manuprāt, nav tik elastīgs. Teiksim, skatoties uz savu vecāku vai vecvecāku paaudzi. Bet tas arī ir okei, ka paaudžu viedokļi atšķiras.
Skats no izstādes "SIEVIETES MONSTRI". Foto: Reinis Hofmanis
Es arī domāju, ka tas ir okei. Man pēkšņi šķiet, ka par to monstrozumu, kuru tu attiecini uz seksualitāti, var runāt arī laikmetīgās mākslas kontekstā.
Cilvēka dabā ir būt piesardzīgam un noraidošam pret nezināmo.
Jā, jā. Es domāju, ka nav jēgas, piemēram, iestāstīt Helēnai, ka viņa ir feministe. Jo viņa ir uzaugusi pilnīgi citos sociālos nosacījumos. Vai arī tev liekas, ka vajag pārmācīt vecāko paaudzi?
Nē, man vispār neinteresē ne mācīt, ne pārmācīt. Man ir svarīgi irdināt gaisu par šo tēmu, bet tas, ko katrs paņem no tā, ir viņa paša darīšana. Par tiem mītiem runājot, man drīzāk interesē pārskatīt noteikumus, kuros mēs dzīvojam, un nejusties slikti, ja kāds tajos neiekļaujas, tāpēc, ka jebkuri noteikumi ir kāda izdomāti.
Šīs izstādes kontekstā esi minējusi to, ka visi tevis izmantotie mīti ir uzrakstīti no vīrieša perspektīvas.
Vēsture mainās atkarībā no tā, no kura skatupunkta to uzlūko. Ilgstoši vēsture ir skatīta no vīrieša perspektīvas, un mana izstāde ir uzaicinājums to uzlūkot no sievietes skatījuma. Šobrīd skatiens mainās, un notiek vēstures pārskatīšana. Izrādās, ir daudz vairāk arheoloģisku pierādījumu notikumiem un vēsturiskiem faktiem, kas saistās ar sieviešu spēku. Ļoti labs piemērs ir Amazones, kuras ilgstoši tika uzskatītas par kaut kādu sengrieķu vīriešu erotisko fantāziju, jo nevar tak būt, ka tik neticamas būtnes patiešām eksistē. Kopš 1992. gada, kad tika izgudrota bioarheoloģiskā pētniecības metode, viss ir mainījies. Līdz tam tika pieņemts, ka ieroču klātbūtne apbedījuma vietā ir viennozīmīga liecība tam, ka tur ir guldīts vīrietis. Bet izrādās, ka aptuveni 37 procentos gadījumu tā ir sieviete. Šīs Amazones ir bijušas reālas sievietes ar savām vēsturēm. Šie stāsti iedvesmo un apliecina, ka var rakstīt savus noteikumus un dzīvot pēc tiem. Ikviens var veidot savu tēlu un nejusties kā nedabīgs monstrs esošajā sistēmā. Nav vienas noteiktas formas, pēc kuras būtu jāformējas realitātei. Savos darbos es pieskaros vairākiem tādiem mītiem, kuri iedrošina saprast, ka ar sieviešu dzīvēm vēsturiski ir noticis ļoti daudz; vienīgi, lai to apzinātos, jāmaina esošais skatpunkts.
Tu uz šo vēsturi skaties caur dzīvošanu kā tādu – nevis politiku?
Jā, tieši caur dzīvošanu. Kā justies vienkārši kaut kādā parastā realitātē.
Man ir sajūta, ka politiskā kontekstā mēs atgriežamies pie ļoti maskulīnas diktatūras. Tas ir diezgan biedējoši, domājot tieši par sievišķo un vīrišķo skatījumu.
Manuprāt, vēsturiskie skatījumi vienmēr ir, vairāk vai mazāk, izteikti mijušies. Piemēram, savā pētnieciskajā braucienā uz Krētu es atradu liecības par laiku, kad valdīja Dievietes kults – sieviete, kura radīja no sava ķermeņa, no sevis. Visos šajos kosmogonijas un pasaules rašanās mītos sieviete rada no sava ķermeņa – viņa vai nu dzemdē, vai rada pasauli. Tikai ar lauksaimniecības attīstību cilvēki sāk veidot ciematus un pilsētas, lielākos baros ilgstoši dzīvojot vienā vietā, attiecīgi arī sāk karot. Un Dievietes kultu nomaina debesu dievu kults. Un pēkšņi sievietes kulta mīti tiek pārveidoti par vīrieša mītiem – ir vesela zinātne, kas ar šo nodarbojas. Vairs nekas pasaulē netop no ķermeņa vai dzemdēts, bet gan tiek radīts ar vārdu. Tā ir patriarhālā sistēma, kurā mēs dzīvojam vēl aizvien.
Pirms kāda laika instagram storijā nošēroju attēlu ar Džūdijas Čikāgo darbu What if Women Ruled the World? Vairāki savstarpēji pilnīgi nesaistīti cilvēki – gan sievietes, gan vīrieši – man atbildēja, prasot, vai tad tā jau nav. Kā tu atbildētu uz šādu jautājumu?
Kā būtu, ja sievietes valdītu pār pasauli? Tas būtu brīnišķīgi! Un, manuprāt, viņas jau valda. Bet varbūt par to varētu vairāk runāt. (smejas) Jo, pētot vēsturi, ļoti skaidri izkristalizējas, ka līdz mūsdienām nonāk tieši tas, kas ir pierakstīts.
Tad varbūt mums nevajag tik daudz runāt, bet gan jāsāk vairāk pierakstīt.
Jā! Vajag stāstīt un atcerēties. Man liekas, ka ļoti labs piemērs ir Kleopatra, kuru lielākā daļa cilvēku pazīst kā tādu superseksīgu pavedinātāju. Taču patiesībā tas ir stereotips, ko radīja Romas imperators Oktaviāns (mēs biežāk viņu mēdzam dēvēt par Augustu, taču tas ir tituls, kas lietots kā sinonīms “ķeizaram” – A.P.) – tā bija viņa propaganda. Vispār, tajā laikā propaganda bija next level, viņi jauca mītus un realitāti. (smejas) Bet vispār, visiem šiem džekiem, kurus mēs atceramies – Maķedonijas Aleksandram, Oktaviānam – viņiem vienmēr pa pēdām sekoja kāds, kurš pierakstīja visas viņu gaitas. Tāpēc mēs par viņiem tik daudz zinām, jo viņi konstanti par to rūpējās. Savukārt, propaganda par Kleopatru izplatījās tāpēc, ka Oktaviāns nespēja pieņemt, ka sieviete varētu valdīt. Tagad, pētot materiālus, izrādās, ka Kleopatra ir bijusi Aleksandrijas bibliotēkas filozofu sīvākā oponente – viņa pārzināja deviņas valodas, pati veda visu diplomātiju ar citām valstīm. Kleopatra bija badass, bet vienīgā informācija, kas atnākusi līdz mums, ir tā, ka viņa bija seksīga. Un tas ir ļoti labs piemērs tam, ko nozīmē nerunāt, nestāstīt un nepierakstīt savus stāstus. Man liekas, sievietes ir milzīgs spēks, bet viņu radošā enerģija un spēka stāsti ilgtermiņā nav piefiksēti.
Jā, sieviešu pozīcija, arī mūsdienās, bieži tiek apšaubīta ar pretargumentu: “varbūt tomēr nav tā, kā viņa saka” vai “varbūt viņa saka kaut ko tādu, ko patiesībā nedomā”. Arī es esmu ar to saskārusies.
Nu jā, un šis ir tas sievietes tēls, kas ir izveidojies gadsimtu garumā – emocionāla, varbūt viņa tā nedomā, viņa taču pati to izdarīja, droši vien. Līdz ko tu izkāp no vājā tēla, tu kļūsti par briesmoni, par šo te monstru.
Jā, jautājums, vai sieviete vispār ir vājais tēls? Bieži vien nepatīkamās situācijās, arī izsakot šos komentārus a la “viņa pati taču”, vīrietis atsakās no sev piedēvētās atbildības. Man, katrā ziņā, tas neasociējas ar spēku.
Ir tāds labs termins kā himpathy. Kad tu vienmēr empatizē ar vīrieti. Un sievietei vienkārši ir jāveido tēls, jo arī tāda sieviete, kura būs too much, ir kārtējais monstrs. Ir šausmīgi daudz noteikumu, kuros mums jāiekļaujas. Atsaucoties uz Pandoras mītu, piemēram, tur tiek minēts, ka viņa ir pirmā sieviete, un tik daudz aprakstu veltīts viņas izskatam – rotām un tērpam. Ir tāds pieņēmums, ka vīrietis sagaida, ka sieviete radīs sev šo mākslīgo tēlu, jo negrib atzīt, ka dabiskums viņu [vīrieti] var darīt vāju – tās jau ir tās zelta rotas, šīs skaistās lietas, kurām vīrieši nespēj pretoties.
Sabīne Vernere. Foto: Filips Šmits
Tā ir tik viegli pazaudēt sevi. Pēc tam atliek domāt – kas es patiesībā esmu?
Nu ja! Tas ir ļoti labs jautājums, un tas arī ir jautājums, kas mani interesē. Piemēram, ideju par to, kas uzskatāms par seksuāli pievilcīgu, šos noteikumus ilgtermiņā ir konstruējuši vīrieši. Viņi ir aprakstījuši sieviešu seksualitāti un viņi vizualizējuši to. Pati sieviete šajā konstrukcijā nemaz nepiedalās. Un tad sanāk, ka šī seksualitāte, kā instruments, ar kuru operēt, tiek piedēvēta sievietei, bet noteikumi šajā seksualitātes spēlē ir absolūti vīriešu ģenerēti. Tieši to es vēlējos ar šo izstādi kultivēt – ka šie uzkonstruētie tēli vispār neko nenozīmē. Šķetinot, kā tie 3000 gadu garumā ir veidojušies, es aicinu saprast, ka šos stereotipus un tēlus pilnīgi mierīgi var mest zemē, kāpt ārā no šīm normām un kastītēm, kurās grib mūs iebāzt.
